Mūsu kolēģi no Vācijas kompānijas Bürgel apkopojuši analītiskos datus par maksātnespējīgajām kompānijām Vācijā 2009. gadā un izteikuši prognozi 2010. gadam. Šī informācija nepārprotami ir interesanta Latvijas/Baltijas valstu eksportētājiem un importētājiem. Turklāt, manuprāt, pēc tās ar dažām atrunām var spriest arī par to, kā recesija atsaukusies uz firmām citās Rietumeiropas valstīs.

Ar galvenajiem secinājumiem un diagrammām var iepazīties šeit: http://www.buergel.de/en/presse/studien-analysen/442-corporate-insolvencies-in-2009.html. No savas puses pakomentēšu atsevišķus rādītājus. Kopīgais maksātnespējīgo kompāniju skaits pieaudzis par 11%, salīdzinot ar 2008. gadu (tas ir, gandrīz 34 000 uzņēmumu), un tas iekļaujas vispārējā pasaules ekonomikas attīstības tendencē. Domāju, ka Vācija ir viena no mazāk cietušajām valstīm. Situācija citās valstīs - ”vecajās” ES dalībvalstīs –, visticamāk, izskatās sliktāk, nemaz nerunājot par Grieķiju, Portugāli, Spāniju. Maksātnespējīgo kompāniju sadalījums pa Vācijas reģioniem izskatās loģisks: bagātajās federālajās zemēs statistika ir labāka.           

Mazliet neparasts ir maksātnespējīgo firmu sadalījums pēc to vecuma. Pirmās divas vietas  ieņem nevis jaunās kompānijas (kas tirgū pastāv līdz diviem gadiem), bet daudz vecākas – vairāk nekā 28% ir 11-20 gadus vecas kompānijas, un 17% ir 7-10 gadus vecas. Jaunās ir tikai trešajā vietā, kas ir ārkārtīgi netipiski, jo parasti to īpatsvars kopīgajā maksātnespējīgo firmu skaitā ir pats lielākais. Ievērojiet, ka arī Vācijas biznesa veterāniem ir zaudējumi – gandrīz 3000 kompāniju vecumā no 21 līdz 50 gadiem un 1100 firmu vecumā virs 50 gadiem pagājušajā gadā izrādījās maksātnespējīgas.           

Taču nav nekādu pārsteigumu, ja paskatās uz juridisko statusu – 41% ir individuālie komersanti, un 31% ir SIA. Citiem vārdiem sakot, vissmagāk krīze skar mikro-, mazo un vidējo biznesu.           

Bürgel statistika lieku reizi apstiprina, ka nepieciešams pārbaudīt savus partnerus - gan jaunos, gan vecos. Pieeja “tā taču ir solīda vācu firma, un ar to nekas slikts nevar notikt” neiet cauri. Skaidri saprast, ar ko ir darīšana, ir nepieciešams arī darbā ar uzņēmumiem-ilgdzīvotājiem. Pienācīgu sapratni dos kredītu-finanšu atskaite, kas kaut vai reizi gadā tiek pasūtīta par partneri/pircēju/piegādātāju plus pastāvīgs monitorings, kura rezultātā tiek konstatēti kompānijas darbības svarīgākie notikumi, kas tieši vai netieši var ietekmēt kredītspēju un maksātspēju. Jāpiebilst, ka nopietnas Rietumu kompānijas, kurām ir pircēji Baltijas valstīs, šādu risku pārbaudes un kontroles algoritmu piemēro sen un pastāvīgi.

Pat ja vācu kompānija nav gatava iedot provizorisko bilanci par 2009. gadu, uzskatāmu ainu sniegs rādītāji no 2008. gada bilances. Tie parādīs, kā kompānija pārdzīvo krīzi. Un, ja rādītāji ir krasi pasliktinājušies (jau 2008. gadā salīdzinājumā ar 2007. gadu), tad, piemēram, mūsu eksportētājam ir jāreaģē un jāpārskata piegāžu nosacījumi.     

Runājot par pastāvīgu monitoringu, tad es teiktu, ka tā ir šo nestabilo laiku prasība. Agrāk eksportētājiem un importētājiem galva par to nesāpēja. Toties tagad papildus jānodrošinās no visām pusēm. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tas pats Bürgel prognozē – 2010. gadā maksātnespējīgu kompāniju skaits Vācijā būs 37-40 tūkstoši.