Pēdējā pusgada laikā apdrošināšanas kompāniju vidū spilgti iezīmējas tendence arvien aktīvāk izmantot internetu savu pakalpojumu piedāvāšanai privātpersonām. Rietumos šāda prakse ir plaši izplatīta. Raugoties no vienas puses, šāda tendence ir apsveicama, jo dod potenciālajam apdrošināšanas polises pircējam iespēju ieekonomēt līdz pat 25% no apdrošināšanas maksājuma. Ieguvums tātad ir zemāka cena, un iespēja polisi iegādāties 24 h diennaktī, atrodoties jebkurā vietā, kur pieejams internets.

Tomēr der paraudzīties uz šo priekšrocību no cita aspekta, proti, paanalizējot, no kā šī ekonomija rodas un ko šīs on-line apdrošināšanas pircējs zaudē un/ vai neiegūst, izmantojot šo lēto pakalpojumu.

Kā piemēru varam apskatīt vienu no pēdējām apdrošinātāju kampaņām - plaši reklamēto www.letakpasam.lv. Kā skaidro šīs mājaslapas veidotāji: „Visas darbības, ko ierastā kārtībā veiktu apdrošināšanas starpnieks vai If Latvia darbinieks, klients turpmāk varēs darīt pats.”

Ko tas nozīmē?

Doma droši vien ir laba. Taču, ja man jāsastāda kāds nopietns līgums, tad es dodos pie jurista vai notāra; ja es gribu labu matu griezumu – pie friziera utt.. ar nodomu, ka mani apkalpos profesionāli.

Ja jautājat, vai tiešām auto apdrošināšanas polises pirkšanai var pieiet tik vienkārši, atbilde ir – jā, var. BET skaidri apzinoties, ka tas nozīmē:

1) apdrošināšanas polises pircējs nopērk visvienkāršāko standarta polisi bez jebkādas iespējas to individualizēt. Šāda pieeja perfekti darbojas OCTA polišu iegādes gadījumos, jo produkts pēc būtības ir standartizēts ar LR likuma palīdzību. Tajā ir precīzi atrunāts, kādos gadījumos tiek izmaksāta kompensācija. Taču ar KASKO apdrošināšanu ir pavisam citādi – tās veidošanas principi nav atrunāti nevienā normatīvajā aktā, proti, spēles noteikumus nosaka pats apdrošinātājs;

2) pastāv ierobežotas iespējas salīdzināt on-line piedāvājumu ar apdrošināšanas tirgū pieņemamo labās prakses normu, jo polises pircējam trūkst specifisku profesionālo zināšanu;

3) lai iegādātos polisi, nepieciešams iziet vismaz 5 „soļus” : 1) datu ievade; 2) pieteikums; 3) noteikumi; 4) apmaksa; 5) izdruka. Saprotams, šis laiks pircējam ir jāpavada pie datora. Pieļauju, ka šis laiks ir vienlīdzīgs ar laiku, kāds jāpatērē, pieprasot starpniekam sagatavot informāciju. Ar piebildi, ka starpnieks, izzinot Jūsu vēlmes un vajadzības, būs gatavs piedāvāt patiešām labāko un atbilstošāko risinājumu, tā kā tirgu viņš pārzina kā „savu kabatu”;

4) lai noformētu KASKO apdrošināšanas līgumu lietotai automašīnai, gandrīz vienmēr auto ir jānofotografē. Tāpēc Jums tomēr, visticamāk, būs jābrauc uz autoservisu, kurš par šo pakalpojumu noteikti vēlēsies arīdzan iekasēt kādu samaksu. Atzīmēšu, ka starpnieks parasti par šo pakalpojumu atsevišķu samaksu nepieprasa;

5) un tad vēl paliek tādi nebūt ne mazsvarīgi komponenti kā JŪSU LAIKS UN NERVI. Tā vietā, lai nodarbotos ar to, kas nav manā kompetencē, es labāk izvēlos koncentrēties uz savu darāmo, piem., lai nopelnītu naudu vai pavadīto savu brīvo pusstundu ar ģimeni vai draugiem. Jo ikvienam no mums katra stunda ir laiks. Un laiks ir nauda. Ja vēl runājām par nerviem – veiktais pasūtījums jau nebeidzas tikai ar pasūtījuma noformēšanu - Jūs vēl paliekat, šauboties, vai esat izdarījis visu pareizi, jo pārbaudīt to Jūs varēsiet tikai tad, kad notiks negadījums…

6) un vēl pēdējais arguments - starpnieki, kaut arī ir „sveši” (kā māca šī portāla reklāma), tomēr saskaņā ar LR likumu tieši viņi pārstāv apdrošinātās personas intereses. Tāpēc pēc būtības „sveši” viņi ir TIKAI apdrošinātājam gadījumos, kad tas vēlas ar savu klientu runāt direktīvā valodā, bez starpniekiem, vai arī pārdot pircējam tikai to, ko pašam gribas pārdot, nevis to, ko klientam gribas nopirkt.

Nobeigumā vēlos teikt, ka, protams, “pa lēto” nopirkt var visu, bet vai tas ir drošs risinājums? Šeit vietā ir teiciens: vai tiešām esam tik bagāti, lai varētu atļauties pirkt lētas preces?