Pēdējos pāris mēnešus mani burtiski vajā apdrošināšanas pakalpojumu konsultante jeb, vienkāršāk sakot, pārdevēja, cenzdamās pārliecināt, ka man noteikti ir jānoslēdz vienreizēji labs apdrošināšanas līgums. Produkts, liekas, tiešām labs. Pārdevēja, savukārt labi pārzina apdrošināšanas nianses. Bet es noteikti līgumu neslēgšu, un tam par iemeslu – pārdevējas uzmācīgā vēlme man to pārdot!

Kā runā pircējs un kā - pārdevējs? Vai ir nozaru atkarīgi stereotipi, vai tikai personību atšķirības?

Brīdi atpakaļ man bija izdevība piedalīties biznesa vadības sistēmu (ERP) pircēju sesijā ASV, kur diezgan enerģiska diskusija izvērtās par un ap emocijām, kādas pavada cilvēku IT sistēmas nomaiņas brīdī – no kā viņš baidās un kas viņu visvairāk satrauc. Sistēmas maiņa vai paplašināšana nozīmē izmaiņas cilvēka ikdienā, un izmaiņu vadības neatņemama sastāvdaļa ir kontrolētas emocijas. Ja tā, tad, apkopojot dominējošās pircēju emocijas un definējot katras emocijas kontroles aktivitāti, uzņēmumi var sagatavoties veiksmīgai IT sistēmu lietojuma attīstībai.

Vairumam cilvēku sistēmu maiņa ir ļoti sāpīga, jo emocionāli mēs pametam sistēmas, nevis iegūstam jaunas. Lai kontrolētu šīs sajūtas, noteikti ir jārod paplašinājums vārdam ‘pametam’ – ko īsti mēs pametam? Ko pamet katrs individuāls lietotājs? Nevis vienu lielu lietu, bet simtus sīkumu, arī uz nerviem krītošus, bet pierastus, pazīstamus un psiholoģiski drošus. Tas ir jāskaidro sev un jāraugās, lai jaunās sistēmas piegādātājs par to jautā un spēj dzirdēt. Tas ir grūts solis, jo spiež cilvēku atklāt sevi trešajai pusei jeb, šajā gadījumā, pārdevējam, tomēr, atstājot emocijas ārpus kontroles, uzņēmuma adaptācijas spēja jaunai tehnoloģijai ir ierobežota.

Emocijām seko reakcija, šajā gadījumā - mainot sistēmas, uzņēmumi grib pielāgot jauno sistēmu savai vecajai. Bet kādēļ pielāgot, ja visi piekrīt, ka biznesam ir dinamisks raksturs, vide strauji mainās un biznesa reakcijas spēja faktiski nosaka konkurētspēju? Pielāgot vecajam vēlme ir viens no būtiskākajiem iemesliem zemai investīcijas atdevei jauna IT risinājumu ieviešanas projektos. Jocīgi, lielveikalā cilvēki vienmēr pievērš uzmanību precēm ar zīmi Jaunums, kāpēc šī dabīgā ziņkāre pazūd darbavietā? Ar prasību pielāgot vecajam uzņēmums automātiski izslēdz inovāciju. Tā vietā taču var veikt revīziju savās darbībās pēdējo piecu gadu laikā un saprast, kādēļ konkrētas lietas tiek darītas.Drēbju skapja likums sievietēm saka, ka viss, kas nav lietots pēdējā gada laikā, ir izmetams. Varbūt tas labi der arī šeit?

Un beidzot, emociju un noslēgtības kombinācija veido vēl vienu sāpju punktu jeb mēs esam pilnīgi unikāli sindromu. Pilnīgi unikāli – ar ko? Šādu nostāju esmu satapusi gandrīz visās sarunās ar vietējiem uzņēmējiem un vairāk asociēju to ar kultūras īpatnībām, bet izrādās, tā ir izplatīta problēma un tiek uzskatīta par vienu no jaunu risinājumu izvēles ierobežojošiem faktoriem. Faktiski cilvēki noraida citu pieredzi un nevēlas izvērtēt tās lietderību savai darbībai. Piekrītu, varētu būt emocionāli nepieņemami gan doties uz citiem uzņēmumiem pēc biznesa pieredzes, gan tajā dalīties, bet milzum daudz informācijas var atrast tīmeklī. Savukārt, runājot ar pārdevēju, ir jājautā lietotāju atsauksmes un jāapmeklē reālas vietas. Redzēt ir noticēt. Tad ir vērts pārskatīt savu unikalitātes sarakstu un savas prasības. Mūsu garderobe ir unikāla, bet drēbju skapī faktiski ir vienkārši cimdi, zeķes un zābaciņi. Jā, katram savādāki, bet funkcionāli tikai cimdi, zeķes un zābaciņi.

Laikam jau visa pamatā ir fakts, ka mums nepatīk, ja mums pārdod, bet mēs labprāt pērkam. Vienkārši vadības sistēmu maiņa ir lielāks pirkums un paļauties uz savu cilvēku ekspertīzi nav iespējams. Pēc sesijas dalībnieku viedokļa uzņēmumi vidēji to dara reizi divdesmit gados, savukārt ekspertīze prasa patstāvīgu zināšanu papildināšanu un treniņu.

Savs stilists drēbju skapim tomēr jāatrod, kas uz lietām spēj skatīties bez emocijām. Tiklīdz paši spēsiet nonākt līdz jautājumam kādam nolūkam mēs pērkam, paši kļūsiet procesa pārvaldītāji un kaitinošā sajūta, ka kāds mums kaut ko grib pārdot izgaisīs, vai vismaz krietni mazināsies.

p.s. Latvijai trūkst produktivitātes - Dienas Biznesa 8. septembra ziņas.

IT nozarē vasara pašu mājās pagājusi gana mierīgi, neesmu manījusi jaunas iniciatīvas, kamēr pasaulē nerimstoša rosība ap un par mākoņošanu (Cloud computing), kuras kontekstā dominē uzņēmumu gatavība doties SaaS (software-as-a-service jeb programmatūra kā pakalpojums) risinājumu virzienā, cīņa ar milzīgi augošajiem datu apjomiem un ar tīmekli saistītā datu drošība un priekšstats par datu drošību. SaaS tirgotāji akcentē izmaksu priekšrocības, tomēr no lietotāju puses jau parādās norādes par šo priekšrocību īslaicīgumu.

Lietotāju pusē - uzņēmumi, kuriem jau ir spēcīgas ERP sistēmas, tās sāk izmantot kā platformu konkurences potenciāla palielināšanai. Bet uzņēmumi, kuriem šādu sistēmu nav, patreiz psiholoģiski nav spējīgi tās iegādāties un velta laiku un līdzekļus esošo neintegrēto programmu kopā salikšanai, tādējādi mānot sevi, ka cena neatspoguļo rīka vērtību. „Programmatūra kā pakalpojums” modelis nopietni apsvērts netiek.

Uzņēmumā instalētās jeb mājas ERP un SaaS ERP
Nozares analītiķi norāda, ka arvien vairāk IT vadītāji apsver SaaS piedāvājumu, kaut arī tirgū vēl joprojām dominē mājas ERP risinājumu piedāvājums. Saskaņā ar Forrester Reserach datiem šobrīd SaaS ERP veido tikai divus procentus no kopējā ERP tirgus. Tomēr Forrester prognoze ir, ka tēriņi tīmeklī pieejamai ERP programmatūrai pieaugs apmēram par 21 procentu ik gadu līdz 2015. gadam. To ir ņēmuši vērā lielākie tradicionālie ERP ražotāji pasaulē, piemēram, Epicor, Oracle un SAP, kuri ir laiduši klajā savus pēc- pieprasījuma produktus, lai turētos pretī tīriem SaaS ERP piegādātājiem, piemēram, NetSuite. Tā ir laba ziņa patērētajam, jo ir pavēries pārbaudītas kvalitātes piedāvājums, kur saturs (jeb funkcionalitāte) nav pakārtota tehnoloģijai, bet tieši otrādi – tehnoloģija tiek izmantota satura piegādei lietotājam. Arvien biežāk SaaS modelis tiek izvērtēts kompāniju apvienošanās gadījumos, kad neizbēgams uzdevums ir aizvietot virkni atšķirīgu ERP sistēmu ar vienu kopēju platformu, kas apkalpotu visu organizāciju. Tad arguments par labu SaaS modeļa izvēlei ir uzņēmuma darbības ģeogrāfija, kad būtiska ir piekļuve ERP sistēmai jebkurā laikā no jebkuras vietas un jebkuras ierīces.

Tiktāl jauki - piedāvājums ir, pieprasījums lēnām mostas, bet vai jautājums vispār attiecas uz mūsu uzņēmumiem, kuri pārsvarā savu darbību veic vietējā tirgū, kuriem nav filiāles vai meitas uzņēmumi ārējos tirgos, un kuri, veiksmes gadījumā, savas preces eksportē?

