Mēs jau stāstījām, ka esam iegājuši Urālu reģiona tirgū, atverot biroju Čeļabinskā. Nu sākas regulāri komandējumi. Nezinu, vai šajā Krievijas pilsētā strādā vēl kādas Latvijas kompānijas (ja kāds kaut ko zina, rakstiet komentāros!), taču Latvijas preces turienes veikalu plauktos neredzējām.

Toties lietišķu tikšanos laikā ievērojām, ka šā reģiona kompānijām pagaidām nepietiek zināšanu un sapratnes par to, kā lietpratīgi organizēta kredītrisku vadība var palīdzēt biznesam. Lūk, daži novērojumi.

Rūpniecības uzņēmums. Ar tā pārstāvjiem risinām sarunas par sadarbības sākšanu, šķiet, jau pāris gadu, kad vēl nebijām plānojuši atvērt biroju Čeļabinskā. Visā kontaktēšanās laikā pastāvīgi tika skarta tēma par lielu parādu (vairāk nekā pusmiljonu eiro), ko vajadzētu piedzīt. Parādnieks bija juridiska persona kādā Āzijas valstī. Galu galā parādu piedziņai mums nenodeva (taču katru reizi solīja), un kreditoram ar to diez ko neveicās. Tiesa, viņš arī neko daudz lietas labā nedarīja. Nav zināms, vai patlaban ir kaut mazākā iespēja parādu atgūt. Bet cik laika veltīgi zaudēts!

Ražošanas kompānija. Galvenais kredītrisku jautājumā ir drošības dienests. Starp citu, Krievijas firmām ļoti raksturīga aina – kredītmenedžmenta jautājumi tiek nodoti drošības dienesta pārziņā (turklāt mēdz gadīties, ka šāds pilnvaru sadalījums vērojams arī uzņēmumos, kur Krievijas biroju vada ārzemju topmenedžeris, bet īpašnieki ir no Rietumeiropas). Aprunājušies ar drošības dienesta pārstāvjiem, uzzinām, ka viņi pirmām kārtām pārbauda, vai potenciālajiem partneriem nav tumšas pagātnes – piemēram, vai nav saukti pie administratīvās vai kriminālās atbildības vai arī to pagātnē nav bijis kāda cita krimināla nodarījuma. Ja partneris ir izgājis tādu feiskontroli, ar viņu sāk sadarboties, cita starpā uz nomaksu pārdodot preces par visai pieklājīgām summām. Savukārt ekonomiskā riska novērtējums (kaut vai elementāra pārbaude – vai ar šo pircēju var sākt darījumus bez priekšapmaksas) vai nu netiek veikts vispār, vai arī to veic nesistemātiski. Nav grūti iedomāties, ar ko var beigties tāda akla uzticēšanās. Rādām drošības dienesta pārstāvjiem mūsu kredītu un finanšu pārskatu paraugus, kuros aprēķinām ieteicamo kredītlimitu. Sarunu biedru reakcija liecina, ka uz viņiem tas atstājis vērā ņemamu iespaidu un viņu sejā lasāms mēms jautājums: kā gan mēs līdz šim esam strādājuši, neanalizējot savu pircēju maksātspēju!?

Enerģētikas uzņēmums. Risinot pārrunas, vārds pa vārdam noskaidrojas – kompānijai ir ļoti liels debitors (runa ir par desmitiem miljonu rubļu), kurš būtu gatavs samaksāt, taču nevar, jo pašam ir milzum daudz parādnieku. Mēs jautājam, vai debitors būtu gatavs apspriest šādu algoritmu: mēs viņam palīdzam kā kreditoram, bet piedzītās summas viņš novirza savu parādu dzēšanai. Enerģētikas uzņēmuma vadības pārstāvim šāda doma nav ienākusi prātā. Viņš tai piekrīt. Paskatīsimies, kā tas nostrādās Urālos. Latvijā, Baltijas reģionā šis mehānisms (palīdzēt kreditoram, atrisinot viņa debitora problēmas) darbojas. Domāju, ka izdosies arī Čeļabinskā.

Varētu minēt vēl daudz piemēru, taču kopumā tendence ir skaidra. Kredītmenedžmenta pakalpojumu tirgus stāvoklis Urālu reģionā un uzņēmēju attieksme pret to atgādina situāciju Latvijā 90. gadu vidū un beigās un šā gadsimta sākumā. Īsāk sakot, neiekopts darba lauks.

Nesen, atbildot uz avīzes Dienas Bizness jautājumiem, izteicu viedokli par tēmu „Mūsu cilvēku (kā privātpersonu) parādi, kas radušies, viņiem uzturoties ārzemēs”. Izteikties lūdza lakoniski, tāpēc ārpus raksta palika daļa interesantu detaļu, kuras izstāstīšu tagad.

