Šobrīd daudz tiek runāts par dažādiem uzkrājumu veidošanas paņēmieniem. Gan bankas, gan apdrošinātāji, tāpat pensiju un citu fondu pārvaldnieki centīgi stāsta par nepieciešamību uzkrāt naudu vecumdienām..

Šoreiz nevēlos runāt par pērnā gada rezultātiem, kuri visus ieguldītājus apbēdina, jo, manuprāt, ir nepareizi sagaidīt tikai pieaugumu uzkrājumam, vēl mazāk – skatīties īstermiņa rezultātus. Savukārt ilgtermiņa rezultāti arī nav pieejami, jo pakalpojums ir jauns. Šī iemesla dēļ statistika labākajā gadījumā ir pieejama par pēdējiem trīs gadiem.

Tieši šo “īstemiņa” un “ilgtermiņa” uzkrājumu dažādo izpratni es šodien gribētu pakomentēt.

Pirms dažām dienām tikāmies ar kādas lielas kompānijas vadītāju un apspriedām dažādus uzkrājumu veidus darbiniekiem, kā arī runājām par pensiju sistēmu izveidošanu uzņēmumā. Mans sarunas biedrs - kungs solīdos gados, no kuriem vismaz gadus 30 pavadījis, būdams vadošos amatos uzņēmumos dažādās valstīs.

Mans kā konsultanta uzdevums šai sarunā bija pastāstīt par iepriekšminētās tēmas plusiem un mīnusiem, lai vadītājs varētu pieņemt lēmumu. Pārsvarā tika runāts par diviem uzkrājumu veidiem: pensiju apdrošināšana un dzīvības apdrošināšanas līgums ar unit-link elementiem.

Pēc pieredzes jau zinu, ka abi uzkrājumu veidi ir gana komplicēti no nodokļu viedokļa un ne visai izdevīgi pie šī brīža ekonomiskās situācijas pasaulē, un tāpēc darba devēji lielākoties - no savu interešu aizstāvības viedokļa – nav īpašā sajūsmā ne par vienu no tiem. Tamdēļ ļoti rūpīgi centos izskaidrot: ja noslēgsiet pensiju apdrošināšanu, tad darba devējam pēc naudas pārskaitīšanas vairs nebūs nekādas kontroles un darbinieks pie naudas varēs tikt, tikai sasniedzot 55 gadu vecumu. Bet, piemēram, dzīvības apdrošināšanas līgums tomēr dod darba devējam iespēju vairāk kontrolēt situāciju, tādējādi veicinot darbinieku lojalitāti. Šādu līgumu iespējams slēgt uz pieciem gadiem. Turklāt darbinieks var izvēlēties pats – kā rīkoties ar sakrāto naudu. Savukārt kungs mani pārtrauc teikdams: “Ja noslēgšu līgumu uz pieciem gadiem, tad darbinieks tiks pie naudas un nopirks sev skaistu jaunu automašīnu. Bet tad, kad viņam pienāks šie 55 gadi, viņa īpašumā būs tikai veca mašīna un nekādas naudas pensijai. Tieši tāpēc gribu šodien sākt veidot viņu vietā uzkrājumu viņu pensijai, jo kādam par to ir jāsāk rūpēties jau šodien!”.

Šai brīdī es apklusu, jo man trūka vārdu. Tik skaidri izteiktu nostāju un gatavību rūpēties par saviem darbiniekiem ilgtermiņā reti var sastapt Latvijas uzņēmumu vidū. Tā kā šis gadījums mani no tiesas ļoti iedvesmoja, tieši tāpēc gribēju par to pastāstīt arī Jums.