Kā kļūt par teicamnieku galvenajā priekšmetā - produktivitātes palielināšanā?
Vai produktivitātei jeb darba ražīgumam ir sakars ar ERP? Jā, turklāt ievērojams – datu apstrādes ātrums un automatizācijas procents; datu apmaiņas ar piegādātājiem, pircējiem, iekšējiem lietotājiem ātrums, kvalitāte un automatizācijas procents; būtiskas informācijas ieguves ātrums un kvalitāte - pietiekams iesākums. Un šeit arī ir mūsu vāveres ritenis – nav līdzekļu, par ko iegādāties integrētu ERP, kas, savukārt, neļauj efektīvi veikt minētos uzdevumus, radot augstas izmaksas uzņēmumam kopumā. Kādā brīdī tas ir vienkārši jāaptur.

Par ERP modeļa (mājas /SaaS) alternatīvām Latvijā - diezgan ierobežotas, pat teiktu nekādas, ja nejaucam SaaS ar hostingu jeb resursu nomu. Izvēle pircēja ziņā, tomēr jāpatur prātā, ka, pirmkārt, jāvērtē saturs (funkcionalitāte) un tikai tad piegādes tehnoloģija. Ja tiešām ir izdevies atrast funkcionāli piemērotu un likumdošanas prasības nodrošinošu SaaS ERP, ir vērts sākt vērtēt uzņēmuma gatavību mākoņošanai, izmaksu struktūru un lietošanas plusus un mīnusus.

Vai mainās produktu pieejamība un pirkšanas ieradumi?

Jā, diezgan aktīvi sāk parādīties interneta aplikāciju veikali (Apps stores) uzņēmuma aplikāciju grupā (Enterprise Apps Stores). Tas ir nopietns pieteikums, kas var mainīt veidu, kā uzņēmumi pērk vadības programmatūru. Vienkārši padomājiet, cik viegli cilvēki iegūst programmas, piemēram, saviem mobilajiem telefoniem. To dara arī jūsu uzņēmuma darbinieki.
Tieši tāpat, ar pāris klikšķiem pārlūkprogrammā, var iegūt plašu informāciju par ERP programmatūru. Tur ir virtuālās tūres un funkciju apraksti, un tehnoloģijas apraksti. Jāsaka gan, ka Enteprise tipa aplikāciju veikali gluži nestrādā kā klasiski interneta veikali, jo pārdošana ir orientēta uz uzņēmumiem, kas, savukārt, iedarbina pasūtījuma –rēķina procesu, un klikšķis uz ‘pirkt’ pogu faktiski savedīs jūs kopā ar izstrādātāju.
Tas ir jauns satikšanās veids patērētājam ar ražotāju, kas vienlaikus, kā jebkura pašapkalpošanās, uzliek lielāku pienākumu uzņēmumam izdarīt mājas darbu: gan pašam atrast un novērtēt, kura aplikācija ir saderīga biznesa prasībām, gan novērtēt un izpētīt ražotāju, cenas un iespējamo atbalstu biznesa vietā.
Vēl vairāk – uzņēmuma darbinieki sāk iegūt būtiski jaunu lomu darba rīka (ERP) izvēlē, jo pieeja interneta veikalam nešķiro lietotājus pēc amatiem vai biznesa lomām. Darbinieki var meklēt un atrast sev ērtus rīkus un formulēt prasību tos iegūt, uz kuru vadītājam ir jāspēj reaģēt – gan uzklausot, gan veicot pareizo mājas darbu, ja ieteikums liekas vērā ņemams. Faktiski šie veikali var arī būt avots idejām, kā savas esošās sistēmas funkcionāli pilnīgāk izmantot un ko var dot ERP sistēma uzņēmuma produktivitātes palielināšanā.

Pie jebkuras izvēles teicamnieka formula ERP sadaļā ir “Funkcionalitāte plus zināšanu pieejamība, un tikai tad tehnoloģija; nevis tehnoloģija un pēc tam funkcionalitāte”.

Brīdi atpakaļ sarosījās diskusijas par ERP (tulko divējādi:  biznesa vadības sistēma vai risinājums; uzņēmuma resursu pārvaldība) tirgu Latvijā – vairāk gan no piegādātāju viedokļa, neatstājot nepieminētu mākoņošanu.

Šā gada Bilances 4. numurā grāmatvedības uzskaites organizēšanai veltīts tirgus pētījums vienā kategorijā nostāda Tildes Jumi un SAP, vedinot lasītāju vērtēt tās kā funkcionāli līdzvērtīgas, kur popularitātes ziņā zaudē SAP. Bilances 9. numurā tiek piedāvāts Baltijas tirgus izvērtējums uzņēmumu vadības programmatūras ražošanā, kurā ne tikai izcelts apgalvojums, ka ‘...ļoti populārs veids kā atvieglot nodokļu slogu … ir dažādu vadības datorprogrammu izmantošana…’, bet arī tiek klāstīts, ka, izvēršot uzņēmējdarbību vairāk kā vienā Baltijas valstī, šobrīd  nav iespējams iegādāties vadības sistēmu, kurā varētu redzēt kopīgos darba rezultātus! Profesionālu ERP tirgus vērtējumu vērts noklausīties Jura Kažas veidotajā sarunā ar Edmundu Sprūdžu videoblogā ‘Latvijā teju 60% uzņēmēju nelieto IT, lai celtu ražīgumu un konkurētspēju” Nozare.lv, kur tiek secināts, ka Latvijā ir tikai grāmatvedības tirgus, atzīstot, ka piegādātāji, iespējams, nav pietiekami strādājuši, lai ERP tirgu veidotu.

Neatstāj sajūta, ka ir kāda jauna parādība, ko patērētājs sauc par grāmatvedību, bet piegādātājs par ERP un kurai nav definēts abām pusēm saprotams saturs. Varu tikai piekrist, ka ERP lauciņš vispārējā IT lietojuma jomā nav izņēmums, un plaisa starp piedāvājumu un pieprasījumu tikai pieaug.

Plašu ERP skaidrojumu var atrast neskaitāmās interneta vietnēs, bet, manuprāt, svarīgākais ir saprast, ka ERP sistēma ir integrēta sistēma, kas strādā reālā laikā,  izmanto vienu kopēju datu bāzi visām aplikācijām un rezultātā integrē iekšējo un ārējo vadības informāciju visā uzņēmuma, tai skaitā, finanšu, ražošanas, piegāžu ķēdes, pārdošanas un klientu vadības darbībās.

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka  ERP sistēmas lieliem uzņēmumiem sola lielus ieguvumus, palīdzot audzēt peļņu, visaptveroši palielinot produktivitāti un efektivitāti un pārvaldot izmaksas. Ar vienotu skatu uz visa uzņēmuma informāciju vadītāji nenoliedzami var pieņemt kvalitatīvākus lēmumus par korporatīvajiem mērķiem un stratēģiju. Ja lasām tikai ieguvumu sarakstu, pozīcijas ir kritiski svarīgas jebkuram uzņēmumam neatkarīgi no izmēra. Šodien faktiski jaunas ERP sistēmas iegādājas, lai varētu gan reaģēt uz jaunām klientu prasībām, gan piedalīties globālajā tirgū. Robeža starp mazu un lielu uzņēmumu šajā izpratnē ir izzudusi, tieši pretēji, mazs uzņēmums, apdomīgi investējot IT risinājumos, var iegūt ievērojamas priekšrocības konkurences cīniņā. Saskaņā ar Aberdeen Group pētījumu 2007 ERP in the Midmarket 37 procenti respondentu kā iemeslu ERP sistēmas ieviešanai vai atjaunināšanai nosauc nepieciešamību pēc standartizēta risinājuma ar spēju atbalstīt starptautiskas biznesa aktivitātes.

Pēdējā laikā sarunās ar mūsu tirgus dalībniekiem var saklausīt jaunas vēsmas ieguvuma formulējumā, kur noteiktu vietu ir ieņēmušas uzņēmumu visaptverošas informācijas pieejamības prasības (biznesa inteliģences rīki) un elektroniska dokumentu apstrāde un vadība, tai skaitā, attālinātiem lasītājiem, piemēram, izbraukuma pakalpojumu sniedzējiem uz mobilām iekārtām. Tas priecē, jo uzņēmēji sāk novērtēt reālā laikā pieejamas informācijas lomu biznesa veiktspējā un skatīties, kur tehnoloģijas var aizstāt mazproduktīvu rutīnas darbu. Tomēr saruna beidzas strupceļā, tiklīdz sākam skatīt biznesa mājas pamatus, jeb uzņēmuma vadības sistēmu. Nu nebūs nekāda reāla laika informācija, ja uzņēmumā nav sistematizēti izejas dati ERP sistēmā, kas konsolidē atsevišķas datorprogrammas un standartizē biznesa procesus. Nu nav jēga sapņot par elektronisku dokumentu apriti, ja tajā pat laikā runājam par grāmatvedību kā atstatus dzīvojošu pienākumu, nevis integrētu rezultātu katrai biznesa darbībai. Nu nav jēga sapņot par izbraukuma pārdevēju apgādi ar pārdošanas datu vadības risinājumiem, ja nav vienota uzņēmuma datu bāze un integrāciju nodrošināt spējīga ERP sistēma.

