Mēs jau stāstījām, ka esam iegājuši Urālu reģiona tirgū, atverot biroju Čeļabinskā. Nu sākas regulāri komandējumi. Nezinu, vai šajā Krievijas pilsētā strādā vēl kādas Latvijas kompānijas (ja kāds kaut ko zina, rakstiet komentāros!), taču Latvijas preces turienes veikalu plauktos neredzējām.
Toties lietišķu tikšanos laikā ievērojām, ka šā reģiona kompānijām pagaidām nepietiek zināšanu un sapratnes par to, kā lietpratīgi organizēta kredītrisku vadība var palīdzēt biznesam. Lūk, daži novērojumi.
Rūpniecības uzņēmums. Ar tā pārstāvjiem risinām sarunas par sadarbības sākšanu, šķiet, jau pāris gadu, kad vēl nebijām plānojuši atvērt biroju Čeļabinskā. Visā kontaktēšanās laikā pastāvīgi tika skarta tēma par lielu parādu (vairāk nekā pusmiljonu eiro), ko vajadzētu piedzīt. Parādnieks bija juridiska persona kādā Āzijas valstī. Galu galā parādu piedziņai mums nenodeva (taču katru reizi solīja), un kreditoram ar to diez ko neveicās. Tiesa, viņš arī neko daudz lietas labā nedarīja. Nav zināms, vai patlaban ir kaut mazākā iespēja parādu atgūt. Bet cik laika veltīgi zaudēts!
Ražošanas kompānija. Galvenais kredītrisku jautājumā ir drošības dienests. Starp citu, Krievijas firmām ļoti raksturīga aina – kredītmenedžmenta jautājumi tiek nodoti drošības dienesta pārziņā (turklāt mēdz gadīties, ka šāds pilnvaru sadalījums vērojams arī uzņēmumos, kur Krievijas biroju vada ārzemju topmenedžeris, bet īpašnieki ir no Rietumeiropas). Aprunājušies ar drošības dienesta pārstāvjiem, uzzinām, ka viņi pirmām kārtām pārbauda, vai potenciālajiem partneriem nav tumšas pagātnes – piemēram, vai nav saukti pie administratīvās vai kriminālās atbildības vai arī to pagātnē nav bijis kāda cita krimināla nodarījuma. Ja partneris ir izgājis tādu feiskontroli, ar viņu sāk sadarboties, cita starpā uz nomaksu pārdodot preces par visai pieklājīgām summām. Savukārt ekonomiskā riska novērtējums (kaut vai elementāra pārbaude – vai ar šo pircēju var sākt darījumus bez priekšapmaksas) vai nu netiek veikts vispār, vai arī to veic nesistemātiski. Nav grūti iedomāties, ar ko var beigties tāda akla uzticēšanās. Rādām drošības dienesta pārstāvjiem mūsu kredītu un finanšu pārskatu paraugus, kuros aprēķinām ieteicamo kredītlimitu. Sarunu biedru reakcija liecina, ka uz viņiem tas atstājis vērā ņemamu iespaidu un viņu sejā lasāms mēms jautājums: kā gan mēs līdz šim esam strādājuši, neanalizējot savu pircēju maksātspēju!?
Enerģētikas uzņēmums. Risinot pārrunas, vārds pa vārdam noskaidrojas – kompānijai ir ļoti liels debitors (runa ir par desmitiem miljonu rubļu), kurš būtu gatavs samaksāt, taču nevar, jo pašam ir milzum daudz parādnieku. Mēs jautājam, vai debitors būtu gatavs apspriest šādu algoritmu: mēs viņam palīdzam kā kreditoram, bet piedzītās summas viņš novirza savu parādu dzēšanai. Enerģētikas uzņēmuma vadības pārstāvim šāda doma nav ienākusi prātā. Viņš tai piekrīt. Paskatīsimies, kā tas nostrādās Urālos. Latvijā, Baltijas reģionā šis mehānisms (palīdzēt kreditoram, atrisinot viņa debitora problēmas) darbojas. Domāju, ka izdosies arī Čeļabinskā.
Varētu minēt vēl daudz piemēru, taču kopumā tendence ir skaidra. Kredītmenedžmenta pakalpojumu tirgus stāvoklis Urālu reģionā un uzņēmēju attieksme pret to atgādina situāciju Latvijā 90. gadu vidū un beigās un šā gadsimta sākumā. Īsāk sakot, neiekopts darba lauks.