Reizi gadā mēs Rīgā vienkopus pulcējam visus mūsu ārvalstu biroju direktorus, lai cita starpā apspriestu pēdējo 12 mēnešu tendences tajos tirgos, ko uzskatām par savu “mājas reģionu” (tās ir Baltijas un NVS valstis). Novembra beigās organizētā tikšanās iezīmēja šādu ainu.

Krievijā ir kolosāli paplašinājies piedāvājums nemaksāšanas risku apdrošināšanā (t. s. kredītapdrošināšanā). Apdrošināt iespējams, strādājot praktiski jebkurā nozarē. Pasaules lielākie apdrošinātāji savos analītiskajos materiālos prognozē Krievijas tirgus stabilitāti vismaz tuvāko divu gadu laikā.

Starp citu, arī Baltijas valstīs šogad ievērojami uzlabojusies situācija kredītrisku apdrošināšanā – klientu pieprasītie limiti ļoti bieži tiek akceptēti bez ierobežojuma. Es ne bez pamata akcentēju apdrošinātāju pozīciju: viņu rīcība dod skaidru signālu uzņēmējiem, ar kādām iespējām tie var rēķināties savās stratēģijās un taktikās. Piemēram, vai drīkst vēl aktīvāk kreditēt pircējus, lai apsteigtu konkurentus vai vismaz neatpaliktu no viņiem. Ir taču skaidrs, ka darbs ar maksājumu atlikšanu pārdevējam dod nopietnas (bet reizēm arī izšķirošas) priekšrocības salīdzinājumā ar konkurentiem. Piebildīšu, ka ar nepacietību gaidām, kad apdrošinātāji atkal “atvērs” Ukrainu – nestabilās politiskās un ekonomiskās situācijas dēļ tur jau vairākus gadus apdrošināšana nav pieejama visiem, polises pārdod tikai šaurām klientu grupām vai arī ar valsts garantētiem līgumiem.

Atgriežoties pie Krievijas tirgus, jāmin vēl kāda spilgta tendence, proti, ļoti lielu pasūtītāju kreditoru parādīšanās B2C segmentā. Pirmām kārtām tās ir bankas, siltuma, elektroenerģijas piegādātāji un citi. Tiem ir milzīgi parādnieku portfeļi. Faktiski līdz pagājušajam gadam daudzi no šiem kreditoriem centās piedzīt parādus pašu spēkiem vai arī nedarīja neko – tikai krāja parāda summu. Taču Krievijā, ja kāds to vēl nezina, prasības piedzīšanas termiņš ir tikai trīs gadi. Patlaban, kad šie piegādātāji sākuši piesaistīt ārpakalpojumu sniedzējus parādu piedzīšanai, to rīkotie konkursi pulcē daudz dalībnieku. Regulāri notiek tenderi, mēs praktiski katru dienu strādājam ar konkursu dokumentāciju.

Latvijas uzņēmējiem jau nez kuro reizi varu ieteikt iesaistīties Krievijas tirgū. Tiesa gan –  nedarīt to uz labu laimi, bet iepriekš sagatavojoties – sīki izpētot spēku samēru viņu segmentā, noskaidrojot, ko dara konkurenti. Ja ir doma par biznesu Krievijā, tad labāk tur arī atrasties, nevis mēģināt vadīt procesus attālināti. Smadzeņu, pieredzes un zināšanu apvienojums noteikti var palīdzēt mūsu aktīvākajiem uzņēmumiem izsisties kaimiņvalsts tirgū. Turklāt ir jēga meklēt ne tikai Maskavā, bet arī citos reģionos. Balstoties uz mūsu ilgo praksi, varam apgalvot, ka Maskava un pārējā Krievija ir kā divas dažādas valstis. Biznesa vide, konkurences līmenis, menedžmenta kompetence reizēm atšķiras kā diena pret nakti. Tajā pašā laikā jāatceras un jāsaprot, ka Krievijā ir sava neatkārtojamā mentalitāte, ir tai jāpielāgojas un nekādā gadījumā nedrīkst izturēties pašpārliecināti. Starp citu, pašpārliecības dēļ cieš daudzas Rietumeiropas kompānijas, kas jau darbojas Krievijas tirgū. Kālab atkārtot svešas kļūdas?

Un vēl… Lielas pārmaiņas (pozitīvas uzņēmējiem) Krievijā gaidāmas pēc tās iestāšanās Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Tas ir atsevišķs plašs temats, pie kura vajadzēs atgriezties, kad šis notikums beidzot būs kļuvis par realitāti.

Esmu jau minējusi – Krievijā sadarbojoties ar lieliem pasūtītājiem kreditoriem, pastāvīgi nākas pierādīt, ka darbā ar parādniekiem tu ievēro labas manieres un krietnus nodomus. Mūs obligātā kārtā lūdz saskaņot parādniekam izsūtāmās brīdinājuma vēstules tekstu. Ja formulējumi šķiet pārāk skarbi, tos mīkstina. Lūdz arī saskaņot scenāriju sarunai ar parādnieku (t.s. skriptus), un, ja tajā kaut kas mulsina, arī šajos tekstos tiek ieviesti labojumi.