Uzreiz sacīšu, ka mūsu debitori, ar kuriem saskaramies, ir Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, kā arī NVS valstu (pārsvarā Krievijas un Ukrainas) iedzīvotāji. Mums piedziņai nodod galvenokārt Anglijā, Īrijā, Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Austrijā, Itālijā radušos parādus. Tie saistīti ar mašīnu nomu, medicīnisko apdrošināšanu, ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, tostarp auto novietošanu neatļautā vietā, apģērba, apavu, sadzīves tehnikas iegādi sīkvairumtirdzniecībā ar realizācijas noteikumiem, maksas pakalpojumu izmantošanu internetā (piemēram, tematiskas informācijas vai ziņu abonēšanu), kredītkaršu limita pārsniegšanu.

Šie parādi ir pietiekami svaigi – ne vecāki par vienu gadu. Summas – vidēji no 1–2 līdz 5 tūkstošiem eiro.

Medicīniskajā apdrošināšanā visai bieži saskaramies ar situācijām, kad problēma radusies tāpēc, ka privātpersona, kam sniegta ambulatorā vai stacionārā medicīniskā palīdzība, par notikušo nav informējusi savu apdrošinātāju (ne uzturoties ārzemēs, ne atgriežoties mājās). Apdrošinātais uzskata: ja reiz viņam ir polise, tātad viss atrisināsies automātiski. Diemžēl tā tas nebūt nav. Mēs zinām gadījumus, kad parādnieki – fiziskas personas – pat tiesājas ar savām apdrošināšanas kompānijām, pieprasot segt medicīniskos izdevumus, taču apdrošinātāji atsakās maksāt, pamatojoties uz to, ka klients polisē norādītajā termiņā nav ziņojis par apdrošināšanas gadījumu. Objektivitātes labad piebildīšu, ka praksē netrūkst lietu, kurus izdodas noregulēt konstruktīvi un ātri: apdrošinātais kategoriski atsakās apspriest parāda atdošanu un atbildību par to noveļ uz apdrošināšanas kompāniju, kura savukārt, noskaidrojusi notikušā apstākļus, operatīvi apmaksā kaut kad izrakstīto rēķinu.

Nomājot automašīnu, mūsu cilvēki nenoformē tās nodošanas aktu, tālab uz līdzenas vietas sākas lielas problēmas. Piemēram, Vācijā mašīnu var vienkārši nodot un doties prom. Neviens nepiedāvās parakstīt aktu, kas apliecina, kādā stāvoklī mašīna ir nodota, tāpēc pašiem šis dokuments jājautā autonomas birojā. Pēc tam noskaidrojas, ka mašīnai konstatēti bojājumi (teiksim, skrāpējumi, nelielas buktes). Iespējams, tos radījis kāds nākamais auto nomātājs, taču to pierādīt vairs nav iespējams, jo mūsu debitora rīcībā nav dokumentāra apliecinājuma, ka mašīna nodota pilnīgā kārtībā.

Strādājot ar šādiem parādiem, esam secinājuši: parādnieks – „mūsu cilvēks” – saņēmis vēstuli no ārvalstu kreditora (piemēram, no slimnīcas, autonomas kompānijas, citu pakalpojumu sniedzēja), taču tā bijusi angļu vai vācu valodā, tāpēc viņš tekstā nav iedziļinājies un vēstuli vienkārši izmetis. Taču šādas vēstules nekādā ziņā nedrīkst ignorēt. Nākotnē tas var radīt nepatikšanas, kādas parādnieks tobrīd pat nespēj iedomāties. Nekad nevar zināt, kādās Eiropas nemaksātāju datubāzēs un citos „melnajos sarakstos” var ierakstīt konkrētās privātpersonas vārdu. Piemēram, mums zināms gadījums, kad Krievijas iedzīvotājam, kas ieradās Spānijā atpūsties rezervētā viesnīcā, atteica apmešanos tajā, jo viesnīcas rīcībā bija informācija, ka šim tūristam kādreiz bijušas problēmas ar pakalpojumu apmaksu Vācijā.

Rezumējums – kārtējo reizi ieteikšu nebūt slinkiem un izlasīt līgumu nosacījumus. Neviens pakalpojums netiek sniegts bez maksas. Ir ne tikai jāatceras par savām tiesībām, bet arī jāzina, kādas pretenzijas pret jums var tikt izvirzītas (atcerēsimies gadījumus ar autonomu).

