Svētdien Rīgā notikušais ugunsgrēks biroju centrā Baltais vējš un tam sekojošā Mārupītes piesārņošana ir iemesls uzņēmumu īpašniekiem un augstākajai vadībai novērtēt, kādus finansiālus zaudējumus var radīt piesārņojuma seku likvidācija un apkārtējai videi nodarītais kaitējums. Es aicinu uzņēmējus un pašvaldību vadītājus nopietni izanalizēt šos riskus un reālas iespējas aizsargāt savu atbildību.

Šādi ārkārtas gadījumi lielākā vai mazākā mērogā Latvijā notiek visu laiku (pat ja plaša sabiedrība par tiem neuzzina) un notiks arī turpmāk (tāda ir dzīve, varbūtības teoriju neviens nav atcēlis). Pasaulē un Eiropā daudzi uzņēmumi jau sen izmanto praksē pārbaudītu risinājumu – apdrošina savu atbildību gadījumā, ja tiek nodarīts kaitējums apkārtējai videi*. Atkarībā no uzņēmuma lieluma un darbības veida Aon rekomendētās apdrošinājuma summas atbildības apdrošināšanai var variēt no viena līdz 20 miljoniem EUR. Saskaņā ar Latvijas apdrošināšanas tirgus praksi atbildības apdrošināšana par videi nodarītiem zaudējumiem (Environmental liability insurance) bieži tiek pirkta pie ārzemju apdrošinātājiem, kas pārstāv Anglijas, Vācijas un Skandināvijas valstu tirgus. Šo kompāniju štatā (tajā skaitā Aon) noteikti ir speciālisti, kuri nodarbojas tikai ar šādiem riskiem** un ir uzkrājuši pieredzi par šo specifisko apdrošināšanas veidu.

Pēc 2010. gada 4. oktobrī notikušās ekoloģiskās katastrofas Ungārijas alumīnija ražotnē uzņēmumu akcionāri un vadība Austrumeiropā sākusi pievērst daudz lielāku uzmanīgu riskiem, kas izriet no Eiropas Savienības Direktīvas par atbildību vides jomā (2004/35/EK). Latvijā šīs direktīvas prasības ir iestrādātas Likumā Par piesārņojumu.

Katram Latvijas uzņēmumam, kura darbība var nodarīt zaudējumus apkārtējai videi, būtu nepieciešams:
1) izvērtēt iespējas minimizēt riskus, kas varētu izraisīt apkārtējās vides piesārņojumu,
2) rūpīgi izanalizēt, kā piesārņojuma seku likvidēšanas izmaksas var ietekmēt uzņēmuma finanšu stabilitāti un vai uzņēmums būs spējīgs segt sanācijas darbu izmaksas un citus ar to saistītos zaudējumus.

Vēlos atgādināt, ka vispārējās civiltiesiskās atbildības apdrošināšana standartā nesedz riskus, kas saistīti ar piesārņojumu. Lai pasargātu uzņēmumu un sabiedrības intereses, nodrošinot atbilstošu sanācijas pasākumu īstenošanu, un garantētu uzņēmuma spēju kompensēt zaudējumus, apdrošināšanas sabiedrības piedāvā vairākus produktus, kas paredz zaudējumu kompensāciju dažādu piesārņojumu gadījumā.

* Atbildības apdrošināšana pret videi nodarītiem zaudējumiem var segt šādus riskus:
•    pašam apdrošinājuma ņēmējam piederošā īpašuma sakopšanai pēc jau agrāk notikuša vai jauna piesārņojuma gadījuma;
•    trešo personu prasības saistībā ar piesārņojuma seku likvidēšanu apdrošinājuma ņēmējam piederošā teritorijā vai ārpus tās;
•    trešo personu prasības saistībā ar miesasbojājumiem un īpašuma bojājumiem, kas radušies apdrošinājuma ņēmējam piederošā teritorijā vai ārpus tās;
•    saistības un zaudējumus, kas saistīti ar ES Direktīvu par atbildību vides jomā, tajā skaitā arī ar bioloģisko daudzveidību;
•    uzņēmējdarbības pārtraukšanu;
•    tiesiskās aizsardzības gadījumiem (nepārsniedzot atbildības limitu);
•    tiesību aktu grozījumus vai gadījumus, kad valsts iestādes pieprasa atkārtoti novērst vai atlīdzināt videi nodarīto kaitējumu;
•    prasības, kas saistītas ar produkciju;
•    īpašuma vērtības samazināšanos.