Ja runa ir par parāda piedziņu no privātpersonām, kreditori īpaši rūpīgi pārbauda, cik ētisks un korekts ir ārpakalpojuma partneris. Nedod Dievs, parādnieku kaut nedaudz vārdiski aizskart. Taču savās prasībās visus izdevies pārspēt kādai ļoti lielai Krievijas kompānijai. Ar tekstu caurskatīšanu vien tai bija par maz. Uzņēmuma pārstāvji ieradās mūsu birojā Ņižņijnovgorodā, lai visu darbdienu (!) personiski vērotu un klausītos, kā inspektori runā ar parādniekiem, kā mēģina pārliecināt atmaksāt parādu.

Latvijā tāda aina nav iedomājama. Diemžēl. Klienti nekontrolē inkaso kompānijas. Bieži vien pat neinteresējas, kā tiek runāts ar parādniekiem, kuri arī turpmāk var palikt par kreditoru pircējiem. Pieprasījums pēc skarbām parādu piedziņas metodēm joprojām ir augsts. Turklāt nepatiku pret šādu praksi neizrāda arī pazīstamas kompānijas. Varu vien kārtējo reizi pabrīnīties, cik nevērīga ir šo kreditoru attieksme pret savu reputāciju un ka tie nebaidās no bumeranga efekta. Viņi taču paliek tirgū, turpina konkurēt, cer uz klientūras papildināšanos…

Gandrīz pirms diviem gadiem Balt Risk pirmā no kredītmenedžmenta kompānijām publicēja Godprātīgas parādpiedziņas ētikas kodeksu (http://www.balt-risk.lv/lat/services/codex). Mēs gaidījām (pat nešaubījāmies), ka arī kolēģi konkurenti nāks klajā ar saviem kodeksiem, taču nez kāpēc tas nav noticis.

Ārpustiesas parādu piedziņas likums savā ziņā palīdzēs iegrožot nekaunīgās parādu piedziņas metodes un neattaisnoto agresiju. Paskatīsimies, kādā versijā tas tiks pieņemts, kā tiks aizsargāti parādnieki, vai paliks kāda sprauga interpretācijām. Manuprāt, līdz ar likuma stāšanos spēkā notiks labvēlīgas pārmaiņas segmentā, kas visiem ir acu priekšā, proti, runa ir par banku parādniekiem, kas ņēmuši kredītus, līzingus. Tas, cik ātri Latvijā par normu kļūs civilizēta attieksme pret parādniekiem, būs atkarīgs arī no precedentiem, fiziskai vai juridiskai personai vēršoties tiesā saistībā ar neadekvātu attieksmi un rīcību parādu piedziņas procesā.

Mēs jau stāstījām, ka esam iegājuši Urālu reģiona tirgū, atverot biroju Čeļabinskā. Nu sākas regulāri komandējumi. Nezinu, vai šajā Krievijas pilsētā strādā vēl kādas Latvijas kompānijas (ja kāds kaut ko zina, rakstiet komentāros!), taču Latvijas preces turienes veikalu plauktos neredzējām.

Toties lietišķu tikšanos laikā ievērojām, ka šā reģiona kompānijām pagaidām nepietiek zināšanu un sapratnes par to, kā lietpratīgi organizēta kredītrisku vadība var palīdzēt biznesam. Lūk, daži novērojumi.

Rūpniecības uzņēmums. Ar tā pārstāvjiem risinām sarunas par sadarbības sākšanu, šķiet, jau pāris gadu, kad vēl nebijām plānojuši atvērt biroju Čeļabinskā. Visā kontaktēšanās laikā pastāvīgi tika skarta tēma par lielu parādu (vairāk nekā pusmiljonu eiro), ko vajadzētu piedzīt. Parādnieks bija juridiska persona kādā Āzijas valstī. Galu galā parādu piedziņai mums nenodeva (taču katru reizi solīja), un kreditoram ar to diez ko neveicās. Tiesa, viņš arī neko daudz lietas labā nedarīja. Nav zināms, vai patlaban ir kaut mazākā iespēja parādu atgūt. Bet cik laika veltīgi zaudēts!