Lietuvas biroja kolēģi pastāstīja par sarunu ar Klientu kreditoru, kuru varētu iekļaut kategorijā „domādams neizdomāsi”. Kreditors interesējās, vai iespējams piedzīt parādu no konkrētas firmas. Mēs atbildējām, ka šī firma jau pirms diviem gadiem bankrotējusi un Uzņēmumu reģistrā tās vairs nav. Kreditors par to bija izbrīnīts ne pa jokam un jautāja: „Tur tiešām vairs neko nevar darīt?” Smejies vai raudi…

Taču, ja runājam nopietni, jāteic, šāds dialogs ir uzskatāms apliecinājums tam, kāpēc mēs pastāvīgi aicinām kreditorus nodarboties ar parādiem, kamēr tie vēl ir svaigi. Piedzīt parādu pašiem vai uzticēt to speciālistiem no malas – tas jālemj katram pašam. Galvenais – nestiept gumiju, riskējot nokavēt brīdi, kad vēl ir kaut mazākā iespēja vismaz kaut ko saņemt no debitora.

Pēc virknes veiksmīgu pirmstiesas parādu piedziņas gadījumu NVS tirgū pēdējo mēnešu laikā īsi izklāstīšu galvenos novērojumus, ko varētu ņemt vērā kreditori. Visās lietās debitori bija juridiskas personas, savukārt parādu summas diezgan ievērojamas – intervālā 50–100 tūkst. līdz 300 tūkst. eiro.

Nenogurusi joprojām atkārtošu, ka izšķirošais ir un paliek cilvēciskais faktors. Parādā esošajā uzņēmumā jāatrod vajadzīgais cilvēks un, protams, jāizveido ar viņu labs kontakts. Ar šo cilvēku taču nāksies daudz komunicēt (vismaz vienu vai divus trīs mēnešus) – gan sazvanīties, gan sarakstīties un, iespējams, arī tikties. Nav nepieciešams, lai šis cilvēks būtu kompānijas vadītājs. Vienā no pēdējām lietām, kur debitors bija kāds Pēterburgas uzņēmums, ģenerāldirektors iecirtās – neko nemaksāsim, līdz ar mums norēķināsies Āzijas partneri. Taču beigās samaksāja, piekrita savu top menedžeru viedoklim par to, kādas nepatikšanas un grūtības var radīt šāda spītība.

Pastāvīgi pārliecinos, ka daudzām Krievijas kompānijām reputācijas riski nav tukša skaņa. Ja uzņēmums turpina normāli strādāt un negrasās pazust no tirgus, no perspektīvas nonākt parādnieku reģistrā tas baidās kā no uguns. Firmas saprot, ka ar tādu aptraipītu mundieri tām neizdosies no piegādātājiem iegūt izdevīgus apmaksas nosacījumus, savukārt apdrošinātāji neapdrošinās darījumus ar viņu līdzdalību un rezultātā tās zaudēs konkurentiem.

Patlaban kopumā labi parādus atmaksā NVS Āzijas republiku kompānijas. Es runāju par Kirgizstānu, Turkmenistānu, Uzbekistānu un Kazahstānu. Īpaši konstruktīvi rīkojas kreditoriem parādā palikušie distributori un dīleri. Viņi baidās zaudēt zīmolu, ar kuru sadarbojas, baidās, ka tas sāks sadarboties ar konkurentiem, un tāpēc par katru cenu atrod naudu. Patlaban šajās valstīs bankas aktīvi atver kredītlīnijas, un kreditoram ir ļoti svarīgi nepalaist garām šo momentu. Tad parāda atmaksas varbūtība ir ļoti augsta (spriežu pēc konkrētām lietām, ar kurām nodarbojamies).

Nobeigumā neliels akmentiņš kreditoru dārziņā. Protams, ne jau visu, bet gan to, kuri pārāk ilgi prāto par kompromisa priekšlikumiem parādu situācijas risināšanā. Ļoti labi saprotu, ka gribas visu izskaitļot, pārbaudīt līdz pēdējam. Taču šādas neizlēmības vai apzinātas vilcināšanās dēļ bieži tiek zaudēts dārgais laiks un reizēm pat pēdējā iespēja saņemt no parādnieka vismaz kaut ko. Tie, kas strādā ar NVS valstu firmām, zina, cik sarežģīti reizēm ir veikt standarta transakciju līguma ietvaros (valūtas regulējuma īpatnības, banku prasības utt.). Situācija kļūst vēl sarežģītāka, ja līguma termiņš ir beidzies, jums palikuši parādā, taču ir gatavi norēķināties. Tāpēc, godātie kreditori, lūdzu, domājiet ātrāk! Tas ir jūsu pašu interesēs.

Pirms pusotras nedēļas informējām Latvijas medijus par populārākajām atrunām, ko parādnieki visbiežāk izmanto, lai skaidrotu, kāpēc viņiem nav naudas parāda atmaksai vai arī kāpēc to nav iespējams atmaksāt tieši šobrīd. Pieļauju, ne visi ir pamanījušu interesanto informāciju, tāpēc atļaušos to dublēt savā blogā.

