Reizi gadā mēs Rīgā vienkopus pulcējam visus mūsu ārvalstu biroju direktorus, lai cita starpā apspriestu pēdējo 12 mēnešu tendences tajos tirgos, ko uzskatām par savu “mājas reģionu” (tās ir Baltijas un NVS valstis). Novembra beigās organizētā tikšanās iezīmēja šādu ainu.

Krievijā ir kolosāli paplašinājies piedāvājums nemaksāšanas risku apdrošināšanā (t. s. kredītapdrošināšanā). Apdrošināt iespējams, strādājot praktiski jebkurā nozarē. Pasaules lielākie apdrošinātāji savos analītiskajos materiālos prognozē Krievijas tirgus stabilitāti vismaz tuvāko divu gadu laikā.

Starp citu, arī Baltijas valstīs šogad ievērojami uzlabojusies situācija kredītrisku apdrošināšanā – klientu pieprasītie limiti ļoti bieži tiek akceptēti bez ierobežojuma. Es ne bez pamata akcentēju apdrošinātāju pozīciju: viņu rīcība dod skaidru signālu uzņēmējiem, ar kādām iespējām tie var rēķināties savās stratēģijās un taktikās. Piemēram, vai drīkst vēl aktīvāk kreditēt pircējus, lai apsteigtu konkurentus vai vismaz neatpaliktu no viņiem. Ir taču skaidrs, ka darbs ar maksājumu atlikšanu pārdevējam dod nopietnas (bet reizēm arī izšķirošas) priekšrocības salīdzinājumā ar konkurentiem. Piebildīšu, ka ar nepacietību gaidām, kad apdrošinātāji atkal “atvērs” Ukrainu – nestabilās politiskās un ekonomiskās situācijas dēļ tur jau vairākus gadus apdrošināšana nav pieejama visiem, polises pārdod tikai šaurām klientu grupām vai arī ar valsts garantētiem līgumiem.

Atgriežoties pie Krievijas tirgus, jāmin vēl kāda spilgta tendence, proti, ļoti lielu pasūtītāju kreditoru parādīšanās B2C segmentā. Pirmām kārtām tās ir bankas, siltuma, elektroenerģijas piegādātāji un citi. Tiem ir milzīgi parādnieku portfeļi. Faktiski līdz pagājušajam gadam daudzi no šiem kreditoriem centās piedzīt parādus pašu spēkiem vai arī nedarīja neko – tikai krāja parāda summu. Taču Krievijā, ja kāds to vēl nezina, prasības piedzīšanas termiņš ir tikai trīs gadi. Patlaban, kad šie piegādātāji sākuši piesaistīt ārpakalpojumu sniedzējus parādu piedzīšanai, to rīkotie konkursi pulcē daudz dalībnieku. Regulāri notiek tenderi, mēs praktiski katru dienu strādājam ar konkursu dokumentāciju.

Latvijas uzņēmējiem jau nez kuro reizi varu ieteikt iesaistīties Krievijas tirgū. Tiesa gan –  nedarīt to uz labu laimi, bet iepriekš sagatavojoties – sīki izpētot spēku samēru viņu segmentā, noskaidrojot, ko dara konkurenti. Ja ir doma par biznesu Krievijā, tad labāk tur arī atrasties, nevis mēģināt vadīt procesus attālināti. Smadzeņu, pieredzes un zināšanu apvienojums noteikti var palīdzēt mūsu aktīvākajiem uzņēmumiem izsisties kaimiņvalsts tirgū. Turklāt ir jēga meklēt ne tikai Maskavā, bet arī citos reģionos. Balstoties uz mūsu ilgo praksi, varam apgalvot, ka Maskava un pārējā Krievija ir kā divas dažādas valstis. Biznesa vide, konkurences līmenis, menedžmenta kompetence reizēm atšķiras kā diena pret nakti. Tajā pašā laikā jāatceras un jāsaprot, ka Krievijā ir sava neatkārtojamā mentalitāte, ir tai jāpielāgojas un nekādā gadījumā nedrīkst izturēties pašpārliecināti. Starp citu, pašpārliecības dēļ cieš daudzas Rietumeiropas kompānijas, kas jau darbojas Krievijas tirgū. Kālab atkārtot svešas kļūdas?

Un vēl… Lielas pārmaiņas (pozitīvas uzņēmējiem) Krievijā gaidāmas pēc tās iestāšanās Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Tas ir atsevišķs plašs temats, pie kura vajadzēs atgriezties, kad šis notikums beidzot būs kļuvis par realitāti.