Ražošanas kompānija. Galvenais kredītrisku jautājumā ir drošības dienests. Starp citu, Krievijas firmām ļoti raksturīga aina – kredītmenedžmenta jautājumi tiek nodoti drošības dienesta pārziņā (turklāt mēdz gadīties, ka šāds pilnvaru sadalījums vērojams arī uzņēmumos, kur Krievijas biroju vada ārzemju topmenedžeris, bet īpašnieki ir no Rietumeiropas). Aprunājušies ar drošības dienesta pārstāvjiem, uzzinām, ka viņi pirmām kārtām pārbauda, vai potenciālajiem partneriem nav tumšas pagātnes – piemēram, vai nav saukti pie administratīvās vai kriminālās atbildības vai arī to pagātnē nav bijis kāda cita krimināla nodarījuma. Ja partneris ir izgājis tādu feiskontroli, ar viņu sāk sadarboties, cita starpā uz nomaksu pārdodot preces par visai pieklājīgām summām. Savukārt ekonomiskā riska novērtējums (kaut vai elementāra pārbaude – vai ar šo pircēju var sākt darījumus bez priekšapmaksas) vai nu netiek veikts vispār, vai arī to veic nesistemātiski. Nav grūti iedomāties, ar ko var beigties tāda akla uzticēšanās. Rādām drošības dienesta pārstāvjiem mūsu kredītu un finanšu pārskatu paraugus, kuros aprēķinām ieteicamo kredītlimitu. Sarunu biedru reakcija liecina, ka uz viņiem tas atstājis vērā ņemamu iespaidu un viņu sejā lasāms mēms jautājums: kā gan mēs līdz šim esam strādājuši, neanalizējot savu pircēju maksātspēju!?

Enerģētikas uzņēmums. Risinot pārrunas, vārds pa vārdam noskaidrojas – kompānijai ir ļoti liels debitors (runa ir par desmitiem miljonu rubļu), kurš būtu gatavs samaksāt, taču nevar, jo pašam ir milzum daudz parādnieku. Mēs jautājam, vai debitors būtu gatavs apspriest šādu algoritmu: mēs viņam palīdzam kā kreditoram, bet piedzītās summas viņš novirza savu parādu dzēšanai. Enerģētikas uzņēmuma vadības pārstāvim šāda doma nav ienākusi prātā. Viņš tai piekrīt. Paskatīsimies, kā tas nostrādās Urālos. Latvijā, Baltijas reģionā šis mehānisms (palīdzēt kreditoram, atrisinot viņa debitora problēmas) darbojas. Domāju, ka izdosies arī Čeļabinskā.

Varētu minēt vēl daudz piemēru, taču kopumā tendence ir skaidra. Kredītmenedžmenta pakalpojumu tirgus stāvoklis Urālu reģionā un uzņēmēju attieksme pret to atgādina situāciju Latvijā 90. gadu vidū un beigās un šā gadsimta sākumā. Īsāk sakot, neiekopts darba lauks.

Pēc ilgākas pauzes (aptuveni pusgada) devos komandējumā uz Kijevu. Lūk, kādas izjūtas manī raisīja tur redzētais: Ukrainas galvaspilsētā vērojama „dzīves svinēšana” (ielās dzīve kūsāt kūsā, tās pilnas dārgām automašīnām, restorāniem, veikaliem, labi ģērbtiem ļaudīm). Kreščatikā darbdienas vidū pulcējas ļaužu pūļi, notiek koncerti, saviesīgi pasākumi. Visapkārt manāmas bezrūpīgas sejas.

Pēc lietišķajās tikšanās un sarunās dzirdētā radās iespaids, ka biznesa vide ir visai komfortabla, un perspektīva. Piemēram, tikāmies ar kādu lielu debitoru (viņš ir parādā mūsu Rietumu klientam ap  300  000 EUR). Viņš bija pilns optimisma, piekrita parakstīt parāda dzēšanas grafiku, teica, ka turpina nopietnas pārrunas ar ārvalstu investoru un, pat ja kreditori sāks bankrota procesu, viņš no kreditoriem tiks pasargāts un turpinās darbību restrukturizācijā, tādējādi saglabājot firmu un savu labo vārdu, kas iegūts ilgu gadu darbā.

Protams, divas komandējuma dienas nesniedz pilnu priekšstatu par Ukrainā notiekošo (kaut gan svaigs skatījums uz lietām savā ziņā ir vērtīgs). Tāpēc lūdzām mūsu Ukrainas meitasuzņēmuma direktoru papildināt ainu ar īsu situācijas vērtējumu. Viņa galvenās tēzes ir šādas.

– Lielais bizness krīzi pārdzīvojis daudzmaz ciešami. Nav gan izdevies izvairīties no personāla un izdevumu samazināšanas. Vidējam un mazajam biznesam klājas daudz sarežģītāk. Te varam minēt, ka nepilna pusotra gada laikā kopš jaunās valdības nākšanas pie varas (jaunievēlētā prezidenta inaugurācijas 2010. gada janvārī) savu darbību beiguši ap 70 tūkstoši privātuzņēmēju. Patlaban bezdarba līmenis Ukrainā ir aptuveni 8,5 procenti.

– Valsts pārvaldes sektorā nav perspektīvu paaugstināt algas, tāda pati ir situācija ar pensijām. Gaidām, kādas būs Starptautiskā Valūtas fonda lēmuma pārtraukt sadarbību ar Ukrainu (tas notika maija beigās) sekas.