Apkopojot populārākās atrunas, akcents tika likts uz parādniekiem – juridiskām personām Latvijā un NVS valstīs (pirmām kārtām Krievijā un Ukrainā). Kopumā Balt Risk un IGK speciālisti atlases kārtībā izpētīja aptuveni trīstūkstoš kompāniju pusotra tūkstoša privātpersonu sniegtās atbildes laikā no 2009. gada līdz 2010. gada maijam.

Latvija

Populārākie iemesli, ko Latvijas debitori min sarunā ar inkaso speciālistiem:

Patlaban, protams, ļoti populāri ir atsaukties uz krīzi un attiecīgi arī uz nemaksāšanu. Tādas frāzes pastāvīgi dzirdam no firmām–parādniekiem gan Latvijā, gan citās valstīs. Mūsu pieredze liecina, ka no visām kompānijām, kas piesauc smago ekonomisko situāciju, 70-80% saka taisnību.

Nav teikts, ka dažādu iemeslu izgudrošana norāda uz to, ka debitors rezultātā parādu nesamaksās. Bieži vien firmas cenšas elementāri novilcināt laiku, lai atrisinātu pašreizējās finansiālās grūtības, tostarp arī akūto apgrozījuma līdzekļu deficītu. Nevēloties krist kaunā, firma atsaucas uz šķietami attaisnojošiem iemesliem (nav saņemts rēķins, grāmatvedis ir atvaļinājumā, šefs devies komandējumā utt.).

Runājot par privātpersonām, jāteic, ka izplatīta ir situācija, kad cilvēks ir nolēmis atteikties no interneta provaidera vai telefona operatora pakalpojumu saņemšanas, taču informējis par to tikai mutiski, nevis noformējis oficiālu dokumentu. Un tad brīnās, ka viņam iekrājies parāds.

NVS valstis (galvenokārt Krievija un Ukraina)

Populārākie argumenti, kurus kā attaisnojošu iemeslu izmanto firmas–debitori šajās valstīs:

1. Beidzies valūtas darījumu pases derīguma termiņš.

2. Liela valūtas kursa atšķirība preces iegādes un maksāšanas brīdī, tāpēc gaida valūtas kursa krišanos. 

3. Bilancē parāda nav.

4. Mēs preci neesam saņēmuši, ar kreditora preci strādājam tikai ar starpniekiem.

5. Gaidām vēlēšanas un turpmāko politisko virzienu valstī.

Atšķirībā no Latvijas Krievijas un Ukrainas uzņēmumiem, veicot eksporta–importa operācijas, ir jānoformē valūtas darījuma pase. Ja beidzies tās derīguma termiņš, bet kreditors maksājumu nav saņēmis, segt parādu tiešā veidā ir ļoti problemātiski. Bieži vien mums vienkāršāk ir saņemt no parādnieka summu rubļos un tad samaksāt kreditoram valūtā. Ar parādniekiem no Āzijas valstīm ir vēl sarežģītāk, jo to likumdošana prasa vispirms konvertēt valūtu, kuru var gaidīt mēnešiem un pat gadiem ilgi.

Daudzi Krievijas un Ukrainas uzņēmumi atsakās operatīvi dzēst parādu krasā valūtas kursa svārstību periodā (skat. 2. punktu augstāk). Situāciju Krievijā un Ukrainā sarežģī arī pastāvīga dažādu shēmu izmantošana, kad preces saņēmējs ir viena kompānija, bet maksātājs – cita (iemeslu reitinga 4. punkts). Ļoti daudzos gadījumos šī „cita” ir ārzonas firma, bet piedzīt parādu no ārzonas ir gatavās galvassāpes.

Mūsu prakse liecina, ka parādnieks ķeras pie kreatīviem līdzekļiem un izgudro atrunas tajos gadījumos, kad parāda atmaksas noregulēšanas jautājums vairs nav tikai kreditora un debitora divpusēja lieta. Tajā ir iesaistījusies trešā persona, kurai kaut kas ir jāatbild un kura neliksies mierā, līdz būs gūta skaidrība par parāda atmaksu.”

Reālu Balt Risk un IGK AG speciālistu sarunu ar parādniekiem piemēri (bez komentāriem)

1) Kārtējais zvans kompānijai–debitoram (D.).

D.: „Bilancē parādu nevaram atrast.”

Balt Risk/IGK: „Mēs taču jums pa faksu jau vairākas reizes esam nosūtījuši mūsu vēstuli ar dokumentiem.”

D.: „Neesam saņēmuši. Nosūtiet vēlreiz.”

Balt Risk/IGK: „Nosūtījām. Vai tagad saņēmāt?”

D.: „Nezinām. Faksa aparāts ir šefa kabinetā, bet kabinets ir aizslēgts. Šefs no atvaļinājuma atgriezīsies pēc mēneša.”

2) Kārtējais zvans debitoram, lai vienotos par termiņiem, kādos tiks samaksāts par saņemto preci (iekārtas rezerves daļām).

