Esmu jau minējusi – Krievijā sadarbojoties ar lieliem pasūtītājiem kreditoriem, pastāvīgi nākas pierādīt, ka darbā ar parādniekiem tu ievēro labas manieres un krietnus nodomus. Mūs obligātā kārtā lūdz saskaņot parādniekam izsūtāmās brīdinājuma vēstules tekstu. Ja formulējumi šķiet pārāk skarbi, tos mīkstina. Lūdz arī saskaņot scenāriju sarunai ar parādnieku (t.s. skriptus), un, ja tajā kaut kas mulsina, arī šajos tekstos tiek ieviesti labojumi.

Ja runa ir par parāda piedziņu no privātpersonām, kreditori īpaši rūpīgi pārbauda, cik ētisks un korekts ir ārpakalpojuma partneris. Nedod Dievs, parādnieku kaut nedaudz vārdiski aizskart. Taču savās prasībās visus izdevies pārspēt kādai ļoti lielai Krievijas kompānijai. Ar tekstu caurskatīšanu vien tai bija par maz. Uzņēmuma pārstāvji ieradās mūsu birojā Ņižņijnovgorodā, lai visu darbdienu (!) personiski vērotu un klausītos, kā inspektori runā ar parādniekiem, kā mēģina pārliecināt atmaksāt parādu.

Latvijā tāda aina nav iedomājama. Diemžēl. Klienti nekontrolē inkaso kompānijas. Bieži vien pat neinteresējas, kā tiek runāts ar parādniekiem, kuri arī turpmāk var palikt par kreditoru pircējiem. Pieprasījums pēc skarbām parādu piedziņas metodēm joprojām ir augsts. Turklāt nepatiku pret šādu praksi neizrāda arī pazīstamas kompānijas. Varu vien kārtējo reizi pabrīnīties, cik nevērīga ir šo kreditoru attieksme pret savu reputāciju un ka tie nebaidās no bumeranga efekta. Viņi taču paliek tirgū, turpina konkurēt, cer uz klientūras papildināšanos…

Gandrīz pirms diviem gadiem Balt Risk pirmā no kredītmenedžmenta kompānijām publicēja Godprātīgas parādpiedziņas ētikas kodeksu (http://www.balt-risk.lv/lat/services/codex). Mēs gaidījām (pat nešaubījāmies), ka arī kolēģi konkurenti nāks klajā ar saviem kodeksiem, taču nez kāpēc tas nav noticis.

Ārpustiesas parādu piedziņas likums savā ziņā palīdzēs iegrožot nekaunīgās parādu piedziņas metodes un neattaisnoto agresiju. Paskatīsimies, kādā versijā tas tiks pieņemts, kā tiks aizsargāti parādnieki, vai paliks kāda sprauga interpretācijām. Manuprāt, līdz ar likuma stāšanos spēkā notiks labvēlīgas pārmaiņas segmentā, kas visiem ir acu priekšā, proti, runa ir par banku parādniekiem, kas ņēmuši kredītus, līzingus. Tas, cik ātri Latvijā par normu kļūs civilizēta attieksme pret parādniekiem, būs atkarīgs arī no precedentiem, fiziskai vai juridiskai personai vēršoties tiesā saistībā ar neadekvātu attieksmi un rīcību parādu piedziņas procesā.

Pirms kāda laika Saeimai tika nosūtīts „Ārpustiesas parāda piedziņas likuma” likumprojekts. Patlaban nav nekādas skaidrības, kad jaunā sasaukuma deputātiem būs laiks ķerties pie tā apspriešanas. Nebrīnīšos, ja likuma pieņemšanu nāksies gaidīt vismaz gadu. To, kādā versijā likumu apstiprinās, redzēsim tikai pēc trešā lasījuma – pagaidām dokuments ir visai jēls un droši vien piedzīvos daudz grozījumu un papildinājumu. Pie šā likumprojekta atgriezīšos vēl ne vienreiz vien, jo tas kļūs par galveno normatīvo aktu, kas regulēs inkaso biznesu Latvijā. Šodien ieskicēšu dažus ar šo dokumentu saistītus svarīgus aspektus.

Mūsu nozares regulēšana jau sen ir nobriedusi. Vai to vajadzētu darīt, arī licencējot tirgus spēlētājus, – tas ir atsevišķs jautājums. Te varētu piebilst, ka vairumā Eiropas Savienības valstu inkaso kompāniju darbība netiek licencēta. Saistībā ar ideju izsniegt licences mani pamatīgi mulsina potenciālā nepieciešamība par tām maksāt. Nesaskatu jēgu radīt jaunas darba vietas valsts aparātā. Ja kāda kompānija, kas radusi strādāt ne pārāk „tīrām” metodēm, gribēs palikt inkaso biznesā, licences maksa nekļūs par šķērsli.

Ļoti labi, ka likumā būs detalizēti izklāstīts, ko kompānijas drīkst darīt un ko ne. Jau vairākkārt esmu teikusi, ka, piemēram, nedrīkst terorizēt parādniekus ar telefona zvaniem (un kur nu vēl vizītēm) agrās rīta vai vēlās vakara stundās, kā arī brīvdienās. Vērsties pie parādnieka radiem, kaimiņiem vai kolēģiem drīkst tikai tālab, lai uzzinātu, kā ar viņu sazināties, bet ne tāpēc, lai sīki un smalki izklāstītu, kas viņš ir un kāpēc viņu meklē.

Likumprojektā piedāvāto 12 latu limitu, ko inkaso kompānija drīkstētu prasīt no parādnieka savu izdevumu segšanai, uzskatu par visnotaļ pieņemamu summu. Atsevišķās situācijās ar to var būt par maz, citās tā var izrādīties pat vairāk nekā pietiekama, taču vidēji Latvijas apstākļos tā ir adekvāta summa. Inkaso kompānijas likumīgi varēs lūgt, lai parādnieks to samaksā. Debitoriem vairs nenāksies sašust par nesamērīgi „uzskrūvētajām” summām (diemžēl joprojām ir izplatīta nelāga prakse, ka inkaso firmu izdevumi, kas jāsedz parādniekam, vairākas reizes palielina kopējo parāda summu).

Manuprāt, likumprojekta pieņemšanas gaitai vērīgi sekos arī bankas. Tām nevajag, lai dokuments tiktu pieņemts pārāk „mīkstā” versijā. Bankām ir izdevīgi, lai likums pieļauj arī skarbu parāda piedziņu – dzīvē taču mēdz gadīties visādi (katrai kredītiestādei, protams, ir sava izpratne par „skarbu” pieeju).

Šis likums palīdzēs sakārtot nozari un pakāpeniski mainīt uz labo pusi gan debitoru, gan kreditoru attieksmi. Izzudīs milzum daudz negāciju, ko rada puskrimināla rīcība pret parādniekiem vai vienkārši neētiska pieeja, rupjš spiediens uz debitoru. Savukārt kreditoriem būs skaidrs, kas ir pieļaujams un kas ne. Vairums kreditoru ir saprātīgi cilvēki/kompānijas un grib atrasties tiesiskajā lauciņā, esot pārliecināti, ka inkaso partneris rīkojas korekti, bez ļaunprātīgiem nolūkiem.