– Ikdienas sarunās ar ukraiņu uzņēmējiem nākas secināt, ka bizness ir pieradis pie situācijas (vai to dēvēt par ieilgušu krīzi vai recesiju, to lai katrs izlemj pats). Jā, patērētāju kreditēšana ir atjaunojusies, taču ar daudz augstākiem procentiem un daudz stingrākiem nosacījumiem. Privātuzņēmumus bankas gatavas kreditēt ar procentu likmi 24–36% gadā (grivnās).

– Pirktspēja nav īpaši pieaugusi. Te vietā minēt formulu – bagātie kļuvuši vēl bagātāki, bet nabagie – vēl nabagāki. Vidusslānis skaitliski ir ļoti neliels. Kā atzina kāds uzņēmējs no Odesas: turpinām apēst nopelnīto. Taču cenas aug. 2010. gadā inflācija Ukrainā bija 9,1%, liecina oficiālā statistika (reālais cenu pieaugums atsevišķām preču grupām sasniedz 40%), savukārt šā gada pirmajos piecos mēnešos – 5,5%, tātad gadā tā varētu būt 11,1 procents.

– Piecām lielajām pilsētām – Kijevai, Dņepropetrovskai, Doņeckai, Ļvovai, Odesai – klājas vieglāk, jo tajās ir attīstīta infrastruktūra un uzņēmējdarbība kopumā. Taču tajā pašā laikā ir pilsētas, kurās vērojama absolūta stagnācija un kas izdzīvo tikai ar valsts budžeta dotācijām. Jā, Kijevā ārēji situācija atgādina dzīves svētkus – daudz jaunbūvju un restaurētu ēku, dārgi restorāni vakaros ir pārpildīti, patiesi pamatīga ekskluzīvu automobiļu koncentrācija.

– Un vēl par profesionālajiem jautājumiem… Iekšējā tirgū kredītriskus praktiski neapdrošina, tikai izlases kārtībā. Nav nekāda sistēmisma. Patiesībā šis segments sāka veidoties 2008. gadā, bet jau tā paša gada rudenī mūs skāra krīze. Rietumu apdrošinātāji pret Ukrainu joprojām izturas ļoti  piesardzīgi un gatavi apdrošināt tikai atsevišķus līgumus, piegādes.

Arī es vēlos piebilst par kredītriskiem. Ietekmīgas Šveices kompānijas pārstāvji, ar kuriem mums bija ļoti produktīva tikšanās, atzina – neraugoties uz riskiem, viņi ir apmierināti ar savu biznesu Ukrainā, tirgus ir interesants, perspektīvs un ļoti ienesīgs. Bet riski ir jākontrolē, izmantojot visus instrumentus, kas Ukrainā pieejami, un to nav maz, lai arī apdrošināšana izpaliek.

Nesen, atbildot uz avīzes Dienas Bizness jautājumiem, izteicu viedokli par tēmu „Mūsu cilvēku (kā privātpersonu) parādi, kas radušies, viņiem uzturoties ārzemēs”. Izteikties lūdza lakoniski, tāpēc ārpus raksta palika daļa interesantu detaļu, kuras izstāstīšu tagad.

Uzreiz sacīšu, ka mūsu debitori, ar kuriem saskaramies, ir Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, kā arī NVS valstu (pārsvarā Krievijas un Ukrainas) iedzīvotāji. Mums piedziņai nodod galvenokārt Anglijā, Īrijā, Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Austrijā, Itālijā radušos parādus. Tie saistīti ar mašīnu nomu, medicīnisko apdrošināšanu, ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, tostarp auto novietošanu neatļautā vietā, apģērba, apavu, sadzīves tehnikas iegādi sīkvairumtirdzniecībā ar realizācijas noteikumiem, maksas pakalpojumu izmantošanu internetā (piemēram, tematiskas informācijas vai ziņu abonēšanu), kredītkaršu limita pārsniegšanu.

Šie parādi ir pietiekami svaigi – ne vecāki par vienu gadu. Summas – vidēji no 1–2 līdz 5 tūkstošiem eiro.

Medicīniskajā apdrošināšanā visai bieži saskaramies ar situācijām, kad problēma radusies tāpēc, ka privātpersona, kam sniegta ambulatorā vai stacionārā medicīniskā palīdzība, par notikušo nav informējusi savu apdrošinātāju (ne uzturoties ārzemēs, ne atgriežoties mājās). Apdrošinātais uzskata: ja reiz viņam ir polise, tātad viss atrisināsies automātiski. Diemžēl tā tas nebūt nav. Mēs zinām gadījumus, kad parādnieki – fiziskas personas – pat tiesājas ar savām apdrošināšanas kompānijām, pieprasot segt medicīniskos izdevumus, taču apdrošinātāji atsakās maksāt, pamatojoties uz to, ka klients polisē norādītajā termiņā nav ziņojis par apdrošināšanas gadījumu. Objektivitātes labad piebildīšu, ka praksē netrūkst lietu, kurus izdodas noregulēt konstruktīvi un ātri: apdrošinātais kategoriski atsakās apspriest parāda atdošanu un atbildību par to noveļ uz apdrošināšanas kompāniju, kura savukārt, noskaidrojusi notikušā apstākļus, operatīvi apmaksā kaut kad izrakstīto rēķinu.