D.: „Mēs nemaksāsim. Kāpēc? Direktors teica, ka mums šī prece patlaban nav vajadzīga.”

Balt Risk/IGK: „Bet jūs taču preci saņēmāt pirms 6 mēnešiem. Jūs to bijāt pasūtījuši, un par to bija jānorēķinās pirms 5 mēnešiem.”

D.: „Nu un tad? Tagad mums tā nav vajadzīga.”

Balt Risk/IGK: „Vai varat atdot preci kreditoram?”

D.: „Nē. Tā ir mūsu prece. Kāpēc mums tā jāatdod? Ja nu mums to ievajagas?”

Balt Risk/IGK: „Tad jums par preci jāsamaksā.”

D.: „Nē. Direktors teica – nemaksāsim. Mums taču prece pašlaik nav vajadzīga.”

Balt Risk/IGK: „Un kad jums tā būs vajadzīga?”

D.: „To nezina neviens. Pat direktors ne.”

Lai kur es tiktos ar potenciālajiem klientiem – Latvijā, NVS vai Rietumos, tie noteikti interesējas, vai ir izdevies piedzīt ļoti lielus parādus. Reizēm jautā skaidri un gaiši: ja vajadzēs piedzīt miljonu, varēsiet? Es neminstinoties atbildu, ka, protams, varēsim! Un pastāstu reālu atgadījumu. Pirms pāris gadiem mūsu praksē bija patiešām liela veiksme. Tā inkaso biznesā pieņemts dēvēt veiksmīgu ļoti ļoti lielu parādu piedziņu. Šis stāsts ir tieši par miljons dolāriem – es nejokoju…

„Brašo” 90. gadu beigās kādai pazīstamai Krievijas kompānijai ar viltus līgumu un firmu palīdzību krāpnieki nolaupīja miljons dolāru. Veikusi ceļu caur desmitiem firmu un rēķinu, rezultātā apaļā summa stabili iegula kādas ārzonas kompānijas kontā vienā no Lietuvas bankām. Kreditors (Krievijas kompānija) bija paspējis izsekot naudas ceļu, taču atgūt to nespēja. Tā kā par šo miljonu interesējās vairāk nekā desmit kompāniju, Lietuvas tiesībsargājošās iestādes kontu arestēja.

Piekrāptā Krievijas kompānija atkal un atkal mēģināja atgūt līdzekļus, taču nesekmīgi. Miljons piesaistīja arī afēru īstenojušo krāpnieku uzmanību, taču arī viņu pūliņi piekļūt kārotajai naudai nedeva vēlamo rezultātu. Strauji tuvojās prasības noilguma termiņš (tik ātri bija pagājuši teju desmit gadi).

Krievijas kreditors atrada mūs, holdingu IGK, un pirmām kārtām lūdza prognozēt, vai situācija patiesi ir bezcerīga. Kopīgi ar Krievijas un Lietuvas kolēģiem, piesaistījuši arī speciālistus no uzņēmuma Balt Risk, kam bija darba pieredze Lietuvā, mēs steidzami izskatījām dažādus problēmas atrisināšanas variantus un secinājām, ka pat šķietami tik bezcerīgā lietā ir izredzes uz panākumiem. Kreditors ilgi domāja, taču, pārliecinājies, ka piedāvātās piedziņas metodes ir likumīgas, piekrita mūsu piedāvājumam, jādomā, cerot vienīgi uz brīnumu, jo daudzi advokāti un juridiskie biroji nebija spējuši palīdzēt.

Neiedziļinoties visās juridiskajās detaļās, varu teikt, ka problēmas atrisinājuma atslēga atradās teju pašā virspusē. Mūsu kompānija kreditora vārdā sagatavoja un iesniedza prasību Krievijas tiesā, pieprasot anulēt „viltus līgumu”, kas bija noslēgts starp kreditoru un viltus kompāniju. Tiesa anulēja līgumu, jo darījums faktiski nebija noticis. Saskaņā ar šo lēmumu nauda bija jāatdod kreditoram. Pēc Krievijas tiesas lēmuma likumīgas stāšanās spēkā tas bez jebkādiem sarežģījumiem tika apstiprināts arī Lietuvas tiesā un izpildīts par labu kreditoram. Miljons dolāru tika atdoti to likumīgajam īpašniekam. Piebildīšu, ka kopumā viss ilga gadu.

Protams, gadījums ir unikāls (ne katru dienu piedziņai nodod miljonu vai pat vairāk vērtu parādu), taču nevienā situācijā nevajag ļauties izmisumam un pamest iesākto pusratā, – pat tad, ja tā šķiet bezcerīga. Un, protams, der atcerēties: jo agrāk mums parādīs šķietami neperspektīvu lietu, jo labāk – laika faktors un termiņu ievērošana var izrādīties izšķiroša.

