Kamēr Finanšu un kapitāla tirgus komisija pārbauda apdrošināšanas brokeru darījumus un ieinteresētās puses (pirmām kārtām tirgus spēlētāji) gaida pārbaudes rezultātus, vēlos dalīties savās pārdomās par notiekošo*. Pavisam noteikti atbalstu FKTK rīcību un priecājos par to, ka komisija pievērš uzmanību šī segmenta uzraudzībai. Šāda pārbaude – vai brokeri ievēro likuma prasības un neizmanto klientu samaksātās prēmijas savas saimnieciskās darbības izmaksu segšanai – ir apsveicama, jo visus iepriekšējos gadus tas bija jautājums, par kuru komisija interesējās ļoti maz un ļāva apdrošināšanas sabiedrībām pašām izvēlēties, ar ko un uz kādiem principiem sadarboties. Nav šaubu, ka apdrošinātāji pielikuši savu roku šo pārbaužu uzsākšanai, jo viens no galvenajiem cietējiem sadarbībā ar negodprātīgu brokeri ir apdrošināšanas sabiedrība. Notikumu attīstību noteikti sekmēja vairāku brokeru uzņēmumu bankroti un parādi apdrošināšanas sabiedrībām. Taču nav svarīgi, kas bija iniciators, – galvenais, ka redzam konkrētu rīcību.

Būtiskākais jautājums – kas notiks tālāk pēc informācijas saņemšanas un apkopošanas? Kādas būs sankcijas pret komersantiem, kas neievēro likumu? Vai sekos nopietna brīdinoša satura vēstuļu izsūtīšana, ka, lūk, darījuši ļoti slikti (ja tiešām firma izmantojusi konta līdzekļus neatļautiem darījumiem un maksājumiem) un vairs tā nerīkojieties – ja vēlreiz pārkāpsiet likumu, neļausim palikt tirgū un uzreiz anulēsim licenci vai pat uzsāksim tiesas darbus.

Visu laiku likumā ir bijusi norma par diviem atsevišķiem kontiem. Ja kāds ir pārkāpis šo prasību, manuprāt, jāizskata jautājums, vai brokeru kompānijai anulēt licenci. Pārkāpums ir pietiekami nopietns – brokeris operē ar viņam nepiederošu naudu. Nozares sakārtošanas plānam jābūt tālejošam. Respektīvi, pēc licences anulēšanas šo brokeru firmu īpašniekiem un vadītājiem noteiktā laika posmā nevajadzētu ļaut dibināt jaunas brokeru sabiedrības. FKTK ātri jāizdomā, kā uzraudzīt šo praksi. Citādi var sanākt tā, ka šodien licence tiek anulēta, bet nākamajā nedēļā šīs pašas personas iesniedz FKTK pieteikumu par licences saņemšanu jaunizveidotai brokeru sabiedrībai. Diemžēl līdzīgi precedenti jau ir bijuši – brokeris pēc uzņēmuma maksātnespējas dibina jaunu firmu un saņem licenci brokera darbībai.

Notiekošo pārbaudi varam saukt par gaidāmo “rindu tīrīšanu”, par nozares sakārtošanu – kā kuram patīk. Es tikai vēlos, lai cilvēki mūsu biznesā strādātu godīgi. Pretējā gadījumā tas grauj brokera nozares reputāciju un slavu.

Tirgus noteikti sakārtosies, ja brokeru skaits būs mazāks. Tik nelielam tirgum vairāk par 100 brokeru sabiedrībām  ir par daudz. Ņemot vērā apdrošināšanas tirgus kritumu pēdējos gados, “pīrāgs” kļūs mazāks, un visiem var nepietikt. Ja spēlētāju būs mazāk (t.sk. esošo kompāniju apvienošanās rezultātā), būs labāk gan apdrošinātājiem, gan klientiem. Latvijā pietiktu maksimums ar 30–40 profesionālajām brokeru sabiedrībām. Zinošie, kvalificētie speciālisti var iesaistīties šajās kompānijās kā algotie darbinieki, visiem nav obligāti jābūt uzņēmējiem.

*Par ko ir stāsts, var izlasīt http://www.delfi.lv/news/business/finance/laikraksts-fktk-sacis-apjomigas-brokeru-parbaudes.d?id=36486323

Latvijas apdrošinātāji līdzīgi kā lielākā daļa Latvijas uzņēmumu jau izmantojuši daudzas izmaksu samazināšanas iespējas, kas attiecas uz iekšējo izdevumu samazināšanu un darbinieku skaitu. Taču apdrošināšanas kompāniju akcionāriem ar to var būt par maz, jo jau kādu laiku vairākos apdrošināšanas veidos iezīmējas negatīvas naudas plūsmas tendence. Citiem vārdiem, līdzekļi šajos apdrošināšanas veidos izplūst ārā no apdrošināšanas sabiedrības vairāk nekā ienāk. Vienā mirklī iestāsies situācija, kad iepriekšējā periodā parakstītās prēmijas (tad, kad cenas tirgū bija augstākajā līmenī) neļaus segt izmaksas. Un tas būs mirklis, kad apdrošinātājiem nāksies mainīt biznesa modeli, un pirmie to izjutīs polišu pircēji.