Nomājot automašīnu, mūsu cilvēki nenoformē tās nodošanas aktu, tālab uz līdzenas vietas sākas lielas problēmas. Piemēram, Vācijā mašīnu var vienkārši nodot un doties prom. Neviens nepiedāvās parakstīt aktu, kas apliecina, kādā stāvoklī mašīna ir nodota, tāpēc pašiem šis dokuments jājautā autonomas birojā. Pēc tam noskaidrojas, ka mašīnai konstatēti bojājumi (teiksim, skrāpējumi, nelielas buktes). Iespējams, tos radījis kāds nākamais auto nomātājs, taču to pierādīt vairs nav iespējams, jo mūsu debitora rīcībā nav dokumentāra apliecinājuma, ka mašīna nodota pilnīgā kārtībā.

Strādājot ar šādiem parādiem, esam secinājuši: parādnieks – „mūsu cilvēks” – saņēmis vēstuli no ārvalstu kreditora (piemēram, no slimnīcas, autonomas kompānijas, citu pakalpojumu sniedzēja), taču tā bijusi angļu vai vācu valodā, tāpēc viņš tekstā nav iedziļinājies un vēstuli vienkārši izmetis. Taču šādas vēstules nekādā ziņā nedrīkst ignorēt. Nākotnē tas var radīt nepatikšanas, kādas parādnieks tobrīd pat nespēj iedomāties. Nekad nevar zināt, kādās Eiropas nemaksātāju datubāzēs un citos „melnajos sarakstos” var ierakstīt konkrētās privātpersonas vārdu. Piemēram, mums zināms gadījums, kad Krievijas iedzīvotājam, kas ieradās Spānijā atpūsties rezervētā viesnīcā, atteica apmešanos tajā, jo viesnīcas rīcībā bija informācija, ka šim tūristam kādreiz bijušas problēmas ar pakalpojumu apmaksu Vācijā.

Rezumējums – kārtējo reizi ieteikšu nebūt slinkiem un izlasīt līgumu nosacījumus. Neviens pakalpojums netiek sniegts bez maksas. Ir ne tikai jāatceras par savām tiesībām, bet arī jāzina, kādas pretenzijas pret jums var tikt izvirzītas (atcerēsimies gadījumus ar autonomu).

Lietuvas biroja kolēģi pastāstīja par sarunu ar Klientu kreditoru, kuru varētu iekļaut kategorijā „domādams neizdomāsi”. Kreditors interesējās, vai iespējams piedzīt parādu no konkrētas firmas. Mēs atbildējām, ka šī firma jau pirms diviem gadiem bankrotējusi un Uzņēmumu reģistrā tās vairs nav. Kreditors par to bija izbrīnīts ne pa jokam un jautāja: „Tur tiešām vairs neko nevar darīt?” Smejies vai raudi…

Taču, ja runājam nopietni, jāteic, šāds dialogs ir uzskatāms apliecinājums tam, kāpēc mēs pastāvīgi aicinām kreditorus nodarboties ar parādiem, kamēr tie vēl ir svaigi. Piedzīt parādu pašiem vai uzticēt to speciālistiem no malas – tas jālemj katram pašam. Galvenais – nestiept gumiju, riskējot nokavēt brīdi, kad vēl ir kaut mazākā iespēja vismaz kaut ko saņemt no debitora.

Pēc virknes veiksmīgu pirmstiesas parādu piedziņas gadījumu NVS tirgū pēdējo mēnešu laikā īsi izklāstīšu galvenos novērojumus, ko varētu ņemt vērā kreditori. Visās lietās debitori bija juridiskas personas, savukārt parādu summas diezgan ievērojamas – intervālā 50–100 tūkst. līdz 300 tūkst. eiro.

Nenogurusi joprojām atkārtošu, ka izšķirošais ir un paliek cilvēciskais faktors. Parādā esošajā uzņēmumā jāatrod vajadzīgais cilvēks un, protams, jāizveido ar viņu labs kontakts. Ar šo cilvēku taču nāksies daudz komunicēt (vismaz vienu vai divus trīs mēnešus) – gan sazvanīties, gan sarakstīties un, iespējams, arī tikties. Nav nepieciešams, lai šis cilvēks būtu kompānijas vadītājs. Vienā no pēdējām lietām, kur debitors bija kāds Pēterburgas uzņēmums, ģenerāldirektors iecirtās – neko nemaksāsim, līdz ar mums norēķināsies Āzijas partneri. Taču beigās samaksāja, piekrita savu top menedžeru viedoklim par to, kādas nepatikšanas un grūtības var radīt šāda spītība.