Ja reiz esam sākuši runāt par Krievijas tirgu, piebildīšu, ka patlaban Krievijā un NVS valstīs parāda piedziņas perspektīvas vairāk ir atkarīgas no konkrētās lietas sarežģītības un samezglotības, mazāk no parāda summas. Galvenā problēma ir dokumentu „sliktā kvalitāte”, t.i., joprojām populāras ir tā dēvētās preču piegādes pelēkās shēmas. Piemēram, prece tiek piegādāta caur starpniekiem, bet maksājumus veic trešā, visbiežāk ārzonas, kompānija. Tajā nav nekā pretlikumīga, taču visus darījuma elementus var uzskatīt tikai par atsevišķām epizodēm, bet par vienu veselu darījumu tās nekļūst elementāra vajadzīgo dokumentu, piemēram, pat līgumu trūkuma dēļ.

Ja kompānija parādniece turpina aktīvu darbību tirgū, izredzes piedzīt parādu ir visai augstas.

Pēdējā laikā no vairākiem saviem paziņām esmu dzirdējusi, ka, šķiet, atkal atgriežas „trakie deviņdesmitie”, kad notika t.s. „nežēlīgās” parādu piedzīšanas. Starp citu, no tiem laikiem arī ir šī maldīgā asociācija, ka parādu piedziņa un „gludeklis + lodāmurs” ir viens un tas pats.

Neskatoties uz šo tautā izplatīto stereotipu, ne man, ne arīdzan maniem kolēģiem dzīvē ne reizi ar tādiem puišiem nav nācies tikties.

Tiesa, vairākiem žurnāliem dažas inkaso kompānijas ir atzinušas, ka viņu „puiši staigā pa dzīvokļiem”. Ja šie puiši ir tiesu izpildītāji, tad viss ir kārtībā, taču ja tā ir viņu pašu iniciatīva…

Minēšu kādu gadījumu no dzīves.

Tātad… Reiz man bija garāža.

Kooperatīva vadība nez kāpēc sāka arvien biežāk pieprasīt samaksu par kaut kādiem mistiskiem pakalpojumiem. (Protams, mēs, garāžas īpašnieki, paši bijām vainīgi: kādu vadību izvēlējāmies, tādas cenas arī dabūjām, bet tomēr… Ja godīgi, tas bija jau pirms kādiem desmit gadiem, tāpēc šobrīd neatminos, par ko konkrēti bija šis strīds. Atceros vien faktus.)

Ar laiku man apnika maksāt neadekvātās naudas summas, un es sāku strīdēties. Savukārt, kamēr šis strīds ilga, tikmēr es nemaksāju.

Priekšsēdētāja atbildes reakcija bija sekojoša: viņš pavēlēja apsardzei, lai mana mašīna netiktu izlaista no garāžas, kamēr viss nebūs samaksāts līdz pēdējam santīmam. Apsardze, protams, godprātīgi pildīja šo pavēli, un kādu reizi pie izbraukšanas barjera netika pacelta.

Es izsaucu pašvaldības policiju. Tie atbrauca ļoti ātri, izprašņāja mani un apsardzi. Tāpat viņi apsardzei pieprasīja tiesas lēmumu, uz kura pamata viņi ir arestējuši manu automašīnu. Protams, tādu dokumentu apsardze uzrādīt nevarēja.

Tad policisti piekodināja: „Ja vēlreiz kas tāds atkārtosies, tad priekšsēdētājam tiks uzlikts naudas sods.” Rezultātā mani izlaida no garāžas. (Starp citu, ar priekšsēdētāju es pēc tam vienojos :))

Kādus secinājumus no šī gadījuma varam gūt? Lūk!

Jāstrādā pēc tiesiskuma principiem, pretējā gadījumā var sanākt nepatikšanas. Pie tam tas jāievēro ne tik daudz inkaso kompānijai, cik pašam kreditoram: viņš taču pats ir devis pilnvaru strādāt ar debitoru. (Kā piemērs tam ir minētais gadījums - ne jau apsardzi grasījās sodīt, bet gan priekšsēdētāju.)

Nevajag novest lietas līdz tādai pakāpei, kad alternatīva „beisbola nūju pielietošanai” vairs netiek izskatīta. Pēc iespējas ātrāk nepieciešams uzsākt aktīvas pārrunas gan no kreditora, gan debitora puses.

Bet vēl labāk ir regulāri veikt parādu profilaksi. Par to mēs jau esam runājuši daudzas reizes. Instrumentu ir daudz. Katrai konkrētai „kaitei” iespējams piemeklēt savu „vakcīnu”.