Iespējami vairāki risinājumi, visreālākie no tiem ir šādi: 1) celt tarifus vai 2) palikt pie esošajām cenām un mainīt atlīdzības izmaksas politiku, padarot to ne tik draudzīgu apdrošināšanas ņēmējiem (gan fiziskajām, gan juridiskajām personām). Klientiem var nākties saskarties ar daudz nepatīkamāku atlīdzības saņemšanas procesu. Apdrošinātāji (tie, kas izlems nepaaugstināt cenas) cīnīsies par katru latu, un būs vairāk atteikumu izmaksāt kompensācijas. Nevienu negribu biedēt. Vienkārši cenšos bez emocijām analizēt tendences un modelēt scenārijus.

Šobrīd privātpersonas un uzņēmumi priecājas par faktu, ka daudzi apdrošināšanas produkti  ir kļuvuši salīdzinoši lēti. Runa ir par automašīnu KASKO, OCTA polisēm, īpašumu, nelaimes gadījumu apdrošināšanu. Klientus parasti neinteresē, kā arī viņi neaizdomājās, kādas varētu būt sekas, iegādājoties pašu lētāko polisi. Līdz ar to iesaku nemeklēt pašu zemāko cenu un, izskatot vairākus piedāvājumus, apkopot informāciju arī par apdrošināšanas sabiedrību izmaksu procesiem. Tomēr pašreizējos tirgus apstākļos jāpieļauj iespēja, ka apdrošinātājs ar vēsturiski labu reputāciju neturpinās iesākto pozitīvo pieredzi un mainīs savu izmaksu politiku.

Domāju, ka tuvāko astoņu mēnešu laikā būs skaidrs, kuram no šiem diviem nosauktajiem ceļiem apdrošinātāji dos priekšroku. Noteikti nebūs tā, ka visi spēlētāji izvēlēsies vienādu stratēģiju. Viedokļi, tā teikt, dalīsies. Savukārt klientiem novēlu būt modriem un spriest ar skaidru prātu.  

Septembra beigās LR Saeima apstiprināja grozījumus OCTA likumā, kuri būs spēkā, sākot ar 1.novembri. Tika veiktas vairākas svarīgas izmaiņas. Bet es īpaši gribu pievērst uzmanību vienam, manuprāt, visbūtiskākajam, proti: tika palielināts kompensācijas apjoms CSN cietušajiem cilvēkiem un atrunāts indeksāciju mehānisms.
Maksimālais kompensācijas limits ir palielināts līdz 5 miljoniem eiro. Šis limits atbilst ES direktīvai par OCTA. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgs notikums, jo pirmo reizi Latvijā cilvēka dzīvība tiek vērtēta tik augstu un ir pielīdzināta ES normām. Ko tas nozīmē praksē?
Ja kāds cilvēks ir smagi savainots CS negadījumā, tad viņam ir tiesības nevis vienkārši saņemt kompensāciju, bet saņemt regulāri tādu kompensāciju, kura ļaus viņam turpināt dzīvot ierastajā līmenī, proti, vest bērnus uz to pašu skolu, maksāt kredītsaistības, apmeklēt rehabilitācijas kursus un tml., jo apdrošinātāja pienākums ir kompensēt vidējo izpeļņu un katru gadu attiecīgi to indeksēt, ņemot vērā inflācijas sadārdzinājumu. Šī kārtība pastāvēja arī līdz šim, bet apdrošināšanas limiti bija tādi, ka pastāvēja risks ātri tos izsmelt un ka cietušais paliks bez jebkāda atbalsta. Jaunie apstiprinātie limiti un indeksācijas princips šīs bažas noņem.
 