Pastāvīgi pārliecinos, ka daudzām Krievijas kompānijām reputācijas riski nav tukša skaņa. Ja uzņēmums turpina normāli strādāt un negrasās pazust no tirgus, no perspektīvas nonākt parādnieku reģistrā tas baidās kā no uguns. Firmas saprot, ka ar tādu aptraipītu mundieri tām neizdosies no piegādātājiem iegūt izdevīgus apmaksas nosacījumus, savukārt apdrošinātāji neapdrošinās darījumus ar viņu līdzdalību un rezultātā tās zaudēs konkurentiem.

Patlaban kopumā labi parādus atmaksā NVS Āzijas republiku kompānijas. Es runāju par Kirgizstānu, Turkmenistānu, Uzbekistānu un Kazahstānu. Īpaši konstruktīvi rīkojas kreditoriem parādā palikušie distributori un dīleri. Viņi baidās zaudēt zīmolu, ar kuru sadarbojas, baidās, ka tas sāks sadarboties ar konkurentiem, un tāpēc par katru cenu atrod naudu. Patlaban šajās valstīs bankas aktīvi atver kredītlīnijas, un kreditoram ir ļoti svarīgi nepalaist garām šo momentu. Tad parāda atmaksas varbūtība ir ļoti augsta (spriežu pēc konkrētām lietām, ar kurām nodarbojamies).

Nobeigumā neliels akmentiņš kreditoru dārziņā. Protams, ne jau visu, bet gan to, kuri pārāk ilgi prāto par kompromisa priekšlikumiem parādu situācijas risināšanā. Ļoti labi saprotu, ka gribas visu izskaitļot, pārbaudīt līdz pēdējam. Taču šādas neizlēmības vai apzinātas vilcināšanās dēļ bieži tiek zaudēts dārgais laiks un reizēm pat pēdējā iespēja saņemt no parādnieka vismaz kaut ko. Tie, kas strādā ar NVS valstu firmām, zina, cik sarežģīti reizēm ir veikt standarta transakciju līguma ietvaros (valūtas regulējuma īpatnības, banku prasības utt.). Situācija kļūst vēl sarežģītāka, ja līguma termiņš ir beidzies, jums palikuši parādā, taču ir gatavi norēķināties. Tāpēc, godātie kreditori, lūdzu, domājiet ātrāk! Tas ir jūsu pašu interesēs.

Janvāra sākums ir piemērots laiks, lai apkopotu pagājušā gada pirmos rezultātus un prognozētu, kas gaida parādu piedziņas jomu šogad.

Situācija 2010. gadā bija ļoti līdzīga 2009. gadam. Joprojām piedzīt parādus ir daudz sarežģītāk nekā pirms krīzes. Piedziņai nodod daudz parādu, kas radušies 2008. un 2009. gadā. Protams, arī jaunākus, taču vispirms (it īpaši, sākot sadarbību ar inkaso kompāniju) kreditori atbrīvojas no vecā „balasta”. Tas attiecas uz vietējiem kreditoriem (segments B2B, t.i., kad parādnieks ir juridiska persona). Vidējā parāda summa ir tūkstoš eiro (kopumā parāda summas svārstās no 60 līdz 10 000 eiro). Pirmskrīzes laikā tā bija pusotru reizi lielāka.

Starptautiskie pasūtītāji piedziņai nodod galvenokārt krīzes gadu (2008., 2009. g.) parādus, un summas ir pietiekami lielas – no pieciem tūkstošiem līdz vairākiem simtiem tūkstošu un pat miljonam eiro (vidēji ārzemju kreditoru nodotā parāda summa ir 50 tūkstoši eiro). Tā kā summas nav nekādas mazās, jādomā, kreditori kaut ko centušies piedzīt paši saviem spēkiem un, vairs nezinot, ko iesākt, nolēmuši to nodot mūsu profila speciālistiem.

Nedomāju, ka 2010. gadā kopumā parādu ir kļuvis mazāk. Tos mazāk nodod specializētām kompānijām – tas gan ir fakts. Iemeslus esmu minējusi ne vienreiz vien: 1) daudzas firmas darbā ar pircējiem ir pārgājušas uz priekšapmaksu, 2) ir samazinājies uzņēmumu biznesa apjoms, 3) cenšas piedzīt saviem spēkiem – arī iesaistot darbiniekus, kuru galvenie pienākumi nav darbs ar parādniekiem.

