Pēdējos divos gados Latvijā samazinās banku izsniegto aizdevumu apjomi. Pēc FKTK datiem, izsniegto aizdevumu summas samazinājās no 16,6 miljardiem latu 2008. gada septembrī līdz 14,3 miljardiem 2010. gada decembrī, vai par 13,8%. Privāto uzņēmumu un mājsaimniecību parādsaistību apjoms samazinājās par 1,8 miljardiem latu.

Nereti tiek uzskatīts, ka apjoma samazinājuma iemesls ir banku nevēlēšanās kreditēt. Bankas savukārt skaidro, ka trūkst kreditējamu projektu un personu, kas kvalificētos kredītu saņemšanai. Tas, ka bankas vēlās kreditēt, ir loģiski.  Jo tas ir banku bizness. Banku motivāciju kreditēt veicina arī milzīgais likviditātes apjoms, kur ienesīgums ir visai niecīgs. Vienlaikus pieaug noguldījumu apjoms kredītiestādēs, jo īpaši – uzņēmumu noguldījumi. No 2009. gada decembra līdz 2010. gada decembrim mājsaimniecību noguldījumi pieauga par 4,7%, vai par 153 miljoniem latu, bet kompāniju noguldījumi – par 31%, vai par 1,292 miljardiem latu. No banku sistēmas viedokļa kredītu apjoma samazinājums un noguldījumu pieaugums ir viens un tas pats – abi palielina banku rīcībā esošo likvīdo līdzekļu apjomu.

Tātad, bankām naudas ir daudz, tās vēlas kreditēt un piedāvā salīdzinoši zemas procentu likmes. Iedzīvotāju un uzņēmumu uzkrājumi liecina, ka viņiem ir stabili ienākumi, kas ļauj veidot uzkrājumus. Atklāts paliek jautājums, kāpēc izsniegto kredītu apjoms samazinās?

Ričarda Kū teorija

ASV pētnieks Ričards Kū (Richard Koo), kas ilgstoši pētījis Japānas ekonomiskās krīzes sekas, izvirzīja hipotēzi par vismaz  divu veidu recesiju pastāvēšanu. Pirmais, sen aprakstītais veids notiek, kad, krītoties pieprasījumam, piedāvājums tam nepielāgojas, jo cenas un algas ir noturīgas pret pieprasījuma kritumu (downward sticky). Līdz ar to, samazinoties pieprasījumam, cenas krītas mazāk nekā vajadzētu, lai atgrieztos pie tāda patēriņa apjoma, kāds bija pirms krituma. Tā rezultātā ekonomika sāk darboties zem sava potenciāla, bezdarbs pieaug virs dabiskā līmeņa, un veidojas tā sauktā „recesijas sprausla” (recessionary gap) starp pieprasījumu un piedāvājumu. Ar šāda veida recesiju var cīnīties, īstenojot stimulējošu monetāro politiku – samazinot procentu likmes vai obligāto rezervju normu, naudas daudzums apgrozībā pieaug. Palielinoties naudas apjomam, pieaug arī pieprasījums, un ekonomika atgriežas pilnā noslodzē.

Kū aprakstīja arī recesiju, kur minētais mehānisms nedarbojas. To viņš nodēvēja par bilanču recesiju un tā rodas situācijā,  kad iedzīvotāji un uzņēmēji tiecas atjaunot savu bilanču stāvokli, lai aktīvi būtu lielāki par pasīviem (citiem vārdiem sākot – lai īpašuma vērtība būtu vismaz vienāda ar parādu apjomu). Bilanču recesija iestājas, plīstot aktīvu „burbulim” - situācijā, kad būtiski krītas cenas aktīviem, kuru iegādei plaši izmantots bankas finansējums.

Bilanču recesijas aritmētika

Pieņemsim, cilvēks iekrājis 20 tūkstošus. Viņš iegādājas māju (iekārtu, uzņēmumu vai citu aktīvu) par 100 tūkstošiem, ieguldot 20 tūkstošus savas naudas un aizņemoties 80 tūkstošus no bankas. Cilvēka neto aktīvi paliek bez izmaiņām – 20 tūkstoši. Nepieciešamības gadījumā viņš var pārdot māju un dabūt tos atpakaļ. Taču, „burbulim” plīstot, mājas cena krītas par 50% un māja maksā 50 tūkstošus. Neto aktīvu summa tagad ir negatīva, jeb mīnus 30 tūkstoši, t.i. parāda apjoms pārsniedz aktīvu cenu. Loģiska reakcija šajā situācijā ir veidot uzkrājumus vai pirms termiņa atmaksāt parādus, lai neto aktīvu apjoms vismaz nebūtu negatīvs. Tā kā jauni kredīti tikai palielinātu negatīvo bilanci, līdz neitrāla vai pozitīva neto aktīvu apjoma sasniegšanai jauni aizdevumi netiek ņemti pat ja cilvēka ienākumi nav mainījušies un joprojām ļauj uzņemties jaunas saistības.