Nesen, atbildot uz avīzes Dienas Bizness jautājumiem, izteicu viedokli par tēmu „Mūsu cilvēku (kā privātpersonu) parādi, kas radušies, viņiem uzturoties ārzemēs”. Izteikties lūdza lakoniski, tāpēc ārpus raksta palika daļa interesantu detaļu, kuras izstāstīšu tagad.

Uzreiz sacīšu, ka mūsu debitori, ar kuriem saskaramies, ir Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, kā arī NVS valstu (pārsvarā Krievijas un Ukrainas) iedzīvotāji. Mums piedziņai nodod galvenokārt Anglijā, Īrijā, Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Austrijā, Itālijā radušos parādus. Tie saistīti ar mašīnu nomu, medicīnisko apdrošināšanu, ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, tostarp auto novietošanu neatļautā vietā, apģērba, apavu, sadzīves tehnikas iegādi sīkvairumtirdzniecībā ar realizācijas noteikumiem, maksas pakalpojumu izmantošanu internetā (piemēram, tematiskas informācijas vai ziņu abonēšanu), kredītkaršu limita pārsniegšanu.

Šie parādi ir pietiekami svaigi – ne vecāki par vienu gadu. Summas – vidēji no 1–2 līdz 5 tūkstošiem eiro.

Medicīniskajā apdrošināšanā visai bieži saskaramies ar situācijām, kad problēma radusies tāpēc, ka privātpersona, kam sniegta ambulatorā vai stacionārā medicīniskā palīdzība, par notikušo nav informējusi savu apdrošinātāju (ne uzturoties ārzemēs, ne atgriežoties mājās). Apdrošinātais uzskata: ja reiz viņam ir polise, tātad viss atrisināsies automātiski. Diemžēl tā tas nebūt nav. Mēs zinām gadījumus, kad parādnieki – fiziskas personas – pat tiesājas ar savām apdrošināšanas kompānijām, pieprasot segt medicīniskos izdevumus, taču apdrošinātāji atsakās maksāt, pamatojoties uz to, ka klients polisē norādītajā termiņā nav ziņojis par apdrošināšanas gadījumu. Objektivitātes labad piebildīšu, ka praksē netrūkst lietu, kurus izdodas noregulēt konstruktīvi un ātri: apdrošinātais kategoriski atsakās apspriest parāda atdošanu un atbildību par to noveļ uz apdrošināšanas kompāniju, kura savukārt, noskaidrojusi notikušā apstākļus, operatīvi apmaksā kaut kad izrakstīto rēķinu.

Nomājot automašīnu, mūsu cilvēki nenoformē tās nodošanas aktu, tālab uz līdzenas vietas sākas lielas problēmas. Piemēram, Vācijā mašīnu var vienkārši nodot un doties prom. Neviens nepiedāvās parakstīt aktu, kas apliecina, kādā stāvoklī mašīna ir nodota, tāpēc pašiem šis dokuments jājautā autonomas birojā. Pēc tam noskaidrojas, ka mašīnai konstatēti bojājumi (teiksim, skrāpējumi, nelielas buktes). Iespējams, tos radījis kāds nākamais auto nomātājs, taču to pierādīt vairs nav iespējams, jo mūsu debitora rīcībā nav dokumentāra apliecinājuma, ka mašīna nodota pilnīgā kārtībā.

Strādājot ar šādiem parādiem, esam secinājuši: parādnieks – „mūsu cilvēks” – saņēmis vēstuli no ārvalstu kreditora (piemēram, no slimnīcas, autonomas kompānijas, citu pakalpojumu sniedzēja), taču tā bijusi angļu vai vācu valodā, tāpēc viņš tekstā nav iedziļinājies un vēstuli vienkārši izmetis. Taču šādas vēstules nekādā ziņā nedrīkst ignorēt. Nākotnē tas var radīt nepatikšanas, kādas parādnieks tobrīd pat nespēj iedomāties. Nekad nevar zināt, kādās Eiropas nemaksātāju datubāzēs un citos „melnajos sarakstos” var ierakstīt konkrētās privātpersonas vārdu. Piemēram, mums zināms gadījums, kad Krievijas iedzīvotājam, kas ieradās Spānijā atpūsties rezervētā viesnīcā, atteica apmešanos tajā, jo viesnīcas rīcībā bija informācija, ka šim tūristam kādreiz bijušas problēmas ar pakalpojumu apmaksu Vācijā.