Prognozēju, ka 2011. gada pirmajā pusē visas minētās tendences saglabāsies. Ceru (ļoti gribas būt optimistei), ka gada otrajā pusē ieraudzīsim situācijas uzlabošanos nododamo parādu daudzuma pieauguma ziņā. Tas būs saistīts gan ar uzņēmumu darbības apjomu paplašināšanos (it īpaši eksporta ziņā), gan ar to, ka ar priekšapmaksu nekāda ilgā strādāšana nesanāks (konkurence darīs savu, un preču un pakalpojumu pārdošanā nāksies pāriet uz kreditēšanas nosacījumiem). Savukārt, ja kompānijām veiksies biznesā, tad pašu darbinieki atkal pievērsīsies saviem tiešajiem pienākumiem un palielināsies nepieciešamība pēc specializētiem ārpakalpojumu sniedzējiem.

Domāju, ka 2011. gadā no aprites pazudīs „smagie” parādi (vairumā gadījumu bezcerīgie jau brīdī, kad kreditors vēršas inkaso kompānijā), kas izveidojušies 2008. gadā, kad ļoti daudzas firmas bankrotēja vai vienkārši tika pamestas. Tas pozitīvi ietekmēs parādu piedziņas efektivitāti. Radikāli situācija vēl nemainīsies, taču tendence uzlabosies.

Pirms gada, vēlot veiksmi biznesā, vienlaikus aicināju uzņēmējus neuzkāpt uz tā paša grābekļa parādu piedziņas un profilakses jautājumos (http://blogi.nozare.lv/galinaserzante/2010/01/15/apejiet-grabeklus-2010gada/). Šis aicinājums tikpat aktuāls ir arī šodien. Kompānijas, kas vēl turas virs ūdens, lieliski saprot, cik bīstami viņu biznesam patlaban ir laikā nesaņemti maksājumi par pārdotajām precēm un pakalpojumiem. Apgrozījuma līdzekļu deficīts jau tāpat ir gana augsts. Tāpēc daudz prātīgāk ir negaidīt briesmu brīdi un beigt uztvert kredītmenedžmenta instrumentu klasiku (http://blogi.nozare.lv/galinaserzante/2009/07/21/nav-apdrosinasanas-tacu-ir-alternativas/) kā teoriju (ja vien, protams, vēl ir palikuši tādi skeptiķi un „neticīgie tomi”).

Vēlu visiem ienesīgu biznesu 2011. gadā un paplašināšanos eksporta tirgu virzienā!

Par parādniekiem, kas nav samaksājuši komunālo pakalpojumu un dzīvokļa īres rēķinus, var runāt jebkurā gadalaikā, taču tieši ziemas periodā viņu dēļ pieaug kopējā parādu summa. Un tā tas arī turpināsies, ja namu pārvaldes beidzot cītīgāk nepiedzīs parādus. Ja tas notiktu, ļoti daudzos gadījumos varētu izvairīties no strupceļa (piemēram, kad debitors ir „piežmiegts” ar soda sankcijām, kuru apmērs gandrīz ir sasniedzis parāda pamatsummu).

Ņemot vērā mūsu pieredzi, es „komunālos” parādniekus iedalītu trijās kategorijās. Pirmā – aizmāršas, kas nav radušas ievērot maksājumu disciplīnu un pret rēķiniem un iekrātajiem parādiem izturas visai vieglprātīgi („Tad ta’ liela muiža, aizmirsu – samaksāšu vēlāk!”). Uz atgādinājuma vēstulēm reaģē saprātīgi. Šī ir perspektīvākā parādnieku kategorija.

Otrā – bez darba palikušie, kas aktīvi to meklē, taču bez īpašiem panākumiem. Knapi iztiek, strādādami gadījuma darbus. Viņiem ir ļoti grūti samaksāt parādu, jo jāuztur arī ģimene.

Trešā kategorija – bezcerīgie. Tie ir parādnieki, kam raksturīga absolūta depresija un degradācija (arī regulāra dzeršana, narkotikas). Viņi ir nolaiduši rokas un pat negrasās risināt situāciju. Te ir tikai viens risinājums – izlikšana no mitekļa.

Jā, ja situācija nonākusi strupceļā, tur nekas vairs nav darāms. Taču tajos gadījumos (kādu ir ļoti daudz), kad tuneļa galā vēl redzama gaisma, ar parādniekiem jārisina pastāvīgs dialogs un jāmeklē problēmas risinājums (piemēram, jāizveido maksājumu grafiks un rūpīgi jāseko tā izpildei). Šajā gadījumā pat nav būtiski, kā namu pārvalde risina parāda samazināšanas jautājumu – pašu spēkiem vai piesaistot specializētas kompānijas. Daudz svarīgāks ir neatlaidīgs, sistemātisks darbs, lai viss notiek bez aizķeršanās (lai neveidotos situācija, ka vakardienas parāds par vienu mēnesi ir pārvērties tūkstošos latu). Iespējams, namu pārvaldēs vārdos neviens neiebildīs pret to, ka vieglāk ir piedzīt „svaigu” un nelielu, nevis vecu un lielu parādu, taču praksē diemžēl ir vērojama pavisam cita aina.