Indivīda vai uzņēmuma līmenī šie ir pilnīgi loģiski soļi savas maksātspējas nodrošināšanai. Šajā gadījumā nauda, kas novirzīta aizdevumu atmaksai, netiek izmantota patēriņam. Situācijā, kad uzkrājumus veido vai parādus atmaksā gandrīz visi, kuriem ir kādi ienākumi, būtiski tiek samazināts kopējais pieprasījums. Aritmētisks piemērs: ja naudas apjoms apgrozībā (naudas šaurā nozīmē – M1) ir 100, un noteiktā periodā tā maina īpašniekus 5 reizes, un katrs iztērē saņemto naudu pilnībā, tad kopējais pieprasījums sastādīs 500 (100*5). Savukārt, ja katrs, kas iegūst šo naudu, izveido 10% uzkrājumu (vai novirza šo summu parāda dzēšanai), tad kopējais pieprasījums ir 100*(0,95+0,94+0,93+0,92+0,9)=368,6. Tātad, kopējais pieprasījums samazinās par 26%. Attiecīgi samazinās arī IKP. Līdz ar to sanāk, ka rīcība, kas ir pilnīgi pamatota indivīda līmenī, masveidā piekopta, grauj ekonomiku.

Īpaši izteikts uzkrājumu veidošanas motīvs ir uzņēmumiem, kas uzplaukuma laikos pirka iekārtas, īpašumus un citus uzņēmumus pa cenām, kas stipri pārsniedz pašreizējās. Tagad šie uzņēmumi aktīvi atmaksā parādus un veido uzkrājumus, bet samērā maz investē biznesa paplašināšanā. Tādējādi banku sistēmā veidojas liels likvīdo līdzekļu pārpalikums, kuru bankas nevar ieguldīt Latvijā. Šī naudā vai nu vienkārši stāv korespondentkontos (kas nes ļoti zemu ienesīgumu), vai nu tiek ieguldīta ārpus Latvijas.    

Vēsturiskie precedenti

Ričards Kū apraksta bilances recesijas gadījumu Japānā. Aizvadītā gadsimta deviņdesmitajos gados, plīstot nekustamo īpašumu burbulim, Japāna piedzīvoja krasu attīstības tempu samazināšanos. Uzņēmumi, kas pirms krīzes bija aizņēmušies lielas summas, turpināja atmaksāt parādus un darīja to līdz pat 2000-gadu otrajai pusei. Pa šo laiku Japānas kompānijas ne tikai krietni samazināja savu parādu slogu, bet arī izveidoja lielus naudas uzkrājumus, kas pēc 1998.gada pārsniedza Japānas korporatīvā sektora saistības.

Par bilances recesiju var uzskatīt arī pašreizējo ASV situāciju. Uzņēmumi šajā valstī aktīvi krāj naudu un samazina parādu slogu. No 2008. gada septembra līdz 2011.gada sākumam ASV banku izsniegto kredītu apjoms samazinājās par 4,6% (330 miljardi USD), uzņēmumu saistības saruka par 21% (340 miljardi USD). Vienlaikus noguldījumu apjoms pieauga par 864 miljardiem dolāru. Lielākajām ASV kompānijām ir izveidoti milzīgi likvīdas naudas vai tās ekvivalentu uzkrājumi, kurus tās netērē un neinvestē attīstībā. Tāpēc bezdarbs ASV stabili turas virs 9% un samazinās ļoti lēni.

Eksports un valsts stimulēšana

Bilanču recesijas iezīme ir tāda, ka izsniegto aizdevumu apjoms turpina sarukt pat tad, ja procentu likmes ir samazinātas līdz minimumam, pat ļoti lēti aizdevumi nav pieprasīti. Tāpēc monetārās politikas pasākumi šajā gadījumā nepalīdz. Stimulēt kopējo pieprasījumu var vai nu fiskālā politika vai eksports.