Rezumējums – kārtējo reizi ieteikšu nebūt slinkiem un izlasīt līgumu nosacījumus. Neviens pakalpojums netiek sniegts bez maksas. Ir ne tikai jāatceras par savām tiesībām, bet arī jāzina, kādas pretenzijas pret jums var tikt izvirzītas (atcerēsimies gadījumus ar autonomu).

Pēc virknes veiksmīgu pirmstiesas parādu piedziņas gadījumu NVS tirgū pēdējo mēnešu laikā īsi izklāstīšu galvenos novērojumus, ko varētu ņemt vērā kreditori. Visās lietās debitori bija juridiskas personas, savukārt parādu summas diezgan ievērojamas – intervālā 50–100 tūkst. līdz 300 tūkst. eiro.

Nenogurusi joprojām atkārtošu, ka izšķirošais ir un paliek cilvēciskais faktors. Parādā esošajā uzņēmumā jāatrod vajadzīgais cilvēks un, protams, jāizveido ar viņu labs kontakts. Ar šo cilvēku taču nāksies daudz komunicēt (vismaz vienu vai divus trīs mēnešus) – gan sazvanīties, gan sarakstīties un, iespējams, arī tikties. Nav nepieciešams, lai šis cilvēks būtu kompānijas vadītājs. Vienā no pēdējām lietām, kur debitors bija kāds Pēterburgas uzņēmums, ģenerāldirektors iecirtās – neko nemaksāsim, līdz ar mums norēķināsies Āzijas partneri. Taču beigās samaksāja, piekrita savu top menedžeru viedoklim par to, kādas nepatikšanas un grūtības var radīt šāda spītība.

Pastāvīgi pārliecinos, ka daudzām Krievijas kompānijām reputācijas riski nav tukša skaņa. Ja uzņēmums turpina normāli strādāt un negrasās pazust no tirgus, no perspektīvas nonākt parādnieku reģistrā tas baidās kā no uguns. Firmas saprot, ka ar tādu aptraipītu mundieri tām neizdosies no piegādātājiem iegūt izdevīgus apmaksas nosacījumus, savukārt apdrošinātāji neapdrošinās darījumus ar viņu līdzdalību un rezultātā tās zaudēs konkurentiem.

Patlaban kopumā labi parādus atmaksā NVS Āzijas republiku kompānijas. Es runāju par Kirgizstānu, Turkmenistānu, Uzbekistānu un Kazahstānu. Īpaši konstruktīvi rīkojas kreditoriem parādā palikušie distributori un dīleri. Viņi baidās zaudēt zīmolu, ar kuru sadarbojas, baidās, ka tas sāks sadarboties ar konkurentiem, un tāpēc par katru cenu atrod naudu. Patlaban šajās valstīs bankas aktīvi atver kredītlīnijas, un kreditoram ir ļoti svarīgi nepalaist garām šo momentu. Tad parāda atmaksas varbūtība ir ļoti augsta (spriežu pēc konkrētām lietām, ar kurām nodarbojamies).

Nobeigumā neliels akmentiņš kreditoru dārziņā. Protams, ne jau visu, bet gan to, kuri pārāk ilgi prāto par kompromisa priekšlikumiem parādu situācijas risināšanā. Ļoti labi saprotu, ka gribas visu izskaitļot, pārbaudīt līdz pēdējam. Taču šādas neizlēmības vai apzinātas vilcināšanās dēļ bieži tiek zaudēts dārgais laiks un reizēm pat pēdējā iespēja saņemt no parādnieka vismaz kaut ko. Tie, kas strādā ar NVS valstu firmām, zina, cik sarežģīti reizēm ir veikt standarta transakciju līguma ietvaros (valūtas regulējuma īpatnības, banku prasības utt.). Situācija kļūst vēl sarežģītāka, ja līguma termiņš ir beidzies, jums palikuši parādā, taču ir gatavi norēķināties. Tāpēc, godātie kreditori, lūdzu, domājiet ātrāk! Tas ir jūsu pašu interesēs.

Janvāra sākums ir piemērots laiks, lai apkopotu pagājušā gada pirmos rezultātus un prognozētu, kas gaida parādu piedziņas jomu šogad.

