Pēdējā laikā daudz tiek runāts par to, ka ir palielinājies zādzību skaits no veikalu vitrīnām, kioskiem un citām zagļiem viegli pieejamām vietām. Apdrošinātāji šo ne visai iepriecinošo tendenci arī ir pamanījuši un tāpēc aizvien stingrāk pieprasa no klientiem, kas vēlas apdrošināt sava veikala skatlogus, papildu drošības garantus pretielaušanās līdzekļu uzstādīšanai. Kā piemēru var minēt prasību aplīmēt skatlogus ar speciālu triecienaizsardzības plēvi vai arī uzlikt žalūzijas.

Šī iemesla dēļ nereti nākas no klientiem, kuriem šie papildu drošības mēri, protams, nepatīk, dzirdēt dažādas ar šo jautājumu tieši saistītas replikas: „Ko tad viņi atkal ir izdomājuši? Mēs taču maksājam par apdrošināšanu un tāpēc papildus neko negrasāmies darīt!”– un tml. viedokļus.

Taču šeit ir vērts apstāties un padomāt par pašas apdrošināšanas būtību. Apdrošināšana vislabāk noder tad, kad notiek kāda liela nelaime, piemēram, nodeg māja vai mašīna sasista „lupatās”, jo tad zaudējumi ir lieli. Un šajos gadījumos ir ārkārtīgi svarīgi, lai iepriekš pareizi noformētā polise palīdzētu samierināties vismaz ar materiālajiem zaudējumiem (tāpat skaidrs, ka „morālie” vienalga būs baiss pārdzīvojums). Tad, lūk, šajā gadījumā apdrošināšana ir neatsverama vērtība.

Taču tagad atgriezīsimies pie skatlogiem…

Ja ir izsists skatlogs un izzagta manta, tad zaudējums vidēji ir daži tūkstoši latu. Taču gan apdrošinātājam, gan apdrošinātajam tāpat ir jāaizpilda pieteikumi, jāapskata zādzības izdarīšanas vieta, jāsaskaņo papīri, rēķini utt. Vienā vārdā sakot – daudz darba. Abas puses tērē laiku, administratīvos resursus. Tāpēc jautājums – vai tas tiešām ir tā vērts? Bez tam neaizmirstiet, ka ir arī nekompensējamie zaudējumi – par nozagto preci tāpat samaksās tikai tās iegādes vērtību, neskaitot zaudēto peļņu no pārdošanas, kā arī Jūsu patērēto laiku.

Turklāt svarīgi ir saprast, ka apdrošināšanas kompānija pēc katras nākamās zādzības sāks palielināt polises cenu, tādā veidā cenšoties no šī paša klienta atpakaļ saņemt iepriekš izmaksāto kompensāciju. Tā, ka ir vērts nopietni apsvērt citus (paralēli apdrošināšanai) veidus kā minimizēt riskus. 

Varbūt tomēr ir labāk uzstādīt logiem restes vai aplīmēt logus ar plēvēm, kas skatlogus vismaz daļēji pasargās no ielaušanās un dos iespēju apsardzei kaut mazāko iespēju pagūt aizturēt ļaundari!? Otrs variants – vienkārši neatstāt skatlogā uz nakti īpaši vērtīgas preces… Ja ieklausīsieties padomā, tad droši varat izvēlēties lielāko pašrisku, neprasīt „skatlogu” apdrošināšanu, kas ļaus Jums samazināt apdrošināšanas prēmijas maksājumus un lietderīgi izmantot ieekonomēto naudu biznesa attīstībai. Kā Jums šķiet – vai ir vērts par to padomāt?

Nesen notikušais ugunsgrēks Mārupē, kurā pilnībā tika nopostīts jaunās daudzdzīvokļu ēkas jumts, bēniņi, daļēji arī trešais stāvs, ir spilgts piemērs jauno dzīvojamo ēku apdrošināšanas trūkumiem. Šis notikums kārtējo reizi uzsvēra vitāli svarīgu problēmu, kas aktuāla kā esošo un potenciālo dzīvokļu īpašniekiem, tā ēku apsaimniekotājiem.

Dzīvokļa iegādei pārsvarā tiek ņemti aizdevumi bankās, kas nozīmē, ka īpašums lielākoties tiek arī turpat apdrošināts. Taču pamatā šie piedāvājumi sevī ietver tikai dzīvokļa iekšējās apdares, tas nozīmē - sienu, grīdas un tml. apdrošināšanu, un apdrošinātāji šos izdevumus ir gatavi arī pilnībā segt, iestājoties apdrošināšanas gadījumam. Izvērtējot Mārupē notikušo ugunsgrēku, neapskaužamā situācijā nonāk šīs mājas iemītnieks, kurš savu īpašumu it kā ir apdrošinājis, bet turpretī ir spiests šai situācijā ciest kā morāli, tā arī materiāli, jo, piemēram, virs viņa dzīvokļa nav jumta.

