Pēdējā laikā no vairākiem saviem paziņām esmu dzirdējusi, ka, šķiet, atkal atgriežas „trakie deviņdesmitie”, kad notika t.s. „nežēlīgās” parādu piedzīšanas. Starp citu, no tiem laikiem arī ir šī maldīgā asociācija, ka parādu piedziņa un „gludeklis + lodāmurs” ir viens un tas pats.

Neskatoties uz šo tautā izplatīto stereotipu, ne man, ne arīdzan maniem kolēģiem dzīvē ne reizi ar tādiem puišiem nav nācies tikties.

Tiesa, vairākiem žurnāliem dažas inkaso kompānijas ir atzinušas, ka viņu „puiši staigā pa dzīvokļiem”. Ja šie puiši ir tiesu izpildītāji, tad viss ir kārtībā, taču ja tā ir viņu pašu iniciatīva…

Minēšu kādu gadījumu no dzīves.

Tātad… Reiz man bija garāža.

Kooperatīva vadība nez kāpēc sāka arvien biežāk pieprasīt samaksu par kaut kādiem mistiskiem pakalpojumiem. (Protams, mēs, garāžas īpašnieki, paši bijām vainīgi: kādu vadību izvēlējāmies, tādas cenas arī dabūjām, bet tomēr… Ja godīgi, tas bija jau pirms kādiem desmit gadiem, tāpēc šobrīd neatminos, par ko konkrēti bija šis strīds. Atceros vien faktus.)

Ar laiku man apnika maksāt neadekvātās naudas summas, un es sāku strīdēties. Savukārt, kamēr šis strīds ilga, tikmēr es nemaksāju.

Priekšsēdētāja atbildes reakcija bija sekojoša: viņš pavēlēja apsardzei, lai mana mašīna netiktu izlaista no garāžas, kamēr viss nebūs samaksāts līdz pēdējam santīmam. Apsardze, protams, godprātīgi pildīja šo pavēli, un kādu reizi pie izbraukšanas barjera netika pacelta.

Es izsaucu pašvaldības policiju. Tie atbrauca ļoti ātri, izprašņāja mani un apsardzi. Tāpat viņi apsardzei pieprasīja tiesas lēmumu, uz kura pamata viņi ir arestējuši manu automašīnu. Protams, tādu dokumentu apsardze uzrādīt nevarēja.

Tad policisti piekodināja: „Ja vēlreiz kas tāds atkārtosies, tad priekšsēdētājam tiks uzlikts naudas sods.” Rezultātā mani izlaida no garāžas. (Starp citu, ar priekšsēdētāju es pēc tam vienojos :))

Kādus secinājumus no šī gadījuma varam gūt? Lūk!

Jāstrādā pēc tiesiskuma principiem, pretējā gadījumā var sanākt nepatikšanas. Pie tam tas jāievēro ne tik daudz inkaso kompānijai, cik pašam kreditoram: viņš taču pats ir devis pilnvaru strādāt ar debitoru. (Kā piemērs tam ir minētais gadījums - ne jau apsardzi grasījās sodīt, bet gan priekšsēdētāju.)

Nevajag novest lietas līdz tādai pakāpei, kad alternatīva „beisbola nūju pielietošanai” vairs netiek izskatīta. Pēc iespējas ātrāk nepieciešams uzsākt aktīvas pārrunas gan no kreditora, gan debitora puses.

Bet vēl labāk ir regulāri veikt parādu profilaksi. Par to mēs jau esam runājuši daudzas reizes. Instrumentu ir daudz. Katrai konkrētai „kaitei” iespējams piemeklēt savu „vakcīnu”.

Šodien ar baltu skaudību skatāmies uz tām kompānijām, kuras var atļauties pieprasīt priekšapmaksu par savām precēm/pakalpojumiem un/vai strādāt tikai ar ļoti uzticamu un šauru pircēju loku. Šīs firmas, kuru acīmredzot ir mazākums, var ievērojami mazāk pūļu veltīt savu partneru maksātspējas kontrolei un monitoringam. Vairākums uzņēmumu par šāda veida „siltumnīcas nosacījumiem” vien sapņo.

Kā gan var aizsargāties no to parādu rašanās riska, kas nav apmaksāti laikā vai netiks atgriezti vispār? Instrumenti it kā būtu – tā ir gan kredītrisku apdrošināšana, gan faktorings, gan bankas garantija, gan dokumentārs akreditīvs un citi, bet tā visa noformēšanai ir nepieciešams laiks. Tāpat ne visām firmām tas ir pa kabatai, un arī ne visām firmām tie tiks pārdoti. Nav noslēpums, ka, teiksim, kredītrisku apdrošinātāji šobrīd padara stingrākus noteikumus un kļūst ļoti izvēlīgi, lemjot par to, kam izsniegt polisi, bet kam to atteikt.

