Komentāru vidū pie mana iepriekšējā bloga bija pāris replikas, kuras, manuprāt, prasa izvērstākas atbildes. Un tā – ieviesīsim skaidrību..

Replika Nr.1.: „Atkarībā no pārkāpuma bistamības pakāpes arī soda mēri mēdz atšķirties, tai skaitā tiek ņemta vērā vēsture. Savukārt nolikt uz viena līmeņa to, kas parādā Ls 1 un Ls 2000 ir nedaudz dīvaini. Un kā ir ar situācijām, kad esi samaksājis, bet pakalpojuma vai preces piegādātājs ir kļūdījies (kaut vai datorsistēmas problēma)? Nav nekādu iespēju ievietot viņu kaut kādā reģistrā vai pieprasīt reālu kompensāciju par morālo kaitējumu.”

Ņemsim un sakārtosim visu „pa plauktiņiem”. Atzīšos godīgi, tajā, ko es šobrīd taisos uzrakstīt, man būs ļoti grūti noturēt robežu starp „reklāmas rakstu” un „ierindas cilvēka” spriedelējumiem. Tāpēc lūdzu mani atvainot: es tomēr rakstu par savu profesionālo darbību.

Lai Jums būtu labāk izprotams tas „velns”, kurš slēpjas zem segvārda „inkaso kompānija” un kā ar to veidot attiecības, mazliet aprakstīšu pašu darbības procesu. Tad būs saprotams, kā ir jāreaģē vienkāršam debitoram uz tiem vai citiem „uzmanības pierādījumiem” no inkaso kompānijas puses.

Patiesībā tomēr man atkal ir jāatgādina, ka iepriekš pati savā dzīvē esmu griezusies pie inkaso kompānijām pēc palīdzības un bijusi šādā situācijā, un līdz brīdim, kamēr sāku šeit strādāt, man arī ļoti daudz kas bija nesaprotams un es arī tieši tā reaģēju.

Un tā, sāksim visu pēc kārtas. Kādi instrumenti ir inkaso kompānijas rīcībā.

1. Zīmogs, kurš tik ļoti mūs biedē, kaitina un ir iemesls strīdiem ar preču vai pakalpojumu piegādātāju. Kā jau es rakstīju, atbildot uz „Skeptiķa” repliku, šis zīmogs ne ar ko neatšķiras no jebkuras ceļa zīmes – īpaši no tām, kas ietilpst „sarkanā trīsstūra” sērijā: šis zīmogs vienkārši informē, ka piegādātājs sadarbojas ar inkaso kompāniju. Tā nav nekāda iebiedēšana. Kā mums jāreaģē uz šo zīmogu? Nekādi! Ja mēs esam godprātīgi ļaudis, nepārkāpjam noteikumus, tad mums nav pamata nervozēt.

2. Vēstule. Iesākumā būtu labi to izlasīt. (Nedomājiet, ka es te gudri spriedelēju: es patiesi visu rakstu, balstoties uz savām personīgajām emocijām un darbībām, kuras man pašai radās, kad es saņēmu šādus dokumentus.) Tālāk nevajag „cepties” un plosīties, sakot: „Ak, maitas, kā jūs uzdrīkstējāties” un tml., bet gan mierīgi rīkoties:

• Pieņemsim, Jūs vienkārši neesat saņēmis rēķinu un tāpēc to neesat apmaksājis. Gadās visādi. Vajag vienkārši sazvanīties ar piegādātāju un mierīgi paskaidrot, ka ir notikusi kļūme un Jūs, tiklīdz saņemsiet jauno rēķinu, nekavējoties to apmaksāsiet. Incidents atrisināts. Neviens Jūs par šo kļūdu neievietos kādā reģistrā un Jūsu kredītvēsture nebūs ne ar ko sabojāta.

