Mūsu Maskavas biroja kolēģi atsūtīja interesantu stāstu. Pat tad, ja atgadījums ir mazliet piepušķots, tas ir pamācošs un rāda, kā jāprot vienoties pirmstiesas kārtībā. Un nav svarīgi, kāda ir strīda būtība: neapmaksāts rēķins vai savstarpējas pretenzijas, kas nav saistītas ar debitora parādu.

Tas notika provinciālā Krievijas pilsētiņā. Banka (turpmāk – B) un kāds uzņēmējs (turpmāk – U) nespēja rast kopīgu valodu jautājumā par veicamo operāciju komisijas maksu. Kad U konflikta atrisināšanas nolūkā vērsās B, B darbinieki indīgi paziņoja: „Rakstiet pretenziju, mēs to 60 dienas izskatīsim un tad vienalga atteiksim.” U devās prom no biroja, uz atvadām izmezdams: „Paši uzprasījāties.” Baņķieri nebija ņēmuši vērā, ka U ir monopolists pieminekļu un pamatu tēstā akmens piegādes jomā. Tā nu U iesniedza B prasīto pretenziju. Svētdienas vakarā ar kravas mašīnu to izveda cauri pilsētai, pie slēgtā B biroja ar ceļamkrāniem saudzīgi izcēla no mašīnas un novietoja uz lievenīša. Nākamajā rītā izrādījās, ka pretenzija traucē B darbiniekiem iekļūt birojā. Kaut gan patiesībā pretenzija bija visai pieticīga – ap desmit tonnu smaga korekta pelēkā granīta plāksne. Tajā atbilstoši prasībām bija iekalta pretenzija pret B. Ar visiem rekvizītiem, arī U adresi atbildes saņemšanai.

Saprotams, ka B šo lietu tā neatstāja. Bez biroja palikušie B darbinieki izsauca miliciju. Rūpīgi iepazinušies ar pretenziju, miliči paskaidroja, ka tas nav noziegums, bet gan civiltiesisko attiecību forma. Viņi ieteica B jautājumu ar U risināt kopīgas jurisdikcijas tiesā un aizbrauca. Bet pretenzija palika. B mēģināja to aizvākt pašu spēkiem, diemžēl izrādījās, ka U ir vienīgais laimīgais daudzasu treilera un atbilstošas tehnikas īpašnieks pilsētā. Bez tās aizgādāt plāksni prom nebija iespējams. Rezultātā B darbiniekiem nācās iekļūt savā darba vietā pa logiem.

Nākamajā dienā rajona tiesas tiesnese, uzklausījusi B sūdzību, atteicās piespiedu kārtā pieprasīt, lai U anulē pretenziju. Turklāt izrādījās, ka B nav tiesību noraidīt pretenziju tāpēc vien, ka tā iesniegta, izmantojot citus materiālus, nevis papīru. Tiesnese lēma, ka B pretenzija jānogādā arhīvā un jāizskata likumā noteiktajā kārtībā. Rezultātā trešajā dienā B nolīgtā strādnieku brigāde ar atskaldāmo āmuru tomēr sadalīja pretenziju pārvedamos gabalos. Tajā pašā dienā U piezvanīja uz B un pieklājīgi painteresējās par pretenzijas izskatīšanas rezultātiem. Izdzirdējusi U solījumu vilcināšanās gadījumā iesniegt jaunu pretenziju, nu jau „trīs lappuses garu”, B izvēlējās to nepiedzīvot un steigšus pazemināja U noteikto komisijas maksu, bet daļu pat atcēla.

Rezumējot man ir divi secinājumi. Pirmais: atbildētājai pusei jāsadzird, ar kādu pretenziju pie tās vēršas, jāiedziļinās lietas būtībā un jācenšas rast savstarpēji izdevīgu lēmumu, nevis jāgaiņā oponents prom kā uzmācīga muša. Ir bīstami pretenzijas izskatīšanu palaist pašplūsmā, birokrātiskā gultnē. Vienmēr jābūt iekšējās birokrātijas kontroles mehānismam.

Otrs secinājums: ja konflikta gadījumā puses paliek katra pie sava un dialogs nekādi neveidojas, ir svarīgi iesaistīt trešo pusi. Tas ļaus nepadziļināt konfliktu un nepadarīt to neatgriezenisku, bet gluži pretēji – atbrīvoties no emocijām, ieklausīties vienam otra argumentos un nonākt pie kompromisa.