Palūkojieties uz čeku, ko Jums izsniedz lielveikalā pie kases. Diezgan drūmi, vai ne? Pēdējos divus gadus Jums neizdodas iziet no lielveikala, samaksājot mazāk par 10 vai 20 latiem. Vai Jūs zinājāt, ka daļu no summas maksājat par pārtikas produktu reklāmu? Lielveikali varētu šos izdevumus samazināt un tādējādi ieekonomēt lielu daļu pircēju un ražotāju līdzekļu. Taču lielveikalu tīkli to nemaz nevēlas darīt! Tādēļ ikviena latviešu ģimene tērē vidēji 680 latus daudzu reklāmas aģentūru uzturēšanai. Vēlaties par to uzzināt sīkāk? Lūdzu!

Iedomāsimies, ka Jūs esat preces ražotājs vai izplatītājs. Jūs piegādājat sulu visiem pārtikas veikalu tīkliem. Jums ir konkurenti, tomēr galu galā Jūsu bizness ir veiksmīgs. Lai pārdotu vairāk, Jums nepieciešams uzzināt, kurās pilsētās un citās apdzīvotās vietās pēc Jūsu piedāvātās sulas ir lielāks pieprasījums, kurās – mazāks. Protams, lietderīgi būtu uzzināt arī to, kā pērk Jūsu konkurentu piedāvātos produktus dažādos šī tīkla veikalos. Ja Jūsu rīcībā ir tāda pavisam vienkārša informācija, varat novietot sulas paleti visredzamākajā vietā tajā veikalā, kur Jūsu piedāvātais produkts netiek pirkts pietiekami. Tādā situācijā pircēji ātri vien Jūsu produktu pamanītu.

Taču lielveikali šādu informāciju nesniedz. Tāpēc tā vietā, lai pavisam vienkāršā veidā pārdotu vairāk preču, Jums (lasiet: Jūsu pircējiem) jāatver maciņš, lai apmaksātu dārgu sulas reklāmu, ko pamanīs visā Latvijā. Bet, ja Jūs kategoriski gribēsiet saņem interesējošo informāciju, tad ziniet, ka tādu pakalpojumu sniedz tikai uzņēmums A. C. Neilsen, un cena par to līdzināsies Jūsu telefona numuram, tajā iekļaujot arī valsts koda ciparus.

Rezultātā Jūs maksājat par reklāmu; Jūsu preces pašizmaksa palielinās un gulstas uz mūsu – pircēju – pleciem.

Pat nerunāšu par „Konkurences likumu”. Taču ir nepatīkami, ka dažas organizācijas gūst labumu no tā, pircēji nezina par savām iespējām ietaupīt naudu. Varas orgāni, kas īsteno konkurences uzraudzīšanu un informācijas apriti, pārlieku nesteidzas pircējiem palīdzēt, kaut gan ietilpst viņu pienākumos.

Padoms: katru reizi, kad lielveikalā norēķinieties par pirkumu, pavaicājiet, vai kasiere nevar piešķirt Jums atlaidi. Taču, ja nopietni, varbūt valdībai būtu vērts gādāt, lai veikali ražotājiem un izplatītājiem sniegtu nepieciešamos datus par preču noietu – tieši tāpat, kā tas notiek daudzās citās valstīs, pamatojoties uz „Aktu par brīvu informācijas plūsmu”. Ietaupītos miljonus varētu investēt, piemēram, mūsu līdzpilsoņu labklājībā.

Veiksmi!