Kā jau visbiežāk gadās, cilvēki nepievērš uzmanību tam, kas atrodas rokas stiepiena attālumā.. Lūk, svaigs piemērs iz dzīves. Kredītu menedžmenta kompānijas darbinieks nolēma iegādāties virtuves kombainu. Kas vēl varētu būt vienkāršāk: dators uz galda, internets pieslēgts, ieej internetveikalā, izvēlies, maksā, saņem. Tā arī tika izdarīts.

Tikai nezin kāpēc kombains netika atvests norādītajā dienā. Atkal nekādu problēmu: telefons, zvans. Bet otrā galā kaut kāda neizprotama murmināšana: „Ak, atvainojiet, nepaspējām, pagaidiet, mūsu piegādātājs preci vēl nav atvedis, zvaniet rīt…”

Ko dara uzņēmuma darbinieks? Rīkojas loģiski: ieiet savas firmas datubāzē un redz, ka šis pārdevējs jau vairākkārt nonācis dažādu inkaso kompāniju redzeslokā. Un tas nozīmē, ka jebkurā citā situācijā pircējs varētu vienkārši palikt bez šī kombaina vispār. Izmantojot profesionālās iemaņas, mūsu darbinieks, protams, panāca savu mērķi un virtuves kombainu saņēma. Bet ko lai dara pārējie?

Bet kāpēc gan nemainīt augstākminēto darbību secību? Varbūt vispirms apskatīties potenciālā pārdevēja kredītvēsturi, bet tikai pēc tam pārskaitīt viņam naudu? „Ja vien man vakar būtu tik daudz prāta, cik manai sievai rīt!” Cik gan reizes mēs paši sev esam izteikuši šo frāzi.

Varbūt mums ir radies stereotips: ļaunprātīgs parādnieks = pircējs, un tāpēc, ja mēs paši kļūstam par pircējiem, tad mums pat prātā neienāk, ka pārdevējs var mūs piekrāpt. Labi, viņš mūs nepiekrāps, bet neizpildīs savus pienākumus vai arī izpildīs tos, taču ne laicīgi. Bez tam nevajag aizmirst, ka mūsu priekšā veikals ir pārdevējs, bet kāda cita priekšā tas ir pircējs.

Taču pašlaik, un īpaši pašlaik, grūti ir visiem – gan pārdevējiem, gan pircējiem. Gan vieniem, gan otriem rodas problēmas ar maksājumiem. Tieši tāpēc pirms dot sūri pelnīto naudu (tas attiecas gan uz pārdevējiem, kas pagarina maksājuma termiņu, gan uz pircējiem, kas maksā avansā), pārbaudiet, kam jūs to uzticat.

Pagājušā gada otrajā pusē visi, kam tik nebija slinkums, izteicās par parādiem, parādniekiem, to katastrofālo pieaugumu, par inkaso kompānijām, kuras piedzen šos pašus parādus utt.

Taču man gribētos vēlreiz vērst uzmanību uz pašreizējo situāciju.

Gada nogalē īpaši pastiprinājās šāda tendence – parādniekiem ļoti strauji izmainījās finanšu situācija. Lūk, parādnieks (nav svarīgi, juridiska vai fiziska persona) - it kā līdz šim finansiāli stabils subjekts, taču… šobrīd arī viņam vienkārši nav ar ko samaksāt. Saprotams, ka tam ir daudz iemeslu: gan apgrozījums uzņēmumiem ir krities, nomas - elektrības - gāzes izmaksas nestāv uz vietas, tāpat arī bezdarbs ir mērķtiecīgi audzis utt. Domāju, ka arī šogad šīs tendences tikai pastiprināsies.

Kreditoram no tā, ka šie iemesli ir zināmi, vieglāk nekļūst: viņam arī ir jāmaksā par visām šīm pašām lietām, piem., par īri, elektrību un gāzi, arī viņam nauda ir vajadzīga. Tas viss ir saprotams, taču kā šo naudu atgūt? Lietderīgi būs vēlreiz uzsvērt svarīgākos momentus.

1. Nevilkt garumā ar parādu piedziņu. Skaidrs, ka, ja arī parādnieka finansiālā situācija uzlabosies, tad tas nebūs tik drīz. Par kreditoru daudzajām un dažādajām morāla rakstura šaubām un par to, kāpēc labāk šim procesam ir piesaistīt speciālistus, esmu jau rakstījusi. Varu tikai vēlreiz atgādināt: laiks ir nauda. Un inkaso kompānijas uzdevums nav nomocīt līdz nāvei debitoru, jo „dzīvs” viņš vēl var atdot naudu, savukārt „miris” – diez vai. Inkaso kompānijai ir jāatrod tāds variants, kura gadījumā kreditors saņemtu savu naudu, savukārt debitors atgrieztu parādu un paliktu „dzīvs”.

