Mēs jau stāstījām, ka esam iegājuši Urālu reģiona tirgū, atverot biroju Čeļabinskā. Nu sākas regulāri komandējumi. Nezinu, vai šajā Krievijas pilsētā strādā vēl kādas Latvijas kompānijas (ja kāds kaut ko zina, rakstiet komentāros!), taču Latvijas preces turienes veikalu plauktos neredzējām.

Toties lietišķu tikšanos laikā ievērojām, ka šā reģiona kompānijām pagaidām nepietiek zināšanu un sapratnes par to, kā lietpratīgi organizēta kredītrisku vadība var palīdzēt biznesam. Lūk, daži novērojumi.

Rūpniecības uzņēmums. Ar tā pārstāvjiem risinām sarunas par sadarbības sākšanu, šķiet, jau pāris gadu, kad vēl nebijām plānojuši atvērt biroju Čeļabinskā. Visā kontaktēšanās laikā pastāvīgi tika skarta tēma par lielu parādu (vairāk nekā pusmiljonu eiro), ko vajadzētu piedzīt. Parādnieks bija juridiska persona kādā Āzijas valstī. Galu galā parādu piedziņai mums nenodeva (taču katru reizi solīja), un kreditoram ar to diez ko neveicās. Tiesa, viņš arī neko daudz lietas labā nedarīja. Nav zināms, vai patlaban ir kaut mazākā iespēja parādu atgūt. Bet cik laika veltīgi zaudēts!

Ražošanas kompānija. Galvenais kredītrisku jautājumā ir drošības dienests. Starp citu, Krievijas firmām ļoti raksturīga aina – kredītmenedžmenta jautājumi tiek nodoti drošības dienesta pārziņā (turklāt mēdz gadīties, ka šāds pilnvaru sadalījums vērojams arī uzņēmumos, kur Krievijas biroju vada ārzemju topmenedžeris, bet īpašnieki ir no Rietumeiropas). Aprunājušies ar drošības dienesta pārstāvjiem, uzzinām, ka viņi pirmām kārtām pārbauda, vai potenciālajiem partneriem nav tumšas pagātnes – piemēram, vai nav saukti pie administratīvās vai kriminālās atbildības vai arī to pagātnē nav bijis kāda cita krimināla nodarījuma. Ja partneris ir izgājis tādu feiskontroli, ar viņu sāk sadarboties, cita starpā uz nomaksu pārdodot preces par visai pieklājīgām summām. Savukārt ekonomiskā riska novērtējums (kaut vai elementāra pārbaude – vai ar šo pircēju var sākt darījumus bez priekšapmaksas) vai nu netiek veikts vispār, vai arī to veic nesistemātiski. Nav grūti iedomāties, ar ko var beigties tāda akla uzticēšanās. Rādām drošības dienesta pārstāvjiem mūsu kredītu un finanšu pārskatu paraugus, kuros aprēķinām ieteicamo kredītlimitu. Sarunu biedru reakcija liecina, ka uz viņiem tas atstājis vērā ņemamu iespaidu un viņu sejā lasāms mēms jautājums: kā gan mēs līdz šim esam strādājuši, neanalizējot savu pircēju maksātspēju!?

Enerģētikas uzņēmums. Risinot pārrunas, vārds pa vārdam noskaidrojas – kompānijai ir ļoti liels debitors (runa ir par desmitiem miljonu rubļu), kurš būtu gatavs samaksāt, taču nevar, jo pašam ir milzum daudz parādnieku. Mēs jautājam, vai debitors būtu gatavs apspriest šādu algoritmu: mēs viņam palīdzam kā kreditoram, bet piedzītās summas viņš novirza savu parādu dzēšanai. Enerģētikas uzņēmuma vadības pārstāvim šāda doma nav ienākusi prātā. Viņš tai piekrīt. Paskatīsimies, kā tas nostrādās Urālos. Latvijā, Baltijas reģionā šis mehānisms (palīdzēt kreditoram, atrisinot viņa debitora problēmas) darbojas. Domāju, ka izdosies arī Čeļabinskā.

Varētu minēt vēl daudz piemēru, taču kopumā tendence ir skaidra. Kredītmenedžmenta pakalpojumu tirgus stāvoklis Urālu reģionā un uzņēmēju attieksme pret to atgādina situāciju Latvijā 90. gadu vidū un beigās un šā gadsimta sākumā. Īsāk sakot, neiekopts darba lauks.

Pēc ilgākas pauzes (aptuveni pusgada) devos komandējumā uz Kijevu. Lūk, kādas izjūtas manī raisīja tur redzētais: Ukrainas galvaspilsētā vērojama „dzīves svinēšana” (ielās dzīve kūsāt kūsā, tās pilnas dārgām automašīnām, restorāniem, veikaliem, labi ģērbtiem ļaudīm). Kreščatikā darbdienas vidū pulcējas ļaužu pūļi, notiek koncerti, saviesīgi pasākumi. Visapkārt manāmas bezrūpīgas sejas.