**Būtiskākie vides apdraudējuma riski ir:
•    apstākļi, kas radušies agrāk, taču vēl nav noskaidroti, kuru dēļ vēlāk var rasties gan civiltiesiskā, gan administratīvā atbildība;
•    jauns (pakāpenisks) piesārņojums, kas rodas uzņēmuma darbības dēļ un rada civiltiesisko un administratīvo atbildību;
•    riski, kas izriet no Eiropas Savienības Direktīvas par atbildību vides jomā (2004/35/EK) un ir saistīti ar kaitējumu, kas nodarīts ūdenim vai dabiskajai videi, arī ar ārkārtas pasākumiem, vides atjaunošanas izmaksām un kompensējošu zaudējumu atlīdzināšanu.

Mainoties ekonomiskajai situācijai, daudzi uzņēmumi ir pārskatījuši attiecības ar saviem piegādātājiem un veikuši būtiskas izmaiņas iepirkumu procesos un paradumos, tādējādi samazinot izmaksas. Šādu pieeju var redzēt arī apdrošināšanas tirgū. Šodien Latvijā bieži saskaramies ar situāciju, ka vienu apdrošināšanas piedāvājumu klientam gatavo vairāki brokeri. Klienta motivācija ir skaidra un saprotama – palielinot konkurenci, samazināt izmaksas par brokera pakalpojumiem un iegūt iespējami izdevīgāku piedāvājumu.

Tā rīkojoties, klients bieži uzliek papildu administratīvo darbu apdrošināšanas sabiedrībai, kas ir spiesta komunicēt ar vairākiem brokeriem faktiski par vienu un to pašu jautājumu. Nevar izslēgt (un praksē tā mēdz būt), ka brokeri sniedz apdrošinātājam atšķirīgu informāciju par apdrošināmo objektu un arī par risku(-iem). Tas noteikti var novest pie strīdiem, izskatot apdrošināšanas gadījumus un nosakot atlīdzības apmēru.

Jā, var piekrist, ka tāds pakalpojuma pirkšanas modelis ir piemērots, ja vienīgais lielums, kas klientu interesē, ir apdrošināšanas prēmija un viņam nav nepieciešams zinošs sadarbības partneris, kas nodrošina kvalitatīvas konsultācijas līguma noslēgšanas procesā, apkalpošanu visā līguma darbības laikā un, protams, sniedz nepieciešamo palīdzību, ja notiek (nedod, Dievs!) apdrošināšanas gadījums.

Atšķirības starp brokeru sabiedrībām ir ļoti lielas. Šobrīd tirgū strādājošo brokeru darbības spektrs ir tik plašs, ka klients var mierīgi izvēlēties sadarbības partneri, kura galvenais uzdevums ir apdrošināšanas polises nogādāšana no apdrošinātāja, vai atrast profesionālu konsultantu, kas spēs sniegt konsultācijas stratēģisku lēmumu pieņemšanā. Izvēle, protams, paliek klienta ziņā.

Interesants (vai pat jocīgs) ir fakts, ka bieži vien gan brokerim, kurš darbojas kā kurjers, gan profesionālam konsultantam komisijas apmērs par darījumu sakrīt. Mans ieteikums uzņēmējiem būtu izvēlēties sadarbības partnerus, rūpīgi izvērtējot viņu iepriekšējo pieredzi un pakalpojumu sniegšanas kvalitāti. Ja cenas ir vienādas un nav personiskas ieinteresētības, noteikti vajadzētu izvēlēties kvalificētāko un kompetentāko pakalpojumu sniedzēju.

