Pagājušonedēļ atgriezos no desmit dienu ilga tūrisma brauciena uz Argentīnu, kur pie viena biju nolēmusi (ja reiz biju nokļuvusi līdz Buenosairesai) iepazīties ar savas nozares kolēģiem un partneriem un pārrunāt aktuālās problēmas un darba specifiku. Tikos ar turienes kredītmenedžmenta un nemaksāšanas risku apdrošinātāju kompāniju pārstāvjiem.

No sarunām ar viņiem sapratu, ka parādu piedziņa argentīniešu gaumē kopumā līdzinās tam, kā mēs strādājam šeit: tie paši algoritmi (atgādinājuma vēstules, telefona zvani), procedūras (tostarp nemaksātāju datu bāzu izveide). Ir firmas, kas nekautrējas izmantot spiedienu uz parādnieka radiniekiem. Tiesa, diemžēl arī Latvijā jau saradies ne mazums inkaso kompāniju, kas izmanto šādas nekorektas darbības. Parādi tiek piedzīti galvenokārt pirmstiesas kārtībā. Vērsties tiesā praktiski nav jēgas – lietas izskata ļoti, ļoti ilgi. Ar parādniekiem no Baltijas valstīm mūsu Argentīnas kolēģi saskaras ārkārtīgi reti, kas arī ir saprotami – tirdzniecības apgrozījums starp šīm valstīm ir ļoti niecīgs. Pavisam cita lieta ir NVS, un jo īpaši Krievija, Ukraina (starp citu, nezināju, ka savulaik PSRS bijusi lielākā Argentīnas vīna importētāja).

Šo tikšanos laikā ne vienreiz vien biju izbrīnīta par atsevišķiem rādītājiem. Piemēram, kredītrisku apdrošināšanas (kas ir tie paši nemaksāšanas riski) tirgus apjoms ir tikai 15 miljoni dolāru gadā. Turklāt to veido darījumi gan iekšējā, gan ārējā tirgū. Šāda summa tik milzīgai valstij kā Argentīna šķiet vienkārši smieklīga. Bija patīkami dzirdēt (no mūsu pakalpojumu pieprasījuma viedokļa), ka apdrošinātāji ir ieinteresēti apdrošināt vēl vairāk piegāžu uz Krieviju, Ukrainu, Centrālāzijas valstīm.

Jautāju, kā viņus ietekmējusi krīze, un dzirdēju, ka Argentīnā tā ir pastāvīga parādība. Sākusies 1999./2000. gadā, tā turpinās joprojām. Pēdējā pasaules krīze kopumā nekādas lielās pārmaiņas nav nesusi. Banku sistēma nekreditē (ne B2B, ne B2C segmentu), bet tikai apkalpo klasiskās operācijas (konti, pārvedumi). Visi visu pērk par savu naudu, nevis uz parāda. Man gan nav saprotams, kā valsts bez kreditēšanas var realizēt vērienīgus projektus un aktīvi attīstīt ekonomiku. Jāsecina, ka banku, kā arī nemaksāšanas risku apdrošināšanas nozaru izaugsmes potenciāls ir kolosāls.

Mazliet padaloties savos ceļotājas iespaidos, jāteic, vēl nekur nebiju saskārusies ar tik milzīgu kontrastu starp bagātajiem un nabagiem. Tādus graustus (arī Buenosairesas piepilsētās), kas ir ļaužu pārpilni, nebiju redzējusi vēl nekad. Turpat līdzās grezni savrupnami, pilis, ēkas, kas būvētas vēl spāņu valdīšanas laikā. Reizumis radās izjūta, ka vēroju mūsdienu vergus un vergturus.

Ne tikai biznesa tikšanās radīja iespaidu, ka argentīniešiem cita pasaule neeksistē. Ir Latīņamerika (ja arī kompānijai ir izveidots partneru tīkls, tad tur) un vēl štati. Televīzijas ziņās ne vārda par Eiropu vai Āziju, tikai par notikumiem Latīņamerikā. Protams, šādu ieciklēšanos uz savu pasaules daļu var saprast – teritorija ir milzīga, un iedzīvotāju tik daudz, ka mūsu eksportētājiem droši vien notek siekala. Pat CNN viņiem ir spāņu valodā. Angliski daudzmaz varēju parunāt Buenosairesā (arī tur, saprotams, ne visur), taču ārpus Argentīnas galvaspilsētas nācās izlīdzēties ar žestiem.