• Pieņemsim, ka pakalpojums, kas Jums tika sniegts, izrādījās nekvalitatīvs, nepilnīgs  vai tml. Būtu labi par to informēt gan kreditoru, gan inkaso kompāniju. Ja Jums ir nopietns pamatojums pretenzijām (kas ir dokumentāli apstiprināmas), tad, visdrīzāk, kreditors savu pretenziju atsauks un, saprotams, Jūsu kredītvēsture netiks sabojāta. Taču, ja jautājums ir strīdīgs, tad gala lēmumu var pieņemt tikai tiesa, kas arīdzan noteiks Jūsu morālo zaudējumu pakāpi.

• Pieņemsim, ka Jūs ir pievīluši Jūsu debitori vai arī vēl kādas nebūšanas notikušas un Jūs labprāt samaksātu rēķinu, taču nav naudas. Šajā gadījumā arī nevajadzētu „slēpt galvu smiltīs”. Labāk slikts miers, nekā labs karš. Šai situācijai ir vairāki risinājumi. Ja pie vainas ir Jūsu debitori, tad Jūs paši varat griezties pie inkaso kompānijas, lai tā piedzen parādus, un Jūs attiecīgi varēsiet norēķināties ar kreditoru. Ja Jums ir īslaicīgas naudas grūtības, sastādiet Jūsu parādu dzēšanas grafiku, izejot no tām iespējām, kādas Jums šobrīd ir. Ticiet man, inkaso kompānijas mērķis nav Jūs nožņaugt, bet gan – rast risinājumu, kurš apmierinātu kreditoru, un savukārt „miris” debitors kreditoram nav vajadzīgs: pirmkārt, no „miruša” jau vairs neko nesaņemsi un, otrkārt, mūsu mazajā tirgū katrs klients ir zelta vērtē un kreditors vēlas turpināt strādāt pat ar iepriekš „nogrēkojušos” debitoru.

• Pieņemsim, Jūs vienkārši principu dēļ nevēlaties maksāt. Šajā gadījumā es Jums nevaru dot nekādus padomus: tās ir Jūsu tiesības. Tikai pēc tam, ja pēkšņi Jums atteiks mazcenas mobilā iegādē vai hipotēkas noformēšanā, tad nesakiet, ka es Jūs nebrīdināju.

Galvenais, ko es vēlos sacīt: nebaidieties veikt pārrunas. No emocionālas uzstāšanās spoguļa priekšā jēgas nebūs nekādas, savukārt no mierīgām sarunām ar kreditoru un/ vai inkaso kompāniju – būs.

Taču, ja Jūs tomēr esat iekļuvis nemaksātāju reģistrā, tad:

• Ja Jūs uzskatāt, ka neesat vainīgs, tad ejiet un mierīgi risiniet šo situāciju. Galu galā, visur strādā cilvēki, un viņi var kļūdīties. Jā, protams, par to var prasīt morālu kompensāciju, taču godīgi sev pajautāsim: vai es pats nekad neesmu kļūdījies? Un vai es vienmēr esmu maksājis par savām kļūdām? Pats galvenais ir cilvēku gatavība atzīt un labot savas kļūdas.

• Ja tam ir pamatojums, tad, - sorry. Šai gadījumā patiešām nav lielas nozīmes parāda summai. Lai noteiktu Jūsu neuzticamības pakāpi, lomu spēlē tas, cik bieži Jūs esat bijis negodprātīgs debitors un cik ātri Jūs esat „labojies”. (Atkal jājautā – vai Jūs varat atzīt savas kļūdas?) Un, vadoties tieši no Jūsu „grēciņu” biežuma, tiks noteikta Jūsu uzticamība. Taču, ja skatāmies uz summām, tad, lai cik paradoksāli tas neizklausītos, tieši maza summa var izraisīt vislielāko piesardzību: „ja viņam nebija naudas, lai samaksātu latu, tad kā viņš varēs ar mani norēķināties par lielām summām?” Tieši tāpēc mēs saviem debitoriem arī sakām: Jums ir izdevīgāk ātrāk dzēst Jūsu mazos parādos nekā „apdedzināties”, saņemot lielu kredītu.

