Mūsu kolēģi no korporācijas Aon veikuši kārtējo pētījumu. Viņi aptaujājuši 7500 strādājošo desmit ES* valstīs, lai uzzinātu, kur – mājās vai ārzemēs – šie cilvēki vēlas dzīvot pēc aiziešanas pensijā. Spānija kļuvusi par izvēli numur viens: ceturtā daļa eiropiešu (25%), kas vecumdienās gribētu dzīvot ārzemēs, dotos uz šo saulaino un silto zemi. Vēl 15% izvēlētos Franciju. Pirmajā vēlamo mītnes vietu desmitniekā iekļuvušas arī ASV, Itālija, Austrālāzija, Āfrika, Šveice, Latīņamerika, Lielbritānija un Nīderlande.
Uzskatu, ka „vecās Eiropas” strādājošie iedzīvotāji šādu izvēli var atļauties, pateicoties mērķtiecīgai līdzekļu uzkrāšanai privātai pensijai. Diemžēl, Latvijā šādiem mērķiem naudu uzkrāj ļoti maz darbspējīgo iedzīvotāju.
Augstāko rādītāju starp tiem, kas vecumdienās izvēlētos palikt dzimtajā zemē un nekur nebraukt, uzrādījuši spāņi (86,6%), francūži (81,1%) un dāņi (73,6%). Ne tik patriotiski izrādījušies Lielbritānijas (42,7%), Vācijas (45,9%) un Īrijas (49%) iedzīvotāji, t.i., tur vairāk nekā puse strādājošo vecumdienas cer pavadīt ārzemēs.
Aon speciālisti aptaujas rezultātus komentējuši šādi: „Lētās aviobiļetes un saziņas iespējas ar interneta starpniecību ļauj pensionāram, kas apmeties uz dzīvi citā valstī, nejusties atrautam no ģimenes un citiem tuviniekiem. Nav brīnums, ka vairums cilvēku vecumdienas izvēlētos pavadīt valstīs, kur ir labi laika apstākļi un tikpat laba sociālās palīdzības un atvieglojumu sistēma, turklāt svarīga ir laba atrašanās vieta, kas nepieciešamības gadījumā ļauj ātri nokļūt mājās.
Tajā pašā laikā, apsverot domu, kur dzīvot pensijas vecumā, jārēķinās ar to, ka dzīves dārdzība ārzemēs var būt augstāka. Noteikti jāizpēta attiecīgās valsts nodokļu sistēma, lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem. Visbeidzot, jāatceras, ka medicīniskās palīdzības sniegšanas un aprūpes nosacījumi, kas pensijas vecuma ļaudīm ir īpaši aktuāli, ekspatriantiem ir stipri atšķirīgi.”
Es pat nešaubos, ka rietumeiropieši, kas domā, kur dzīvot, beiguši darba gaitas, protams, paļaujas uz privāto pensiju, ko viņi krājuši visus darba gadus. Savukārt Latvijā vairums strādājošo neaizdomājas, par kādu naudu dzīvos vecumdienās. Diemžēl cilvēki izturas bezatbildīgi, neievēro finanšu disciplīnu un tā vietā, lai 10–15% savu ienākumu regulāri uzkrātu, labprātāk visu nopelnīto naudu iztērē. Es uzskatu, ka ar šo jautājumu nopietni jāsāk nodarboties jau no 25, 26 gadu vecuma. Ja palūkojamies uz mūsu iedzīvotāju vecuma grupu struktūru, ir skaidrs – jauniešu kļūst mazāk. Rodas jautājums: kas maksās nodokļus pēc pārdesmit gadiem, lai nodrošinātu pensijas šābrīža strādājošajiem? Katram strādājošajam ir ne tikai jādomā, bet arī konkrēti jārīkojas, ja viņš pēc aiziešanas pensijā nevēlas būt atkarīgs tikai no valsts.
*Aptauja veikta Lielbritānijā, Vācijā, Īrijā, Šveicē, Nīderlandē, Norvēģijā, Dānijā, Francijā, Beļģijā un Spānijā.