Reizi gadā mēs Rīgā vienkopus pulcējam visus mūsu ārvalstu biroju direktorus, lai cita starpā apspriestu pēdējo 12 mēnešu tendences tajos tirgos, ko uzskatām par savu “mājas reģionu” (tās ir Baltijas un NVS valstis). Novembra beigās organizētā tikšanās iezīmēja šādu ainu.

Krievijā ir kolosāli paplašinājies piedāvājums nemaksāšanas risku apdrošināšanā (t. s. kredītapdrošināšanā). Apdrošināt iespējams, strādājot praktiski jebkurā nozarē. Pasaules lielākie apdrošinātāji savos analītiskajos materiālos prognozē Krievijas tirgus stabilitāti vismaz tuvāko divu gadu laikā.

Starp citu, arī Baltijas valstīs šogad ievērojami uzlabojusies situācija kredītrisku apdrošināšanā – klientu pieprasītie limiti ļoti bieži tiek akceptēti bez ierobežojuma. Es ne bez pamata akcentēju apdrošinātāju pozīciju: viņu rīcība dod skaidru signālu uzņēmējiem, ar kādām iespējām tie var rēķināties savās stratēģijās un taktikās. Piemēram, vai drīkst vēl aktīvāk kreditēt pircējus, lai apsteigtu konkurentus vai vismaz neatpaliktu no viņiem. Ir taču skaidrs, ka darbs ar maksājumu atlikšanu pārdevējam dod nopietnas (bet reizēm arī izšķirošas) priekšrocības salīdzinājumā ar konkurentiem. Piebildīšu, ka ar nepacietību gaidām, kad apdrošinātāji atkal “atvērs” Ukrainu – nestabilās politiskās un ekonomiskās situācijas dēļ tur jau vairākus gadus apdrošināšana nav pieejama visiem, polises pārdod tikai šaurām klientu grupām vai arī ar valsts garantētiem līgumiem.

Atgriežoties pie Krievijas tirgus, jāmin vēl kāda spilgta tendence, proti, ļoti lielu pasūtītāju kreditoru parādīšanās B2C segmentā. Pirmām kārtām tās ir bankas, siltuma, elektroenerģijas piegādātāji un citi. Tiem ir milzīgi parādnieku portfeļi. Faktiski līdz pagājušajam gadam daudzi no šiem kreditoriem centās piedzīt parādus pašu spēkiem vai arī nedarīja neko – tikai krāja parāda summu. Taču Krievijā, ja kāds to vēl nezina, prasības piedzīšanas termiņš ir tikai trīs gadi. Patlaban, kad šie piegādātāji sākuši piesaistīt ārpakalpojumu sniedzējus parādu piedzīšanai, to rīkotie konkursi pulcē daudz dalībnieku. Regulāri notiek tenderi, mēs praktiski katru dienu strādājam ar konkursu dokumentāciju.

Latvijas uzņēmējiem jau nez kuro reizi varu ieteikt iesaistīties Krievijas tirgū. Tiesa gan –  nedarīt to uz labu laimi, bet iepriekš sagatavojoties – sīki izpētot spēku samēru viņu segmentā, noskaidrojot, ko dara konkurenti. Ja ir doma par biznesu Krievijā, tad labāk tur arī atrasties, nevis mēģināt vadīt procesus attālināti. Smadzeņu, pieredzes un zināšanu apvienojums noteikti var palīdzēt mūsu aktīvākajiem uzņēmumiem izsisties kaimiņvalsts tirgū. Turklāt ir jēga meklēt ne tikai Maskavā, bet arī citos reģionos. Balstoties uz mūsu ilgo praksi, varam apgalvot, ka Maskava un pārējā Krievija ir kā divas dažādas valstis. Biznesa vide, konkurences līmenis, menedžmenta kompetence reizēm atšķiras kā diena pret nakti. Tajā pašā laikā jāatceras un jāsaprot, ka Krievijā ir sava neatkārtojamā mentalitāte, ir tai jāpielāgojas un nekādā gadījumā nedrīkst izturēties pašpārliecināti. Starp citu, pašpārliecības dēļ cieš daudzas Rietumeiropas kompānijas, kas jau darbojas Krievijas tirgū. Kālab atkārtot svešas kļūdas?