Pēc lietišķajās tikšanās un sarunās dzirdētā radās iespaids, ka biznesa vide ir visai komfortabla, un perspektīva. Piemēram, tikāmies ar kādu lielu debitoru (viņš ir parādā mūsu Rietumu klientam ap  300  000 EUR). Viņš bija pilns optimisma, piekrita parakstīt parāda dzēšanas grafiku, teica, ka turpina nopietnas pārrunas ar ārvalstu investoru un, pat ja kreditori sāks bankrota procesu, viņš no kreditoriem tiks pasargāts un turpinās darbību restrukturizācijā, tādējādi saglabājot firmu un savu labo vārdu, kas iegūts ilgu gadu darbā.

Protams, divas komandējuma dienas nesniedz pilnu priekšstatu par Ukrainā notiekošo (kaut gan svaigs skatījums uz lietām savā ziņā ir vērtīgs). Tāpēc lūdzām mūsu Ukrainas meitasuzņēmuma direktoru papildināt ainu ar īsu situācijas vērtējumu. Viņa galvenās tēzes ir šādas.

– Lielais bizness krīzi pārdzīvojis daudzmaz ciešami. Nav gan izdevies izvairīties no personāla un izdevumu samazināšanas. Vidējam un mazajam biznesam klājas daudz sarežģītāk. Te varam minēt, ka nepilna pusotra gada laikā kopš jaunās valdības nākšanas pie varas (jaunievēlētā prezidenta inaugurācijas 2010. gada janvārī) savu darbību beiguši ap 70 tūkstoši privātuzņēmēju. Patlaban bezdarba līmenis Ukrainā ir aptuveni 8,5 procenti.

– Valsts pārvaldes sektorā nav perspektīvu paaugstināt algas, tāda pati ir situācija ar pensijām. Gaidām, kādas būs Starptautiskā Valūtas fonda lēmuma pārtraukt sadarbību ar Ukrainu (tas notika maija beigās) sekas.

– Ikdienas sarunās ar ukraiņu uzņēmējiem nākas secināt, ka bizness ir pieradis pie situācijas (vai to dēvēt par ieilgušu krīzi vai recesiju, to lai katrs izlemj pats). Jā, patērētāju kreditēšana ir atjaunojusies, taču ar daudz augstākiem procentiem un daudz stingrākiem nosacījumiem. Privātuzņēmumus bankas gatavas kreditēt ar procentu likmi 24–36% gadā (grivnās).

– Pirktspēja nav īpaši pieaugusi. Te vietā minēt formulu – bagātie kļuvuši vēl bagātāki, bet nabagie – vēl nabagāki. Vidusslānis skaitliski ir ļoti neliels. Kā atzina kāds uzņēmējs no Odesas: turpinām apēst nopelnīto. Taču cenas aug. 2010. gadā inflācija Ukrainā bija 9,1%, liecina oficiālā statistika (reālais cenu pieaugums atsevišķām preču grupām sasniedz 40%), savukārt šā gada pirmajos piecos mēnešos – 5,5%, tātad gadā tā varētu būt 11,1 procents.

– Piecām lielajām pilsētām – Kijevai, Dņepropetrovskai, Doņeckai, Ļvovai, Odesai – klājas vieglāk, jo tajās ir attīstīta infrastruktūra un uzņēmējdarbība kopumā. Taču tajā pašā laikā ir pilsētas, kurās vērojama absolūta stagnācija un kas izdzīvo tikai ar valsts budžeta dotācijām. Jā, Kijevā ārēji situācija atgādina dzīves svētkus – daudz jaunbūvju un restaurētu ēku, dārgi restorāni vakaros ir pārpildīti, patiesi pamatīga ekskluzīvu automobiļu koncentrācija.

– Un vēl par profesionālajiem jautājumiem… Iekšējā tirgū kredītriskus praktiski neapdrošina, tikai izlases kārtībā. Nav nekāda sistēmisma. Patiesībā šis segments sāka veidoties 2008. gadā, bet jau tā paša gada rudenī mūs skāra krīze. Rietumu apdrošinātāji pret Ukrainu joprojām izturas ļoti  piesardzīgi un gatavi apdrošināt tikai atsevišķus līgumus, piegādes.

Arī es vēlos piebilst par kredītriskiem. Ietekmīgas Šveices kompānijas pārstāvji, ar kuriem mums bija ļoti produktīva tikšanās, atzina – neraugoties uz riskiem, viņi ir apmierināti ar savu biznesu Ukrainā, tirgus ir interesants, perspektīvs un ļoti ienesīgs. Bet riski ir jākontrolē, izmantojot visus instrumentus, kas Ukrainā pieejami, un to nav maz, lai arī apdrošināšana izpaliek.