Situācija 2010. gadā bija ļoti līdzīga 2009. gadam. Joprojām piedzīt parādus ir daudz sarežģītāk nekā pirms krīzes. Piedziņai nodod daudz parādu, kas radušies 2008. un 2009. gadā. Protams, arī jaunākus, taču vispirms (it īpaši, sākot sadarbību ar inkaso kompāniju) kreditori atbrīvojas no vecā „balasta”. Tas attiecas uz vietējiem kreditoriem (segments B2B, t.i., kad parādnieks ir juridiska persona). Vidējā parāda summa ir tūkstoš eiro (kopumā parāda summas svārstās no 60 līdz 10 000 eiro). Pirmskrīzes laikā tā bija pusotru reizi lielāka.

Starptautiskie pasūtītāji piedziņai nodod galvenokārt krīzes gadu (2008., 2009. g.) parādus, un summas ir pietiekami lielas – no pieciem tūkstošiem līdz vairākiem simtiem tūkstošu un pat miljonam eiro (vidēji ārzemju kreditoru nodotā parāda summa ir 50 tūkstoši eiro). Tā kā summas nav nekādas mazās, jādomā, kreditori kaut ko centušies piedzīt paši saviem spēkiem un, vairs nezinot, ko iesākt, nolēmuši to nodot mūsu profila speciālistiem.

Nedomāju, ka 2010. gadā kopumā parādu ir kļuvis mazāk. Tos mazāk nodod specializētām kompānijām – tas gan ir fakts. Iemeslus esmu minējusi ne vienreiz vien: 1) daudzas firmas darbā ar pircējiem ir pārgājušas uz priekšapmaksu, 2) ir samazinājies uzņēmumu biznesa apjoms, 3) cenšas piedzīt saviem spēkiem – arī iesaistot darbiniekus, kuru galvenie pienākumi nav darbs ar parādniekiem.

Prognozēju, ka 2011. gada pirmajā pusē visas minētās tendences saglabāsies. Ceru (ļoti gribas būt optimistei), ka gada otrajā pusē ieraudzīsim situācijas uzlabošanos nododamo parādu daudzuma pieauguma ziņā. Tas būs saistīts gan ar uzņēmumu darbības apjomu paplašināšanos (it īpaši eksporta ziņā), gan ar to, ka ar priekšapmaksu nekāda ilgā strādāšana nesanāks (konkurence darīs savu, un preču un pakalpojumu pārdošanā nāksies pāriet uz kreditēšanas nosacījumiem). Savukārt, ja kompānijām veiksies biznesā, tad pašu darbinieki atkal pievērsīsies saviem tiešajiem pienākumiem un palielināsies nepieciešamība pēc specializētiem ārpakalpojumu sniedzējiem.

Domāju, ka 2011. gadā no aprites pazudīs „smagie” parādi (vairumā gadījumu bezcerīgie jau brīdī, kad kreditors vēršas inkaso kompānijā), kas izveidojušies 2008. gadā, kad ļoti daudzas firmas bankrotēja vai vienkārši tika pamestas. Tas pozitīvi ietekmēs parādu piedziņas efektivitāti. Radikāli situācija vēl nemainīsies, taču tendence uzlabosies.

Pirms gada, vēlot veiksmi biznesā, vienlaikus aicināju uzņēmējus neuzkāpt uz tā paša grābekļa parādu piedziņas un profilakses jautājumos (http://blogi.nozare.lv/galinaserzante/2010/01/15/apejiet-grabeklus-2010gada/). Šis aicinājums tikpat aktuāls ir arī šodien. Kompānijas, kas vēl turas virs ūdens, lieliski saprot, cik bīstami viņu biznesam patlaban ir laikā nesaņemti maksājumi par pārdotajām precēm un pakalpojumiem. Apgrozījuma līdzekļu deficīts jau tāpat ir gana augsts. Tāpēc daudz prātīgāk ir negaidīt briesmu brīdi un beigt uztvert kredītmenedžmenta instrumentu klasiku (http://blogi.nozare.lv/galinaserzante/2009/07/21/nav-apdrosinasanas-tacu-ir-alternativas/) kā teoriju (ja vien, protams, vēl ir palikuši tādi skeptiķi un „neticīgie tomi”).

Vēlu visiem ienesīgu biznesu 2011. gadā un paplašināšanos eksporta tirgu virzienā!