Un vēl pēdējais ieskicējums. Argentīnā burtiski visi dzer mate. Jauns vai vecs. Nav svarīgi, kāds ir tavs statuss, vai esi pārticis vai nabags. Cilvēki staigā ar saviem termosiem, speciālām tasēm – kalebasiem –, no kuriem caur metāla caurulīti, bombilju, dzer lieliski tonizējošo dzērienu.

Pirms pusotras nedēļas informējām Latvijas medijus par populārākajām atrunām, ko parādnieki visbiežāk izmanto, lai skaidrotu, kāpēc viņiem nav naudas parāda atmaksai vai arī kāpēc to nav iespējams atmaksāt tieši šobrīd. Pieļauju, ne visi ir pamanījušu interesanto informāciju, tāpēc atļaušos to dublēt savā blogā.

Apkopojot populārākās atrunas, akcents tika likts uz parādniekiem – juridiskām personām Latvijā un NVS valstīs (pirmām kārtām Krievijā un Ukrainā). Kopumā Balt Risk un IGK speciālisti atlases kārtībā izpētīja aptuveni trīstūkstoš kompāniju pusotra tūkstoša privātpersonu sniegtās atbildes laikā no 2009. gada līdz 2010. gada maijam.

Latvija

Populārākie iemesli, ko Latvijas debitori min sarunā ar inkaso speciālistiem:

Patlaban, protams, ļoti populāri ir atsaukties uz krīzi un attiecīgi arī uz nemaksāšanu. Tādas frāzes pastāvīgi dzirdam no firmām–parādniekiem gan Latvijā, gan citās valstīs. Mūsu pieredze liecina, ka no visām kompānijām, kas piesauc smago ekonomisko situāciju, 70-80% saka taisnību.

Nav teikts, ka dažādu iemeslu izgudrošana norāda uz to, ka debitors rezultātā parādu nesamaksās. Bieži vien firmas cenšas elementāri novilcināt laiku, lai atrisinātu pašreizējās finansiālās grūtības, tostarp arī akūto apgrozījuma līdzekļu deficītu. Nevēloties krist kaunā, firma atsaucas uz šķietami attaisnojošiem iemesliem (nav saņemts rēķins, grāmatvedis ir atvaļinājumā, šefs devies komandējumā utt.).

Runājot par privātpersonām, jāteic, ka izplatīta ir situācija, kad cilvēks ir nolēmis atteikties no interneta provaidera vai telefona operatora pakalpojumu saņemšanas, taču informējis par to tikai mutiski, nevis noformējis oficiālu dokumentu. Un tad brīnās, ka viņam iekrājies parāds.

NVS valstis (galvenokārt Krievija un Ukraina)

Populārākie argumenti, kurus kā attaisnojošu iemeslu izmanto firmas–debitori šajās valstīs:

1. Beidzies valūtas darījumu pases derīguma termiņš.

2. Liela valūtas kursa atšķirība preces iegādes un maksāšanas brīdī, tāpēc gaida valūtas kursa krišanos. 

3. Bilancē parāda nav.

4. Mēs preci neesam saņēmuši, ar kreditora preci strādājam tikai ar starpniekiem.

5. Gaidām vēlēšanas un turpmāko politisko virzienu valstī.

Atšķirībā no Latvijas Krievijas un Ukrainas uzņēmumiem, veicot eksporta–importa operācijas, ir jānoformē valūtas darījuma pase. Ja beidzies tās derīguma termiņš, bet kreditors maksājumu nav saņēmis, segt parādu tiešā veidā ir ļoti problemātiski. Bieži vien mums vienkāršāk ir saņemt no parādnieka summu rubļos un tad samaksāt kreditoram valūtā. Ar parādniekiem no Āzijas valstīm ir vēl sarežģītāk, jo to likumdošana prasa vispirms konvertēt valūtu, kuru var gaidīt mēnešiem un pat gadiem ilgi.

Daudzi Krievijas un Ukrainas uzņēmumi atsakās operatīvi dzēst parādu krasā valūtas kursa svārstību periodā (skat. 2. punktu augstāk). Situāciju Krievijā un Ukrainā sarežģī arī pastāvīga dažādu shēmu izmantošana, kad preces saņēmējs ir viena kompānija, bet maksātājs – cita (iemeslu reitinga 4. punkts). Ļoti daudzos gadījumos šī „cita” ir ārzonas firma, bet piedzīt parādu no ārzonas ir gatavās galvassāpes.

Mūsu prakse liecina, ka parādnieks ķeras pie kreatīviem līdzekļiem un izgudro atrunas tajos gadījumos, kad parāda atmaksas noregulēšanas jautājums vairs nav tikai kreditora un debitora divpusēja lieta. Tajā ir iesaistījusies trešā persona, kurai kaut kas ir jāatbild un kura neliksies mierā, līdz būs gūta skaidrība par parāda atmaksu.”