Savukārt, runājot par „otru medaļas pusi”, kad mēs esam samaksājuši, bet pakalpojums mums netika sniegts, tad darbojas Patērētāju tiesību aizsardzības biedrība, tiesa arī šajā situācijā var vērsties pie inkaso kompānijas Jūsu kredīta, kuru Jūs izsniedzāt negodprātīgam preču vai pakalpojumu piegādātājam, atgūšanas nolūkos.

Replika Nr.2.: „Papildinājums : man dīvaini izskatās sekojošais, katru reizi, kad es griežos pie kādas no inkasso firmām, man vienmēr apgalvo, ka parādu ir iespējams atgūt, tik jādodas uz priekšu. Pēc speciālistu ieteikuma ( un arī domas, ka inkasso menedžeris zina, ko piedāvā un zina kā atgūt naudu ) devos uz tiesām, visiem visu samaksāju, lai beigās noskaidrotu, ka X uzņēmums man bija parādā un ka visi ir piedalījušies manā spēlē, tikai man pašam mīnuss ir pieaudzis daudzkārt, bez cerībām kaut ko atgūt no uzņēmēja, kas protams ir bankrotējis. Vēl vairāk, arī no privātpersonas neko inkasso speciālisti nespēj atgūt, kaut arī ir notariāli apstiprināts līgums. Tad kur ir jūsu darbības rezultāts ? Vai sagatavot tiesām papīrus ? Uzklausīt manu sāpi ? kas ?
Tad lūk, arī es esmu pozīcijā, ka nespēju norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem, arī man inkasso speciālisti nemitīgi zvana un brīdina par sekām. Un, brīdiniet mani par sekām, man jūsu draudi nav saistoši, zinot to, ka inkasso ir nespējīgi atgūt naudu”.

Pirmkārt, inkaso kompānijas nodarbojas (un tieši par to mēs šobrīd arī runājam) ar pirmstiesas piedziņu. Protams, arī tiesai gatavojam dokumentus, kā arī pārstāvam klientus tiesā, taču tas ir cits darbs. Un tieši tāpēc, ka lietas tiesā tiek izskatītas ilgi, procedūra ir dārga un pēc tiesas lēmuma dažkārt jau vairs nav ko un nav no kā piedzīt, mēs arī iesakām, ka nevajag „novilkt” līdz tiesai, vajag uzsākt piedziņas procedūru pēc iespējas agrāk. Pie tam maksu par savu darbu inkaso kompānijas, kā likums, ņem tikai pēc lietas veiksmīga iznākuma. Līdz ar to finansiāli zaudējumi neveiksmes gadījumā nav nekādi.

Otrkārt, man kaut kā neticas, ka menedžeri ir centušies pārliecināt, ka viss noteikti tiks veiksmīgi piedzīts. Viņi taču nav muļķi un ar pieredzējušu „skatu” uzreiz var noteikt, kas ir iespējams, bet kas, visdrīzāk, nē. Pieņemsim, viņi ir izlēmuši, ka piedziņa ir iespējama, taču viņi noteikti nevarēja dot 100% garantiju!

Treškārt, lai nenonāktu situācijā, kad Jūsu parādniekam ir iestājies bankrots un no viņa vairs nav ko paņemt, izdevīgāk, manuprāt, ir mazliet iztērēt informācijas iegūšanas nolūkā (par šo es rakstīju savā pirmajā blogā 22. jūlijā). Sanāks lētāk.

Protams, ja Jums no divām lietām abās neveicas, tad tā ir 100% neveiksme. Taču, kad Jūs uzmanīgi palasīsiet 22. jūlija rakstu, tad pamanīsiet, ka es, runājot par piedziņu, sāku ar : „Protams, neviena inkaso kompānija nedos 100% garantiju, ka tā piedzīs parādu.”  

Tomēr variet būt pārliecināti, ka pateicīgu klientu - kreditoru jebkurai inkaso kompānijai nav mazums.