Atpakaļ pie jautājuma - JĀ, Latvijā IR ERP tirgus (atbilde piegādātājiem), ja vien uzņēmējs ieguvumiem blakus sāk likt priekšnoteikumus to sasniegšanai. Jautājums: kā to panākt. Atbilde: nekautrēties jautāt un klausīties.

24. maija Dienas Biznesā bija maza sleja par Benchmarking programmu, ko uzsākusi Latvijas Biznesa vadības konsultantu asociācija. Lieliski un sen gaidīti! Vai šajā programmā nevarētu atrast vietu arī biznesa vadības sistēmu lietojuma labās pārvaldības prakses pieredzes apmaiņa?

Globālajā telpā informācijas tehnoloģiju jomā tematika pēdējā gada laikā ir mainījusies dramatiski. Ja pagājušā gada sākumā fokuss bija uz datu centru ekonomiju, aplikāciju optimizāciju, IT investīciju samazināšanu, vienlaikus palielinot atdevi, un pareiza datu analīzes rīka izvēli, tad šogad varam lasīt par virtualizāciju, mākoņskaitļošanu jebkurā tās izpratnē, uzņēmumu mobilitāti, biznesa inteliģenci un pat uzņēmumu vadības sistēmu (ERP) facebook-ošanu un twīt-ošanu. Tradicionāli biznesā gads tiek uzskatīts par īsu laika sprīdi, un te nu mēs redzam, ka viss nav pa vecam.

Vai fokusa maiņa ir nonākusi arī līdz mums, un ko tā nozīmē biznesam? Bizness gan te dalās divās frontēs: ‘mūsējie’ jeb patērētājs, kas izmanto informācijas tehnoloģijas savu mērķu sasniegšanai, un ‘jūsējie’ jeb piegādātājs, kuru pamata bizness un peļņas avots ir tehnoloģiju un pakalpojumu piegāde.

Liekas, piegādātāju pusē vismaz kāds ir uzķēris fokusa maiņu un realizē iespēju. Portāla ‘Diena.lv’ tehnoloģiju sadaļā vairākas nedēļas bija lasāms Reiņa Zitmaņa raksts ‘Latvijas eksporta prece – infrastruktūras īre’ par pašmāju uzņēmuma DEAC piedāvājumu infrastruktūras īres jomā, sasniegumiem un panākumiem eksporta tirgos. Šis tiešām ir labs piemērs tam, ka straujā IT attīstība paver inovatīvu skatījumu arī uz eksportu un maina tradicionālo eksporta preces redzējumu.

Tomēr svarīgāks ir jautājums, vai viss pa vecam ‘mūsu’ pusē? Dienas Biznesa februāra numura lauksaimniecības rubrikā varam lasīt, ka ‘zemnieki aktīvi modernizējas’ – Lauku atbalsta dienestam iesniegts rekordskaits projektu Lauku saimniecību modernizācijas programmas 8. kārtai – visi tehnikas vienību iegādei vai dažādu objektu būvniecībai. Labi, tas rosina piegādes ķēdi, un turpat arī varam lasīt par lauksaimniecības tehnikas tirgu un mūsu piegādātāju konkurētspējas nedienām. Piekrītu, ir sāpīgi, ja gatavu tirgu pārņem kaimiņvalsts uzņēmējs, bet durvis tam ir pavēris pircējs, kurš, papildus izdevīgākām cenām, jaunā piegādātāja darbību raksturo kā ‘profesionālu un ātru’. Cik saprotams, neviens projekts nav veltīts informācijas tehnoloģiju balstītu pasākumu vai inovāciju realizācijai, kas palielinātu uzņēmuma konkurētspēju. Bet iespēju norāda pat zaudētais pircējs – reakcijas ātrums, kuru šajā nozarē lielā mērā nosaka uzņēmuma mobilitāte. Liekas, ‘mūsu’ pusē viss pa vecam.

Vai izmaiņu uztveres plaisa, kas veidojas starp mūsējiem un jūsējiem, ir draudoša vietējam biznesam? Domāju, ka jā, turklāt paredzu, ka tai būs bumeranga efekts. Kamēr mūsējie kavēsies saprast IT piedāvājumu un nodrošināties ar resursu pieejamību visdažādākajā, tai skaitā, cenas izpratnē, viņējie atradīs pircēju ārvalstu tirgos, un pēc īsa brīža mūsējie būs spiesti pirkt pakalpojumus, arī zināšanas, starptautiskā tirgū. Protams, tie, kas varēs atļauties.

Kā iedvest jaunu elpu Biznesa - IT attiecībās mūsējo pusē?

Kritiska loma šo attiecību veidošanā ir darbinieku tehnoloģiju adaptācijas spējai, kam ir socioloģiska daba un kas ir cieši saistīta ne tik daudz ar indivīda vecumu, cik vispārējo izglītību. Darbinieku adekvātas vispārējas IT prasmes, ieskaitot spēju ar izpratni darboties sociālajos tīklos un rīkoties ar mobilajām iekārtām, kā arī vispārēja komforta sajūta, darbojoties ar jebkurām tehnoloģijām, ir neizbēgams priekšnosacījums.

Patīk vai nē, bet uzņēmuma mugurkauls ir izmantotā biznesa vadības sistēma (ERP), kuras integrācija biznesa procesos ir kritisks konkurētspējas elements. Atsevišķi uzņēmumi sāk izmantot datu centru pakalpojumus un risina sistēmu pārvietošanu uz nomātu infrastruktūru. Katram konkrētam gadījumam ir savi plusi un mīnusi, bet vienīgais risks - vai uzņēmējs tos saprot un izvērtē pirms lēmuma pieņemšanas? Pamatā ar šādu lēmumu kapitāla ieguldījumi tiek aizstāti ar prognozējamām darbības izmaksām un pārnesti dažādi riski. Bet tā noteikti nav jauna elpa Biznesa –IT attiecībās.

Katru attiecību sākums ir abpusēji ieinteresēta saruna. Ja nu minēto pircēja konkurenta vērtējumu mēs pārvēršam ‘Biznesa –IT sarunā’, izanalizējam, kas mums traucē būt profesionāliem un ātriem, un jautājam, vai tehnoloģijas var dot risinājumu? Tad uzņēmējs saka savam IT speciālistam  Jānim: „Klau, es gribu, lai sistēma dara TO!”, un Jānis atbild: „Jā, es varu panākt, ka sistēma dara TO.” Tad Jānis dodas uz savu darba vietu, veido jaunu biznesa procesu biznesa vadības sistēmā, notestē un atdod rezultātu, kā solījis. Jā, piekrītu, uzņēmuma ERP jābūt pietiekami modernai un ir jāpiedāvā iebūvēta biznesa platforma un rīki ‘privātu’ procesu modelēšanai biznesa, nevis tehniskā līmenī, kas prasītu iejaukšanos  programmas kodā* , bet ne tikai. Jaunā elpa lielā mērā slēpjas sarunas formātā – bizness zina, kas viņam nepieciešams, un pieprasa IT adekvātu reakciju. TAS var būt jebkas, kas, pēc uzņēmēja domām, var nodrošināt biznesa asumu un atdevi. TAS var būt mobilā stratēģija, kas mūsu lauksaimnieku piemērā sākas ar problēmas reģistru konkrētai tehnikas vienībai, pareizo rezerves daļu nodošanu servisa izbraukuma brigādei, ziņojuma nodošanu klientam, ka brigāde ir ceļā, kas turpinās ar nomainīto daļu un padarītā darba reģistrāciju un beidzas ar rēķina izrakstīšanu remonta izpildes vietā – tieši tas, kas nodrošina pircēja pieprasīto profesionalitāti un reakcijas ātrumu.

Iespējams, uzņēmumam ir jāizskata esošās vadības sistēmas atbilstība biznesa veiktspējai šodienas apstākļos un jāmēģina realizēt attīstības projekts šajā jomā, nevis jaunas tehnikas vienības iegādē. Teiksiet – dārgi, bet jau minētājā rubrikā eksperte saka ‘…pērkot ilgtermiņa preci par lētu sākumcenu, agri vai vēlu starpību nāksies samaksāt’. Kādēļ šo mūsējie neattiecina arī uz biznesam kritiskajām vadības sistēmām? Gribas arī cerēt, ka publiskajā telpā atspoguļotais priekšstats par modernizāciju nav precīzs, jo ‘jauno elpu’ gaidām no uzņēmēja, bet minēto modernizācijas stratēģiju droši vien veido finansējuma programmu noteikumi.