Kamēr Finanšu un kapitāla tirgus komisija pārbauda apdrošināšanas brokeru darījumus un ieinteresētās puses (pirmām kārtām tirgus spēlētāji) gaida pārbaudes rezultātus, vēlos dalīties savās pārdomās par notiekošo*. Pavisam noteikti atbalstu FKTK rīcību un priecājos par to, ka komisija pievērš uzmanību šī segmenta uzraudzībai. Šāda pārbaude – vai brokeri ievēro likuma prasības un neizmanto klientu samaksātās prēmijas savas saimnieciskās darbības izmaksu segšanai – ir apsveicama, jo visus iepriekšējos gadus tas bija jautājums, par kuru komisija interesējās ļoti maz un ļāva apdrošināšanas sabiedrībām pašām izvēlēties, ar ko un uz kādiem principiem sadarboties. Nav šaubu, ka apdrošinātāji pielikuši savu roku šo pārbaužu uzsākšanai, jo viens no galvenajiem cietējiem sadarbībā ar negodprātīgu brokeri ir apdrošināšanas sabiedrība. Notikumu attīstību noteikti sekmēja vairāku brokeru uzņēmumu bankroti un parādi apdrošināšanas sabiedrībām. Taču nav svarīgi, kas bija iniciators, – galvenais, ka redzam konkrētu rīcību.

Būtiskākais jautājums – kas notiks tālāk pēc informācijas saņemšanas un apkopošanas? Kādas būs sankcijas pret komersantiem, kas neievēro likumu? Vai sekos nopietna brīdinoša satura vēstuļu izsūtīšana, ka, lūk, darījuši ļoti slikti (ja tiešām firma izmantojusi konta līdzekļus neatļautiem darījumiem un maksājumiem) un vairs tā nerīkojieties – ja vēlreiz pārkāpsiet likumu, neļausim palikt tirgū un uzreiz anulēsim licenci vai pat uzsāksim tiesas darbus.

Visu laiku likumā ir bijusi norma par diviem atsevišķiem kontiem. Ja kāds ir pārkāpis šo prasību, manuprāt, jāizskata jautājums, vai brokeru kompānijai anulēt licenci. Pārkāpums ir pietiekami nopietns – brokeris operē ar viņam nepiederošu naudu. Nozares sakārtošanas plānam jābūt tālejošam. Respektīvi, pēc licences anulēšanas šo brokeru firmu īpašniekiem un vadītājiem noteiktā laika posmā nevajadzētu ļaut dibināt jaunas brokeru sabiedrības. FKTK ātri jāizdomā, kā uzraudzīt šo praksi. Citādi var sanākt tā, ka šodien licence tiek anulēta, bet nākamajā nedēļā šīs pašas personas iesniedz FKTK pieteikumu par licences saņemšanu jaunizveidotai brokeru sabiedrībai. Diemžēl līdzīgi precedenti jau ir bijuši – brokeris pēc uzņēmuma maksātnespējas dibina jaunu firmu un saņem licenci brokera darbībai.

Notiekošo pārbaudi varam saukt par gaidāmo “rindu tīrīšanu”, par nozares sakārtošanu – kā kuram patīk. Es tikai vēlos, lai cilvēki mūsu biznesā strādātu godīgi. Pretējā gadījumā tas grauj brokera nozares reputāciju un slavu.

Tirgus noteikti sakārtosies, ja brokeru skaits būs mazāks. Tik nelielam tirgum vairāk par 100 brokeru sabiedrībām  ir par daudz. Ņemot vērā apdrošināšanas tirgus kritumu pēdējos gados, “pīrāgs” kļūs mazāks, un visiem var nepietikt. Ja spēlētāju būs mazāk (t.sk. esošo kompāniju apvienošanās rezultātā), būs labāk gan apdrošinātājiem, gan klientiem. Latvijā pietiktu maksimums ar 30–40 profesionālajām brokeru sabiedrībām. Zinošie, kvalificētie speciālisti var iesaistīties šajās kompānijās kā algotie darbinieki, visiem nav obligāti jābūt uzņēmējiem.