Pagājušonedēļ atgriezos no desmit dienu ilga tūrisma brauciena uz Argentīnu, kur pie viena biju nolēmusi (ja reiz biju nokļuvusi līdz Buenosairesai) iepazīties ar savas nozares kolēģiem un partneriem un pārrunāt aktuālās problēmas un darba specifiku. Tikos ar turienes kredītmenedžmenta un nemaksāšanas risku apdrošinātāju kompāniju pārstāvjiem.

No sarunām ar viņiem sapratu, ka parādu piedziņa argentīniešu gaumē kopumā līdzinās tam, kā mēs strādājam šeit: tie paši algoritmi (atgādinājuma vēstules, telefona zvani), procedūras (tostarp nemaksātāju datu bāzu izveide). Ir firmas, kas nekautrējas izmantot spiedienu uz parādnieka radiniekiem. Tiesa, diemžēl arī Latvijā jau saradies ne mazums inkaso kompāniju, kas izmanto šādas nekorektas darbības. Parādi tiek piedzīti galvenokārt pirmstiesas kārtībā. Vērsties tiesā praktiski nav jēgas – lietas izskata ļoti, ļoti ilgi. Ar parādniekiem no Baltijas valstīm mūsu Argentīnas kolēģi saskaras ārkārtīgi reti, kas arī ir saprotami – tirdzniecības apgrozījums starp šīm valstīm ir ļoti niecīgs. Pavisam cita lieta ir NVS, un jo īpaši Krievija, Ukraina (starp citu, nezināju, ka savulaik PSRS bijusi lielākā Argentīnas vīna importētāja).

Šo tikšanos laikā ne vienreiz vien biju izbrīnīta par atsevišķiem rādītājiem. Piemēram, kredītrisku apdrošināšanas (kas ir tie paši nemaksāšanas riski) tirgus apjoms ir tikai 15 miljoni dolāru gadā. Turklāt to veido darījumi gan iekšējā, gan ārējā tirgū. Šāda summa tik milzīgai valstij kā Argentīna šķiet vienkārši smieklīga. Bija patīkami dzirdēt (no mūsu pakalpojumu pieprasījuma viedokļa), ka apdrošinātāji ir ieinteresēti apdrošināt vēl vairāk piegāžu uz Krieviju, Ukrainu, Centrālāzijas valstīm.

Jautāju, kā viņus ietekmējusi krīze, un dzirdēju, ka Argentīnā tā ir pastāvīga parādība. Sākusies 1999./2000. gadā, tā turpinās joprojām. Pēdējā pasaules krīze kopumā nekādas lielās pārmaiņas nav nesusi. Banku sistēma nekreditē (ne B2B, ne B2C segmentu), bet tikai apkalpo klasiskās operācijas (konti, pārvedumi). Visi visu pērk par savu naudu, nevis uz parāda. Man gan nav saprotams, kā valsts bez kreditēšanas var realizēt vērienīgus projektus un aktīvi attīstīt ekonomiku. Jāsecina, ka banku, kā arī nemaksāšanas risku apdrošināšanas nozaru izaugsmes potenciāls ir kolosāls.

Mazliet padaloties savos ceļotājas iespaidos, jāteic, vēl nekur nebiju saskārusies ar tik milzīgu kontrastu starp bagātajiem un nabagiem. Tādus graustus (arī Buenosairesas piepilsētās), kas ir ļaužu pārpilni, nebiju redzējusi vēl nekad. Turpat līdzās grezni savrupnami, pilis, ēkas, kas būvētas vēl spāņu valdīšanas laikā. Reizumis radās izjūta, ka vēroju mūsdienu vergus un vergturus.

Ne tikai biznesa tikšanās radīja iespaidu, ka argentīniešiem cita pasaule neeksistē. Ir Latīņamerika (ja arī kompānijai ir izveidots partneru tīkls, tad tur) un vēl štati. Televīzijas ziņās ne vārda par Eiropu vai Āziju, tikai par notikumiem Latīņamerikā. Protams, šādu ieciklēšanos uz savu pasaules daļu var saprast – teritorija ir milzīga, un iedzīvotāju tik daudz, ka mūsu eksportētājiem droši vien notek siekala. Pat CNN viņiem ir spāņu valodā. Angliski daudzmaz varēju parunāt Buenosairesā (arī tur, saprotams, ne visur), taču ārpus Argentīnas galvaspilsētas nācās izlīdzēties ar žestiem.

Un vēl pēdējais ieskicējums. Argentīnā burtiski visi dzer mate. Jauns vai vecs. Nav svarīgi, kāds ir tavs statuss, vai esi pārticis vai nabags. Cilvēki staigā ar saviem termosiem, speciālām tasēm – kalebasiem –, no kuriem caur metāla caurulīti, bombilju, dzer lieliski tonizējošo dzērienu.