Un vēl… Lielas pārmaiņas (pozitīvas uzņēmējiem) Krievijā gaidāmas pēc tās iestāšanās Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Tas ir atsevišķs plašs temats, pie kura vajadzēs atgriezties, kad šis notikums beidzot būs kļuvis par realitāti.

Lietuvas biroja kolēģi pastāstīja par sarunu ar Klientu kreditoru, kuru varētu iekļaut kategorijā „domādams neizdomāsi”. Kreditors interesējās, vai iespējams piedzīt parādu no konkrētas firmas. Mēs atbildējām, ka šī firma jau pirms diviem gadiem bankrotējusi un Uzņēmumu reģistrā tās vairs nav. Kreditors par to bija izbrīnīts ne pa jokam un jautāja: „Tur tiešām vairs neko nevar darīt?” Smejies vai raudi…

Taču, ja runājam nopietni, jāteic, šāds dialogs ir uzskatāms apliecinājums tam, kāpēc mēs pastāvīgi aicinām kreditorus nodarboties ar parādiem, kamēr tie vēl ir svaigi. Piedzīt parādu pašiem vai uzticēt to speciālistiem no malas – tas jālemj katram pašam. Galvenais – nestiept gumiju, riskējot nokavēt brīdi, kad vēl ir kaut mazākā iespēja vismaz kaut ko saņemt no debitora.

Pēc virknes veiksmīgu pirmstiesas parādu piedziņas gadījumu NVS tirgū pēdējo mēnešu laikā īsi izklāstīšu galvenos novērojumus, ko varētu ņemt vērā kreditori. Visās lietās debitori bija juridiskas personas, savukārt parādu summas diezgan ievērojamas – intervālā 50–100 tūkst. līdz 300 tūkst. eiro.

Nenogurusi joprojām atkārtošu, ka izšķirošais ir un paliek cilvēciskais faktors. Parādā esošajā uzņēmumā jāatrod vajadzīgais cilvēks un, protams, jāizveido ar viņu labs kontakts. Ar šo cilvēku taču nāksies daudz komunicēt (vismaz vienu vai divus trīs mēnešus) – gan sazvanīties, gan sarakstīties un, iespējams, arī tikties. Nav nepieciešams, lai šis cilvēks būtu kompānijas vadītājs. Vienā no pēdējām lietām, kur debitors bija kāds Pēterburgas uzņēmums, ģenerāldirektors iecirtās – neko nemaksāsim, līdz ar mums norēķināsies Āzijas partneri. Taču beigās samaksāja, piekrita savu top menedžeru viedoklim par to, kādas nepatikšanas un grūtības var radīt šāda spītība.

Pastāvīgi pārliecinos, ka daudzām Krievijas kompānijām reputācijas riski nav tukša skaņa. Ja uzņēmums turpina normāli strādāt un negrasās pazust no tirgus, no perspektīvas nonākt parādnieku reģistrā tas baidās kā no uguns. Firmas saprot, ka ar tādu aptraipītu mundieri tām neizdosies no piegādātājiem iegūt izdevīgus apmaksas nosacījumus, savukārt apdrošinātāji neapdrošinās darījumus ar viņu līdzdalību un rezultātā tās zaudēs konkurentiem.

Patlaban kopumā labi parādus atmaksā NVS Āzijas republiku kompānijas. Es runāju par Kirgizstānu, Turkmenistānu, Uzbekistānu un Kazahstānu. Īpaši konstruktīvi rīkojas kreditoriem parādā palikušie distributori un dīleri. Viņi baidās zaudēt zīmolu, ar kuru sadarbojas, baidās, ka tas sāks sadarboties ar konkurentiem, un tāpēc par katru cenu atrod naudu. Patlaban šajās valstīs bankas aktīvi atver kredītlīnijas, un kreditoram ir ļoti svarīgi nepalaist garām šo momentu. Tad parāda atmaksas varbūtība ir ļoti augsta (spriežu pēc konkrētām lietām, ar kurām nodarbojamies).

