Mainoties ekonomiskajai situācijai, daudzi uzņēmumi ir pārskatījuši attiecības ar saviem piegādātājiem un veikuši būtiskas izmaiņas iepirkumu procesos un paradumos, tādējādi samazinot izmaksas. Šādu pieeju var redzēt arī apdrošināšanas tirgū. Šodien Latvijā bieži saskaramies ar situāciju, ka vienu apdrošināšanas piedāvājumu klientam gatavo vairāki brokeri. Klienta motivācija ir skaidra un saprotama – palielinot konkurenci, samazināt izmaksas par brokera pakalpojumiem un iegūt iespējami izdevīgāku piedāvājumu.

Tā rīkojoties, klients bieži uzliek papildu administratīvo darbu apdrošināšanas sabiedrībai, kas ir spiesta komunicēt ar vairākiem brokeriem faktiski par vienu un to pašu jautājumu. Nevar izslēgt (un praksē tā mēdz būt), ka brokeri sniedz apdrošinātājam atšķirīgu informāciju par apdrošināmo objektu un arī par risku(-iem). Tas noteikti var novest pie strīdiem, izskatot apdrošināšanas gadījumus un nosakot atlīdzības apmēru.

Jā, var piekrist, ka tāds pakalpojuma pirkšanas modelis ir piemērots, ja vienīgais lielums, kas klientu interesē, ir apdrošināšanas prēmija un viņam nav nepieciešams zinošs sadarbības partneris, kas nodrošina kvalitatīvas konsultācijas līguma noslēgšanas procesā, apkalpošanu visā līguma darbības laikā un, protams, sniedz nepieciešamo palīdzību, ja notiek (nedod, Dievs!) apdrošināšanas gadījums.

Atšķirības starp brokeru sabiedrībām ir ļoti lielas. Šobrīd tirgū strādājošo brokeru darbības spektrs ir tik plašs, ka klients var mierīgi izvēlēties sadarbības partneri, kura galvenais uzdevums ir apdrošināšanas polises nogādāšana no apdrošinātāja, vai atrast profesionālu konsultantu, kas spēs sniegt konsultācijas stratēģisku lēmumu pieņemšanā. Izvēle, protams, paliek klienta ziņā.

Interesants (vai pat jocīgs) ir fakts, ka bieži vien gan brokerim, kurš darbojas kā kurjers, gan profesionālam konsultantam komisijas apmērs par darījumu sakrīt. Mans ieteikums uzņēmējiem būtu izvēlēties sadarbības partnerus, rūpīgi izvērtējot viņu iepriekšējo pieredzi un pakalpojumu sniegšanas kvalitāti. Ja cenas ir vienādas un nav personiskas ieinteresētības, noteikti vajadzētu izvēlēties kvalificētāko un kompetentāko pakalpojumu sniedzēju.

Šobrīd ļoti maz apdrošināšanas brokeru klientu izvēlas slēgt sadarbības līgumus, skaidri atrunājot brokera un klienta pienākumus un tiesības. Arī mūsu portfelis to uzskatāmi pierāda: pagaidām tikai 3–4% uzņēmumu parakstījuši ar mums detalizētu sadarbības līgumu, nevis tikai izsnieguši pilnvarojuma vēstuli.

Klienti, izvēloties apdrošināšanas brokeru, nepievērš uzmanību šim ļoti būtiskajam aspektam, bieži uzskata, ka juridiskās attiecības viņiem veidojas ar apdrošināšanas kompāniju, jo tieši apdrošinātājs uzņemas saistības. Ja starp brokeru un apdrošināšanas ņēmēju nav līguma un viss tiek izrunāts mutiski, tas diemžēl ļauj brīvi traktēt sākotnējo apņemšanos un solījumus. Apdrošināšanas gadījuma iestāšanās brīdī klients cer uz brokera pilnvērtīgu palīdzību atlīdzības saņemšanā. Ja klienta un brokera starpā nav līguma un brokers pēkšņi negrib un/vai nav spējīgs palīdzēt klientam apdrošināšanas atlīdzības saņemšanas procesā, tad klients skaidri redzēs – īstenībā viņš brokeram interesēja tikai apdrošināšanas polises slēgšanas posmā.

Ja nekas nenotiek polises darbības laikā, apdrošināšanas ņēmējs nevar pilnā apjomā izvērtēt brokera pakalpojuma kvalitāti un pievienoto vērtību. Klients redz tikai daļu no brokera pakalpojumiem – cik ātri brokers reaģē uz pieprasījumiem, sniedz informāciju un veic citus administratīvos darbus.

Manā skatījumā vislabāk brokera pievienoto vērtību var izjust, ja ir noticis apdrošināšanas gadījums, jo pēc būtības visa ekspertīze un darbs, ko brokers veic, slēdzot apdrošināšanas līgumu, vērsta uz to, kā, ja notiek apdrošināšanas gadījums, pēc iespējas ātrāk un vienkāršāk saņemt kompensāciju no apdrošinātāja, kas nosegtu klientam nodarītos materiālos zaudējumus.

