Nesen, atbildot uz avīzes Dienas Bizness jautājumiem, izteicu viedokli par tēmu „Mūsu cilvēku (kā privātpersonu) parādi, kas radušies, viņiem uzturoties ārzemēs”. Izteikties lūdza lakoniski, tāpēc ārpus raksta palika daļa interesantu detaļu, kuras izstāstīšu tagad.

Uzreiz sacīšu, ka mūsu debitori, ar kuriem saskaramies, ir Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, kā arī NVS valstu (pārsvarā Krievijas un Ukrainas) iedzīvotāji. Mums piedziņai nodod galvenokārt Anglijā, Īrijā, Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Austrijā, Itālijā radušos parādus. Tie saistīti ar mašīnu nomu, medicīnisko apdrošināšanu, ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, tostarp auto novietošanu neatļautā vietā, apģērba, apavu, sadzīves tehnikas iegādi sīkvairumtirdzniecībā ar realizācijas noteikumiem, maksas pakalpojumu izmantošanu internetā (piemēram, tematiskas informācijas vai ziņu abonēšanu), kredītkaršu limita pārsniegšanu.

Šie parādi ir pietiekami svaigi – ne vecāki par vienu gadu. Summas – vidēji no 1–2 līdz 5 tūkstošiem eiro.

Medicīniskajā apdrošināšanā visai bieži saskaramies ar situācijām, kad problēma radusies tāpēc, ka privātpersona, kam sniegta ambulatorā vai stacionārā medicīniskā palīdzība, par notikušo nav informējusi savu apdrošinātāju (ne uzturoties ārzemēs, ne atgriežoties mājās). Apdrošinātais uzskata: ja reiz viņam ir polise, tātad viss atrisināsies automātiski. Diemžēl tā tas nebūt nav. Mēs zinām gadījumus, kad parādnieki – fiziskas personas – pat tiesājas ar savām apdrošināšanas kompānijām, pieprasot segt medicīniskos izdevumus, taču apdrošinātāji atsakās maksāt, pamatojoties uz to, ka klients polisē norādītajā termiņā nav ziņojis par apdrošināšanas gadījumu. Objektivitātes labad piebildīšu, ka praksē netrūkst lietu, kurus izdodas noregulēt konstruktīvi un ātri: apdrošinātais kategoriski atsakās apspriest parāda atdošanu un atbildību par to noveļ uz apdrošināšanas kompāniju, kura savukārt, noskaidrojusi notikušā apstākļus, operatīvi apmaksā kaut kad izrakstīto rēķinu.

Nomājot automašīnu, mūsu cilvēki nenoformē tās nodošanas aktu, tālab uz līdzenas vietas sākas lielas problēmas. Piemēram, Vācijā mašīnu var vienkārši nodot un doties prom. Neviens nepiedāvās parakstīt aktu, kas apliecina, kādā stāvoklī mašīna ir nodota, tāpēc pašiem šis dokuments jājautā autonomas birojā. Pēc tam noskaidrojas, ka mašīnai konstatēti bojājumi (teiksim, skrāpējumi, nelielas buktes). Iespējams, tos radījis kāds nākamais auto nomātājs, taču to pierādīt vairs nav iespējams, jo mūsu debitora rīcībā nav dokumentāra apliecinājuma, ka mašīna nodota pilnīgā kārtībā.

Strādājot ar šādiem parādiem, esam secinājuši: parādnieks – „mūsu cilvēks” – saņēmis vēstuli no ārvalstu kreditora (piemēram, no slimnīcas, autonomas kompānijas, citu pakalpojumu sniedzēja), taču tā bijusi angļu vai vācu valodā, tāpēc viņš tekstā nav iedziļinājies un vēstuli vienkārši izmetis. Taču šādas vēstules nekādā ziņā nedrīkst ignorēt. Nākotnē tas var radīt nepatikšanas, kādas parādnieks tobrīd pat nespēj iedomāties. Nekad nevar zināt, kādās Eiropas nemaksātāju datubāzēs un citos „melnajos sarakstos” var ierakstīt konkrētās privātpersonas vārdu. Piemēram, mums zināms gadījums, kad Krievijas iedzīvotājam, kas ieradās Spānijā atpūsties rezervētā viesnīcā, atteica apmešanos tajā, jo viesnīcas rīcībā bija informācija, ka šim tūristam kādreiz bijušas problēmas ar pakalpojumu apmaksu Vācijā.

Rezumējums – kārtējo reizi ieteikšu nebūt slinkiem un izlasīt līgumu nosacījumus. Neviens pakalpojums netiek sniegts bez maksas. Ir ne tikai jāatceras par savām tiesībām, bet arī jāzina, kādas pretenzijas pret jums var tikt izvirzītas (atcerēsimies gadījumus ar autonomu).