Svētdien Rīgā notikušais ugunsgrēks biroju centrā Baltais vējš un tam sekojošā Mārupītes piesārņošana ir iemesls uzņēmumu īpašniekiem un augstākajai vadībai novērtēt, kādus finansiālus zaudējumus var radīt piesārņojuma seku likvidācija un apkārtējai videi nodarītais kaitējums. Es aicinu uzņēmējus un pašvaldību vadītājus nopietni izanalizēt šos riskus un reālas iespējas aizsargāt savu atbildību.

Šādi ārkārtas gadījumi lielākā vai mazākā mērogā Latvijā notiek visu laiku (pat ja plaša sabiedrība par tiem neuzzina) un notiks arī turpmāk (tāda ir dzīve, varbūtības teoriju neviens nav atcēlis). Pasaulē un Eiropā daudzi uzņēmumi jau sen izmanto praksē pārbaudītu risinājumu – apdrošina savu atbildību gadījumā, ja tiek nodarīts kaitējums apkārtējai videi*. Atkarībā no uzņēmuma lieluma un darbības veida Aon rekomendētās apdrošinājuma summas atbildības apdrošināšanai var variēt no viena līdz 20 miljoniem EUR. Saskaņā ar Latvijas apdrošināšanas tirgus praksi atbildības apdrošināšana par videi nodarītiem zaudējumiem (Environmental liability insurance) bieži tiek pirkta pie ārzemju apdrošinātājiem, kas pārstāv Anglijas, Vācijas un Skandināvijas valstu tirgus. Šo kompāniju štatā (tajā skaitā Aon) noteikti ir speciālisti, kuri nodarbojas tikai ar šādiem riskiem** un ir uzkrājuši pieredzi par šo specifisko apdrošināšanas veidu.

Pēc 2010. gada 4. oktobrī notikušās ekoloģiskās katastrofas Ungārijas alumīnija ražotnē uzņēmumu akcionāri un vadība Austrumeiropā sākusi pievērst daudz lielāku uzmanīgu riskiem, kas izriet no Eiropas Savienības Direktīvas par atbildību vides jomā (2004/35/EK). Latvijā šīs direktīvas prasības ir iestrādātas Likumā Par piesārņojumu.

Katram Latvijas uzņēmumam, kura darbība var nodarīt zaudējumus apkārtējai videi, būtu nepieciešams:
1) izvērtēt iespējas minimizēt riskus, kas varētu izraisīt apkārtējās vides piesārņojumu,
2) rūpīgi izanalizēt, kā piesārņojuma seku likvidēšanas izmaksas var ietekmēt uzņēmuma finanšu stabilitāti un vai uzņēmums būs spējīgs segt sanācijas darbu izmaksas un citus ar to saistītos zaudējumus.

Vēlos atgādināt, ka vispārējās civiltiesiskās atbildības apdrošināšana standartā nesedz riskus, kas saistīti ar piesārņojumu. Lai pasargātu uzņēmumu un sabiedrības intereses, nodrošinot atbilstošu sanācijas pasākumu īstenošanu, un garantētu uzņēmuma spēju kompensēt zaudējumus, apdrošināšanas sabiedrības piedāvā vairākus produktus, kas paredz zaudējumu kompensāciju dažādu piesārņojumu gadījumā.

* Atbildības apdrošināšana pret videi nodarītiem zaudējumiem var segt šādus riskus:
•    pašam apdrošinājuma ņēmējam piederošā īpašuma sakopšanai pēc jau agrāk notikuša vai jauna piesārņojuma gadījuma;
•    trešo personu prasības saistībā ar piesārņojuma seku likvidēšanu apdrošinājuma ņēmējam piederošā teritorijā vai ārpus tās;
•    trešo personu prasības saistībā ar miesasbojājumiem un īpašuma bojājumiem, kas radušies apdrošinājuma ņēmējam piederošā teritorijā vai ārpus tās;
•    saistības un zaudējumus, kas saistīti ar ES Direktīvu par atbildību vides jomā, tajā skaitā arī ar bioloģisko daudzveidību;
•    uzņēmējdarbības pārtraukšanu;
•    tiesiskās aizsardzības gadījumiem (nepārsniedzot atbildības limitu);
•    tiesību aktu grozījumus vai gadījumus, kad valsts iestādes pieprasa atkārtoti novērst vai atlīdzināt videi nodarīto kaitējumu;
•    prasības, kas saistītas ar produkciju;
•    īpašuma vērtības samazināšanos.

