Lai kur es tiktos ar potenciālajiem klientiem – Latvijā, NVS vai Rietumos, tie noteikti interesējas, vai ir izdevies piedzīt ļoti lielus parādus. Reizēm jautā skaidri un gaiši: ja vajadzēs piedzīt miljonu, varēsiet? Es neminstinoties atbildu, ka, protams, varēsim! Un pastāstu reālu atgadījumu. Pirms pāris gadiem mūsu praksē bija patiešām liela veiksme. Tā inkaso biznesā pieņemts dēvēt veiksmīgu ļoti ļoti lielu parādu piedziņu. Šis stāsts ir tieši par miljons dolāriem – es nejokoju…
„Brašo” 90. gadu beigās kādai pazīstamai Krievijas kompānijai ar viltus līgumu un firmu palīdzību krāpnieki nolaupīja miljons dolāru. Veikusi ceļu caur desmitiem firmu un rēķinu, rezultātā apaļā summa stabili iegula kādas ārzonas kompānijas kontā vienā no Lietuvas bankām. Kreditors (Krievijas kompānija) bija paspējis izsekot naudas ceļu, taču atgūt to nespēja. Tā kā par šo miljonu interesējās vairāk nekā desmit kompāniju, Lietuvas tiesībsargājošās iestādes kontu arestēja.
Piekrāptā Krievijas kompānija atkal un atkal mēģināja atgūt līdzekļus, taču nesekmīgi. Miljons piesaistīja arī afēru īstenojušo krāpnieku uzmanību, taču arī viņu pūliņi piekļūt kārotajai naudai nedeva vēlamo rezultātu. Strauji tuvojās prasības noilguma termiņš (tik ātri bija pagājuši teju desmit gadi).
Krievijas kreditors atrada mūs, holdingu IGK, un pirmām kārtām lūdza prognozēt, vai situācija patiesi ir bezcerīga. Kopīgi ar Krievijas un Lietuvas kolēģiem, piesaistījuši arī speciālistus no uzņēmuma Balt Risk, kam bija darba pieredze Lietuvā, mēs steidzami izskatījām dažādus problēmas atrisināšanas variantus un secinājām, ka pat šķietami tik bezcerīgā lietā ir izredzes uz panākumiem. Kreditors ilgi domāja, taču, pārliecinājies, ka piedāvātās piedziņas metodes ir likumīgas, piekrita mūsu piedāvājumam, jādomā, cerot vienīgi uz brīnumu, jo daudzi advokāti un juridiskie biroji nebija spējuši palīdzēt.
Neiedziļinoties visās juridiskajās detaļās, varu teikt, ka problēmas atrisinājuma atslēga atradās teju pašā virspusē. Mūsu kompānija kreditora vārdā sagatavoja un iesniedza prasību Krievijas tiesā, pieprasot anulēt „viltus līgumu”, kas bija noslēgts starp kreditoru un viltus kompāniju. Tiesa anulēja līgumu, jo darījums faktiski nebija noticis. Saskaņā ar šo lēmumu nauda bija jāatdod kreditoram. Pēc Krievijas tiesas lēmuma likumīgas stāšanās spēkā tas bez jebkādiem sarežģījumiem tika apstiprināts arī Lietuvas tiesā un izpildīts par labu kreditoram. Miljons dolāru tika atdoti to likumīgajam īpašniekam. Piebildīšu, ka kopumā viss ilga gadu.
Protams, gadījums ir unikāls (ne katru dienu piedziņai nodod miljonu vai pat vairāk vērtu parādu), taču nevienā situācijā nevajag ļauties izmisumam un pamest iesākto pusratā, – pat tad, ja tā šķiet bezcerīga. Un, protams, der atcerēties: jo agrāk mums parādīs šķietami neperspektīvu lietu, jo labāk – laika faktors un termiņu ievērošana var izrādīties izšķiroša.
Ja reiz esam sākuši runāt par Krievijas tirgu, piebildīšu, ka patlaban Krievijā un NVS valstīs parāda piedziņas perspektīvas vairāk ir atkarīgas no konkrētās lietas sarežģītības un samezglotības, mazāk no parāda summas. Galvenā problēma ir dokumentu „sliktā kvalitāte”, t.i., joprojām populāras ir tā dēvētās preču piegādes pelēkās shēmas. Piemēram, prece tiek piegādāta caur starpniekiem, bet maksājumus veic trešā, visbiežāk ārzonas, kompānija. Tajā nav nekā pretlikumīga, taču visus darījuma elementus var uzskatīt tikai par atsevišķām epizodēm, bet par vienu veselu darījumu tās nekļūst elementāra vajadzīgo dokumentu, piemēram, pat līgumu trūkuma dēļ.
Ja kompānija parādniece turpina aktīvu darbību tirgū, izredzes piedzīt parādu ir visai augstas.