* detalizēti par svarīgo ERP šobrīd lasiet Gartner pētījumā http://www.gartner.com/technology/media-products/reprints/oracle/article173/article173.html

Tēmu rosināja Epicor starptautiskā klientu konference Perspectives 2010, kas oktobrī notika Orlando, ASV, un strauji uzkritušais milzu sniegs. Konference ik gadu pulcē tuvu diviem tūkstošiem dalībnieku no pārdesmit valstīm, un es to redzu kā vienu no interesantākajiem forumiem, kur vienuviet var sastapt gan uzņēmumu vadības sistēmu lietotājus, gan IT nozares ekspertus un analītiķus, gan vienkārši tehnoloģiju aizrautus cilvēkus no dažādām pasaules malām. Konference notiek Amerikā, un lielais vairums dalībnieku ir no Amerikas un Kanādas, kuru dzīvelīgums, aktivitāte un satraukums, kā labāk dienu saplānot un vairāk dzirdēt, vien ir atsevišķa stāsta vērts. Precīzu un profesionālu Epicor snieguma vērtējumu variet izlasīt ERP analītiķa Dennis Howlett apskatā. [1].

Par sniegu, katru dienu klausoties rīta ziņās nervozumu ap braukšanas apstākļiem un ielu tīrīšanu Rīgā, kam seko droši pieņēmumi, ka process nenotiek atbilstoši priekšrakstiem, arvien vairāk rodas pārliecība, ka problēma jau nav sniegā un ielās, bet komunikācijas trūkumā ar sabiedrību jeb patērētāju. Nu ko tas maksātu, ja ceļa tīrāmo mašīnu atrašanās vietas tiktu izgaismotas tīmeklī visiem pieejamā formā līdzīgi kā pasažieru aviopārvadājumu sekotājs (piemēram: flightradar24 vai flightstats). Domāju, ka ne pārāk daudz (ja nevērtē psiholoģisko barjeru), jo, ticami, ka GPS sistēmas tām mašīnām jau ir uzstādītas, un tās ir redzamas uz darbu plānošanas pults, bet sociālais efekts būtu milzīgs, un negatīvo pieņēmumu plūsmu varētu pārvērst pozitīvu ieteikumu plūsmā un pat jaunu darba metožu radīšanas procesā.

‘Vienīgā konstante ir izmaiņa, šodienas sabiedrības dominējošais faktors ir nepārtraukta mainība’ (Isaac Asimov, rakstnieks un bioķīmijas profesors Bostonas Universitātē). Ko tas nozīmē biznesam, un kāds tam sakars ar konservatīvi ierasto ERP pasauli? Pamatā divi virzieni – saplūst sociāli un kļūt mobilai. Turklāt ārkārtīgi straujais datu pieauguma temps pasaulē par vienīgo vērtīgo un pieprasīto preci padara informāciju: strukturētu, konkrētam biznesam vai indivīdam būtisku informāciju. Mēs esam jau sakrājuši 1,3 triljonus gigabaitu, un nākošajos piecos gados datu apjoms pieaugs par 650 procentiem, no kuriem 80 procenti būs nestrukturēti. IDC 2010. gada maija pētījums [2] prognozē 35 triljonus gigabaitu 2020. gadā! Kur to likt – varbūt mākonī (Cloud) - un ko ar to darīt? Prognoze rāda, ka informācijas apjoms augs aptuveni 44 reizes, turpretim IT profesionāļu skaits – tikai 1,4 reizes. Tas nozīmē, ka jebkura biznesa dzīvotspējai par kritisko elementu kļūs savas un globālās informācijas filtrēšana un apstrāde. Faktiski tas nozīmē, ka jau ar šo brīdi uzņēmumā ir jāveido informācijas uzkrāšanas un strukturēšanas mehānismi un IT risinājumi biznesa analītikai, es pat teiktu - izlūkošanai.

Tipiski šos jautājumus atstāj IT nodaļas ziņā un uzņēmēji lēni saskata tajos biznesa izmaiņu avotu. Jāpiekrīt, ka informācijas tehnoloģijas vislabāk tiek izprastas IT speciālistu vidū, tādēļ varbūt ir laiks mainīt IT nodaļas lomu un dalību pamata biznesa procesu skatījumā. Ar maģisko CIO tradicionāli apzīmējam informācijas direktoru, bet varbūt tā nav tikai vārdu spēle, ka apzīmējums labi kalpo arī inovāciju direktora amatam? (Chief Information Officer = Chief Innovation Officer).

Ja skatāmies pašmāju aktivitātes, process jau ir sācies. Jau vairākus gadus Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) asociācija rāda, kā saredzēt informācijas tehnoloģijas kā inovāciju avotu. Šogad ikgadējai konferencei decembra sākumā tika dots nosaukums “IKT inovācijas un to loma efektivitātes celšanai valsts pārvaldē”, un šogad pirmoreiz balva tika piešķirta arī īpašajā LVRTC izvirzītajā kategorijā „Inovatīvākais e-paraksta pielietojums’’. It kā sīkums, bet ar milzīgu sociālu un ekonomisku potenciālu, ja vien tas tiek integrēts dažādos e-pakalpojumos.

Faktiski jau vienkārši, jo inovācijas virzienu mums pasaka patērētājs visplašākajā izpratnē – pircējs, piegādātājs, darbinieks –, viņa ieradumi un vēlme darboties sev ērti pieejamā vidē, vietā un laikā. Viens no izmaiņu dzinējiem organizācijām ir darba vietas dinamika – kā mēs strādājam, kur mēs strādājam un kādēļ mēs strādājam. Ja padomājam tikai, cik ļoti ir samazinājies korporatīvā e-pasta pielietojums. Mēs lietojam gmail, kas glabājas mākonī un neprasa organizācijas resursus, un mēs lietojam Skype. Nu kādēļ gan nedot iespēju darbiniekam būt mobilam – gan saņemt sev nepieciešamo biznesa informāciju, gan veikt darbības uz jebkuras iekārtas jebkurā laikā un vietā? Pieredze rāda, ka darba ražīgums šādā režīmā pieaug par 20% (Intermec dati). Uzņēmumiem vienkārši psiholoģiski ir jāspēj informācijas direktoru redzēt kā inovāciju direktoru un iesaistīt viņu biznesa procesu analīzē un izmaiņās.

P.S. Par biznesa uzkrāto parādu IT - Perspectives 2010 ietvaros prezentētais Aberdeen Group pētījums rādīja, ka uzņēmumam konkurētspējas risks iestājas, ja vadības sistēmas ir atpalikušas tikai par divām programmatūras relīzēm.
[1] http://www.zdnet.com/blog/howlett/epicor-perspectives-2010-my-wrap/2534

[2] International Data Coroprations, 2010 Digital Universe Study Results = Too Much Information! http://www.emc.com/leadership/programs/digital-universe.htm

Eksporta veicināšana, procesu optimizācija un izmaksu samazināšana ir populārākie vārdi jau pāris gadu garumā gan privātajā, gan valsts sektorā. Viss ir pareizi - eksportspēja ir kritiska tik mazam tirgum kā Latvija, un tā veicināšanai ir būtiski palielināt konkurētspēju.

Problēmas rodas, ja haotiski pievēršamies katrai sadaļai atsevišķi un visbiežāk izmaksu mehāniskai samazināšanai, neņemot vērā lēmuma nākotnes cenu. Un šajā situācijā informācijas tehnoloģijas (IT) nokļūst pirmajā rindā. Jocīgi – visi piekrītam, ka dzīvojam informācijas laikmetā, visi ‘sērfojam’, ‘draugojamies’ un ‘tvītojam’, t.i., izmantojam modernus IT rīkus selektīvas, sev privāti svarīgas informācijas ieguvei un nodošanai, bet uzņēmumu līmenī bieži vien milzīgus datu apjomus pametam neizmantotus.

Protams, ja IT rīki, tipiski vadības sistēmas, tiek izmantoti biznesā, kur pamata uzdevums ir peļņas gūšana,, par tiem ir jāmaksā. Un jāmaksā gan par tiesībām lietot (licences izmaksas), gan par resursu pieejamību sistēmas dzīves cikla laikā un garantiju, ka sistēma būs savietojama ar mainīgo IT vidi laika gaitā (uzturēšanas izmaksas).

Gribētos ticēt, ka tikai un vienīgi prasība drastiskai izmaksu samazināšanai ir piespiedusi vidējējiem un lielajiem uzņēmumiem atteikties no biznesa kritisko IT sistēmu uzturēšanas, bet mazajiem – no sistēmu iegādes vispār. Faktiski tomēr Latvijā bieži sastopams ir totāls nihilisms pret intelektuālo kapitālu. No vienas puses, par programmatūru un, vēl jo vairāk, ar to saistītām zināšanām, var nemaksāt, tāpat kā var nemaksāt par mūzikas ierakstiem un filmām. No otras puses, integrētu vadības sistēmu vērtību un risku palikt bez resursu pieejamības vispār nevērtē.
Rezultāts rādās diezgan biedējošs. Tīri nemanot uzņēmumi veido kumulatīvi augošas nākamo periodu izmaksas, tās neuzrādot savā bilancē.