Izmaiņām OCTA likumā ir arī vēl viens - netiešais labums - tiek radīts pozitīvs piemērs gan sabiedrībai, gan likumdevējiem, gan uzņēmējiem par to, kādām ir jābūt limita summām, kad runa ir par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu pret trešajām personām. Virknē Latvijas likumu ir atrunāta obligāta atbildības apdrošināšanas polises iegāde un norādīts minimālais limits. Un lielākajā daļā normatīvo aktu šis minimums veido niecīgas summas salīdzinājumā ar iespējamo vērienīgu kaitējumu cilvēka veselībai un dzīvībai.
Nav pārsteigums, ka gandrīz vienmēr tie, kuriem Latvijā likums paredz apdrošināt atbildību, izvēlas minimālo limitu. Tā rīkojas arī daudzi publisko pasākumu organizatori. Un daži no tiem pat nekautrējas skaļi paust sašutumu par to, ka minimāli apdrošināšanas limiti – tās ir pārāk stingras prasības. Par to, cik smieklīgi ir šie limiti un kā likumdevējs „ir parūpējies” par dažādu pilsētas svētku, koncertu utt. apmeklētāju veselību un dzīvību, es sīki izstāstīju savā 14. maija blogā.
Un lūk, ir parādījušies divi svarīgi iemesli atkal atgriezties pie šīs ļoti aktuālās tēmas. Pirmais – jau iepriekš minētās, varētu teikt, revolucionārās izmaiņas likumā par OCTA. Bet otrs iemesls – prasību sērija, kuras iesniedza un uzvarēja 1997. gada vasarā notikušajā Talsu traģēdijā cietušie. Un mēs zinām, kādas kompensāciju summas viņiem ir piešķirtas. Rēķināmas simtiem tūkstošos latu. Tajā liktenīgajā dienā Talsos notika klasisks publisks pasākums (IeM organizēti svētki). Kad beigsies visu prasību izskatīšana, varēs precīzi noteikt, kāda naudas izteiksmē ir šī pasākuma organizatoru atbildības cena. Bet jau tagad ir skaidrs, ka tā vairākas reizes pārsniedz likumā noteiktos minimālos apdrošināšanas limitus. Gribas ticēt, ka rīt spēkā stājošies jaunie standarti likumā par OCTA nepaliks ka noteikumu izņēmums…

Apdrošināšanā viens no galvenajiem resursiem ir Cilvēki. Tieši tā, ar lielo burtu, jo tieši no uzņēmumā strādājošajiem cilvēkiem šodien galu galā ir atkarīgs tas, vai klients, veicot pirmo pirkumu, atgriezīsies vēlreiz šajā uzņēmumā. Apdrošināšanai apkalpošanas servisa līmenis, protams, ir ļoti svarīgs arī apdrošināšanas gadījumu regulēšanas situācijās

Tātad cilvēki, cilvēki un vēlreiz cilvēki. Jāmēģina atrast šos pareizos cilvēkus ar pareizo attieksmi, apmācīt, motivēt… un to visu sabalansēt ar investīcijām uzņēmuma attīstībā un peļņas gūšanu uzņēmuma īpašniekiem…

Interesanti aplūkot apdrošināšanas nozarē darbojošos uzņēmumus (gan apdrošinātājus, gan brokerus) no skatu punkta - “kas tiek paveikts ar cilvēku resursiem”.

Lietišķajā presē nesen ir parādījusies tēma par lielām atšķirībām nodokļu samaksas apjomos dažādās apdrošināšanas kompānijās. Esmu pilnībā pārliecināta, ka šis jautājums ir VID kompetencē. No savas puses piebildīšu, ka, analizējot gada pārskatu datus, var secināt, ka pusē uzņēmumu darbinieku vidējā bruto alga ir 5 000 Ls gadā (vai ir zem 300 latiem mēnesī uz rokas). Praksē darbinieki masveidā tiek noformēti kā pašnodarbinātās personas, un tādi uzņēmumi “ieekonomē” vismaz pusi no maksājamiem nodokļiem…

Interesanti, ka nopietniem starptautiskiem uzņēmumiem ir kategoriski aizliegts izmantot “pašnodarbinātas” personas kā savus darbiniekus, jo tiek uzskatīts, ka apdrošināšana ir ļoti atbildīgs un sarežģīts bizness un uzņēmumam (gan apdrošināšanas sabiedrībai, gan apdrošināšanas brokerim) ir jāuzņemas atbildība par savu darbinieku rīcību. Rodas konceptuāls jautājums: kādu atbildību var uzņemties, ja cilvēks pat nav oficiāli noformēts kā uzņēmuma darbinieks?

Šī tēma, manuprāt, ir nozīmīga tieši no klientu interešu aizsardzības viedokļa. Diez vai šobrīd polišu pircēji vērtē apdrošinātājus pēc nomaksāto nodokļu apjoma un pēc darba attiecību noformēšanas prakses. Tomēr tam var būt nozīmīga loma situācijā, kad starp apdrošinātāju (vai brokeri) un klientu rodas konfliktsituācija par lielu naudas summu.

Kopsavilkumā  uzsvēršu divas tēzes:
1)  ne visi apdrošinātāji un brokeri ir gatavi uzņemties pilnu atbildību par savu darbinieku rīcību, tāpēc patērētājam ir jāuzmanās, kad tiek pasūtīta polise vai saņemts padoms.
2)  joprojam tirgū būs “lēti” piedāvājumi un lielas vilšanās, kad netiks paveikts solītais, un joprojam pusei no apdrošināšanas nozares spēlētājiem būs jācīnās, lai pierādītu patērētājiem, ka “lētāk” ne vienmēr nozīmē arī “labāk”.

