Pēc ilgākas pauzes (aptuveni pusgada) devos komandējumā uz Kijevu. Lūk, kādas izjūtas manī raisīja tur redzētais: Ukrainas galvaspilsētā vērojama „dzīves svinēšana” (ielās dzīve kūsāt kūsā, tās pilnas dārgām automašīnām, restorāniem, veikaliem, labi ģērbtiem ļaudīm). Kreščatikā darbdienas vidū pulcējas ļaužu pūļi, notiek koncerti, saviesīgi pasākumi. Visapkārt manāmas bezrūpīgas sejas.

Pēc lietišķajās tikšanās un sarunās dzirdētā radās iespaids, ka biznesa vide ir visai komfortabla, un perspektīva. Piemēram, tikāmies ar kādu lielu debitoru (viņš ir parādā mūsu Rietumu klientam ap  300  000 EUR). Viņš bija pilns optimisma, piekrita parakstīt parāda dzēšanas grafiku, teica, ka turpina nopietnas pārrunas ar ārvalstu investoru un, pat ja kreditori sāks bankrota procesu, viņš no kreditoriem tiks pasargāts un turpinās darbību restrukturizācijā, tādējādi saglabājot firmu un savu labo vārdu, kas iegūts ilgu gadu darbā.

Protams, divas komandējuma dienas nesniedz pilnu priekšstatu par Ukrainā notiekošo (kaut gan svaigs skatījums uz lietām savā ziņā ir vērtīgs). Tāpēc lūdzām mūsu Ukrainas meitasuzņēmuma direktoru papildināt ainu ar īsu situācijas vērtējumu. Viņa galvenās tēzes ir šādas.

– Lielais bizness krīzi pārdzīvojis daudzmaz ciešami. Nav gan izdevies izvairīties no personāla un izdevumu samazināšanas. Vidējam un mazajam biznesam klājas daudz sarežģītāk. Te varam minēt, ka nepilna pusotra gada laikā kopš jaunās valdības nākšanas pie varas (jaunievēlētā prezidenta inaugurācijas 2010. gada janvārī) savu darbību beiguši ap 70 tūkstoši privātuzņēmēju. Patlaban bezdarba līmenis Ukrainā ir aptuveni 8,5 procenti.

– Valsts pārvaldes sektorā nav perspektīvu paaugstināt algas, tāda pati ir situācija ar pensijām. Gaidām, kādas būs Starptautiskā Valūtas fonda lēmuma pārtraukt sadarbību ar Ukrainu (tas notika maija beigās) sekas.

– Ikdienas sarunās ar ukraiņu uzņēmējiem nākas secināt, ka bizness ir pieradis pie situācijas (vai to dēvēt par ieilgušu krīzi vai recesiju, to lai katrs izlemj pats). Jā, patērētāju kreditēšana ir atjaunojusies, taču ar daudz augstākiem procentiem un daudz stingrākiem nosacījumiem. Privātuzņēmumus bankas gatavas kreditēt ar procentu likmi 24–36% gadā (grivnās).

– Pirktspēja nav īpaši pieaugusi. Te vietā minēt formulu – bagātie kļuvuši vēl bagātāki, bet nabagie – vēl nabagāki. Vidusslānis skaitliski ir ļoti neliels. Kā atzina kāds uzņēmējs no Odesas: turpinām apēst nopelnīto. Taču cenas aug. 2010. gadā inflācija Ukrainā bija 9,1%, liecina oficiālā statistika (reālais cenu pieaugums atsevišķām preču grupām sasniedz 40%), savukārt šā gada pirmajos piecos mēnešos – 5,5%, tātad gadā tā varētu būt 11,1 procents.

– Piecām lielajām pilsētām – Kijevai, Dņepropetrovskai, Doņeckai, Ļvovai, Odesai – klājas vieglāk, jo tajās ir attīstīta infrastruktūra un uzņēmējdarbība kopumā. Taču tajā pašā laikā ir pilsētas, kurās vērojama absolūta stagnācija un kas izdzīvo tikai ar valsts budžeta dotācijām. Jā, Kijevā ārēji situācija atgādina dzīves svētkus – daudz jaunbūvju un restaurētu ēku, dārgi restorāni vakaros ir pārpildīti, patiesi pamatīga ekskluzīvu automobiļu koncentrācija.

– Un vēl par profesionālajiem jautājumiem… Iekšējā tirgū kredītriskus praktiski neapdrošina, tikai izlases kārtībā. Nav nekāda sistēmisma. Patiesībā šis segments sāka veidoties 2008. gadā, bet jau tā paša gada rudenī mūs skāra krīze. Rietumu apdrošinātāji pret Ukrainu joprojām izturas ļoti  piesardzīgi un gatavi apdrošināt tikai atsevišķus līgumus, piegādes.

Arī es vēlos piebilst par kredītriskiem. Ietekmīgas Šveices kompānijas pārstāvji, ar kuriem mums bija ļoti produktīva tikšanās, atzina – neraugoties uz riskiem, viņi ir apmierināti ar savu biznesu Ukrainā, tirgus ir interesants, perspektīvs un ļoti ienesīgs. Bet riski ir jākontrolē, izmantojot visus instrumentus, kas Ukrainā pieejami, un to nav maz, lai arī apdrošināšana izpaliek.