Vakar apritēja desmit gadi kopš mūsu uzņēmuma Balt Risk dibināšanas. Apaļa jubileja – labs iegansts, lai… nē, nevis lai sevi uzslavētu (taču apsveikumus labprāt pieņemam :) ), bet gan lai paskatītos, kas šajā periodā ir mainījies kreditoru un parādnieku prātos.

Pati šajā biznesā esmu tikai divus gadus, taču no uzņēmuma dibinātāju stāstītā zinu, ka laikā, kad viņi uzsāka biznesu Latvijā, firmām-kreditoriem bija vāja nojausma vai arī vispār nebija ne jausmas par to, kādu praktisku labumu viņiem var sniegt kredītmenedžmenta pakalpojumi. Šodien jautājumu „kāpēc mums tas ir vajadzīgs?” Balt Risk akcionāri pastāvīgi dzird Krievijā un Ukrainā, kur viņi arīdzan attīsta savu biznesu.

Taču es varu uz šī jautājuma „vēsturi” paraudzīties arī no šo pakalpojumu patērētāja redzespunkta.

Deviņdesmito gadu beigās es biju kādas vairumtirdzniecības kompānijas direktore un tāpēc atceros, ka kredītmenedžmenta pakalpojumi tolaik nebija pārāk izplatīti. Biznesmeņi ar saviem parādniekiem strādāja paši: ar pierunāšanu, uzstājīgiem jautājumiem, vēstulēm. Tāpat redzējām situācijas, kad gadījumā, ja kāds no paziņām saņēma vēstules no inkaso firmām, tad tās vispār neņēma „pierē”. Šādi sūtījumi visbiežāk vienkārši nonāca papīrgrozā. Taču pakāpeniski cilvēki/ firmas nonāca situācijās, kad viņi, piemēram, nevarēja iegādāties sev jaunu mobilo telefonu uz nomaksu, jo iepriekš nebija norēķinājušies par sarunām. Līdz ar to šis bija viens no iemesliem, kādēļ brīdinājuma vēstules sāka respektēt.

Runājot par juridiskajām un privātpersonām, jāteic, ka pēdējo desmit gadu laikā mūsu valstī jēdziens „kredītvēsture”, protams, ir iesakņojies, tomēr ne tādā līmenī kā Rietumos. Tur bez bankas ziņas cilvēki neveic nevienu soli. Viņiem kopš dzimšanas ir ierasta nepieciešamība katru darbību analizēt, izvērtējot, kā tā ietekmēs kredītvēsturi. Šķiet, arī pie mums beidzot debitori (ja ne visi, tad lielākā daļa) apzinās reputācijas nozīmi. Tāpat viņi saprot, ka situācijā, kad nepastāv iespēja nekavējoties dzēst parādu, problēmas ir jārisina pēc iespējas ātrāk un tieši pārrunu ceļā. Novērots, ka šajos laikos konkrētais parādnieks tikai patiešām ļoti nopietnu finanšu grūtību dēļ nereaģē uz atgādinājuma vēstulēm, kas saņemtas no inkaso kompānijas.

Turpretī Latvijā joprojām eksistē „pelēkais” bizness, ir liels ēnu ekonomikas īpatsvars, tiek veikti daudz apjomīgi pirkumi bez aizņēmuma resursu piesaistes no privātpersonu puses. Tēlaini izsakoties, pie mums cilvēks pagaidām nav tik ļoti ieslēgts banku sistēmas „ķēdēs”. Pieņemu, ka pat vēl pēc gadiem desmit kredītmenedžmenta pakalpojumi būs pieprasīti nebūt ne mazāk kā šodien. Faktiski tiem būs noiets tik ilgi, kamēr pastāvēs kredītattiecības (nav svarīgi - naudas vai preču izteiksmē). Tikpat ilgi eksistēs parādi un nepieciešamība ar tiem rīkoties.

Taču vēlreiz nedaudz pakavēsimies atmiņās. Tā kā mūsu vairumtirdzniecības uzņēmums strādāja ar ārzemju piegādātājiem, mēs jau tajos gados pietiekami regulāri sastapāmies ar kredītmenedžmenta kompānijām, proti, tās mūs izprašņāja par finanšu rezultātiem. Un mums bija skaidrs, ka kārtējais piegādātājs vēlas pārbaudīt, cik mēs esam uzticami un stabili. Savukārt, lai mēs paši meklētu informāciju par saviem esošajiem vai potenciālajiem klientiem, - tolaik šādu rīcību varētu salīdzināt ar izlūkdienesta darbu .:)

Šobrīd jau vairums biznesmeņu saprot, ka ir pagājuši tie laiki, kad varēja piegādāt preces un pakalpojumus, cerot vienkārši uz veiksmi un to, ka apmaksa par tiem tiks saņemta laikā. Arvien biežāk uzņēmēji vispirms pārbauda to, kā rokās atdod savu „bagātību”, lai pēcāk „neiekristu”, ciešot materiālus zaudējumus.