Manis sastādītajā kreditoru un debitoru izmantoto stereotipu sarakstā otrajā pēc popularitātes vietā bija šis: „Un kāda ir garantija, ka inkaso kompānijai izdosies piedzīt parādu labāk nekā mums pašiem?” Šeit var attiecināt arī šādas replikas: „Jebkurš uzņēmējs itin viegli var paveikt to pašu darbu,” „Inkaso uzņēmumi to vien dara, kā tikai sūta vēstules un skaisti sastāda atskaites, taču piedziņas rezultāts izpaliek.” Pacentīšos to izklāstīt pēc iespējas objektīvāk.

Protams, neviena inkaso kompānija nedos 100% garantiju, ka tā piedzīs parādu, jo…

Pastāstīšu Jums gadījumus no savas pieredzes, kad biju direktore man piederošajā nelielajā uzņēmumā un vairumtirdzniecības kompānijas direktore, un finanšu direktore kādā izdevniecībā. Līdz ar to pietiekami liela pieredze darbā ar debitoriem.

Visās šajās firmās mums nebija speciāla kredītmenedžera, kurš nodarbotos tikai ar pastāvīgu naudas plūsmas kontroli un kontaktētos ar debitoriem šīs pašas naudas plūsmas uzlabošanas nolūkā.

Pienākums atgādināt par parādiem dažādos uzņēmumos tika „uzkrauts” dažādām personām: vienā ar šiem jautājumiem nodarbojās grāmatvedība, otrā – pārdošanas menedžeri, visbeidzot trešajā – es pati. Un ko mēs guvām?

1. Grāmatvedība. Tās uzdevums – pareizi atspoguļot finanšu realitāti, un vairumā gadījumu to neinteresē, kur kompānija ņems naudu kārtējiem maksājumiem (tiks iekasēta nauda no debitora vai uzņēmuma dibinātāja (bankas/ kredītiestādes un tml.)) ieskaitīs naudu bankas kontā. Un, ja runājam atklāti, tad grāmatvežu alga nav atkarīga no debitoru savlaicīgas parādu dzēšanas.

2. Menedžeri. Šeit, liekas, var atrast „spēcīgākas sviras”. Proti – menedžera algu var padarīt atkarīgu no debitora parāda dzēšanas. Un šīs „sviras” strādā. Bet ne vienmēr. Menedžerim ir svarīgi pārdot preci vai pakalpojumu, visi viņa pūliņi ir vērsti tieši uz to, un saprotams, viņam pilnīgi noteikti negribas sabojāt attiecības ar klientu, pastāvīgi atgādinot, ka „Jūs mums esat parādā”. Viņa domu gājiens varētu būt apmēram šāds: „nu labi, tagad šis klients nemaksā, bet kaut kad jau viņš samaksās un es saņemšu savu algu. Toties tagad viņš nopirks vēl šo un pēc tam to, tātad manas algas apmērs pieaugs”. Un, ja šādi domā visi menedžeri, pie tam vēl nesteidzas izdarīt spiedienu uz saviem klientiem, tad nabaga uzņēmuma īpašnieks paliek viens pret vienu ar izsīkstošo naudas plūsmu un līdz ar to – papildu naudas meklējumos. Tai pat laikā, neskatoties uz to, ka naudas plūsma ir neliela, tad bez algām vēl savlaicīgi jāsamaksā īre, komunālie maksājumi, telefona rēķins, vēl kādam – par preci vai par ko citu. Savukārt menedžeri redz tikai savu lauciņu: nauda no mana klienta ir ienākusi un „esiet tik laipns un izmaksājiet man algu” – viss iepriekšminētais to nesatrauc.

3. Kad viss jau bija pavisam slikti un ne grāmatvedība, ne menedžeri nevarēja nodrošināt pienācīgu debitoru parādu piedziņu, nācās pašai sēsties pie telefona un sākt apzvanīt visus parādniekus. Un tad „sākās” – parādnieku skaits bija uz trijām lapām. Metodiski centos visiem piezvanīt – taču kāds izgājis, kādam jāpārzvana pēc stundas, vēl kāds apsolīja, ka samaksās, taču kad – es jau biju aizmirsusi. Papildus šim - vēl būtu jāpārbauda, kad kāds ir samaksājis un tml. Taču man vēl bija jāveic tiešie pienākumi… Secināju, ka šis darbs nav domāts man – nekas patīkams tas nav, turklāt arī rezultāts tāds ne visai.