Darbu ar parādniekiem pamatīgi apgrūtina un palēnina tas, ka namu pārvaldēs nav izveidota kvalitatīva datubāze ar parādnieku tālruņu numuriem. Bieži vien ir zināms tikai vārds, uzvārds un adrese. Taču iegūt šo informāciju (tālruņu numurus) nav nemaz tik sarežģīti, turklāt būtu vēlams, lai kreditors zinātu, pa kuriem numuriem var sazvanīt ne tikai dzīvokļa īpašnieku/īrnieku, bet arī kādu viņa radinieku.

Namu pārvaldēm vajadzētu ne tikai sistemātiski strādāt ar parādniekiem, bet arī būt elastīgām, lai rastu kompromisu parādu samaksas jautājumos. Atsevišķos gadījumos vajadzētu samazināt uzkrātos soda procentus vai pat tos norakstīt, citos varbūt piekrist daļējai parāda pamatsummas samazināšanai. Galvenais, lai ar debitoru tiktu risināts konstruktīvs dialogs, kas veicinātu naudas plūsmu.

Pirms kāda laika Saeimai tika nosūtīts „Ārpustiesas parāda piedziņas likuma” likumprojekts. Patlaban nav nekādas skaidrības, kad jaunā sasaukuma deputātiem būs laiks ķerties pie tā apspriešanas. Nebrīnīšos, ja likuma pieņemšanu nāksies gaidīt vismaz gadu. To, kādā versijā likumu apstiprinās, redzēsim tikai pēc trešā lasījuma – pagaidām dokuments ir visai jēls un droši vien piedzīvos daudz grozījumu un papildinājumu. Pie šā likumprojekta atgriezīšos vēl ne vienreiz vien, jo tas kļūs par galveno normatīvo aktu, kas regulēs inkaso biznesu Latvijā. Šodien ieskicēšu dažus ar šo dokumentu saistītus svarīgus aspektus.

Mūsu nozares regulēšana jau sen ir nobriedusi. Vai to vajadzētu darīt, arī licencējot tirgus spēlētājus, – tas ir atsevišķs jautājums. Te varētu piebilst, ka vairumā Eiropas Savienības valstu inkaso kompāniju darbība netiek licencēta. Saistībā ar ideju izsniegt licences mani pamatīgi mulsina potenciālā nepieciešamība par tām maksāt. Nesaskatu jēgu radīt jaunas darba vietas valsts aparātā. Ja kāda kompānija, kas radusi strādāt ne pārāk „tīrām” metodēm, gribēs palikt inkaso biznesā, licences maksa nekļūs par šķērsli.

Ļoti labi, ka likumā būs detalizēti izklāstīts, ko kompānijas drīkst darīt un ko ne. Jau vairākkārt esmu teikusi, ka, piemēram, nedrīkst terorizēt parādniekus ar telefona zvaniem (un kur nu vēl vizītēm) agrās rīta vai vēlās vakara stundās, kā arī brīvdienās. Vērsties pie parādnieka radiem, kaimiņiem vai kolēģiem drīkst tikai tālab, lai uzzinātu, kā ar viņu sazināties, bet ne tāpēc, lai sīki un smalki izklāstītu, kas viņš ir un kāpēc viņu meklē.

Likumprojektā piedāvāto 12 latu limitu, ko inkaso kompānija drīkstētu prasīt no parādnieka savu izdevumu segšanai, uzskatu par visnotaļ pieņemamu summu. Atsevišķās situācijās ar to var būt par maz, citās tā var izrādīties pat vairāk nekā pietiekama, taču vidēji Latvijas apstākļos tā ir adekvāta summa. Inkaso kompānijas likumīgi varēs lūgt, lai parādnieks to samaksā. Debitoriem vairs nenāksies sašust par nesamērīgi „uzskrūvētajām” summām (diemžēl joprojām ir izplatīta nelāga prakse, ka inkaso firmu izdevumi, kas jāsedz parādniekam, vairākas reizes palielina kopējo parāda summu).

Manuprāt, likumprojekta pieņemšanas gaitai vērīgi sekos arī bankas. Tām nevajag, lai dokuments tiktu pieņemts pārāk „mīkstā” versijā. Bankām ir izdevīgi, lai likums pieļauj arī skarbu parāda piedziņu – dzīvē taču mēdz gadīties visādi (katrai kredītiestādei, protams, ir sava izpratne par „skarbu” pieeju).

Šis likums palīdzēs sakārtot nozari un pakāpeniski mainīt uz labo pusi gan debitoru, gan kreditoru attieksmi. Izzudīs milzum daudz negāciju, ko rada puskrimināla rīcība pret parādniekiem vai vienkārši neētiska pieeja, rupjš spiediens uz debitoru. Savukārt kreditoriem būs skaidrs, kas ir pieļaujams un kas ne. Vairums kreditoru ir saprātīgi cilvēki/kompānijas un grib atrasties tiesiskajā lauciņā, esot pārliecināti, ka inkaso partneris rīkojas korekti, bez ļaunprātīgiem nolūkiem.