Decembrī un janvārī, atbildot uz dažu mediju jautājumiem, kādu nozarei prognozēju 2010.gadu, es reālistiski norādīju, ka piedzīt parādus Latvijā nebūs vieglāk kā pagājušajā gadā. Kamēr uzņēmumu aktivitātes tik tikko uzņem apgriezienus un firmas, kas pārdod preces un pakalpojumus ar maksājumu atlikšanu, vēl lemj, kā rīkoties biznesā tuvākajos divpadsmit mēnešos, izteikšu dažas rekomendācijas. Tās attiecas uz kompāniju politiku kredītmenedžmenta jomā kopumā un konkrēti uz jautājumiem par cīņu ar parādniekiem.
To, kas tieši ietilpst kredītmenedžmenta „džentlmeņu komplektā”, mēs jau uzskaitījām http://blogi.nozare.lv/galinaserzante/2009/07/21/nav-apdrosinasanas-tacu-ir-alternativas. Īpaši neatkārtojoties, atzīmēšu, ka darbs ar jaunu pircēju/piegādātāju paredz obligātu tā pārbaudi, lai uzreiz uzzinātu, ar ko būs darīšana un vai ir vērts vispār sākt.
Tālāk ir pastāvīgs pircēja monitorings, sekošana līdzi jebkādām būtiskām izmaiņām viņa darbībā, kas tieši vai netieši var ietekmēt kredītspēju un maksātspēju. Dabiski, ka īpaša vērība nepieciešama gadījumam, ja parādās negatīvas ziņas par pircēju (piemēram, pret viņu celta prasība tiesā). Turklāt pie šādas notikumu attīstības ir prātīgi, mazākais, padarīt stingrākus sadarbības nosacījumus, necerot uz mūžīgo „varbūt paveiksies”.
Par to, cik ārkārtīgi svarīgi ir kontrolēt apmaksas termiņus, var runāt mūžīgi. Šajā sakarā uzstājīgi rekomendēju izmantot tādu pakalpojumu kā rēķinu automatizētā administrēšana. Un tad jau pašā sākotnējā stadijā tiek kontrolēts kavēta maksājuma risks un tiek pieņemti mēri. Diemžēl Latvijas kompānijas pagaidām ne īpaši alkst pēc šī pakalpojuma atšķirībā no Rietumeiropas firmām un pat Krievijas uzņēmumiem (Krievijā tāds pakalpojums kļūst arvien populārāks).
Un beigās – ja rodas parāds un to vajag piedzīt, tad neļaujieties kārdinājumam ticēt solījumiem un ļoti ātri (ne vēlāk kā divus mēnešus pēc kavējuma brīža) nododiet lietu inkaso. Ik dienu saskaroties ar konkrētiem gadījumiem, kad kreditori gadiem tur pie sevis parādus un gaida sazin kādus brīnumus, saproti, ka vēl ne tik drīz vietējam biznesam parādīsies iedresēts ieradums un domāšanas veids kā Rietumos, kur 2-3 mēnešus veci parādi automātiski (bez liekām runām) tiek nodoti piedziņai.
Pēc būtības augstāk aprakstītie noteikumi ir universāli biznesam jebkurā tirgū. Taču šajos laikos tie īpaši skrupulozi jāievēro Baltijas valstīs (visupirms Latvijā un Lietuvā). Šeit pārmērīgi asi tiek izjustas tādas negatīvas tendences kā nemaksāšanas, bankrotu skaita, pamestu parādā palikušu kompāniju pieaugums.
Un tāpēc šodien ideālais variants, ja, protams, konkurences apstākļi atļauj, ir pāriešana uz priekšapmaksu. Daudzas firmas-pārdevēji tā jau ir izdarījušas.
Var arī prasīt personīgas garantijas no kompānijas-pārdevēja īpašniekiem. Tā, starp citu, praksē nav nemaz tik reta parādība. Taču personīga garantija ir kaut cik vērta tikai tad, ja tā ir nodrošināta ar reālu īpašumu, naudas resursiem. Un šī „nodrošinājuma” esamība jāpārbauda jau iepriekš.
Lielu darījumu gadījumā ir jēga apsvērt ķīlas, banku garantiju noformēšanu.
Šodien katram jācenšas atrast veidus, kā pasargāties, nodrošināties. Un, ja firmai-pārdevējam ir skaidrs, ka tā tirgū atrodas izdevīgākā stāvoklī nekā pircējs, tad var (un vajag) diktēt savus nosacījumus. Pat ja svara kategorijas kompānijām ir vienādas, pie līguma apspriešanas līdz beigām jāaizstāv savas intereses.
Veiksmīgu jums biznesu 2010.gadā un nekāpiet uz grābekļa!