2. Regulāri izmantot informāciju no dažādiem avotiem: no Uzņēmumu reģistra, Latvijas Vēstneša, no inkaso kompāniju nemaksātāju reģistriem vai arī visas šīs informācijas monitoringa rezultātā iegūtu apkopojumu. Mums ir ne mazums gadījumu, kad vienu un to pašu parādnieku mums vairākas reizes nodod dažādi kreditori. Tāpēc mēs uzreiz brīdinām tos, ka cerības piedzīt parādu ir mazas, un ja šī firma figurē maksātnespējīgo sarakstā, tad cerība ir vēl nereālāka. Ja šāda informācija laiku pa laikam ir Jūsu rīcībā, tad izredzes atgūt parādu ir lielākas. Mums ir bijuši gadījumi, kad kreditors veselu mēnesi ir vilcinājies – nodot parādnieku mums vai nē. Savukārt, kad beidzot tas nolēma, bija jau par vēlu: debitors bija atzīts par maksātnespējīgu.

Var likties, ka es nonāku pretrunās ar sevis teikto: sākumā - atdodiet ātrāk piedziņai, pēcāk- „izstiepiet” parādu, lai debitors „paliktu dzīvs”. Taču tieši tāpēc arī strādā speciālisti – lai atrastu visefektīvāko veidu, risinot katru atsevišķu individuālu problēmu.

Pirms dažām dienām pie mums birojā notika raksturīgs gadījums. Atsteidzās nikna kundze. Viņai esot atteikts līzings sadzīves tehnikai tāpēc, ka viņa ir iekļauta Balt Risk Nemaksātāju reģistrā. Viņa sašutusi sāka mums stāstīt, ka viņai nav nekāda parāda. Un viņa esot šokā par to, ka viņai ne tikai nedod līzingu, bet arī nomelno viņas labo vārdu…

Mēs izskatām šī atteikuma pamatojumu, un mūs mazliet pārņem satraukums: parāds ir datēts ar 2001. gadu. Vai mēs atradīsim pie sevis apstiprinājuma dokumentu viņas parādam? Nē, pie mums kā aptiekā ir viss: gan līgums ar kreditoru, gan tā pieprasījums par parāda piedziņu, gan informācija, kad un kādas vēstules mēs esam sūtījuši viņai, gan arī visa sarakstes vēsture ar viņu. Pierādījumi, kā saka, pilnā apjomā.

Kundze samazina apgriezienus, bet joprojām turpina satraukties - sak, es samaksāju. Noskaidrojās, ka 2005. gadā. Bet mēs taču neko par to nezinām. Parasti slēdzam lietu pēc trīs mēnešiem, ja pārrunās ar debitoru nav nekāda progresa. Tā bija arī ar šo lietu, bet attiecīgais ieraksts Parādnieku reģistrā, protams, bija veikts. Nav brīnums, ka kreditors, kuram viņa samaksāja pēc četriem gadiem, neatcerējās, ka viņam bija mūs jāinformē par to, ka parāds ir dzēsts. Jāpiebilst, ka mēs vienmēr sakām debitoram: „Ja Jūs dzēšat parādu, tad, lūdzu, painformējiet ne tikai kreditoru, bet arī inkaso kompāniju,” lai nenokļūtu tādās situācijās.

Bet arī tas vēl nav viss. Kundzei bija jāatmaksā parāda summa + soda sankcijas. Viņa ir dzēsusi tikai pirmo daļu. Soda procenti nav samaksāti. Tāpēc mums nav tiesību slēgt visu parādu un sūtām viņu pie kreditora. Tikai pēc vienošanās ar kreditoru, ja viņš atteiksies no pretenzijas uz soda sankcijām, mēs varam ievietot Nemaksātāju reģistrā piezīmi par to, ka viss parāds ir dzēsts. Neizejot no mūsu biroja, sieviete un kreditors ilgi sazvanījās un turpināja pārrunas. Gala rezultātā kreditors piekrita pilnīgi atteikties no pretenzijas. Tā kundze tika attaisnota.

Ja pavisam īsi par secinājumiem, tad to izskatītajā piemērā ir trīs:

1. Nemaksātāju reģistrs darbojas: kaut pēc četriem gadiem, bet kreditors saņem savu naudu.

2. Nemaksātāju reģistrs darbojas: kaut pēc septiņiem gadiem, bet parādniekam atsaka kārtējā kredīta saņemšanu.

3.Debitors norēķinās par novēlotu parādu arī iztērējot laiku situācijas labošanai un sava labā vārda atgūšanai.

Kreditoram tas varbūt ir vājš mierinājums: „Kas ar mani notiks pēc četriem gadiem? Vai man vēl būs vajadzīga šī nauda?” Un tomēr ne visi dzēš parādus pēc četriem gadiem. Tie, kas saprot, ka dzīve nestāv uz vietas un to, kādas sekas būs pabojātajai kredītvēsturei, maksā ātrāk. Bet tie, kas nesaprot, dabū mācību vēlāk, bet tomēr dabū.