Fiskālā politika izpaužas nodokļu sloga samazināšanā un valsts tēriņu palielināšanā, ar mērķi stimulēt privāto pieprasījumu, palielināt iedzīvotāju un uzņēmēju ieņēmumus un tādā veidā vismaz daļēji kompensēt kopējā pieprasījuma samazinājumu, kas radies parādu atmaksas un uzkrājumu veidošanas dēļ. Turklāt šis process ir ilgstošs. Tajā valstij ir liels budžeta deficīts, krietni pieaug valsts parāds. Vienlaikus, neskatoties uz parāda līmeņa pieaugumu, bilanču recesijas laikā valstij var būt pieejami lēti līdzekļi – jo bankas nevar  izsniegt tajos uzkrāto naudu privātiem aizņēmējiem un ir spiestas ieguldīt to finanšu instrumentos, tajā skaitā pērkot valsts parādu. Latvijai gan šis ceļš nav pieejams SVF ierobežojumu dēļ, kā arī tādēļ, ka jāpilda Māstrihtas kritēriji.

Tomēr Latvijai ir pieejams cits ceļš – palielināt eksportu. Tīrā eksporta pieaugums palielina kopējo pieprasījumu un veicina ātrāku izeju no krīzes. Svarīgi atzīmēt, ka Latvijas eksporta pieaugums kļuvis iespējams pateicoties citu ES valstu īstenotajām fiskālo stimulēšanas programmām – mēs faktiski  importējam daļu kopējā pieprasījuma, kas radies, pateicoties fiskālai stimulēšanai citās valstīs.

Kad Latvijā atsāksies kreditēšana?

Pašreiz Latvijā notiekošais ir skaidri izteikta bilanču recesija. Uzņēmumi, kas šobrīd var ģenerēt naudas plūsmas, turpina uzkrāt vai pirms termiņa atmaksāt parādus, lai tiktu vaļā no tiem. Protams, salīdzinoši bieži redzami arī gadījumi, kad uzņēmumi faktiski kļūst maksātnespējīgas pārāk liela parādu sloga dēļ. Tas, ka uzņēmumi maz investē, krietni ierobežo izaugsmes tempus Latvijā – 2010. gadā izaugsmi nodrošināja praktiski tikai eksports, bet iekšējais pieprasījums palika ļoti vājš.

Prakse rāda, ka bilanču recesija var ieilgt. Ļoti iespējams, ka Latvija ies Japānas pēdās - uzņēmumi atmaksās parādus un veidos nopietnus naudas uzkrājumus, pirms atkal sāks aizņemties un investēt. Līdz ar to var paiet vairāki gadi līdz uzņēmumiem izsniegto aizdevumu apjoms sāks palielināties. Turpmākajos gados ekonomikas galvenais dzinējspēks būs eksports. Iekšējais patēriņš un kompāniju investīcijas saglabāsies diezgan zemā līmenī, arī valsts patēriņš būs salīdzinoši zems budžeta konsolidācijas pasākumu dēļ.

Uzņēmumi, kas investē attīstībā šajā laikā, var aizņemties ar zemākām likmēm un dabūt aktīvus lētāk nekā pirms četriem gadiem. Jautājums investēt vai nē, izvērtējot investīciju atmaksāšanos (vai būs pieprasījums, dramatiski nepieaugs izmaksas utt.), vienmēr ir uzņēmuma ziņā.

Visā pasaulē investori gaida 3. novembri, kad beidzot ASV Federāla Rezervju sistēma paziņos par to, kā izskatīsies ekstraordinārie monetārās politikas pasākumi (tā sauktā kvantitatīvā pavājināšana, angliski – quantitative easing vai QE). Iepriekšējo mēnešu laikā FRS pārstāvju izteikumi kopā ar ASV diezgan vājiem makroekonomiskiem rādītajiem pārliecināja investorus, ka tādi pasākumi būs, jautājums tikai – cik lieli tie būs un cik ilgā laikā tie turpināsies.
QE ietvaros centrālā banka, kura ir samazinājusi bāzes likmi līdz minimumam un tādejādi vairs nespēj ietekmēt naudas piedāvājumu, samazinot bāzes likmi, mēģina panākt procentu likmes samazināšanu un  kreditēšanas nosacījumu atvieglošanu, piesātinot banku sistēmu ar pārlieku  likviditāti. Parasti šim nolūkam tiek izpirktas no tirgus valsts obligācijas; 2009. gadā ASV tika pirkti arī hipotekārie vērtspapīri.
Pasaulē līdz šim nav bijis daudz kvantitatīvās pavājināšanas pasākumu piemēru. Pirmā šādu politiku sāka Japānas centrālā banka 2001. gadā. 2009. gadā  tādu īstenoja ASV un Lielbritānijas centrālās bankas. ASV kvantitatīvās pavājināšanas pasākumi tika izbeigti 2010. gada sākumā, kad šis valsts ekonomika sāka demonstrēt ātras atlabšanas pazīmes, taču vasarā, kad kļuva skaidrs, ka ASV atlabšanas tempi būtiski samazinājās un ka līdz gada beigām ASV IKP var atkal sākt samazināties, parādījās gaidas, ka ASV atkal atgriezīsies pie QE politikas, lai atvieglotu kreditēšanu un tādejādi atbalstītu ekonomiku. Tagad, gaidot ASV lēmumu par QE, finanšu aktīvu cenas visa pasaulē kopš septembra sākuma pieauga – gan akcijām, gan korporatīvām un valsts obligācijām. Pieauga arī izejvielu cenas. Tā notika tāpēc, ka investori sāka iecenot QE ietekmi, ņemot vērā iepriekšēja QE raunda pieredzi.

