Lai arī kādu avīzi mēs atvērtu, radio vai TV – ieslēgtu, visur tikai runas par mūsu ekonomiku un nemaksājumiem. Tāpēc arī man radās vēlme izteikties par šo tēmu. Un tā kā ir „veselīgi” domas iesākumā sistematizēt, tad sāksim pēc kārtas, un, proti – ar stereotipiem, kurus „tiražē” kreditori un debitori. Un tā – lūk, šādus maldīgus uzskatus nākas dzirdēt visbiežāk:
1. “Paldies, mums neko nevajag, jo mums ir gadiem pārbaudīti debitori, ar viņiem problēmu nav un nevar būt.”
2. „Un kāda ir garantija, ka inkaso kompānijai izdosies piedzīt parādu labāk nekā mums pašiem?” Šeit var attiecināt arī šādas replikas: „Jebkurš uzņēmējs itin viegli var paveikt to pašu darbu,” „Inkaso uzņēmumi to vien dara, kā tikai sūta vēstules un skaisti sastāda atskaites, taču piedziņas rezultāts izpaliek.”
3. „Ja man nav nekāda īpašuma, tad arī neviena inkaso kompānija, tai skaitā arī tiesa, neko no manis nevar paņemt.”
4. Iebiedēšana. Joprojām ir arī ne mazums uzņēmēju, kuri uzskata, ka piedziņa notiek ar „gludekļa un lodāmura” palīdzību.
Es noteikti izteikšos par visiem stereotipiem detalizētāk. Taču šobrīd apstāšos pie pirmā no uzskaitītajiem maldiem. Šis stereotips šodienas krīzes apstākļos (tomēr, jāatzīst, ka krīze pastāv), manuprāt, ir pats bīstamākais. Jā, uzņēmums strādā ar saviem klientiem daudzus gadus, piegādājot tam preces un sniedzot pakalpojumus. Ņemot vērā, ka Latvijas tirgus ir mazs, katrs klients ir zelta vērtē. Mēs viņu, šo klientu, audzinājām, viņam izdabājām, visādi atbalstījām, strādājot gadiem ilgi. Atbildot uz mūsu mīlestību un rūpēm, viņš maksāja mums laicīgi, un tāpēc, nedod Dievs, ka sabojātos attiecības ar viņu. Un pēkšņi… Šis draudīgais „pēkšņi”.
Mūsu klientam nesamaksāja viņa klients, tam, savukārt, atņēma distribūcijas līgumu, vai arī vēl kāda nelaime notika un, lūk, bankrots jau klāt. Ko darīt mums, preču un pakalpojumu piegādātājam? Steigties uz inkaso kompāniju? Ja nu gadījumā tas tomēr vēl nav bankrots, ja nu pēkšņi tās ir tikai pārejošas grūtības un viņš vēl atgūsies, bet mēs ar neuzticēšanos viņu aizvainosim? Ko darīt? Es nepārspīlēju un neizdomāju situāciju. Pati iepriekš esmu piedzīvojusi šādas mocības, nodarbojoties ar vairumtirdzniecību.
Jā, patiesībā neko sevišķu darīt arī nevajag. Visu jau pirms mums ir izdomājuši. Vajag vienkārši būt informētiem, lai nenotiktu šis „pēkšņi”. Kredītmenedžmenta tirgū ir tādi produkti kā „kredītu-finanšu atskaite”, „kredītvēsture”, „monitorings”. Teiksim, parakstoties uz monitoringu, var regulāri saņemt informāciju par negatīviem gadījumiem un epizodēm jūsu debitoru dzīvē: varbūt šis pats debitors jau ir „paspīdējis” ar parāda nesavlaicīgu dzēšanu citam kreditoram; varbūt jau kāds ir sācis pret viņu maksātnespējas vai bankrota procedūru. Varbūt tas viss ir bijis pagātnē, bet mēs par šiem faktiem pat nezinājām. Saņemot šādas ziņas tikai sadarbības procesā vai arī zinot tās pat pirms darījuma slēgšanas, iespējams ātrāk reaģēt un pieņemt kaut kādus lēmumus paša finanšu drošības labad. Zelta likumu „Brīdināts – tātad apbruņots” vēl neviens nav atcēlis.