Atsakoties no sistēmu uzturēšanas pakalpojuma, uzņēmums pieņem lēmumu palikt “status-quo”, argumentējot, ka visa nepieciešamā funkcionalitāte jau ir iegādāta. Tomēr tehnoloģijas attīstās ļoti strauji. Pat pieņemot, ka mūsu bizness paliks nemainīgs, mēs nevaram pieņemt, ka apkārtējā pasaule un tas, ko tā pieprasa no saviem dalībniekiem, arī paliks “status-quo”. Tas ir ārpus mūsu ietekmes zonas, un diez vai mūs paklausīs mūsu tehnoloģiju partneri, piemēram, Microsoft. Šo es nosauktu par īstermiņa domāšanu un vadītāja personīgu atbildību. Dīvaini arī, ka praksē sistēmu uzturēšana vairāk vai mazāk tiek pieciesta, ja runa ir par globālo izstrādātāju sistēmām, bet to sistemātiski ignorē vietēji izstrādātu, specifisku biznesa funkciju risinājumiem, biznesa kritiskām aplikācijām, kur resursu pieejamība (arī zināšanas) ir daudz lielāks riska faktors. Ja globālo izstrādātāju resursu pieejamību var atgūt, samaksājot uzkrāto parādu jeb nokavēto uzturēšanas maksu, tad ļoti ticami, ka mazais izstrādātājs ir vienkārši mainījis darbības jomu, jo viņa pārvaldītās prasmes nevienam nav bijušas nepieciešamas.

Šobrīd sāk parādīties gadījumi, kad Latvijas mērogam drīzāk lieli uzņēmumi nevar nokārtot uzkrāto parādu IT (jau pāris gadus pārtraukta globāla ERP uzturēšana) un, visticamāk būs spiesti turpināt ‘lāpīt’ (tātad maksāt) apritē esošas vietējā izstrādātāja sistēmas, kuras vairs nevar nodrošināt normālu atbalstu biznesa darbībām, nemaz nerunājot par konkurences izrāvienu. Konkurentus tas iepriecina, tajā pat laikā produkta izstrādātāju tas vispār neinteresē. Mēs taču nedomājam, ka varam doties atpakaļ uz veikalu, kad mūsu maz lietotās kurpes, kas nebūt nav cauras un vēl pilda savu funkciju, vairs nav labas, jo mode (šā brīža vispārlietotā tehnoloģija) ir mainījusies, un pieprasīt pārdevējam apmainīt tās pret gaumei atbilstošām.

Neesmu redzējusi apkopotus datus Latvijā, bet pasaules vadošā informāciju tehnoloģiju izpētes kompānija Gartner uzkrāto parādu IT uz šo gadu vērtē 500 miljardu apjomā: lasiet vairāk http://www.gartner.com/it/page.jsp?id=1439513

Citāda situācija veidojas mazā biznesa sektorā, kur uzņēmēji pat pie labākās izpratnes un vēlēšanās nav spējīgi nopirkt kvalitatīvas vadības sistēmas, bet izlīdzas ar MS Excel tabulām un savu personīgo pieredzi. Pēdējā laikā esmu runājusi ar vairākiem uzņēmējiem, kuru biznesa apgrozījums ir zem miljona latu, bet tam tuvojas, un kuri praktiski vairs nav spējīgi pārvaldīt un kvalitatīvi izmantot savus datus. Un šeit vairs nav runa tikai par sistēmām, šeit vispār neeksistē IT infrastruktūra. Uzkrātais parāds IT ir milzīgs, ja prognozējamās izmaksas attiecinām pret apgrozījumu un ja saprotam, ka visi brīvie līdzekļi tiek novirzīti pamata procesu nodrošināšanai. Tas ir īsts vāveres ritenis – izaugsmi ierobežo informācijas apstrādes spēja un metodes, bet mēs nevaram to uzlabot, jo nav izaugsme un tai līdzi nākoši brīvi līdzekļi. Neesmu eksperts dažādu fondu, gan ES, gan valsts jomā, bet varu teikt, ka nav atrodama atbalsta programma, kura adresētu mazo uzņēmumu IT infrastruktūras jautājumus un palīdzētu iegūt starta pozīciju konkurētspējas nostiprināšanai.

Vai ir iespēja izvairīties no lamatām, ko paši apzināti vai neapzināti sev gatavojam? Jā! Vienkārši ir jāsāk savā bilancē skaitīt uzkrāto parādu IT. Tās ir prognozējamas izmaksas un saprātīgi būtu regulāri pārskatīt savu IT portfeli, saprast biznesa kritiskās sistēmas un pieņemt lēmumus, apzinoties lamatu konstrukciju.

Vai iespējams savienot moderno ar konservatīvo? Vēl vairāk - vai tas ir svarīgi biznesa tehnoloģiju jomā, un kā to izdarīt? Varbūt modernais ir aktuāls tikai modes industrijā? Dodoties uz Epicor Software Latvija sarīkojumu par godu 15 gadu jubilejai pagājušajā nedēļā, kā mazs velniņš prātā lēkāja Prada - itāļu modes zīmols, kas zināmās aprindās tiek uzskatīts par statusa simbolu. Tomēr Prada (dibināta 1913.gadā) ir vērā ņemams piemērs tam, kā dizains var būt izteikti inovatīvs un vienlaicīgi stabils vairāku paaudžu garumā.

Epicor sarīkojumā mani visvairāk interesēja, vai pēc 15 gadu darbības Latvijas tirgū, kas nozīmē teju visu brīvā tirgus periodu, uzņēmums spēj piedāvāt kaut ko būtiski jaunu un modernu. Precīzāk, vai un ko piedāvā mātes uzņēmums Epicor Software Corporation (dibināta1984. gadā)? 2007. gadā Business 2.0 žurnāls iekļāva Epicor 100 visātrāk augošo kompāniju sarakstā. Latvijas tirgū Epicor vārds parādās 2004.gadā, kad Scala Business Solutions tiek pievienots Epicor korporācijai. Latvijā atpazīstamākā ir šīs korporācijas piedāvātā biznesa vadības sistēma Scala, kas tirgū ir jau kopš 1994. gada un ar kuru šobrīd strādā aptuveni 100 uzņēmumu.

Ar ko biznesa vadības sistēmas ‘valkāšana’ atšķiras no apģērba? Vienīgi ar to, ka biznesa kostīmu (konservatīvais) un izejamo tērpu (modernais) mēs necenšamies un bieži pat nevaram uzvilkt vienlaicīgi, bet biznesa vadības sistēmai ir jādod iespēja vienlaicīgi kalpot gan konservatīvam lietotājam, gan modernā cienītājam. Tajā pat laikā, mūsdienīgs Prada kostīms, ko velkam biznesa pusdienās, tiek izgatavots no HiTech materiāliem.

Biznesa vadības sistēmas kodols ir biznesa operāciju uzskaite un vadība finanšu izpratnē, kas savā būtībā var tikt apzīmēta kā konservatīva. Neatkarīgi no pieejamajām tehnoloģijām process ir palicis nemainīgs un fundamentāls laika gaitā, radot stereotipu, ka arī grāmatvedis pēc dabas ir konservatīvs. Savukārt, veids un metodes, kā uzņēmums sadarbojas ar savu pircēju, darbinieku, piegādātāju un sabiedrību, pieprasa arvien jaunus un inovatīvus risinājumus jeb modernu pieeju. Respektīvi, katrā uzņēmumā rodas iekšējs ‘idejas pārdošanas’ bizness, kur novators jeb modernā cienītājs cenšas aizraut konservatīvo sekot savai idejai. Diezgan dominējošs ir stereotips, ka moderno virza IT darbinieki. Stereotips bīstams, jo var radīt situāciju, ka tiek investēts tehnoloģijās, kas ir IT darbinieka sapnis, bet nedod pievienoto vērtību biznesam.

Kā tikt galā ar šo ideju pārdošanas spēlīti? Neticu, ka konservatīvs un novatorisks var tikt ‘piešūts’ amatiem, tās drīzāk ir personību raksturojošas īpašības.

Klasiskā mārketinga jomā (pārdot ārējam pircējam) noderīgs ir Tehnoloģiju adaptācijas dzīves cikla modelis (Rogers’ Bell Curve)* - socioloģisks modelis, kuru izstrādājuši Joe M. Bohlen, George M.Beal un Everett M. Rogers Iowas universitātē, pētot lauksaimnieku pirkšanas paradumus. Modelis apraksta inovāciju adaptāciju, vadoties pēc grupu demogrāfiskajiem un psiholoģiskajiem rādītājiem, un piedāvā piecas adaptācijas grupas:
- inovatori - augsti izglītoti, turīgāki un uz lielāku risku orientēti cilvēki;
- agrie apguvēji - jauni, izglītoti cilvēki, kuri tiecas būt kopienas līderi;
- agrais vairākums - vairāk konservatīvi, bet atvērti idejām un sabiedrībā aktīvi cilvēki;
- vēlais vairākums – gados vecāki, mazāk izglītoti, ievērojami konservatīvi un mazāk aktīvi cilvēki;
- tūļas –ļoti konservatīvi, gados vecāki un vismazāk izglītoti cilvēki.