**Būtiskākie vides apdraudējuma riski ir:
•    apstākļi, kas radušies agrāk, taču vēl nav noskaidroti, kuru dēļ vēlāk var rasties gan civiltiesiskā, gan administratīvā atbildība;
•    jauns (pakāpenisks) piesārņojums, kas rodas uzņēmuma darbības dēļ un rada civiltiesisko un administratīvo atbildību;
•    riski, kas izriet no Eiropas Savienības Direktīvas par atbildību vides jomā (2004/35/EK) un ir saistīti ar kaitējumu, kas nodarīts ūdenim vai dabiskajai videi, arī ar ārkārtas pasākumiem, vides atjaunošanas izmaksām un kompensējošu zaudējumu atlīdzināšanu.

Mūsu kolēģi no korporācijas Aon veikuši kārtējo pētījumu. Viņi aptaujājuši 7500 strādājošo desmit ES* valstīs, lai uzzinātu, kur – mājās vai ārzemēs – šie cilvēki vēlas dzīvot pēc aiziešanas pensijā. Spānija kļuvusi par izvēli numur viens: ceturtā daļa eiropiešu (25%), kas vecumdienās gribētu dzīvot ārzemēs, dotos uz šo saulaino un silto zemi. Vēl 15% izvēlētos Franciju. Pirmajā vēlamo mītnes vietu desmitniekā iekļuvušas arī ASV, Itālija, Austrālāzija, Āfrika, Šveice, Latīņamerika, Lielbritānija un Nīderlande.

Uzskatu, ka „vecās Eiropas” strādājošie iedzīvotāji šādu izvēli var atļauties, pateicoties mērķtiecīgai līdzekļu uzkrāšanai privātai pensijai. Diemžēl, Latvijā šādiem mērķiem naudu uzkrāj ļoti maz darbspējīgo iedzīvotāju.

Augstāko rādītāju starp tiem, kas vecumdienās izvēlētos palikt dzimtajā zemē un nekur nebraukt, uzrādījuši spāņi (86,6%), francūži (81,1%) un dāņi (73,6%). Ne tik patriotiski izrādījušies Lielbritānijas (42,7%), Vācijas (45,9%) un Īrijas (49%) iedzīvotāji, t.i., tur vairāk nekā puse strādājošo vecumdienas cer pavadīt ārzemēs.

Aon speciālisti aptaujas rezultātus komentējuši šādi: „Lētās aviobiļetes un saziņas iespējas ar interneta starpniecību ļauj pensionāram, kas apmeties uz dzīvi citā valstī, nejusties atrautam no ģimenes un citiem tuviniekiem. Nav brīnums, ka vairums cilvēku vecumdienas izvēlētos pavadīt valstīs, kur ir labi laika apstākļi un tikpat laba sociālās palīdzības un atvieglojumu sistēma, turklāt svarīga ir laba atrašanās vieta, kas nepieciešamības gadījumā ļauj ātri nokļūt mājās.

Tajā pašā laikā, apsverot domu, kur dzīvot pensijas vecumā, jārēķinās ar to, ka dzīves dārdzība ārzemēs var būt augstāka. Noteikti jāizpēta attiecīgās valsts nodokļu sistēma, lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem. Visbeidzot, jāatceras, ka medicīniskās palīdzības sniegšanas un aprūpes nosacījumi, kas pensijas vecuma ļaudīm ir īpaši aktuāli, ekspatriantiem ir stipri atšķirīgi.”

Es pat nešaubos, ka rietumeiropieši, kas domā, kur dzīvot, beiguši darba gaitas, protams, paļaujas uz privāto pensiju, ko viņi krājuši visus darba gadus. Savukārt Latvijā vairums strādājošo neaizdomājas, par kādu naudu dzīvos vecumdienās. Diemžēl cilvēki izturas bezatbildīgi, neievēro finanšu disciplīnu un tā vietā, lai 10–15% savu ienākumu regulāri uzkrātu, labprātāk visu nopelnīto naudu iztērē. Es uzskatu, ka ar šo jautājumu nopietni jāsāk nodarboties jau no 25, 26 gadu vecuma. Ja palūkojamies uz mūsu iedzīvotāju vecuma grupu struktūru, ir skaidrs – jauniešu kļūst mazāk. Rodas jautājums: kas maksās nodokļus pēc pārdesmit gadiem, lai nodrošinātu pensijas šābrīža strādājošajiem? Katram strādājošajam ir ne tikai jādomā, bet arī konkrēti jārīkojas, ja viņš pēc aiziešanas pensijā nevēlas būt atkarīgs tikai no valsts.

*Aptauja veikta Lielbritānijā, Vācijā, Īrijā, Šveicē, Nīderlandē, Norvēģijā, Dānijā, Francijā, Beļģijā un Spānijā.