Mēs kā apdrošināšanas konsultanti diezgan bieži saskaramies ar situāciju, kad jauno projektu apsaimniekotājiem ir jāpalīdz kā dzīvokļu, tā arī namu īpašnieku izglītošanā, kas skar īpašuma, tai skaitā, koplietošanas telpu apdrošināšanu. Diemžēl šo īpašnieku un apsaimniekotāju vidū pastāv uzskats, ka šī ir lieki iztērēta nauda, un cerībā, ka „ar mani jau tas nenotiks”, viņi cenšas ietaupīt uz šī riska izmaksām. Iespējams, ka šis mīts ir saglabājies kā padomju laika rudiments, kad īpašums piederēja visiem, bet patiesībā nepiederēja nevienam un reizē arī līdz ar to nebija atbildības. Mārupes gadījumā šo koplietošanas telpu (ēkas bēniņi, pagrabi, kāpņu telpas utt.) apdrošināšanas izmaksas veidotu aptuveni Ls 30 uz vienu dzīvokli gadā. Vai tas ir daudz vai nē, spriediet paši. 

Neapšaubāmi šo jautājumu risināšanā ļoti būtiska loma ir īpašuma apsaimniekotājam. Bieži vien tie nerod laiku, lai risinātu koplietošanas telpu apdrošināšanas jautājumus, vai arī vienkārši nevēlas uzņemties papildu pienākumus -  rūpēties par īpašuma iemītniekiem un reizē arī par sevi. Nav šaubu, ka kārtīgs apsaimniekotājs šādam jautājumam atvēlēs laiku un piešķirs šim faktam nozīmīgu lomu. Un ne velti. Iestājoties apdrošināšanas gadījumam, dzīvokļu īpašnieki varēs vainot arī apsaimniekotāju, ja tas nebūs savlaicīgi parūpējies par ēkas apdrošināšanu. Likumsakarīgi, ka tas nesīs zaudējumus.

Šobrīd katrs atsevišķs dzīvokļa īpašnieks nevar apdrošināt koplietošanas telpas, bet gan to veikt ar apsaimniekotāja starpniecību. Tādēļ ļoti būtiski, lai par šo problēmu ne tikai zinātu abas iesaistītās puses, bet gan arī aktīvi rīkotos – dzīvokļa īpašnieks pieprasot, bet nama apsaimniekotājs – rīkojoties.

Pirms Jāņiem un pēc tiem bija daudz runu par reibumā braukušo un policijas aizturēto autovadītāju skaitu. Nesākšu analizēt statistiku, taču gribu pievērst uzmanību vienam būtiskam apstāklim, par kuru ne autoīpašnieki, ne citas sabiedrības grupas, iespējams, pat neaizdomājas, jo nezina, kā apdrošināšanas kompānijas traktē kaitējumu, kas nodarīts (nav svarīgi, sev vai trešajām personām) alkohola vai narkotiku reibumā.
Šeit nav nekāda noslēpuma, un katrs apdrošinātājs apstiprinās, ka šāds kaitējums netiek atlīdzināts. Tas apdrošināšanas noteikumos ir standarta izņēmums, par kuru kompensāciju nemaksā. Formulējums apdrošināšanas līgumos skan šādi: apdrošināšanas gadījums nav iestājies, ja apdrošinātā riska iestāšanās brīdī apdrošinātais ir atradies alkohola, narkotisko, psihotropo vielu vai ārsta nenozīmētu medikamentu iedarbības stāvoklī.
Tas attiecas uz praktiski jebkuru apdrošināšanas veidu: gan kasko, gan dzīvības, gan apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem, gan arī citiem apdrošināšanas veidiem. Paskaidrošu ar piemēriem. Cilvēks paņēmis ilgtermiņa hipotekāro kredītu un tālredzīgi apdrošinājies pret nelaimes gadījumiem. Ja viņš iet bojā vai kļūst par invalīdu tāpēc, ka bija piedzēries un nesaprata, ko dara (kaut vai peldējās un noslīcis), apdrošināšanas kompānija var atteikties izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību. Vai arī cita situācija: tās automašīnas īpašnieks, kurai noformēta kasko polise, alkohola reibumā izraisa avāriju (teiksim, iebrauc grāvī un ietriecas kokā) un spēcīgi sadragā savu automašīnu. Par kompensācijas saņemšanu nav ne runas.
Es negribu biedēt. Vienkārši piedāvāju aizdomāties par to, ka „alkohola reibuma” tēmai bez morālā aspekta ir arī ne mazāk svarīgs materiālais aspekts. Tas var ļoti sāpīgi skart gan tā cilvēka, kurš aizrāvies ar alkoholu, gan viņa tuvinieku materiālo labklājību. Un pat spēkā esoša apdrošināšanas polise te diemžēl nepalīdzēs.