Kā darbojās ASV QE 2009. gadā?

2009. gadā ASV neizdevās panākt būtisku iedzīvotāju un uzņēmumu kreditēšanas pieaugumu. Vairāk nekā 1 triljons dolāru, kuru FRS iepumpēja banku sistēmā, netika izsniegts kredītu veidā, bet praktiski pilna apjomā palika ASV banku depozītu kontos Federālā Rezervju sistēmā. Tātad, QE ļoti maz veicināja ekonomikas atdzīvināšanu. Tomēr tā ļoti būtiski veicināja cenu pieaugumu finanšu tirgū. Kad starpbanku tirgū parādījās milzīgs apjoms likviditātes, dolāra īstermiņa starpbanku likmes samazinājās līdz minimumam, un augtākās kredītu kvalitātes bankām parādījās iespēja lēti aizņemties starpbanku tirgū un iegādāties instrumentus, kas dotu augstāku ienesīgumu, nekā naudas tirgus likme.  Tas izraisīja 2009. gada otrajā pusē milzīgu pirkšanas ažiotāžu finanšu instrumentu un izejvielu tirgos. Cenas gāja uz augšu praktiski  visiem instrumentiem, pie tam tādiem, kas vēsturiski bija absolūti nekorelēti – akcijas, korporatīvas un valsts obligācijas, zelts, nafta, finanšu instrumenti attīstības un attīstītajos tirgos. Visi instrumenti un visi tirgi pieauga pateicoties tam, ka palielinājās naudas apjoms, par kuru šos instrumentus varētu pirkt, nevis pateicoties emitentu kvalitātes uzlabošanai.
Finanšu instrumentu cenu pieaugums deva ļoti spēcīgu atbalstu bankām un citiem finanšu tirgus dalībniekiem, kas spēja atgūties no milzīgiem 2008. gada zaudējumiem vērtspapīru cenu krituma rezultātā, un atkal sāka saņemt peļņu.
Tomēr, neskatoties uz lielāko ASV banku stabilizāciju, kreditēšanas pieauguma nenotika.  Kāpēc? Tāpēc, ka ASV mājsaimniecības un uzņēmumi ir pārslogoti ar kredītiem, kas tika izsniegti ekonomikas pārkāršanas periodā, samazina savu parādu slogu un nav gatavi ņemt jaunus kredītus, lai cik zemas būtu to likmes. Kamēr parādu apjomi nesamazināsies līdz līmeņiem, kad pašreizējais ienākumu līmenis būs pietiekams to apkalpošanai, jaunā kreditēšana nenotiks. Arī šoreiz QE ASV, visticamāk, neatstās būtisku ietekmi uz kreditēšanas apjomiem ASV.

Kā QE ietekmēs attīstības valstis?