*Par ko ir stāsts, var izlasīt http://www.delfi.lv/news/business/finance/laikraksts-fktk-sacis-apjomigas-brokeru-parbaudes.d?id=36486323

Šobrīd ļoti maz apdrošināšanas brokeru klientu izvēlas slēgt sadarbības līgumus, skaidri atrunājot brokera un klienta pienākumus un tiesības. Arī mūsu portfelis to uzskatāmi pierāda: pagaidām tikai 3–4% uzņēmumu parakstījuši ar mums detalizētu sadarbības līgumu, nevis tikai izsnieguši pilnvarojuma vēstuli.

Klienti, izvēloties apdrošināšanas brokeru, nepievērš uzmanību šim ļoti būtiskajam aspektam, bieži uzskata, ka juridiskās attiecības viņiem veidojas ar apdrošināšanas kompāniju, jo tieši apdrošinātājs uzņemas saistības. Ja starp brokeru un apdrošināšanas ņēmēju nav līguma un viss tiek izrunāts mutiski, tas diemžēl ļauj brīvi traktēt sākotnējo apņemšanos un solījumus. Apdrošināšanas gadījuma iestāšanās brīdī klients cer uz brokera pilnvērtīgu palīdzību atlīdzības saņemšanā. Ja klienta un brokera starpā nav līguma un brokers pēkšņi negrib un/vai nav spējīgs palīdzēt klientam apdrošināšanas atlīdzības saņemšanas procesā, tad klients skaidri redzēs – īstenībā viņš brokeram interesēja tikai apdrošināšanas polises slēgšanas posmā.

Ja nekas nenotiek polises darbības laikā, apdrošināšanas ņēmējs nevar pilnā apjomā izvērtēt brokera pakalpojuma kvalitāti un pievienoto vērtību. Klients redz tikai daļu no brokera pakalpojumiem – cik ātri brokers reaģē uz pieprasījumiem, sniedz informāciju un veic citus administratīvos darbus.

Manā skatījumā vislabāk brokera pievienoto vērtību var izjust, ja ir noticis apdrošināšanas gadījums, jo pēc būtības visa ekspertīze un darbs, ko brokers veic, slēdzot apdrošināšanas līgumu, vērsta uz to, kā, ja notiek apdrošināšanas gadījums, pēc iespējas ātrāk un vienkāršāk saņemt kompensāciju no apdrošinātāja, kas nosegtu klientam nodarītos materiālos zaudējumus.

Līdz ar to mans ieteikums, izvēloties sadarbības partneri (brokeri), – klientam būtu nepieciešams līgumā skaidri definēt brokera pienākumus un izvērtēt katra konkrētā uzņēmuma (brokera) spējas izpildīt līgumā uzņemtās saistības. Ja jau uzņēmums izmanto apdrošināšanas brokera pakalpojumus (nav svarīgi, vai apdrošināšanas prēmija ir daži tūkstoši vai vairāki desmiti tūkstošu latu gadā), ir vērts veltīt laiku līguma sagatavošanai, kurā atrunāti pušu sadarbības principi. Daži no jautājumu blokiem, ko ir jāatrunā līgumā, – konsultāciju sniegšanas kārtība, konkursu rīkošana starp apdrošinātājiem, noslēgto apdrošināšanas līgumu administrēšana, savlaicīga informēšana par būtiskām izmaiņām apdrošinātajā objektā, apdrošināšanas gadījuma regulēšana utt.       