Tādos apstākļos daudziem uzņēmumiem gandrīz vai par vienīgo pieejamo nodrošināšanos kļūst informācijas monitorings, kas raksturo pircēju/klientu maksātspēju. Daži uzņēmumi līdz pat šim laikam cenšas apsekot tik svarīgus datus pašrocīgi, neregulāri, bez jebkādas sistemātiskas pieejas – piemēram, dažreiz pārskata „Latvijas Vēstnesi”, veic meklēšanu internetā, bet citi dzīvo pagātnē, sakot, ka „mums ar viņiem nekad nav bijis problēmu”. Bet diemžēl situācija strauji mainās. Ja monitorings nav vienmērīgi organizēts, tad var ļoti viegli palaist garām X stundu, kad pircēja finanšu stāvoklis strauji pasliktinās.

Ir dažādas automātiskā monitoringa formas un tā informatīvā satura varianti. Var sekot līdzi visai oficiālajai informācijai visā klientu portfelī, piemēram, par direktoru, juridiskās adreses un/vai pamatkapitāla izmaiņām, bet var sekot līdzi tikai „trauksmes signāliem” noteiktā vai visās firmās (piemēram, par to, ka šo uzņēmumu kā parādnieku ir nodevuši pirmstiesas parādu piedziņai jau viens vai vairāki kreditori vai pret viņu ir iesniegta prasība par maksātnespēju, nerunājot jau par to, ka firma ir likvidēta). Visos šajos gadījumos kompānija, kas ir monitoringa lietotāja, uzreiz saņem paziņojumu savā e-pastā. Un tajā gadījumā tai kā minimums ir informācija, lai lemtu, kā rīkoties radušajos apstākļos.

Atkārtošu, ka to kompāniju skaits, kas pārdod preces/pakalpojumus ar atlikto maksājumu un/vai kam ir daudz klientu, - tirgū ir vairākumā. Uzskatu, ka viņu bizness bez sistemātiska un noteikti automatizēta monitoringa pārvēršas par ikdienas staigāšanu pa mīnu lauku. Cik bieži gan pēdējos mēnešos mēs novērojam gadījumus, kad kreditors nodod debitoru parāda piedziņai, bet viņš līdz tam brīdim jau de facto ir bankrotējis! Ir skaidrs, ka par tādu ziņu neviens kreditors nepriecāsies. Bet tieši tāpēc arī jādomā jau laikus par to, kā izvairīties no šādas situācijas.

Kā jau visbiežāk gadās, cilvēki nepievērš uzmanību tam, kas atrodas rokas stiepiena attālumā.. Lūk, svaigs piemērs iz dzīves. Kredītu menedžmenta kompānijas darbinieks nolēma iegādāties virtuves kombainu. Kas vēl varētu būt vienkāršāk: dators uz galda, internets pieslēgts, ieej internetveikalā, izvēlies, maksā, saņem. Tā arī tika izdarīts.

Tikai nezin kāpēc kombains netika atvests norādītajā dienā. Atkal nekādu problēmu: telefons, zvans. Bet otrā galā kaut kāda neizprotama murmināšana: „Ak, atvainojiet, nepaspējām, pagaidiet, mūsu piegādātājs preci vēl nav atvedis, zvaniet rīt…”

Ko dara uzņēmuma darbinieks? Rīkojas loģiski: ieiet savas firmas datubāzē un redz, ka šis pārdevējs jau vairākkārt nonācis dažādu inkaso kompāniju redzeslokā. Un tas nozīmē, ka jebkurā citā situācijā pircējs varētu vienkārši palikt bez šī kombaina vispār. Izmantojot profesionālās iemaņas, mūsu darbinieks, protams, panāca savu mērķi un virtuves kombainu saņēma. Bet ko lai dara pārējie?

Bet kāpēc gan nemainīt augstākminēto darbību secību? Varbūt vispirms apskatīties potenciālā pārdevēja kredītvēsturi, bet tikai pēc tam pārskaitīt viņam naudu? „Ja vien man vakar būtu tik daudz prāta, cik manai sievai rīt!” Cik gan reizes mēs paši sev esam izteikuši šo frāzi.

Varbūt mums ir radies stereotips: ļaunprātīgs parādnieks = pircējs, un tāpēc, ja mēs paši kļūstam par pircējiem, tad mums pat prātā neienāk, ka pārdevējs var mūs piekrāpt. Labi, viņš mūs nepiekrāps, bet neizpildīs savus pienākumus vai arī izpildīs tos, taču ne laicīgi. Bez tam nevajag aizmirst, ka mūsu priekšā veikals ir pārdevējs, bet kāda cita priekšā tas ir pircējs.

Taču pašlaik, un īpaši pašlaik, grūti ir visiem – gan pārdevējiem, gan pircējiem. Gan vieniem, gan otriem rodas problēmas ar maksājumiem. Tieši tāpēc pirms dot sūri pelnīto naudu (tas attiecas gan uz pārdevējiem, kas pagarina maksājuma termiņu, gan uz pircējiem, kas maksā avansā), pārbaudiet, kam jūs to uzticat.