Pirms pusotras nedēļas informējām Latvijas medijus par populārākajām atrunām, ko parādnieki visbiežāk izmanto, lai skaidrotu, kāpēc viņiem nav naudas parāda atmaksai vai arī kāpēc to nav iespējams atmaksāt tieši šobrīd. Pieļauju, ne visi ir pamanījušu interesanto informāciju, tāpēc atļaušos to dublēt savā blogā.

Apkopojot populārākās atrunas, akcents tika likts uz parādniekiem – juridiskām personām Latvijā un NVS valstīs (pirmām kārtām Krievijā un Ukrainā). Kopumā Balt Risk un IGK speciālisti atlases kārtībā izpētīja aptuveni trīstūkstoš kompāniju pusotra tūkstoša privātpersonu sniegtās atbildes laikā no 2009. gada līdz 2010. gada maijam.

Latvija

Populārākie iemesli, ko Latvijas debitori min sarunā ar inkaso speciālistiem:

Patlaban, protams, ļoti populāri ir atsaukties uz krīzi un attiecīgi arī uz nemaksāšanu. Tādas frāzes pastāvīgi dzirdam no firmām–parādniekiem gan Latvijā, gan citās valstīs. Mūsu pieredze liecina, ka no visām kompānijām, kas piesauc smago ekonomisko situāciju, 70-80% saka taisnību.

Nav teikts, ka dažādu iemeslu izgudrošana norāda uz to, ka debitors rezultātā parādu nesamaksās. Bieži vien firmas cenšas elementāri novilcināt laiku, lai atrisinātu pašreizējās finansiālās grūtības, tostarp arī akūto apgrozījuma līdzekļu deficītu. Nevēloties krist kaunā, firma atsaucas uz šķietami attaisnojošiem iemesliem (nav saņemts rēķins, grāmatvedis ir atvaļinājumā, šefs devies komandējumā utt.).

Runājot par privātpersonām, jāteic, ka izplatīta ir situācija, kad cilvēks ir nolēmis atteikties no interneta provaidera vai telefona operatora pakalpojumu saņemšanas, taču informējis par to tikai mutiski, nevis noformējis oficiālu dokumentu. Un tad brīnās, ka viņam iekrājies parāds.

NVS valstis (galvenokārt Krievija un Ukraina)

Populārākie argumenti, kurus kā attaisnojošu iemeslu izmanto firmas–debitori šajās valstīs:

1. Beidzies valūtas darījumu pases derīguma termiņš.

2. Liela valūtas kursa atšķirība preces iegādes un maksāšanas brīdī, tāpēc gaida valūtas kursa krišanos. 

3. Bilancē parāda nav.

4. Mēs preci neesam saņēmuši, ar kreditora preci strādājam tikai ar starpniekiem.

5. Gaidām vēlēšanas un turpmāko politisko virzienu valstī.

Atšķirībā no Latvijas Krievijas un Ukrainas uzņēmumiem, veicot eksporta–importa operācijas, ir jānoformē valūtas darījuma pase. Ja beidzies tās derīguma termiņš, bet kreditors maksājumu nav saņēmis, segt parādu tiešā veidā ir ļoti problemātiski. Bieži vien mums vienkāršāk ir saņemt no parādnieka summu rubļos un tad samaksāt kreditoram valūtā. Ar parādniekiem no Āzijas valstīm ir vēl sarežģītāk, jo to likumdošana prasa vispirms konvertēt valūtu, kuru var gaidīt mēnešiem un pat gadiem ilgi.

Daudzi Krievijas un Ukrainas uzņēmumi atsakās operatīvi dzēst parādu krasā valūtas kursa svārstību periodā (skat. 2. punktu augstāk). Situāciju Krievijā un Ukrainā sarežģī arī pastāvīga dažādu shēmu izmantošana, kad preces saņēmējs ir viena kompānija, bet maksātājs – cita (iemeslu reitinga 4. punkts). Ļoti daudzos gadījumos šī „cita” ir ārzonas firma, bet piedzīt parādu no ārzonas ir gatavās galvassāpes.

Mūsu prakse liecina, ka parādnieks ķeras pie kreatīviem līdzekļiem un izgudro atrunas tajos gadījumos, kad parāda atmaksas noregulēšanas jautājums vairs nav tikai kreditora un debitora divpusēja lieta. Tajā ir iesaistījusies trešā persona, kurai kaut kas ir jāatbild un kura neliksies mierā, līdz būs gūta skaidrība par parāda atmaksu.”

Reālu Balt Risk un IGK AG speciālistu sarunu ar parādniekiem piemēri (bez komentāriem)

1) Kārtējais zvans kompānijai–debitoram (D.).

D.: „Bilancē parādu nevaram atrast.”

Balt Risk/IGK: „Mēs taču jums pa faksu jau vairākas reizes esam nosūtījuši mūsu vēstuli ar dokumentiem.”

D.: „Neesam saņēmuši. Nosūtiet vēlreiz.”

Balt Risk/IGK: „Nosūtījām. Vai tagad saņēmāt?”

D.: „Nezinām. Faksa aparāts ir šefa kabinetā, bet kabinets ir aizslēgts. Šefs no atvaļinājuma atgriezīsies pēc mēneša.”

2) Kārtējais zvans debitoram, lai vienotos par termiņiem, kādos tiks samaksāts par saņemto preci (iekārtas rezerves daļām).