Augsto tehnoloģiju mārketingam modeli ir adaptējis Džefrijs Mūrs (Dr Geoffrey Alexander Moore) **. Pamata koncepts ir vienkāršs - dažādas adaptācijas grupas pieņem inovācijas dažādu iemeslu dēļ. Lai ideja, balstīta uz inovatīvu jeb modernu tehnoloģiju, būtu dzīvotspējīga, ir jāapzinās katra adaptācijas grupa, jāsaprot tās attiecības ar kaimiņu un atšķirīgi jārunā ar katru. Vēl vairāk - lai radītu stabilu tirgu, ir jābūt spējīgam ieraudzīt un pārvarēt plaisas starp grupām un secīgi iziet tās visas.  

Pieeja noteikti ir izmantojama arī uzņēmuma iekšienē. Pēc manas pieredzes - Latvijas uzņēmēji neņem vērā, ka modernā ieviešana lielā mērā ir idejas pārdošana iekšējam pircējam. Jebkurai pārdošanai ir pārdošanas izmaksas, un šīs, kas faktiski ir tehnoloģijas adaptācijas izmaksas, ir papildus slogs projektiem un bieži netiek iekļautas budžetos. Tehnoloģiju adaptācija noteikti ir projekta riska faktors, kas var ne tikai aizkavēt atsevišķu sadaļu ieviešanu, bet nogremdēt projektu kopumā.

Biznesa vadības sistēmu jomā uzdevums kļūst sarežģītāks, jo mēs nevaram iet tehnoloģiju adaptācijas dzīves ciklam cauri secīgi, risinājuma lietošanas gaitā, bet tas jādara visām adaptācijas grupām vienlaicīgi. Uzdevumu noteikti var palīdzēt risināt konsultants, tomēr zināšanas par pieejamo cilvēkkapitālu un tā psiholoģisko komplektu ir uzņēmēja pusē.

Atgriežoties pie Epicor, ražotājs piedāvā tehnoloģiski jaunas paaudzes produktu, kas pilnībā nodrošina sapni: ‘bizness jebkur’. Vienkārši runājot, ir pazudusi robeža starp konservatīvo un moderno, un katrs biznesa dalībnieks ir nodrošināts ar visu nepieciešamo darba uzdevumu izpildei, izmantojot iekārtas un tehnoloģijas, kādas viņa amatam un personībai ir optimālas lietošanai konkrētā vietā un reālā laikā, piemēram, pārdošanas speciālista ārpusbiroja darbs ar PDA vai smart-phone; darba rezultātu reģistrēšana ERP sistēmā, izmantojot mežistrādes tehnikas borta datoru; uzņēmuma veiktspējas monitorings, pamatojoties uz reālā laika datiem, kas saņemti ar  mobilo iekārtu starpniecību. Domāju, ka lasītājs var minēt vēl daudz šādu piemēru, kuri ļauj spriest par konservatīvā un modernā veiksmīgu simbiozi.

Info:  http://www.infoworld.com/d/applications/epicor-ships-update-flagship-erp-app-916
____________________

* Everett Rogers Technology Adoption Lifecycle model.

** Geoffrey Moore “Crossing the Chasm” 1991, papildināta 1999; Capstone Publishing Limited 1999.

Papildu mākoņošanai otrs šīs vasaras buzz-vārdiņš biznesā ir laba prakse, īsāk varētu lietot LP. Ko ar to pie mums saprot un kur to izmanto, nopietnāk ieklausos kopš pavasara, kad privātā sarunā par to, kas būtu jāņem vērā un kā pareizi finanšu izpratnē vērtēt no tehnoloģiju viedokļa atšķirīgus piedāvājumus biznesa vadības sistēmu jomā, īpaši Hostingu un SaaS, sastapos ar piedāvājumu ieviest nozares labas prakses ERP risinājumu konkrētam uzņēmumam. Vēlāk esmu dzirdējusi to atkal, citā nozarē, visos gadījumos gan kontekstā ar vienu ERP ražotāju. Varētu teikt, ka tā ir vienkārši jauna, atšķirīga marketinga stratēģija, tomēr labas prakses (Best Practices, līdzīga metode ir Benchmarking) pētniecība un ieviešana nebūt nav atstājama bez ievērības.

Kas tad ir laba prakse? Vispārpieņemta definīcija saka: metode vai darbība noteiktos apstākļos, kura plašā cilvēku lokā tiek uzskatīta par visefektīvāko (vismazākais resursu ieguldījums) zināma (vislabākā) rezultāta sasniegšanai. Manuprāt, katra atkārtota darbība krāj zināšanas labas prakses formulai konkrētā nišā, un tās lietojums ir neierobežots tiktāl, cik to ir iespējams nodot un saņemt. Šeit lielu lomu spēlē internets, kas informācijas nodošanas un saņemšanas iespējas ir būtiski mainījis.

Konsultanti ir pieraduši runāt par labu praksi projektu vadībā, prasību un izmaiņu vadībā, apmācībā, risku vadībā. Ikdienā laba prakse tiek izmantota visos biznesa veidos – ražošanā, pārdošanā un ļoti plaši programmatūras izstrādē. Patērētājam klasisks LP iegūšanas veids ir patstāvīga informācijas meklēšana vai konsultantu piesaiste, un rezultāts ir šabloni un metodikas dažādu biznesa procesu dokumentācijai un realizācijai. Tiktāl labi - LP ieviešana virza uz standartizāciju un veicina procesu optimizāciju, tomēr konkurences priekšrocības rada atšķirīgais.

Kur tad ir klupšanas akmens? Pirmkārt, aizmirst LP definīcijas divus vārdus: noteiktos apstākļos. Ja apstākļi ir tikai līdzīgi, pat ļoti līdzīgi, LP ir nepieciešams pārveidot vai pielāgot. Otrkārt, pajautāt, par kāda procesa vai darbības labu praksi ir runa, respektīvi, kāds ir mērķis.

Šobrīd pie mums diezgan strauji veidojas viedoklis, ka ir ERP piegādātāji, kas ieviesīs LP konkrētā uzņēmumā. Uz jautājumu, vai uzņēmums ir sagatavojis savu biznesa prasību aprakstu, novērtējis piedāvātās sistēmas atbilstību tām un ieguvis reālu priekšstatu par piedāvātās LP pielāgojuma apjomu un izmaksām, atbilde ir mulsinoša - nē, tas neesot nepieciešams, jo uzņēmums pilnībā ieviesīs nozares labas prakses risinājumu. Sapratu, ka vārdu sakopojums ‘laba prakse’ tiek lietots bez paplašinājuma un ir kļuvis tik vispārīgs, ka ikviens ar to saprot, ko vēlas. Patērētājs ir pārliecināts, ka runa ir par labu praksi pamata biznesa procesiem, kuriem pielāgos uzņēmuma darbību, bet sistēmas piegādātājs ar labas prakses risinājumu nozarei domā paketi, kas satur visu nepieciešamo uzņēmumu aptveroša ERP risinājuma ieviešanai, ieskaitot ERP sistēmā nokonfigurētu nozares šablonu un resursus (konsultantus) specifisku funkciju pielāgošanai uzņēmuma procesiem*.

Programmatūras ražotāju aprindās labas prakses metodes tiek plaši lietotas gan izstrādes procesos – kodēšanā, testēšanā –, gan sistēmu ieviešanā un dzīves cikla vadībā. Savukārt, produkta izpratnē ERP jomā tiek projektētas tā saucamās ‘vertikāles’, piemēram, medikamentu nozarei, automobiļu tirgum, pārtikas nozarei, metālapstrādei. Tiek pētīta nozaru specifika, speciāli izstrādāta funkcionalitāte un pielāgota ieviešanas metodika. To dara visi lielie ERP izstrādātāji, atšķiras tikai pakošanas veids – jauna sistēmas modifikācija vai viena, parametrizējama, sistēma– un mārketinga metode. Ja papēta piedāvājumus, termins laba prakse ir atrodams visu lielo ERP piegādātāju leksikā (Epicor, Infor, Lawson, Microsoft, Oracle, SAP), atšķiras tikai akcenti. Ja Epicor nozarei, piemēram, farmācija vai ķīmija, specifisku funkcionālo nodrošinājumu sauc par vertikāli**, tad SAP to sauc par labu praksi.

No patērētāja redzes punkta svarīgs ir funkcionālais piedāvājums un zināšanas. Svarīgi, lai izstrādātājs zinātu nozares labas prakses metodes un iebūvētu ERP funkcionalitāti, kas atbalsta tās specifiskās prasības. Sistēmas izvēles procesā šeit vienīgā palīdzība ir lietotāju skaits un atsauces. Nepieciešams izpētīt labu praksi programmatūras izvēlei, kas dos vadlīnijas un pieeju atlases procesam.

Liela vērība ir jāvelta sadaļai ‘zināšanas’. Ja salīdzinoši viegli ir pārliecināties par ERP izstrādātāja zināšanām specifiskā nozarē, tad noteikti grūtāk ir novērtēt piegādātāja jeb izstrādātāja pārstāvja zināšanas labas prakses jeb vertikāles risinājuma pielāgošanai konkrētam uzņēmumam konkrētā biznesa vidē. Piemēram, ja cukura ražošanas nozarē labas prakses risinājuma ‘mītnes zeme’ ir Dānija, tas nenozīmē, ka risinājums ir vienkārši kopējams uzņēmumam Latvijā. Veiksmi var nodrošināt tikai zināšanas ERP kā rīka (sauc to par labu praksi vai vertikāli) pielāgošanai biznesa noteikumiem Latvijā un konkrētā uzņēmuma atšķirīgajām prasībām jeb noteiktiem apstākļiem.