Nobeigumā neliels akmentiņš kreditoru dārziņā. Protams, ne jau visu, bet gan to, kuri pārāk ilgi prāto par kompromisa priekšlikumiem parādu situācijas risināšanā. Ļoti labi saprotu, ka gribas visu izskaitļot, pārbaudīt līdz pēdējam. Taču šādas neizlēmības vai apzinātas vilcināšanās dēļ bieži tiek zaudēts dārgais laiks un reizēm pat pēdējā iespēja saņemt no parādnieka vismaz kaut ko. Tie, kas strādā ar NVS valstu firmām, zina, cik sarežģīti reizēm ir veikt standarta transakciju līguma ietvaros (valūtas regulējuma īpatnības, banku prasības utt.). Situācija kļūst vēl sarežģītāka, ja līguma termiņš ir beidzies, jums palikuši parādā, taču ir gatavi norēķināties. Tāpēc, godātie kreditori, lūdzu, domājiet ātrāk! Tas ir jūsu pašu interesēs.

Janvāra sākums ir piemērots laiks, lai apkopotu pagājušā gada pirmos rezultātus un prognozētu, kas gaida parādu piedziņas jomu šogad.

Situācija 2010. gadā bija ļoti līdzīga 2009. gadam. Joprojām piedzīt parādus ir daudz sarežģītāk nekā pirms krīzes. Piedziņai nodod daudz parādu, kas radušies 2008. un 2009. gadā. Protams, arī jaunākus, taču vispirms (it īpaši, sākot sadarbību ar inkaso kompāniju) kreditori atbrīvojas no vecā „balasta”. Tas attiecas uz vietējiem kreditoriem (segments B2B, t.i., kad parādnieks ir juridiska persona). Vidējā parāda summa ir tūkstoš eiro (kopumā parāda summas svārstās no 60 līdz 10 000 eiro). Pirmskrīzes laikā tā bija pusotru reizi lielāka.

Starptautiskie pasūtītāji piedziņai nodod galvenokārt krīzes gadu (2008., 2009. g.) parādus, un summas ir pietiekami lielas – no pieciem tūkstošiem līdz vairākiem simtiem tūkstošu un pat miljonam eiro (vidēji ārzemju kreditoru nodotā parāda summa ir 50 tūkstoši eiro). Tā kā summas nav nekādas mazās, jādomā, kreditori kaut ko centušies piedzīt paši saviem spēkiem un, vairs nezinot, ko iesākt, nolēmuši to nodot mūsu profila speciālistiem.

Nedomāju, ka 2010. gadā kopumā parādu ir kļuvis mazāk. Tos mazāk nodod specializētām kompānijām – tas gan ir fakts. Iemeslus esmu minējusi ne vienreiz vien: 1) daudzas firmas darbā ar pircējiem ir pārgājušas uz priekšapmaksu, 2) ir samazinājies uzņēmumu biznesa apjoms, 3) cenšas piedzīt saviem spēkiem – arī iesaistot darbiniekus, kuru galvenie pienākumi nav darbs ar parādniekiem.

Prognozēju, ka 2011. gada pirmajā pusē visas minētās tendences saglabāsies. Ceru (ļoti gribas būt optimistei), ka gada otrajā pusē ieraudzīsim situācijas uzlabošanos nododamo parādu daudzuma pieauguma ziņā. Tas būs saistīts gan ar uzņēmumu darbības apjomu paplašināšanos (it īpaši eksporta ziņā), gan ar to, ka ar priekšapmaksu nekāda ilgā strādāšana nesanāks (konkurence darīs savu, un preču un pakalpojumu pārdošanā nāksies pāriet uz kreditēšanas nosacījumiem). Savukārt, ja kompānijām veiksies biznesā, tad pašu darbinieki atkal pievērsīsies saviem tiešajiem pienākumiem un palielināsies nepieciešamība pēc specializētiem ārpakalpojumu sniedzējiem.

Domāju, ka 2011. gadā no aprites pazudīs „smagie” parādi (vairumā gadījumu bezcerīgie jau brīdī, kad kreditors vēršas inkaso kompānijā), kas izveidojušies 2008. gadā, kad ļoti daudzas firmas bankrotēja vai vienkārši tika pamestas. Tas pozitīvi ietekmēs parādu piedziņas efektivitāti. Radikāli situācija vēl nemainīsies, taču tendence uzlabosies.

