Krīze ir krīze, taču dzīve turpinās. Ikkatram uzņēmumam nepieciešams darboties tālāk un pelnīt. Ja nu patlaban nekādi neizdodas palielināt izdevumus, tad vienīgā iespēja – nepieciešams optimizēt izdevumus. Triviāli, bet fakts.

Kurš nu par ko, es atkal par savu tēmu: kredītmenedžments. Proti, kā šajā jomā var ietaupīt.

Pēc savas pieredzes varu teikt, ka daudzi vadītāji savu biznesu izjūt intuitīvi, tāpēc bieži vien ne vienmēr pievērš uzmanību cipariem. Un, kad tiem tiek uzrādīti aprēķini, tie ir ļoti izbrīnīti. Pat es pati, kaut arī man patīk rēķināt, ne vienmēr objektīvi varu novērtēt tos vai citus izdevumus un dažreiz esmu pārsteigta, redzot rezultātu.

Tātad - par kredītmenedžmenta izmaksām.

Ņēmu un sarēķināju, cik uzņēmumam izmaksā parādu atgūšana.

Un tā, kas ir jādara kredītmenedžerim (vai neliela uzņēmuma direktoram vai citai atbildīgai personai, kas atbild par minēto jomu):

1. Vispirms nepieciešams noteikt, kuri no debitoriem ir aizturējuši samaksu. Standarta grāmatvedības programma tādu informāciju nesniedz, un attiecīgi ir nepieciešams laiks, lai izanalizētu debitoru parādus.

2. Nepieciešams uzrakstīt debitoram vēstuli – atgādinājumu. Tam nepieciešami sekojoši materiālie un laika resursi:

- Papīrs;

- Dators, printeris, kartridžs;

- Aploksne;

- Sekretāres laiks – 20 minūtes, lai šo vēstuli uzrakstītu, izprintētu un ieliktu aploksnē;

- Iespējams, vēstuļu ir daudz un pastnieks pie Jums atnāk uz biroju. Par šo pakalpojumu pasts ņem 2 santīmus par vēstuli. Pretējā gadījumā ir nepieciešams zināms laiks, kamēr sekretāre šīs vēstules aiznesīs līdz pastkastītei. Labi vēl, ja sekretāre ir apzinīga un izdarīs to pēc darba dienas beigām, sliktāk – ja darba laikā;

- Un attiecīgi - pasta izdevumi.

3. Pēc tam, kad vēstule ir nosūtīta, kredītmenedžerim ir nepieciešams piezvanīt parādniekam un painteresēties, ko viņš domā šajā sakarā. Tad viņam jāseko līdzi parāda apmaksai, tad atkal jāpiezvana utt.

Ja mēs runājam par inkaso kompānijas „virtuvi”, tad reālā dzīve jau ir parādījusi, kādam ir jābūt optimālajam parādnieku skaitam, ar ko var strādāt viens inspektors. Turklāt kā palīgs kredītinspektoram pusi darba dienas ir operators, kurš informāciju ievada datorā. Ja ņemam vērā, ka mums visi procesi ir automatizēti līdz maksimumam, tad bez šādām datorprogrammām kredītmenedžerim, apstrādājot vienu parādu, aizies, domāju, vismaz pusotru reizi vairāk laika. Pēc maniem aprēķiniem sanāk, ka mūsu inspektoram viena parāda apstrāde aizņem vidēji 2 h 50 min. Taču, ja tas notiek bez speciālas programmas, tad nepieciešamas būs trīs ar pusi stundas.

Kad es apkopoju visas augstāk minētās pozīcijas tabulā, lūk, kas man sanāca.

Kopumā viena parāda apstrāde uzņēmumam izmaksā gandrīz 14 latus. Kredītmenedžera un sekretāres algas aprēķinus veicu, vadoties pēc zemākās likmes. Saprotams, ja algas ir lielākas par norādītajām summām, tad arī izdevumi, apstrādājot parādu, palielinās.

Pie tā visa pats galvenais, protams, ir rezultāts. Un rezultāts nozīmē nevis tēriņus, kas radušies piedziņas procesā, bet gan pašu atgūto parādu. Par piedziņas procesa saviem „spēkiem” vai ar inkaso kompānijas starpniecību efektivitātes salīdzinājumu esmu rakstījusi jau iepriekš.

Vienīgi atkārtošu, ka izvēle par labu vienam vai otram risinājumam ir saistīta ne tikai ar materiālajiem ieguldījumiem vien. Prakse rāda, ka piedziņas rezultativitāte, izmantojot ārpakalpojumus, ir augstāka nekā paša uzņēmuma darbinieku „lietderības koeficients”. Tiesa, nekas personīgs. Vienkārši konstatēju faktus.

Tāpēc katram direktoram pašam ir jāizlemj, kas viņam ir izdevīgāk – vai nu pašam piedzīt parādus, vai arī nodot tos ārējiem speciālistiem.