Tikpat uzmanīgam ir jābūt ar buzz-vārdiņa lietojumu, un tam noteikti ir jāsatur mērķis, respektīvi, kāda procesa/darbības LP tiek apskatīta. Piemēram, ja patērētājs ir domājis LP risinājumu konkrētā biznesa nozarē, informācija ir atrodama nozaru medijos,  piemēram, praktiska tehniskā informācija par LP, kā palikt konkurētspējīgam ķīmijas rūpniecībā būs “Chemical Processing Magazine” (chemicalprocessing.com), savukārt cukura rūpniecībai raksturīgo LP varam meklēt http://www.spriinc.org, piena rūpniecībai - http//:www.milkproduction.com un līdzīgi.
 
Ticība, ka atnāks gudrais, ieviesīs labas prakses ERP risinājumu un uzņēmums būs sasniedzis mūžīgu veiksmi, ir jāaizstāj ar sistemātisku LP pētniecību, kritisku izvērtēšanu un izvēles adaptāciju. Labas prakses metožu piedāvājums ir milzīgs, tomēr konkrētā brīdī mēs varam sekot tikai vienai. Lēmums ir biznesa kritisks un ar lielu finansiālu svaru. Prātā jāpatur, ka bīstams var izrādīties labas prakses ieviešanas laiks – LP nav pabeigta instrukcija ilgākam laikam, tā nemitīgi attīstās un, pat ātri ieviesta, tā prasa nemitīgu uzraudzību.

______________________________

* Piemēram varat ieskatīties: http://www.obtechglobal.com/downloads/SAP_Best_Practices_for_Chemicals.pdf
** http://www.epicor.com/Industries/Distribution/Pages/PharmaceuticalChemical.aspx
 citas saites:  http://www.foodprocessing-technology.com/contractors/it_solutions/lawson/
 

Jaukā ‘Floridas’ vasara tomēr nav gluži iemidzinājusi biznesa rosību, arī uzņēmumu interesi izvērtēt informācijas tehnoloģiju iespējas savās darbībās nē, tai skaitā, biznesa vadības sistēmu (ERP) modernizāciju. Pēdējā mēneša laikā esmu runājusi ar trim vietējiem vidējā biznesa uzņēmumiem - diviem ražotājiem un vairumtirgotāju. Šī rosība ir krīzes labais efekts un liecina, ka pieprasījuma puse atdzīvojas un revidē savu portfeli. Piedāvājums arī ‘neguļ’. Interesantas lietas atradu divas – Andas Asares piedāvājumu  par nākotnes Latvijas Skype („Dienas Biznesa” 28. jūnija raksts “Saprecina grāmatvedību ar internetu”) un piedāvājumu ieviest nozares Labas prakses ERP risinājumu konkrētam uzņēmumam, kas sevī ietver gan programmatūru, gan hostingu un “know-how”. Labas prakses risinājuma pozicionēšanu kā pamata pārdošanas stratēģiju jau kādu laiciņu piemēro lielie ERP piegādātāji - gan SAP, gan Oracle.

Abas tēmas neapšaubāmi ir diskusijas vērtas, tomēr šajā rakstā  par ‘precībām ar internetu’ - Latvijas Skype izklausās sensacionālāk.

Raksts liek saprast, ka runa ir par Programmatūra –kā –Pakalpojums jeb SaaS (Software as a Service) risinājumu finanšu uzskaites jomā. Vispār vilinoši – lieto, kad gribi, ne par ko nav jāuztraucas - datu ievads, drošība, šķietami arī zemas izmaksas. Domāju, tas nav Skype, jo Skype ar savu veiksmes stāstu jau ir kļuvis par īpašvārdu, ar kuru apzīmējam jaunu globālu pakalpojumu, bet šajā gadījumā risinājums nav nekāds jaunums. Ja runājam par iespēju strādāt attālināti ar centralizētu biznesa vadības sistēmu, tad tas jau ir standarts klasiskām ERP sistēmām gadu garumā.

Lai nu paliek Skype, bet raksts vedināja pārdomāt, ko tad uzņēmumam nozīmē attālināta pakalpojuma izmantošana. Analītiķu komentāros jau vismaz sezonu aktuāla tēma ir SaaS, Cloud Computing jeb mākoņošana, ko vienkāršoti var skaidrot kā skaitļošanas veidu, kurā funkcionālie resursi tiek nodrošināti kā interneta pakalpojums, un ERP nākotne šajā kontekstā.

Biznesa skatījumā lēmuma pieņemšana ERP jomā ir kļuvusi daudz komplicētāka kā, piemēram, pirms trim gadiem. Kā ierasts, jāvērtē summārais priekšrocību/trūkumu rādītājs trīs sadaļās: sistēmas funkcionālais nodrošinājums + tehnoloģiskais risinājums (piegādes metode) + kopējās īpašuma izmaksas ilgtermiņā. Minētie rādītāji ir klasiski un nav mainījušies, bet ir paplašinājies tehnoloģiskais piedāvājums, kam seko gan atšķirīga izmaksu struktūra, gan jauni vērtēšanas aspekti . Turklāt vērtējums jāveic ne tikai pret citu ERP sistēmu, bet arī visiem iespējamajiem tehnoloģiskajiem risinājumiem katrai sistēmai.

Neiedziļinoties SaaS un mākoņošanas tehnoloģijās, teiktu, ka biznesam tiek piedāvāti trīs pamata scenāriji:
 - uzņēmumam piederoša risinājuma (t.sk. licences) fiziskais novietojums uzņēmuma iekšējā tīklā;
 - uzņēmumam piederoša risinājuma novietojums trešās puses tehniskajos resursos, piemēram, serveru resursi, kas ir pieejami izmantojot internetu (hostings);
- Programma –kā –Pakalpojums (SaaS).
Skaidrībai – SaaS no hostinga atšķiras ne tikai ar sistēmas arhitektūru un tehnoloģisko izpildījumu, bet arī ar risinājuma, ieskaitot licences, nomu un izmantošanas un norēķina principu.

Pieeja vērtējumam faktiski vienkārša – izstrādāt visu scenāriju kombinācijas un interpretēt rezultātu finanšu un riska izpratnē. Tātad, ja esam atraduši dažas ERP sistēmas, kuru funkcionalitāte atbilst biznesa pieprasījumam, turpinām novērtēt katrai visas iespējamās piegādes tehnoloģijas, par katru sastādām Īpašuma Summāro Izmaksu (TCO) ilgtermiņa* tāmi un salīdzinām tās. Diemžēl prakse liecina, ka lēmumi tiek pieņemti nevis balstoties uz TCO, bet salīdzinot atsevišķas, pēc nosaukuma vienādas, tomēr katram scenārijam atšķirīgas pozīcijas, piemēram, licences cenas. Šī pozīcija nav atsevišķi salīdzināma, ja viens no piegādātājiem piedāvā arī hostinga pakalpojumu, jo šādā gadījumā, iespējams, tiek piemērotas atlaides licencēm.

Mani novērojumi rāda, ka, jo lielākā mērā risinājums balstās uz nomu, jo uzņēmējiem grūtāka un nesaprotamāka kļūst īpašuma summāro izmaksu un risku noteikšana. Kā interpretēt privāta biznesa procesa ieviešanas prasības risku nākotnē? Kā interpretēt izmaiņu cenu, piemēram, tehnoloģiskā risinājuma maiņu? Jautājumu ir ļoti daudz, tomēr padoms tikai viens – lasiet līgumu un pārliecinieties, ka piegādātājs spēj to nodrošināt, kā arī lūdziet iekļaut līgumā potenciāla riska noteikumus.

Divas biežāk pieļautās kļūdas hostinga scenārija aprēķinā ir TCO neiekļaut dažādus tiešus vai saistītus līgumsodus, kas paredzēti, ja atsakās no pakalpojuma pirms līguma termiņa, un nepārliecināties, vai licences cena nav komplektā ar papildus noteikumiem, vai šī licence un jūsu dati var tikt pārvietoti un cik tas maksās.

Līguma jautājums noteikti ir arī datu drošība. Jau pieminētajā rakstā skaidro, ka tiešsaistes serviss ir nesalīdzināmi drošāks nekā ‘programma kastē’, jo, citēju, – “ofisā signalizāciju ieslēdz uz nakti … bet mūsu gadījumā dati neglabājas pie mums, bet gan vienā no lielākajiem Latvijas datu centriem, kam ir diennakts apsardze”. Tas varētu būt labs ‘aitišņiku’ rīta joks, bet šeit biedē plašai publikai dotais priekšstats par datu drošību. Biznesa datu, it īpaši personas datu, aizsardzības pārkāpumi var uzņēmumam pārvērsties biznesa zaudējumos un neprognozējamās izmaksās, tādēļ rūpīgi ir jāizvērtē ne tikai savu datu biznesa vērtība un piekļuves organizācija, bet arī piedāvātā risinājuma atbilstība datu aizsardzības regulām, piemēram, Eiropas Savienības Datu aizsardzības direktīvai vai ASV SOX (federālais likums, kas nosaka datu precizitātes un uzticamības standartus publiskām kompānijām).