Līdz ar to mans ieteikums, izvēloties sadarbības partneri (brokeri), – klientam būtu nepieciešams līgumā skaidri definēt brokera pienākumus un izvērtēt katra konkrētā uzņēmuma (brokera) spējas izpildīt līgumā uzņemtās saistības. Ja jau uzņēmums izmanto apdrošināšanas brokera pakalpojumus (nav svarīgi, vai apdrošināšanas prēmija ir daži tūkstoši vai vairāki desmiti tūkstošu latu gadā), ir vērts veltīt laiku līguma sagatavošanai, kurā atrunāti pušu sadarbības principi. Daži no jautājumu blokiem, ko ir jāatrunā līgumā, – konsultāciju sniegšanas kārtība, konkursu rīkošana starp apdrošinātājiem, noslēgto apdrošināšanas līgumu administrēšana, savlaicīga informēšana par būtiskām izmaiņām apdrošinātajā objektā, apdrošināšanas gadījuma regulēšana utt.       

Apdrošināšanas biznesā decembris ir tas mēnesis, kad notiek ļoti daudzu polišu atjaunošana, ko uzņēmēji iegādājušies uz gadu. Šobrīd uzņēmumi optimizē arī apdrošināšanas izdevumus. Daži nopietni apsver kardināla lēmuma pieņemšanu, tas ir, atteikties no tām apdrošināšanām, kurām jau vairākus gadus pēc kārtas nav bijuši apdrošināšanas gadījumi. Citi uzņēmumi meklē iespējas iegādāties tikai pašas lētākās polises. Kurš ceļš ir pareizais? Mana atbilde būs kopīgi ar kolēģiem sastādītais praktisko pamata rekomendāciju saraksts par to, kā uzņēmējiem saprātīgi optimizēt apdrošināšanas izdevumus.

Un, tātad.

1. Apdrošināšanas izmaksu analīzi nepieciešams veikt apdomīgi, lai „nenozāģētu zaru, uz kura sēdi”, ja konkrētāk – nepieciešams izanalizēt, ar kādiem riskiem uzņēmums sastopas, cik bieži tie iestājas un kādas ir materiālās sekas. Pareizas apdrošināšanas politikas būtība – pasargāt sevi no neparedzētiem zaudējumiem, samaksājot noteiktu summu par risku apdrošināšanu, kuru iestāšanās gadījumi ir iespējami un kuriem var būt materiālas dabas sekas, kas pārsniedz uzņēmuma iespējas tās segt.

2. Manevru iespēja pastāv - piemēram, ja analīze parāda, ka zaudējumi ir nelieli (piemēram, mazi skrāpējumi mašīnām), bet tie rodas bieži, tad ir iespējams ņemt augstāku pašrisku un ievērojami samazināt maksājuma apmēru par apdrošināšanu. Pie tam tiek ekonomēts darbinieku administratīvais laiks apdrošināšanas gadījuma regulēšanai, kā arī darbinieks var sākt uzmanīgāk izturēties pret transporta līdzekli (īpaši, ja par maziem bojājumiem tagad atbild viņš, nevis apdrošināšanas kompānija). Rezultātā gada laikā uzņēmumam būtiski uzlabojas zaudējumu statistika un attiecīgi samazinās maksa par apdrošināšanu.

3. Pret apdrošināšanas noteikumiem ir nepieciešams izturēties ar īpašu piesardzību. Vēlme iegūt zemāku cenu bieži vien noved pie tā, ka apdrošināšanas kompānija maksimāli samazina apdrošinātu risku sarakstu un pievieno polisē dažādus ierobežojumus. Rezultātā polise ir „pa lēto”, bet patiesībā tā ir izmesta nauda, jo būtiskākie riski no tās ir izslēgti.

4. Nekustamā īpašuma apdrošināšanā joprojām viena no visizplatītākajām kļūdām ir apdrošināties par summām, kuras neatbilst reālajai objekta atjaunošanas vērtībai. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka šāda pieeja ļauj samaksāt mazāk (polises noformēšanas laikā), taču apdrošināšanas kompensācijas aprēķinā bieži vien redzams, ka ar izmaksājamo summu nepietiek, lai uzceltu objektu no jauna.

5. Riskus nepieciešams novērtēt gan īstermiņa, gan ilgtermiņa perspektīvā. Piemēram, ja uzņēmums eksportē savu produkciju uz ES valstīm, tad pretenzija, kas saistīta ar zaudējumiem no konkrētās produkcijas izmantošanas var „atnākt” arī pēc vairākiem gadiem, kad prece ir tikusi piegādāta. Lai aizsargātos no šādiem neparedzētiem gadījumiem, nopietni uzņēmumi pērk atbildības par ražojamo produkciju apdrošināšanu.

Ņemot vērā apdrošinātāju aktīvāku regresa tiesību izmantošanu, firmām ir nepieciešams izvērtēt vajadzību pēc vispārējās, profesionālās (savu darbinieku) atbildības, kā arī atbildības par ražoto produkciju apdrošināšanas.