Bijušie parādnieki vēršas tai pašā inkaso kompānijā, taču jau kreditora statusā. Šādu piemēru mūsu nozarē nav mazums. Aizvien biežāk šādas rīcības motivācija slēpjas ētiskā attieksmē pret debitoru. Tieši tā savus nodomus pamatoja kāds liels potenciālais klients, nesen ierodoties uz pārrunām kompānijā Balt Risk.

Viņam (pareizāk sakot – viņa uzņēmumam) kā parādniekam bija iznākusi darīšana ar dažādām Latvijas inkaso kompānijām. Galarezultātā viņš samaksāja visām. Taču mēs, pēc viņa vārdiem, bijām atšķīrušies ar cieņpilnu attieksmi, cilvēcisku komunikāciju, nepārejot uz toni, vārdiem un rīcību, kas pazemo debitoru. Es nelielos – vienkārši citēju, bet sirds dziļumos vēlu visam inkaso biznesam šādu reputāciju. Tajā pašā laikā šis uzņēmējs uzsvēra, ka parāda piedziņa bijusi tikpat korekta un civilizēta, cik intensīva, neatstājot iespējas aizmirst par saistībām.

Modi izturēties pret parādniekiem ar cieņpilnu attieksmi diktē lielās kompānijas, savu nozaru līderi. Parasti tās ir firmas ar ārvalstu kapitālu, kaut gan tā var arī nebūt. Tām ir liela klientūra un, bez šaubām, arī ne mazums parādnieku. Šīs kompānijas saprot, ka slikta slava izplatīsies ļoti ātri. Ej nu pēc tam sarēķini, cik liels būs nesaņemto ienākumu apjoms reputācijai nodarītā kaitējuma dēļ. Pārrunās ar šādiem uzņēmumiem – kreditoriem skaidri redzam, ka tie paši piedāvā kompromisus efektīvai parādu piedziņai (piemēram, tā var būt mazliet ilgāka), lai tikai nebūtu nekādas agresijas, rupjas izturēšanās.

Rietumu kompānijas (jo īpaši, sarunājoties ar topmenedžeriem Eiropas galvenajos birojos) uzreiz brīdina, ka ar „slepenu pircēju” starpniecību tās pastāvīgi pārbaudīs, kā patiesībā notiek sarunas ar parādniekiem. Un, nedod dievs, inkaso kompānijai kaut reizi izgāzties. Sankcijas būs ne tikai acumirklī zaudēts līgums, bet arī zaudējumu kompensācija, kas iepriekš atrunāta līgumā gadījumam, ja tiks fiksēta kaut minimāli nekorekta attieksme pret debitoru.

Domāju, ka bieži vien kreditori vienkārši nezina, kāda ir parādu piedziņas cena (puskriminālus gadījumus, kad uzreiz tiek pasūtītas agresīvas metodes debitora ietekmēšanai, es neizskatu). Un tāpēc tendence regulāri anonīmi pārbaudīt inkaso partnerus tikai pieņemsies spēkā. Prognozēju, ka tie nopietnie parādu piedziņas tirgus spēlētāji, kas savulaik ķērušies pie skarbākām metodēm un, iespējams, šur tur pat pāršāvuši pār strīpu, pazeminās presinga līmeni. Mainīties tos piespiedīs progresīvi domājoši pasūtītāji – kreditori. Pēdējie taču saprot, ka rezultātā konkurences cīņā uzvarēs tās firmas, kas cilvēciski izturēsies pret klientiem, kas dažādu apstākļu dēļ kļuvuši par parādniekiem (un atkal neņemam vērā ārkārtas gadījumus, kad runa ir par ļaunprātīgiem principiāliem nemaksātājiem).

2009. gada rudenī mēs bijām pirmā Latvijas kredītu menedžmenta kompānija, kas iepazīstinājām ar Godprātīgas parādpiedziņas ētikas kodeksu (ja kādu interesē detaļas - http://www.balt-risk.lv/lat/services/codex). Jau toreiz preses relīzē akcentējām – citēju: „Svarīgi ir tas, lai pēc iespējas ātrāk līdzīgs Ētikas kodekss parādītos visai nozarei, kas apvieno nopietnas debitoru parādu piedziņas kompānijas. Pretējā gadījumā inkaso biznesa reputācija Latvijā turpinās ciest.”

Šie vārdi joprojām ir vairāk nekā aktuāli. Tāpat kā nākamais princips: ētiskā un atbildīgā attieksmē pret parādniekiem ir ieinteresēts arī ikviens kreditors, kurš patiesi rūpējas par savu labo vārdu un ilgtermiņa klātbūtni tirgū.