Runājot par SaaS, jāatceras, ka būtisks uzņēmuma konkurētspējas avots ir biznesa procesu optimizācija un atšķirība no konkurenta, tāpēc ir skaidri jāzina vai, kā un par cik piegādātājs var nodrošināt uzņēmuma ‘privāta’ biznesa procesa ieviešanu. Vai tam ir nepieciešami programmētāji, vai arī lietotājam ir pieejami rīki, ar kuriem ātri un viegli iespējams mainīt standarta procesus.

Sarakstu varētu turpināt, un dažādiem uzņēmumiem tas būs atšķirīgs, bet katra no identificētā riska pozīcijām ir jāiekļauj TCO rādītāju sarakstā un iespējami reāli jānovērtē finanšu izpratnē. 

Pasaules vadošā informāciju tehnoloģiju izpētes kompānija Gartner akcentē vairākus jautājumus, kuros lietotājam jāgūst pārliecība, ka piegādātājs spēj tos nodrošināt: - priviliģēta lietotāju pieeja, atbilstība likumdošanai, datu atrašanās vieta, datu nodalīšana, atjaunošanas spēja, pētniecisks atbalsts un ilgtermiņa dzīvotspēja.

Nobeigumā, apsverot ārpakalpojuma iespējas, mākoņošana nebūtu jāuztver kā aizstājējs esošajai, tradicionāli pārvaldītajai, IT infrastruktūrai, bet gan kā nopietni izvērtējama iespēja  biznesa mērķu sasniegšanai. Jebkura līmeņa ārpakalpojuma piegādātāja izvēle ir biznesa kritiska, un tai ir būtiska ietekme uz uzņēmuma procesiem. Plašais tehnoloģiju piedāvājums vienkārši piespiež uzņēmuma vadību nopietnāk raudzīties uz IT investīciju lēmumiem un fokusēties uz ilgtermiņa TCO skrupulozu aprēķinu un vērtējumu pret solīto peļņas pieaugumu.

——————————-
 * labs periods varētu būt pieci gadi, ja piekrītam, ka lielas IT investīcijas dod būtisku atdevi piecos līdz septiņos gados. [Adam Saunders, Erik Brynjolfsson “Wired for Innovation: How Information Technology is Reshaping the Economy”, MIT Press, 2009]

** ieskatam - SaaS risinājuma izmēģinājuma versiju darbaspēka plānošanai piedāvā Quinyx FlexForce saitē http://www.ucmsgroup.eu/#sub=1;cat=1 .

Pēdējo nedēļu laikā konkurētspējas veicināšanas projekta „Soli pa Solim” ietvaros esmu pabijusi Latvijas reģionos un rūpīgi sekojusi līdzi mazo uzņēmēju interesei un jautājumiem par šo tēmu. Semināru dalībnieki bija uzņēmēji, respektīvi, ar informācijas tehnoloģijām tieši nesaistīti cilvēki, tomēr – galvenie lēmumu pieņēmēji.

Vai informācijas tehnoloģijas (IT) ir konkurētspējas instruments un atbalsts eksporta veicināšanai? Retorisks jautājums, kam retoriska atbilde ir ‘jā’ – ar piebildi, ka uzņēmējs ir gatavs ierindot informācijas tehnoloģijas tajā pašā svaru kategorijā no vadības viedokļa kā, piemēram, ražošanas tehnoloģiju.

Akadēmiski skatot konkurenci, gandrīz vienmēr tiek minēts Portera (Michael E. Porter) piecu spēku modelis, arī Portera biznesa stratēģijas pozicionēšanas arhetipi. Ļoti vienkāršoti – piecu spēku modelis liek uzņēmējam vērtēt ietekmes spēku, ko rada piegādātāji, pircēji, konkurence nozarē, jaunienācēji un aizstājējprodukti, savukārt pozicionēšanās arhetipi rosina izvēlēties vai nu zemo izmaksu vai atšķirīgo faktoru stratēģiju. Šodien teritorija ir globālais tirgus un pat, ja nedomājam par eksportu, jebkurš no spēkiem vairs nav tikai kaimiņš. Tiktāl teorija.

Praksē liekas, ka ne pārāk uzcītīgi (ja vispār) uzņēmēji izsver konkurētspēju un analizē savu pozīciju globālajā tirgū. Ja nu izdevies ziedu laikos uzcelt viesu māju, izveidot nelielu kokapstrādes cehu vai atvērt autoservisu, tad, ja tas vēl nav paveikts, ir pēdējais laiks uzņēmējiem izvērtēt Portera piecus spēkus. Tāpat būtu pašam sev jānoformulē stratēģiskā pozīcija – zemo cenu vai atšķirīgā faktora. Kopā tas dos izpratni par konkrēta biznesa specifiskām vajadzībām, spēju skaidri formulēt biznesa mērķus un noteikt, kāda loma IT būs to sasniegšanā.

Biznesa stratēģija ir uzņēmuma mugurkauls, bet konkurētspējas ‘odziņu’ ir iespējams pievienot, veicot biznesa procesus atbalstošu IT stratēģijas nodrošināšanu. Būtībā soļi vienkārši:
- balstoties uz biznesa stratēģiju, saprast, novērtēt un plānot IT un biznesa saskaņošanu;
- saprast, novērtēt un plānot programmatūras virzību;
- saprast, novērtēt un plānot tehnisko platformu;
- saprast, novērtēt un plānot organizatorisko virzību;
- dokumentēt un prezentēt IT stratēģijas plānu biznesa dalībniekiem plašākā izpratnē. Nevajadzētu aizmirst, ka šī procesa būtiska sastāvdaļa ir arī piegādātāji un pircēji. Jāpatur prātā gan, ka konkurences priekšrocību elementi tiek kopēti un pārņemti sistemātiski un tīmeklī jau esošie gandrīz nekavējoties. Tas nozīmē, ka arī IT stratēģijas plānošana ir nepārtraukts process, jo neviens veiksmīgs risinājums nebūs jūsu ‘privāts’ ilgstoši.

Galvenokārt tehnoloģiju atbalsts tiek izmantots trīs uzdevumiem: biznesa procesu optimizācijai, nododot atsevišķus procesus IT, izmaksu kontrolei un samazināšanai un lēmumu atbalstam. Piemēram, pārdošanas procesa optimizācija: pašapkalpošanās specifisku krājumu tirdzniecībā. B2B modelis profesionāli zinošam pircējam – klienta resursu iesaistīšana uzņēmuma procesos ar vērā ņemamu efektu izmaksu jomā. Rezultāts uzņēmumu visaptverošs – samazinātas izmaksas (mazāks pasūtījumu pieņēmēju skaits, automatizēta piegāžu organizācija), palielināta klientu apmierinātība (sadarbības ātrums un pieejamība, reāla laika rezervācijas, iespēja organizēt preču saņemšanu), samazināts klienta svārstības risks (elektroniski integrēts piegādes ķēdē), neierobežots tirgus (internets ir globāls), samazināti kvalitātes riski (nepastarpināta preču izvēle no ražotāju katalogiem), reāla laika informācija u.c. Risinājums tiek izmantots vietējā uzņēmumā jau gadus desmit un šobrīd apkalpo virs septiņdesmit procentiem pieprasījumu no aptuveni diviem simtiem dienā. Arī viesu nama gadījumā ar pareizu IT pielietojumu ir iespējams iesaistīt klientu pakalpojuma izvēlē, novērtēšanā un veidošanā, tādējādi ‘piesienot’ savam biznesam. Savukārt mazajam servisam būtu jāapskata iespēja kļūt par blusu zilonim (Charles Handy, The Elephant and the Flea, 2001) – automašīnu ražotājam un rezerves daļu piegādātājam - un integrēt sevi viņu biznesa procesos. Iztēles rosināšanai - pasaules pieredze rāda, ka sociālie tīkli globālajā tīmeklī (Twitter, Facebook) tiek veiksmīgi izmantoti inovāciju virzībā un jaunu produktu izstrādē.

Kā jau ierasts, ieteikums runāt ar speciālistiem un nišu konsultantiem par IT iespējām konkrēta biznesa konkurētspējas veidošanā tika uzņemts ar dziļu nopūtu. Tomēr diskusija raisījās par optimālo investīciju apjomu IT. Pasaulē šis rādītājs tiek lēsts atkarībā no tirgus stāvokļa – stabilos tirgos 4 - 6% gadā no apgrozījuma, augošos tirgos līdz 8%. Latvijā pat IT pielietojuma ziņā samērā aktīvos uzņēmumos apjoms ir ap 2%, kas faktiski rāda, ka IT potenciāls konkurētspējas nodrošināšanai ne tuvu nav apgūts.