Kad mums ir jāveic remonts dzīvoklī, mēs, protams, varam paši to kaut kā paveikt, bet rezultāts, piekritīsiet, būs daudz sliktāks un paņems daudz vairāk laika nekā gadījumā, ja noalgosiet profesionāli. Ar parādu piedziņu – tieši tāda pati situācija. Inkaso kompānijai bez speciāli apmācītiem darbiniekiem vēl ir arī programmatūras nodrošinājums, kurš neļaus aizmirst vai nepārbaudīt kādu parādnieku. Piemēram, ja vajag piezvanīt pēc divām stundām – dators par to atgādina. Vajag nosūtīt vēl vienu vēstuli-atgādinājumu – tā tiks nosūtīta automātiski. Turklāt debitors arī saprot, ka par viņu neaizmirsīs un neliks mierā, kamēr tas nesamaksās. Šī iemesla dēļ tas arī samaksā: miers ir dārgāks.

Šeit jāpiemin vēl viens ļoti svarīgs instruments, kurš ir tikai inkaso kompāniju rīcībā: nemaksātāju reģistrs. Līdz pat brīdim, kamēr kreditora un debitora attiecības paliek tikai viņu vektorā, debitors var ignorēt kreditoru. Taču tiklīdz tiek piesaistīta trešā persona - inkaso kompānija ar nemaksātāju reģistru, ignorēt paliek arvien grūtāk. Paskaidrošu. Gan juridiskās, gan fiziskās personas regulāri iegādājas preces un pakalpojumus ar maksājuma atlikšanu. Un, lūk, kārtējo reizi atnākot pēc mazcenas mobilā telefona, mēs saņemam atteikumu, jo mums ir parāds par elektroenerģiju. Un, ja nu mēs esam atnākuši nevis pēc „mobilā”, bet pēc hipotekārā kredīta un mums tos nedod, jo pirms dažiem gadiem mēs nesamaksājām par automašīnas stāvvietu? Vai ir vērts iekļūt šajā nemaksātāju reģistrā? To katrs pats izlemj.

Tagad skatāmies kopsavilkumu, kāpēc inkaso kompānijas gūst lielākus panākumus parādu piedziņas jautājumos:

1. Inkaso kompānijā strādā speciāli apmācīti profesionāļi. Viņu darbs ir tikai un vienīgi piedzīt parādus.
2. Inkaso kompānijai (parasti tam tā vajadzētu būt) ir izstrādāts jaudīgs programmatūras nodrošinājums, kurš ļauj izsekot līdzi visiem procesiem dažādos piedziņas etapos un automatizēt daudzus procesus.
3. Draudi iekļūt nemaksātāju reģistrā – labs ietekmes līdzeklis spiediena palielināšanā uz debitoru.
4. Inkaso kompānijas seko līdzi visai oficiālajai informācijai par izmaiņām juridisko personu statūtos: īpašnieku, adrešu, vadītāju maiņa, uzņēmuma slēgšana, bankrots, maksātnespēja un tml. Savukārt pašas kompānijas bieži vien var palaist garām šos svarīgos notikumus un līdz ar to nespēj pieņemt svarīgus lēmumus par spiediena pastiprināšanu uz debitoru. Bet tas vairāk attiecas uz pirmo stereotipu, par kuru es rakstīju savā pirmajā blogā.
5. Un visbeidzot pieredze rāda, ka naudas deficīta apstākļos debitors (ja viņš nemaksā, tad viņš, visdrīzāk, nav nelietis, bet gan tāpēc, ka nav naudas) samaksās vispirms tam, kurš pastāvīgi to neliek mierā.

Ja pieņemsim, ka kādam uzņēmumam ir savs kredītmenedžeris, kurš visai veiksmīgi tiek galā ar debitoriem, taču pie līdzīgiem apstākļiem - punkts Nr.3. mūsu kopsavilkumā - nav viņa rīcībā. Tā kā inkaso kompānijām tomēr ir savs handikaps.