Pirms gada, vēlot veiksmi biznesā, vienlaikus aicināju uzņēmējus neuzkāpt uz tā paša grābekļa parādu piedziņas un profilakses jautājumos (http://blogi.nozare.lv/galinaserzante/2010/01/15/apejiet-grabeklus-2010gada/). Šis aicinājums tikpat aktuāls ir arī šodien. Kompānijas, kas vēl turas virs ūdens, lieliski saprot, cik bīstami viņu biznesam patlaban ir laikā nesaņemti maksājumi par pārdotajām precēm un pakalpojumiem. Apgrozījuma līdzekļu deficīts jau tāpat ir gana augsts. Tāpēc daudz prātīgāk ir negaidīt briesmu brīdi un beigt uztvert kredītmenedžmenta instrumentu klasiku (http://blogi.nozare.lv/galinaserzante/2009/07/21/nav-apdrosinasanas-tacu-ir-alternativas/) kā teoriju (ja vien, protams, vēl ir palikuši tādi skeptiķi un „neticīgie tomi”).

Vēlu visiem ienesīgu biznesu 2011. gadā un paplašināšanos eksporta tirgu virzienā!

Par parādniekiem, kas nav samaksājuši komunālo pakalpojumu un dzīvokļa īres rēķinus, var runāt jebkurā gadalaikā, taču tieši ziemas periodā viņu dēļ pieaug kopējā parādu summa. Un tā tas arī turpināsies, ja namu pārvaldes beidzot cītīgāk nepiedzīs parādus. Ja tas notiktu, ļoti daudzos gadījumos varētu izvairīties no strupceļa (piemēram, kad debitors ir „piežmiegts” ar soda sankcijām, kuru apmērs gandrīz ir sasniedzis parāda pamatsummu).

Ņemot vērā mūsu pieredzi, es „komunālos” parādniekus iedalītu trijās kategorijās. Pirmā – aizmāršas, kas nav radušas ievērot maksājumu disciplīnu un pret rēķiniem un iekrātajiem parādiem izturas visai vieglprātīgi („Tad ta’ liela muiža, aizmirsu – samaksāšu vēlāk!”). Uz atgādinājuma vēstulēm reaģē saprātīgi. Šī ir perspektīvākā parādnieku kategorija.

Otrā – bez darba palikušie, kas aktīvi to meklē, taču bez īpašiem panākumiem. Knapi iztiek, strādādami gadījuma darbus. Viņiem ir ļoti grūti samaksāt parādu, jo jāuztur arī ģimene.

Trešā kategorija – bezcerīgie. Tie ir parādnieki, kam raksturīga absolūta depresija un degradācija (arī regulāra dzeršana, narkotikas). Viņi ir nolaiduši rokas un pat negrasās risināt situāciju. Te ir tikai viens risinājums – izlikšana no mitekļa.

Jā, ja situācija nonākusi strupceļā, tur nekas vairs nav darāms. Taču tajos gadījumos (kādu ir ļoti daudz), kad tuneļa galā vēl redzama gaisma, ar parādniekiem jārisina pastāvīgs dialogs un jāmeklē problēmas risinājums (piemēram, jāizveido maksājumu grafiks un rūpīgi jāseko tā izpildei). Šajā gadījumā pat nav būtiski, kā namu pārvalde risina parāda samazināšanas jautājumu – pašu spēkiem vai piesaistot specializētas kompānijas. Daudz svarīgāks ir neatlaidīgs, sistemātisks darbs, lai viss notiek bez aizķeršanās (lai neveidotos situācija, ka vakardienas parāds par vienu mēnesi ir pārvērties tūkstošos latu). Iespējams, namu pārvaldēs vārdos neviens neiebildīs pret to, ka vieglāk ir piedzīt „svaigu” un nelielu, nevis vecu un lielu parādu, taču praksē diemžēl ir vērojama pavisam cita aina.

Darbu ar parādniekiem pamatīgi apgrūtina un palēnina tas, ka namu pārvaldēs nav izveidota kvalitatīva datubāze ar parādnieku tālruņu numuriem. Bieži vien ir zināms tikai vārds, uzvārds un adrese. Taču iegūt šo informāciju (tālruņu numurus) nav nemaz tik sarežģīti, turklāt būtu vēlams, lai kreditors zinātu, pa kuriem numuriem var sazvanīt ne tikai dzīvokļa īpašnieku/īrnieku, bet arī kādu viņa radinieku.

Namu pārvaldēm vajadzētu ne tikai sistemātiski strādāt ar parādniekiem, bet arī būt elastīgām, lai rastu kompromisu parādu samaksas jautājumos. Atsevišķos gadījumos vajadzētu samazināt uzkrātos soda procentus vai pat tos norakstīt, citos varbūt piekrist daļējai parāda pamatsummas samazināšanai. Galvenais, lai ar debitoru tiktu risināts konstruktīvs dialogs, kas veicinātu naudas plūsmu.

