Pagājušonedēļ atgriezos no desmit dienu ilga tūrisma brauciena uz Argentīnu, kur pie viena biju nolēmusi (ja reiz biju nokļuvusi līdz Buenosairesai) iepazīties ar savas nozares kolēģiem un partneriem un pārrunāt aktuālās problēmas un darba specifiku. Tikos ar turienes kredītmenedžmenta un nemaksāšanas risku apdrošinātāju kompāniju pārstāvjiem.

No sarunām ar viņiem sapratu, ka parādu piedziņa argentīniešu gaumē kopumā līdzinās tam, kā mēs strādājam šeit: tie paši algoritmi (atgādinājuma vēstules, telefona zvani), procedūras (tostarp nemaksātāju datu bāzu izveide). Ir firmas, kas nekautrējas izmantot spiedienu uz parādnieka radiniekiem. Tiesa, diemžēl arī Latvijā jau saradies ne mazums inkaso kompāniju, kas izmanto šādas nekorektas darbības. Parādi tiek piedzīti galvenokārt pirmstiesas kārtībā. Vērsties tiesā praktiski nav jēgas – lietas izskata ļoti, ļoti ilgi. Ar parādniekiem no Baltijas valstīm mūsu Argentīnas kolēģi saskaras ārkārtīgi reti, kas arī ir saprotami – tirdzniecības apgrozījums starp šīm valstīm ir ļoti niecīgs. Pavisam cita lieta ir NVS, un jo īpaši Krievija, Ukraina (starp citu, nezināju, ka savulaik PSRS bijusi lielākā Argentīnas vīna importētāja).

Šo tikšanos laikā ne vienreiz vien biju izbrīnīta par atsevišķiem rādītājiem. Piemēram, kredītrisku apdrošināšanas (kas ir tie paši nemaksāšanas riski) tirgus apjoms ir tikai 15 miljoni dolāru gadā. Turklāt to veido darījumi gan iekšējā, gan ārējā tirgū. Šāda summa tik milzīgai valstij kā Argentīna šķiet vienkārši smieklīga. Bija patīkami dzirdēt (no mūsu pakalpojumu pieprasījuma viedokļa), ka apdrošinātāji ir ieinteresēti apdrošināt vēl vairāk piegāžu uz Krieviju, Ukrainu, Centrālāzijas valstīm.

Jautāju, kā viņus ietekmējusi krīze, un dzirdēju, ka Argentīnā tā ir pastāvīga parādība. Sākusies 1999./2000. gadā, tā turpinās joprojām. Pēdējā pasaules krīze kopumā nekādas lielās pārmaiņas nav nesusi. Banku sistēma nekreditē (ne B2B, ne B2C segmentu), bet tikai apkalpo klasiskās operācijas (konti, pārvedumi). Visi visu pērk par savu naudu, nevis uz parāda. Man gan nav saprotams, kā valsts bez kreditēšanas var realizēt vērienīgus projektus un aktīvi attīstīt ekonomiku. Jāsecina, ka banku, kā arī nemaksāšanas risku apdrošināšanas nozaru izaugsmes potenciāls ir kolosāls.

Mazliet padaloties savos ceļotājas iespaidos, jāteic, vēl nekur nebiju saskārusies ar tik milzīgu kontrastu starp bagātajiem un nabagiem. Tādus graustus (arī Buenosairesas piepilsētās), kas ir ļaužu pārpilni, nebiju redzējusi vēl nekad. Turpat līdzās grezni savrupnami, pilis, ēkas, kas būvētas vēl spāņu valdīšanas laikā. Reizumis radās izjūta, ka vēroju mūsdienu vergus un vergturus.

Ne tikai biznesa tikšanās radīja iespaidu, ka argentīniešiem cita pasaule neeksistē. Ir Latīņamerika (ja arī kompānijai ir izveidots partneru tīkls, tad tur) un vēl štati. Televīzijas ziņās ne vārda par Eiropu vai Āziju, tikai par notikumiem Latīņamerikā. Protams, šādu ieciklēšanos uz savu pasaules daļu var saprast – teritorija ir milzīga, un iedzīvotāju tik daudz, ka mūsu eksportētājiem droši vien notek siekala. Pat CNN viņiem ir spāņu valodā. Angliski daudzmaz varēju parunāt Buenosairesā (arī tur, saprotams, ne visur), taču ārpus Argentīnas galvaspilsētas nācās izlīdzēties ar žestiem.

Un vēl pēdējais ieskicējums. Argentīnā burtiski visi dzer mate. Jauns vai vecs. Nav svarīgi, kāds ir tavs statuss, vai esi pārticis vai nabags. Cilvēki staigā ar saviem termosiem, speciālām tasēm – kalebasiem –, no kuriem caur metāla caurulīti, bombilju, dzer lieliski tonizējošo dzērienu.