Pēdējo pāris nedēļu laikā man acīs iekritušas trīs dažādu apdrošināšanas kompāniju reklāmas, kuras, manuprāt, nodod polišu pircējiem ne gluži precīzus vēstījumus. Negribētu nosaukt konkrētas firmas, taču paanalizēt reklāmas vēstījumu būtību un nedaudz paspriest – ar prieku. Pirmajā reklāmas kampaņā, kuru veic dzīvības apdrošinātājs, ir atrodams atklāts „bubulis”. Protams, dzīvības apdrošināšana ir svarīga lieta. Taču ne jau tāpēc cilvēkam jāapdrošina ir dzīvība, ka gājuši bojā vai nomiruši viņam pazīstami cilvēki. Un turklāt nav bijuši apdrošināti. Manuprāt, šādu, pēc būtības negatīvu, argumentu izmantošana ir pilnīgi lieka. Pastāvīgi kontaktējoties ar kolēģiem citās valstīs, zinu, ka apdrošinātāju aprindās jau sen notiek strīdi, cik lielā mērā apdrošināšanas pakalpojumu reklāmās drīkst izmanot biedējošus faktorus. Vienota viedokļa nav, taču personīgi es esmu par ētiskāku pieeju. Latvijā gan šāda diskusija tā arī nav sākusies. Varbūt ir laiks?
Otra atmiņā palikusī reklāma apdrošināšanas ņēmēju nebaidīja tik atklāti, taču noteikti draudi tur bija (jā, slēptu, tomēr tik un tā draudu). Apdrošinātājs uzņēmies likteņu lēmēju lomu, norādot, kas gaida automašīnas bez kasko (pa taisno debesīs) un apdrošinātas automašīnas (tās var bez rūpēm braukāt pa Latvijas un citu valstu ceļiem). Tas, manuprāt, ir pārspīlējums, lemt, kur kuram ceļš (atvainojos par kalambūru), un visiem par to paziņot, ne no kā nekautrējoties. Lieliski saprotu kolēģus nozarē. Mēs taču pārdodam pakalpojumu, kuru nevar ne aptaustīt, ne degustēt. Taču esmu pārliecināta, ka, esot vēlmei un pacietībai, var atrast ļoti kreatīvas idejas – gan spilgtas, gan ētiskas –, kas aicina apdrošināties.
Mani izbrīnīja arī trešā reklāma. Nebiju gaidījusi, ka apdrošinātājs mēģinās pārdot klientiem domu par to, ka pēc polises nopirkšanas var atslābināties un īpaši nedomāt par savas dzīvības un īpašuma saglabāšanu. Jo ir taču polise. Un tātad santehniķi, ugunsdzēsēji, apsargi un tamlīdzīgi speciālisti vairs nav vajadzīgi. Šī reklāma provocē neprātīgu apdrošināšanas ņēmēja rīcību, no kuras visvairāk baidās jebkurš apdrošinātājs. Jo pirmais, ko apdrošināšanas kompānija sagaida no polises pircēja, ir tas, ka viņš rīkosies kā krietns saimnieks. Un šis noteikums attiecas ne tikai uz situāciju, kad noticis apdrošināšanas gadījums (nedod Dievs, protams), bet arī uz visu polises derīguma termiņu. Apdrošinātājs būs tikai „par”, ja klients rīkosies tā, lai samazinātu ārkārtas gadījumu risku. Un apdrošinātājam noteikti nepatiks tāda klienta attieksme, ka „nopirku polisi un tagad galva vairs ne par ko nesāp”. Tālab es arī esmu satriekta, ka apdrošinātājs pats savā reklāmā būtībā propagandē pavisam citu pieeju…