Mūsu Maskavas biroja kolēģi atsūtīja interesantu stāstu. Pat tad, ja atgadījums ir mazliet piepušķots, tas ir pamācošs un rāda, kā jāprot vienoties pirmstiesas kārtībā. Un nav svarīgi, kāda ir strīda būtība: neapmaksāts rēķins vai savstarpējas pretenzijas, kas nav saistītas ar debitora parādu.

Tas notika provinciālā Krievijas pilsētiņā. Banka (turpmāk – B) un kāds uzņēmējs (turpmāk – U) nespēja rast kopīgu valodu jautājumā par veicamo operāciju komisijas maksu. Kad U konflikta atrisināšanas nolūkā vērsās B, B darbinieki indīgi paziņoja: „Rakstiet pretenziju, mēs to 60 dienas izskatīsim un tad vienalga atteiksim.” U devās prom no biroja, uz atvadām izmezdams: „Paši uzprasījāties.” Baņķieri nebija ņēmuši vērā, ka U ir monopolists pieminekļu un pamatu tēstā akmens piegādes jomā. Tā nu U iesniedza B prasīto pretenziju. Svētdienas vakarā ar kravas mašīnu to izveda cauri pilsētai, pie slēgtā B biroja ar ceļamkrāniem saudzīgi izcēla no mašīnas un novietoja uz lievenīša. Nākamajā rītā izrādījās, ka pretenzija traucē B darbiniekiem iekļūt birojā. Kaut gan patiesībā pretenzija bija visai pieticīga – ap desmit tonnu smaga korekta pelēkā granīta plāksne. Tajā atbilstoši prasībām bija iekalta pretenzija pret B. Ar visiem rekvizītiem, arī U adresi atbildes saņemšanai.

Saprotams, ka B šo lietu tā neatstāja. Bez biroja palikušie B darbinieki izsauca miliciju. Rūpīgi iepazinušies ar pretenziju, miliči paskaidroja, ka tas nav noziegums, bet gan civiltiesisko attiecību forma. Viņi ieteica B jautājumu ar U risināt kopīgas jurisdikcijas tiesā un aizbrauca. Bet pretenzija palika. B mēģināja to aizvākt pašu spēkiem, diemžēl izrādījās, ka U ir vienīgais laimīgais daudzasu treilera un atbilstošas tehnikas īpašnieks pilsētā. Bez tās aizgādāt plāksni prom nebija iespējams. Rezultātā B darbiniekiem nācās iekļūt savā darba vietā pa logiem.

Nākamajā dienā rajona tiesas tiesnese, uzklausījusi B sūdzību, atteicās piespiedu kārtā pieprasīt, lai U anulē pretenziju. Turklāt izrādījās, ka B nav tiesību noraidīt pretenziju tāpēc vien, ka tā iesniegta, izmantojot citus materiālus, nevis papīru. Tiesnese lēma, ka B pretenzija jānogādā arhīvā un jāizskata likumā noteiktajā kārtībā. Rezultātā trešajā dienā B nolīgtā strādnieku brigāde ar atskaldāmo āmuru tomēr sadalīja pretenziju pārvedamos gabalos. Tajā pašā dienā U piezvanīja uz B un pieklājīgi painteresējās par pretenzijas izskatīšanas rezultātiem. Izdzirdējusi U solījumu vilcināšanās gadījumā iesniegt jaunu pretenziju, nu jau „trīs lappuses garu”, B izvēlējās to nepiedzīvot un steigšus pazemināja U noteikto komisijas maksu, bet daļu pat atcēla.

Rezumējot man ir divi secinājumi. Pirmais: atbildētājai pusei jāsadzird, ar kādu pretenziju pie tās vēršas, jāiedziļinās lietas būtībā un jācenšas rast savstarpēji izdevīgu lēmumu, nevis jāgaiņā oponents prom kā uzmācīga muša. Ir bīstami pretenzijas izskatīšanu palaist pašplūsmā, birokrātiskā gultnē. Vienmēr jābūt iekšējās birokrātijas kontroles mehānismam.