Mūsu kolēģi no korporācijas Aon veikuši kārtējo pētījumu. Viņi aptaujājuši 7500 strādājošo desmit ES* valstīs, lai uzzinātu, kur – mājās vai ārzemēs – šie cilvēki vēlas dzīvot pēc aiziešanas pensijā. Spānija kļuvusi par izvēli numur viens: ceturtā daļa eiropiešu (25%), kas vecumdienās gribētu dzīvot ārzemēs, dotos uz šo saulaino un silto zemi. Vēl 15% izvēlētos Franciju. Pirmajā vēlamo mītnes vietu desmitniekā iekļuvušas arī ASV, Itālija, Austrālāzija, Āfrika, Šveice, Latīņamerika, Lielbritānija un Nīderlande.

Uzskatu, ka „vecās Eiropas” strādājošie iedzīvotāji šādu izvēli var atļauties, pateicoties mērķtiecīgai līdzekļu uzkrāšanai privātai pensijai. Diemžēl, Latvijā šādiem mērķiem naudu uzkrāj ļoti maz darbspējīgo iedzīvotāju.

Augstāko rādītāju starp tiem, kas vecumdienās izvēlētos palikt dzimtajā zemē un nekur nebraukt, uzrādījuši spāņi (86,6%), francūži (81,1%) un dāņi (73,6%). Ne tik patriotiski izrādījušies Lielbritānijas (42,7%), Vācijas (45,9%) un Īrijas (49%) iedzīvotāji, t.i., tur vairāk nekā puse strādājošo vecumdienas cer pavadīt ārzemēs.

Aon speciālisti aptaujas rezultātus komentējuši šādi: „Lētās aviobiļetes un saziņas iespējas ar interneta starpniecību ļauj pensionāram, kas apmeties uz dzīvi citā valstī, nejusties atrautam no ģimenes un citiem tuviniekiem. Nav brīnums, ka vairums cilvēku vecumdienas izvēlētos pavadīt valstīs, kur ir labi laika apstākļi un tikpat laba sociālās palīdzības un atvieglojumu sistēma, turklāt svarīga ir laba atrašanās vieta, kas nepieciešamības gadījumā ļauj ātri nokļūt mājās.

Tajā pašā laikā, apsverot domu, kur dzīvot pensijas vecumā, jārēķinās ar to, ka dzīves dārdzība ārzemēs var būt augstāka. Noteikti jāizpēta attiecīgās valsts nodokļu sistēma, lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem. Visbeidzot, jāatceras, ka medicīniskās palīdzības sniegšanas un aprūpes nosacījumi, kas pensijas vecuma ļaudīm ir īpaši aktuāli, ekspatriantiem ir stipri atšķirīgi.”

Es pat nešaubos, ka rietumeiropieši, kas domā, kur dzīvot, beiguši darba gaitas, protams, paļaujas uz privāto pensiju, ko viņi krājuši visus darba gadus. Savukārt Latvijā vairums strādājošo neaizdomājas, par kādu naudu dzīvos vecumdienās. Diemžēl cilvēki izturas bezatbildīgi, neievēro finanšu disciplīnu un tā vietā, lai 10–15% savu ienākumu regulāri uzkrātu, labprātāk visu nopelnīto naudu iztērē. Es uzskatu, ka ar šo jautājumu nopietni jāsāk nodarboties jau no 25, 26 gadu vecuma. Ja palūkojamies uz mūsu iedzīvotāju vecuma grupu struktūru, ir skaidrs – jauniešu kļūst mazāk. Rodas jautājums: kas maksās nodokļus pēc pārdesmit gadiem, lai nodrošinātu pensijas šābrīža strādājošajiem? Katram strādājošajam ir ne tikai jādomā, bet arī konkrēti jārīkojas, ja viņš pēc aiziešanas pensijā nevēlas būt atkarīgs tikai no valsts.

*Aptauja veikta Lielbritānijā, Vācijā, Īrijā, Šveicē, Nīderlandē, Norvēģijā, Dānijā, Francijā, Beļģijā un Spānijā.