Mūsu kolēģi no Vācijas kompānijas Bürgel apkopojuši analītiskos datus par maksātnespējīgajām kompānijām Vācijā 2009. gadā un izteikuši prognozi 2010. gadam. Šī informācija nepārprotami ir interesanta Latvijas/Baltijas valstu eksportētājiem un importētājiem. Turklāt, manuprāt, pēc tās ar dažām atrunām var spriest arī par to, kā recesija atsaukusies uz firmām citās Rietumeiropas valstīs.

Ar galvenajiem secinājumiem un diagrammām var iepazīties šeit: http://www.buergel.de/en/presse/studien-analysen/442-corporate-insolvencies-in-2009.html. No savas puses pakomentēšu atsevišķus rādītājus. Kopīgais maksātnespējīgo kompāniju skaits pieaudzis par 11%, salīdzinot ar 2008. gadu (tas ir, gandrīz 34 000 uzņēmumu), un tas iekļaujas vispārējā pasaules ekonomikas attīstības tendencē. Domāju, ka Vācija ir viena no mazāk cietušajām valstīm. Situācija citās valstīs - ”vecajās” ES dalībvalstīs –, visticamāk, izskatās sliktāk, nemaz nerunājot par Grieķiju, Portugāli, Spāniju. Maksātnespējīgo kompāniju sadalījums pa Vācijas reģioniem izskatās loģisks: bagātajās federālajās zemēs statistika ir labāka.           

Mazliet neparasts ir maksātnespējīgo firmu sadalījums pēc to vecuma. Pirmās divas vietas  ieņem nevis jaunās kompānijas (kas tirgū pastāv līdz diviem gadiem), bet daudz vecākas – vairāk nekā 28% ir 11-20 gadus vecas kompānijas, un 17% ir 7-10 gadus vecas. Jaunās ir tikai trešajā vietā, kas ir ārkārtīgi netipiski, jo parasti to īpatsvars kopīgajā maksātnespējīgo firmu skaitā ir pats lielākais. Ievērojiet, ka arī Vācijas biznesa veterāniem ir zaudējumi – gandrīz 3000 kompāniju vecumā no 21 līdz 50 gadiem un 1100 firmu vecumā virs 50 gadiem pagājušajā gadā izrādījās maksātnespējīgas.           

Taču nav nekādu pārsteigumu, ja paskatās uz juridisko statusu – 41% ir individuālie komersanti, un 31% ir SIA. Citiem vārdiem sakot, vissmagāk krīze skar mikro-, mazo un vidējo biznesu.           

Bürgel statistika lieku reizi apstiprina, ka nepieciešams pārbaudīt savus partnerus - gan jaunos, gan vecos. Pieeja “tā taču ir solīda vācu firma, un ar to nekas slikts nevar notikt” neiet cauri. Skaidri saprast, ar ko ir darīšana, ir nepieciešams arī darbā ar uzņēmumiem-ilgdzīvotājiem. Pienācīgu sapratni dos kredītu-finanšu atskaite, kas kaut vai reizi gadā tiek pasūtīta par partneri/pircēju/piegādātāju plus pastāvīgs monitorings, kura rezultātā tiek konstatēti kompānijas darbības svarīgākie notikumi, kas tieši vai netieši var ietekmēt kredītspēju un maksātspēju. Jāpiebilst, ka nopietnas Rietumu kompānijas, kurām ir pircēji Baltijas valstīs, šādu risku pārbaudes un kontroles algoritmu piemēro sen un pastāvīgi.

Pat ja vācu kompānija nav gatava iedot provizorisko bilanci par 2009. gadu, uzskatāmu ainu sniegs rādītāji no 2008. gada bilances. Tie parādīs, kā kompānija pārdzīvo krīzi. Un, ja rādītāji ir krasi pasliktinājušies (jau 2008. gadā salīdzinājumā ar 2007. gadu), tad, piemēram, mūsu eksportētājam ir jāreaģē un jāpārskata piegāžu nosacījumi.     

Runājot par pastāvīgu monitoringu, tad es teiktu, ka tā ir šo nestabilo laiku prasība. Agrāk eksportētājiem un importētājiem galva par to nesāpēja. Toties tagad papildus jānodrošinās no visām pusēm. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tas pats Bürgel prognozē – 2010. gadā maksātnespējīgu kompāniju skaits Vācijā būs 37-40 tūkstoši.