D.: „Mēs nemaksāsim. Kāpēc? Direktors teica, ka mums šī prece patlaban nav vajadzīga.”

Balt Risk/IGK: „Bet jūs taču preci saņēmāt pirms 6 mēnešiem. Jūs to bijāt pasūtījuši, un par to bija jānorēķinās pirms 5 mēnešiem.”

D.: „Nu un tad? Tagad mums tā nav vajadzīga.”

Balt Risk/IGK: „Vai varat atdot preci kreditoram?”

D.: „Nē. Tā ir mūsu prece. Kāpēc mums tā jāatdod? Ja nu mums to ievajagas?”

Balt Risk/IGK: „Tad jums par preci jāsamaksā.”

D.: „Nē. Direktors teica – nemaksāsim. Mums taču prece pašlaik nav vajadzīga.”

Balt Risk/IGK: „Un kad jums tā būs vajadzīga?”

D.: „To nezina neviens. Pat direktors ne.”

Mūsu Maskavas biroja kolēģi atsūtīja interesantu stāstu. Pat tad, ja atgadījums ir mazliet piepušķots, tas ir pamācošs un rāda, kā jāprot vienoties pirmstiesas kārtībā. Un nav svarīgi, kāda ir strīda būtība: neapmaksāts rēķins vai savstarpējas pretenzijas, kas nav saistītas ar debitora parādu.

Tas notika provinciālā Krievijas pilsētiņā. Banka (turpmāk – B) un kāds uzņēmējs (turpmāk – U) nespēja rast kopīgu valodu jautājumā par veicamo operāciju komisijas maksu. Kad U konflikta atrisināšanas nolūkā vērsās B, B darbinieki indīgi paziņoja: „Rakstiet pretenziju, mēs to 60 dienas izskatīsim un tad vienalga atteiksim.” U devās prom no biroja, uz atvadām izmezdams: „Paši uzprasījāties.” Baņķieri nebija ņēmuši vērā, ka U ir monopolists pieminekļu un pamatu tēstā akmens piegādes jomā. Tā nu U iesniedza B prasīto pretenziju. Svētdienas vakarā ar kravas mašīnu to izveda cauri pilsētai, pie slēgtā B biroja ar ceļamkrāniem saudzīgi izcēla no mašīnas un novietoja uz lievenīša. Nākamajā rītā izrādījās, ka pretenzija traucē B darbiniekiem iekļūt birojā. Kaut gan patiesībā pretenzija bija visai pieticīga – ap desmit tonnu smaga korekta pelēkā granīta plāksne. Tajā atbilstoši prasībām bija iekalta pretenzija pret B. Ar visiem rekvizītiem, arī U adresi atbildes saņemšanai.

Saprotams, ka B šo lietu tā neatstāja. Bez biroja palikušie B darbinieki izsauca miliciju. Rūpīgi iepazinušies ar pretenziju, miliči paskaidroja, ka tas nav noziegums, bet gan civiltiesisko attiecību forma. Viņi ieteica B jautājumu ar U risināt kopīgas jurisdikcijas tiesā un aizbrauca. Bet pretenzija palika. B mēģināja to aizvākt pašu spēkiem, diemžēl izrādījās, ka U ir vienīgais laimīgais daudzasu treilera un atbilstošas tehnikas īpašnieks pilsētā. Bez tās aizgādāt plāksni prom nebija iespējams. Rezultātā B darbiniekiem nācās iekļūt savā darba vietā pa logiem.

Nākamajā dienā rajona tiesas tiesnese, uzklausījusi B sūdzību, atteicās piespiedu kārtā pieprasīt, lai U anulē pretenziju. Turklāt izrādījās, ka B nav tiesību noraidīt pretenziju tāpēc vien, ka tā iesniegta, izmantojot citus materiālus, nevis papīru. Tiesnese lēma, ka B pretenzija jānogādā arhīvā un jāizskata likumā noteiktajā kārtībā. Rezultātā trešajā dienā B nolīgtā strādnieku brigāde ar atskaldāmo āmuru tomēr sadalīja pretenziju pārvedamos gabalos. Tajā pašā dienā U piezvanīja uz B un pieklājīgi painteresējās par pretenzijas izskatīšanas rezultātiem. Izdzirdējusi U solījumu vilcināšanās gadījumā iesniegt jaunu pretenziju, nu jau „trīs lappuses garu”, B izvēlējās to nepiedzīvot un steigšus pazemināja U noteikto komisijas maksu, bet daļu pat atcēla.

Rezumējot man ir divi secinājumi. Pirmais: atbildētājai pusei jāsadzird, ar kādu pretenziju pie tās vēršas, jāiedziļinās lietas būtībā un jācenšas rast savstarpēji izdevīgu lēmumu, nevis jāgaiņā oponents prom kā uzmācīga muša. Ir bīstami pretenzijas izskatīšanu palaist pašplūsmā, birokrātiskā gultnē. Vienmēr jābūt iekšējās birokrātijas kontroles mehānismam.

Otrs secinājums: ja konflikta gadījumā puses paliek katra pie sava un dialogs nekādi neveidojas, ir svarīgi iesaistīt trešo pusi. Tas ļaus nepadziļināt konfliktu un nepadarīt to neatgriezenisku, bet gluži pretēji – atbrīvoties no emocijām, ieklausīties vienam otra argumentos un nonākt pie kompromisa.