Tomēr pavisam citu ietekmi šie pasākumi atstās uz dažām attīstības valstīm, kur privāto kredītu līmenis attiecība pret ienākumiem ir salīdzinoši neliels. Naudas masas palielināšana šajās valstīs salīdzinoši ātri translēsies palielinātā kredītu izsniegšanā, kas savukārt ietekmēs inflāciju. Jau tagad inflācija šajās valstīs ir pietiekami augsta (Indijā – 8,62% pret iepriekšēja gada attiecīga gada iepriekšējo periodu, Krievija – 6,96%, Brazīlija – 8,81%).
Naudas apjoma pieaugums ASV tirgū paaugstinās pieprasījumu pēc finanšu aktīviem ASV, paaugstinās šo aktīvu cenu un attiecīgi samazinās to ienesīgumu. Meklējot augstāko ienesīgumu,  investori ieguldīsies attīstības valstu finanšu instrumentos. Bankas no Brazīlijas, Indijas vai Krievijas varēs diezgan viegli aizņemties salīdzinoši lēto naudu, un pēc tam izsniegt aizdevumus uzņēmumiem un iedzīvotājiem savās valstīs. Tas vedīs pie inflācijas pieauguma šajās valstīs un/vai šo valstu valūtas kursu pieauguma, kā arī pie šo valstu akciju cenu pieauguma. Pēc kāda laika attīstības akciju tirgos akciju cenas aizies stipri virs sava fundamentāli pamatotā līmeņa -  veidosies cenu burbulis, kas agri vai vēlu plīsīs.  Pie tam attīstības valstīm būs ļoti grūti novērst tāda spekulatīva burbuļa veidošanos. To var izdarīt, tikai ieviešot kapitāla kontroli līdzīgi kā Ķīnā.
Līdz ar to var gaidīt, ka tuvāko vairāku mēnešu laikā attīstības valstu akciju cenas diezgan stipri pieaugs, tomēr jāņem vērā bīstamība, ka tas varētu beigties līdzīgi kā 2008. gadā, kad iepriekšējais burbulis plīsa.

Kā ASV QE ietekmēs Latviju?

Lats ir piesaistīts eiro, un tāpēc monetāra ekspansija ASV ietekmēs Latviju līdzīgi kā visu eiro zonu. Pieaugot eiro kursam pret dolāru, pieaug arī lata kurss pret dolāru. Tomēr Latvijas eksports uz ASV ir pietiekami neliels, bet pārējās būtiskās valūtas pēdējo mēnešu laika pret dolāru arī vairāk vai mazāk pieauga. Krītot dolāram, Latvijai būs mazāk jāmaksā par importējamām izejvielām – tomēr šo izejvielu cena tirgū pieaugs, tāpēc lielie ieguvumi šeit nav gaidāmi. Visbeidzot, īpašu kreditēšanas pieaugumu Latvijā lētas naudas pārpalikums pasaulē noteikti neveicinās – mums joprojām ir ļoti liels privātā sektora parādu slogs attiecība pret ienākumiem, un nākotnē tas būs jāsamazina. Līdz ar to liels kreditēšanas pieaugums nav gaidāms.

Šobrīd Latvijā aktīvi darbojas vairāki uzņēmumi, kas nodarbojas ar ātro kredītu izsniegšanu, turklāt pēdējo divu gadu laikā šo uzņēmumu skaits ir palielinājies.  Šo uzņēmumu ātru uzplaukumu veicinājusi pēckrīzes situācija finanšu sektorā: līdz ar nekustamo īpašumu burbuļa plīšanu bankas cieta milzīgus zaudējumus un bija spiestas būtiski ierobežot kredītu izsniegšanu, kā arī ievērojami pastiprināja kredītu izsniegšanas standartus. No otras puses - ievērojami pasliktinājās iedzīvotāju finanšu stāvoklis, kā rezultātā lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju vienkārši nekvalificējās banku kredītu saņemšanai. 

Ātrie kredīti tiek izsniegti bez nopietna klientu materiālā stāvokļa izvērtējuma, līdz ar to tie ir riskanti - liela to daļa netiek atmaksāta laicīgi vai vispār netiek atmaksāta. Neatmaksāto kredītu apjoms tiek kompensēts ar augstām procentu likmēm (reālā procentu likme sasniedz vairākus desmitus vai pat simtus procentu gadā), savukārt neatmaksātie aizdevumi tiek pārdoti parādu piedzinējiem. 

Protams, ātro kredītu bizness nav nekas jauns pasaulē. Tāpēc ir interesanti paskatīties, kā šodien ātro kredītu biznesam klājas citā pasaules malā, kur tas tika uzsākts pirms gadu desmitiem un uzplauka pateicoties situācijai, kas bija līdzīga šodienas Latvijas situācijai. Tas ļauj gūt priekšstatu arī par šīs nozares riskiem un grūtībām, kas nākotnē var rasties šai nozarei Latvijā.  