Otrs secinājums: ja konflikta gadījumā puses paliek katra pie sava un dialogs nekādi neveidojas, ir svarīgi iesaistīt trešo pusi. Tas ļaus nepadziļināt konfliktu un nepadarīt to neatgriezenisku, bet gluži pretēji – atbrīvoties no emocijām, ieklausīties vienam otra argumentos un nonākt pie kompromisa.

Decembrī un janvārī, atbildot uz dažu mediju jautājumiem, kādu nozarei prognozēju 2010.gadu, es reālistiski norādīju, ka piedzīt parādus Latvijā nebūs vieglāk kā pagājušajā gadā. Kamēr uzņēmumu aktivitātes tik tikko uzņem apgriezienus un firmas, kas pārdod preces un pakalpojumus ar maksājumu atlikšanu, vēl lemj, kā rīkoties biznesā tuvākajos divpadsmit mēnešos, izteikšu dažas rekomendācijas. Tās attiecas uz kompāniju politiku kredītmenedžmenta jomā kopumā un konkrēti uz jautājumiem par cīņu ar parādniekiem.

To, kas tieši ietilpst kredītmenedžmenta „džentlmeņu komplektā”, mēs jau uzskaitījām http://blogi.nozare.lv/galinaserzante/2009/07/21/nav-apdrosinasanas-tacu-ir-alternativas. Īpaši neatkārtojoties, atzīmēšu, ka darbs ar jaunu pircēju/piegādātāju paredz obligātu tā pārbaudi, lai uzreiz uzzinātu, ar ko būs darīšana un vai ir vērts vispār sākt.    

Tālāk ir pastāvīgs pircēja monitorings, sekošana līdzi jebkādām būtiskām izmaiņām viņa darbībā, kas tieši vai netieši var ietekmēt kredītspēju un maksātspēju. Dabiski, ka īpaša vērība nepieciešama gadījumam, ja parādās negatīvas ziņas par pircēju (piemēram, pret viņu celta prasība tiesā). Turklāt pie šādas notikumu attīstības ir prātīgi, mazākais, padarīt stingrākus sadarbības nosacījumus, necerot uz mūžīgo „varbūt paveiksies”.

Par to, cik ārkārtīgi svarīgi ir kontrolēt apmaksas termiņus, var runāt mūžīgi. Šajā sakarā uzstājīgi rekomendēju izmantot tādu pakalpojumu kā rēķinu automatizētā administrēšana. Un tad jau pašā sākotnējā stadijā tiek kontrolēts kavēta maksājuma risks un tiek pieņemti mēri. Diemžēl Latvijas kompānijas pagaidām ne īpaši alkst pēc šī pakalpojuma atšķirībā no Rietumeiropas firmām un pat Krievijas uzņēmumiem (Krievijā tāds pakalpojums kļūst arvien populārāks).

Un beigās – ja rodas parāds un to vajag piedzīt, tad neļaujieties kārdinājumam ticēt solījumiem un ļoti ātri (ne vēlāk kā divus mēnešus pēc kavējuma brīža) nododiet lietu inkaso. Ik dienu saskaroties ar konkrētiem gadījumiem, kad kreditori gadiem tur pie sevis parādus un gaida sazin kādus brīnumus, saproti, ka vēl ne tik drīz vietējam biznesam parādīsies iedresēts ieradums un domāšanas veids kā Rietumos, kur 2-3 mēnešus veci parādi automātiski (bez liekām runām) tiek nodoti piedziņai.

Pēc būtības augstāk aprakstītie noteikumi ir universāli biznesam jebkurā tirgū. Taču šajos laikos tie īpaši skrupulozi jāievēro Baltijas valstīs (visupirms Latvijā un Lietuvā). Šeit pārmērīgi asi tiek izjustas tādas negatīvas tendences kā nemaksāšanas, bankrotu skaita, pamestu parādā palikušu kompāniju pieaugums.

Un tāpēc šodien ideālais variants, ja, protams, konkurences apstākļi atļauj, ir pāriešana uz priekšapmaksu. Daudzas firmas-pārdevēji tā jau ir izdarījušas.

Var arī prasīt personīgas garantijas no kompānijas-pārdevēja īpašniekiem. Tā, starp citu, praksē nav nemaz tik reta parādība. Taču personīga garantija ir kaut cik vērta tikai tad, ja tā ir nodrošināta ar reālu īpašumu, naudas resursiem. Un šī „nodrošinājuma” esamība jāpārbauda jau iepriekš.