Esmu pārliecināta, ka ir pienācis laiks apdrošināšanas nozarei nopietni pievērsties šai tēmai, iespējams, tas varētu palīdzēt šai nozarei iekarot lielāku klientu un nozarē strādājošo uzticību.

Gaidot risku apdrošinātāju darbības pirmā pusgada rezultātus un pārskatot pirmā ceturkšņa kopsavilkumu, redzama milzīgā atšķirība starp apdrošināšanas kompāniju un banku finansiālajiem rādītājiem. Gan apdrošināšanas, gan banku tirgi aug, turklāt pietiekami strauji, taču, salīdzinot to peļņas/zaudējumu rādītājus, redzams, ka visas banku nozares neauditētā peļņa 2006.gadā bija 266,6 miljoni latu, bet nedzīvības apdrošinātājiem – tikai 0,509 miljoni latu. Starpība – 524 reizes! Turklāt „plusā” apdrošināšanas kompānijas bijušas, tikai pateicoties veiksmīgām investīcijām, jo tehniskais rezultāts (tieši no apdrošināšanas operācijām) bija negatīvs, zaudējumi bija 0,635 miljoni latu. Vēl bēdīgāk ir ar šī gada pirmajā ceturksnī gūto peļņu: bankas – plus 89,4 miljoni latu, bet apdrošināšanas kompānijas – mīnus 0,523 miljoni latu. Jau ir zināms, ka pirmajā pusgadā baņķieri guvuši vairāk nekā 181 miljonu latu lielu peļņu. Par apdrošinātājiem datu pagaidām nav, taču šādā situācijā būt optimistam nav viegli.
Jā, nedzīvības apdrošināšanas tirgus pastāvīgi pieaug - palielinās parakstīto bruto prēmiju summas. Pagājušajā gadā pieaugums bija +32%, bet pirmajā ceturksnī +48%. Pieaugumu galvenokārt nodrošināja bankas un līzinga kompānijas, kuras prasa klientiem, kas uz kredīta/līzingā pērk dzīvokļus, mājas un automašīnas, obligāti apdrošināt nekustamo un kustamo mantu. Cits svarīgs iemesls, kāpēc strauji pieaudzis prēmiju apjoms, ir saistīts ar celtniecības un autotransporta remonta maksas pieaugumu. Klienti ir spiesti pārskatīt apdrošināšanas summu par vienu un to pašu objektu un attiecīgi par polisi maksā vairāk.
Taču apdrošinātājiem šie labvēlīgie faktori palīdz maz. Nozare pagaidām nekādi nespēj izķepuroties no zaudējumiem. Mēs redzam, ka savus amatus zaudē lielāko kompāniju (Ergo un Balta) pirmās personas. Šķiet, ka akcionārus solījumi vairs neapmierina. Tiesa, paliek jautājums, kas reāli kļūs savādāks pēc uzņēmumu vadības nomaiņas?  
Pašlaik apdrošināšanas nozarei ne mazāk aktuāli ir arī vairāki citi jautājumi. Kas un cik ilgā periodā notiks ar apdrošinātājiem, kuri, lai iegūtu lielāku tirgus daļu, piedāvā nesamērīgi zemas cenas, bet apdrošināšanas gadījumu iestāšanās brīdī ved klientu pa garu birokrātisku ceļu ar vienu vienīgu mērķi -   novilcināt laiku līdz kompensācijas izmaksāšanai. Kas notiks ar citiem tirgus dalībniekiem, kuri godīgi pilda savus solījumus un arī prasa par to lielāku (proti, adekvātu) apdrošināšanas prēmiju….
Nozarē ir acīmredzams profesionālu augstākā līmeņa menedžeru trūkums (bizness vairs nevar balstīties uz “kaut kas ar kaut ko par kaut ko vienojies”) un kompetentu darbinieku deficīts (interesanti, ka 15 pastāvēšanas gadu laikā nozare tā arī nav nobriedusi līdz profesionālas izglītības nodrošināšanai). Varbūt beidzot ir pienācis laiks apdrošinātājiem veidot ilgtermiņa attīstības plānus kopā ar apdrošinātāju asociāciju, brokeru asociāciju un varbūt arī FKTK? Sākt nopietni domāt, kā celt nozares prestižu, uzticību un nozīmību. Kura gan nozare ir vēl nozīmīgāka par apdrošināšanu - tās pamatuzdevums taču ir “atgriezt cietušo tādā pašā stāvoklī, kādā viņš bijis pirms negadījuma” un tādā veidā palīdzēt attīstīties gan uzņēmumiem, gan sabiedrībai, gan katram atsevišķam cilvēkam.