Runa ir par Japānu un par vienu no tās lielākajiem nebanku patēriņa kredītu izsniedzējiem – Takefuji Corp.  Japānas mediji ziņo, ka Takefuji   gatavojas bankrota procedūrai, bet tirdzniecība ar tās akcijām Tokijas biržā tikusi apturēta, jo pārāk daudz investoru gribēja tās pārdot. Takefuji parādsaistības ir 5,2 miljardi ASV dolāru, reitingu kompānija Standard&Poor’s samazinājusi kompānijas reitingu līdz CC, kas nozīmē ļoti augstu bankrota varbūtību. 

 Uzņēmuma problēmas izraisīja Japānas valdības šā gada jūnijā pieņemtais lēmums, ka ātro kredītu procentu likme nedrīkst pārsniegt 20%, bet aizdevuma maksimālā summa - trešdaļu no aizņēmēja ienākumiem, kā arī 2006.gada tiesas spriedums, kurā dažu aizdevēju likmes tika atzītas par pārāk lielām un tika uzdots pārmaksātās summas atgriezt aizņēmējiem.  

Takefiji Corp. tika nodibināta 1966. gadā kā mazs aizdevumu kantoris, kura uzplaukums sākās deviņdesmitajos gados. Pēc kredītu burbuļa plīšanas Japānā 1990-to gadu sakumā situācija Japānas banku sektorā kļuva ļoti līdzīga pašreizējai Latvijas banku sektora situācijai. Bankas palika ar milzīgu slikto kredītu un nelikvīdo ķīlu slogu, līdz ar to banku kreditēšanas apjoms dramatiski saruka. Lielai daļai iedzīvotāju pasliktinājās arī finanšu stāvoklis – sāka  pieaugt bezdarbs, radās grūtības atmaksāt kredītus, tādēļ arvien vairāk iedzīvotāju bija gatavi aizņemties līdzekļus „līdz algai” uz jebkuriem nosacījumiem, bet bankas viņiem vairs neaizdeva. Šajā situācijā uzplauka patēriņa kreditēšanas kompānijas, kas izsniedza kredītus ar procentu likmi līdz 30% gadā, lai arī pašas aizņēmās līdzekļus krietni vien lētāk, jo jenas procentu likmes bija zemas.  

Takefuji Corp. dibinātājs Jasuo Takei 2005. gadā žurnālā Forbes tika nosaukts par Japānas otro bagātāko cilvēku.  Taču pēdējos gados viņa kompānija (un viss Japānas patēriņa kreditēšanas sektors kopumā) sastapās ar milzīgām problēmām, kuru cēlonis bija šo uzņēmumu sliktā reputācija. Agresīva parādu piedziņas prakse 2000.gadu sākumā pievērsa milzīgu mediju uzmanību patēriņa kreditēšanas kompāniju darbībai, asi tās kritizējot.  

Takefuji dibinātajam  konflikts ar medijiem beidzās bēdīgi: 2004.gada sākumā Jasuo Takei saņēma trīs gadu nosacītu cietumsodu par žurnālistu telefonsarunu noklausīšanās organizēšanu. Viņš nomira 2006. gadā, bet īstās Takefuji un citu līdzīgo kompāniju problēmas tad tikai sākās. Krīze, kas apgrūtināja kompāniju saistību pārfinansēšanu bankās un obligāciju tirgū, Japānas tiesu spriedumi un valdības lēmumi atstāja graujošu iespaidu uz šo nozari. 

2007. gadā bankrotēja patēriņa kredītu kompānija Credia, divus gadus vēlāk  bankrotēja mazo uzņēmumu kreditēšanas kompānija SFCG Co., bet cita  patēriņa kredītu kompānija – Aiful – izvairījās no bankrota, panākot vienošanos ar bankām par 280 miljardu jenu (ap 3,3 miljardu ASV dolāru) lielu saistību atmaksas atlikšanu. Nedaudz labāk klājās firmām, kas daļēji pieder Japānas banku korporācijām – Acom Co., (37% tā akciju pieder Mitsubishi UFJ Financial Group) un Promise (20% akciju pieder Sumitomo Mitsui Financial Group).   

Japānas pieredze liek domāt, ka Latvijā būtu lietderīgi sakārtot ātro kredītu nozares likumdošanu, lai panāktu stingrāku to darbības regulējumu. Pašiem kreditētājiem savukārt būtu noderīgi izveidot labas prakses standartus vai ētikas kodeksu. Tas būtu vērtīgi gan kreditēšanas kompāniju  klientiem, gan ilgtermiņā arī pašām patēriņa kreditēšanas kompānijām. Investoriem tajā paša laikā jāatgādina par papildu riskiem, kas var rasties, investējot tādu kompāniju vērtspapīros.