Lielu darījumu gadījumā ir jēga apsvērt ķīlas, banku garantiju noformēšanu.

Šodien katram jācenšas atrast veidus, kā pasargāties, nodrošināties. Un, ja firmai-pārdevējam ir skaidrs, ka tā tirgū atrodas izdevīgākā stāvoklī nekā pircējs, tad var (un vajag) diktēt savus nosacījumus. Pat ja svara kategorijas kompānijām ir vienādas, pie līguma apspriešanas līdz beigām jāaizstāv savas intereses.

Veiksmīgu jums biznesu 2010.gadā un nekāpiet uz grābekļa!

Šodien ar baltu skaudību skatāmies uz tām kompānijām, kuras var atļauties pieprasīt priekšapmaksu par savām precēm/pakalpojumiem un/vai strādāt tikai ar ļoti uzticamu un šauru pircēju loku. Šīs firmas, kuru acīmredzot ir mazākums, var ievērojami mazāk pūļu veltīt savu partneru maksātspējas kontrolei un monitoringam. Vairākums uzņēmumu par šāda veida „siltumnīcas nosacījumiem” vien sapņo.

Kā gan var aizsargāties no to parādu rašanās riska, kas nav apmaksāti laikā vai netiks atgriezti vispār? Instrumenti it kā būtu – tā ir gan kredītrisku apdrošināšana, gan faktorings, gan bankas garantija, gan dokumentārs akreditīvs un citi, bet tā visa noformēšanai ir nepieciešams laiks. Tāpat ne visām firmām tas ir pa kabatai, un arī ne visām firmām tie tiks pārdoti. Nav noslēpums, ka, teiksim, kredītrisku apdrošinātāji šobrīd padara stingrākus noteikumus un kļūst ļoti izvēlīgi, lemjot par to, kam izsniegt polisi, bet kam to atteikt.

Tādos apstākļos daudziem uzņēmumiem gandrīz vai par vienīgo pieejamo nodrošināšanos kļūst informācijas monitorings, kas raksturo pircēju/klientu maksātspēju. Daži uzņēmumi līdz pat šim laikam cenšas apsekot tik svarīgus datus pašrocīgi, neregulāri, bez jebkādas sistemātiskas pieejas – piemēram, dažreiz pārskata „Latvijas Vēstnesi”, veic meklēšanu internetā, bet citi dzīvo pagātnē, sakot, ka „mums ar viņiem nekad nav bijis problēmu”. Bet diemžēl situācija strauji mainās. Ja monitorings nav vienmērīgi organizēts, tad var ļoti viegli palaist garām X stundu, kad pircēja finanšu stāvoklis strauji pasliktinās.

Ir dažādas automātiskā monitoringa formas un tā informatīvā satura varianti. Var sekot līdzi visai oficiālajai informācijai visā klientu portfelī, piemēram, par direktoru, juridiskās adreses un/vai pamatkapitāla izmaiņām, bet var sekot līdzi tikai „trauksmes signāliem” noteiktā vai visās firmās (piemēram, par to, ka šo uzņēmumu kā parādnieku ir nodevuši pirmstiesas parādu piedziņai jau viens vai vairāki kreditori vai pret viņu ir iesniegta prasība par maksātnespēju, nerunājot jau par to, ka firma ir likvidēta). Visos šajos gadījumos kompānija, kas ir monitoringa lietotāja, uzreiz saņem paziņojumu savā e-pastā. Un tajā gadījumā tai kā minimums ir informācija, lai lemtu, kā rīkoties radušajos apstākļos.

Atkārtošu, ka to kompāniju skaits, kas pārdod preces/pakalpojumus ar atlikto maksājumu un/vai kam ir daudz klientu, - tirgū ir vairākumā. Uzskatu, ka viņu bizness bez sistemātiska un noteikti automatizēta monitoringa pārvēršas par ikdienas staigāšanu pa mīnu lauku. Cik bieži gan pēdējos mēnešos mēs novērojam gadījumus, kad kreditors nodod debitoru parāda piedziņai, bet viņš līdz tam brīdim jau de facto ir bankrotējis! Ir skaidrs, ka par tādu ziņu neviens kreditors nepriecāsies. Bet tieši tāpēc arī jādomā jau laikus par to, kā izvairīties no šādas situācijas.