Reālu Balt Risk un IGK AG speciālistu sarunu ar parādniekiem piemēri (bez komentāriem)

1) Kārtējais zvans kompānijai–debitoram (D.).

D.: „Bilancē parādu nevaram atrast.”

Balt Risk/IGK: „Mēs taču jums pa faksu jau vairākas reizes esam nosūtījuši mūsu vēstuli ar dokumentiem.”

D.: „Neesam saņēmuši. Nosūtiet vēlreiz.”

Balt Risk/IGK: „Nosūtījām. Vai tagad saņēmāt?”

D.: „Nezinām. Faksa aparāts ir šefa kabinetā, bet kabinets ir aizslēgts. Šefs no atvaļinājuma atgriezīsies pēc mēneša.”

2) Kārtējais zvans debitoram, lai vienotos par termiņiem, kādos tiks samaksāts par saņemto preci (iekārtas rezerves daļām).

D.: „Mēs nemaksāsim. Kāpēc? Direktors teica, ka mums šī prece patlaban nav vajadzīga.”

Balt Risk/IGK: „Bet jūs taču preci saņēmāt pirms 6 mēnešiem. Jūs to bijāt pasūtījuši, un par to bija jānorēķinās pirms 5 mēnešiem.”

D.: „Nu un tad? Tagad mums tā nav vajadzīga.”

Balt Risk/IGK: „Vai varat atdot preci kreditoram?”

D.: „Nē. Tā ir mūsu prece. Kāpēc mums tā jāatdod? Ja nu mums to ievajagas?”

Balt Risk/IGK: „Tad jums par preci jāsamaksā.”

D.: „Nē. Direktors teica – nemaksāsim. Mums taču prece pašlaik nav vajadzīga.”

Balt Risk/IGK: „Un kad jums tā būs vajadzīga?”

D.: „To nezina neviens. Pat direktors ne.”

Lai kur es tiktos ar potenciālajiem klientiem – Latvijā, NVS vai Rietumos, tie noteikti interesējas, vai ir izdevies piedzīt ļoti lielus parādus. Reizēm jautā skaidri un gaiši: ja vajadzēs piedzīt miljonu, varēsiet? Es neminstinoties atbildu, ka, protams, varēsim! Un pastāstu reālu atgadījumu. Pirms pāris gadiem mūsu praksē bija patiešām liela veiksme. Tā inkaso biznesā pieņemts dēvēt veiksmīgu ļoti ļoti lielu parādu piedziņu. Šis stāsts ir tieši par miljons dolāriem – es nejokoju…

„Brašo” 90. gadu beigās kādai pazīstamai Krievijas kompānijai ar viltus līgumu un firmu palīdzību krāpnieki nolaupīja miljons dolāru. Veikusi ceļu caur desmitiem firmu un rēķinu, rezultātā apaļā summa stabili iegula kādas ārzonas kompānijas kontā vienā no Lietuvas bankām. Kreditors (Krievijas kompānija) bija paspējis izsekot naudas ceļu, taču atgūt to nespēja. Tā kā par šo miljonu interesējās vairāk nekā desmit kompāniju, Lietuvas tiesībsargājošās iestādes kontu arestēja.

Piekrāptā Krievijas kompānija atkal un atkal mēģināja atgūt līdzekļus, taču nesekmīgi. Miljons piesaistīja arī afēru īstenojušo krāpnieku uzmanību, taču arī viņu pūliņi piekļūt kārotajai naudai nedeva vēlamo rezultātu. Strauji tuvojās prasības noilguma termiņš (tik ātri bija pagājuši teju desmit gadi).

Krievijas kreditors atrada mūs, holdingu IGK, un pirmām kārtām lūdza prognozēt, vai situācija patiesi ir bezcerīga. Kopīgi ar Krievijas un Lietuvas kolēģiem, piesaistījuši arī speciālistus no uzņēmuma Balt Risk, kam bija darba pieredze Lietuvā, mēs steidzami izskatījām dažādus problēmas atrisināšanas variantus un secinājām, ka pat šķietami tik bezcerīgā lietā ir izredzes uz panākumiem. Kreditors ilgi domāja, taču, pārliecinājies, ka piedāvātās piedziņas metodes ir likumīgas, piekrita mūsu piedāvājumam, jādomā, cerot vienīgi uz brīnumu, jo daudzi advokāti un juridiskie biroji nebija spējuši palīdzēt.

Neiedziļinoties visās juridiskajās detaļās, varu teikt, ka problēmas atrisinājuma atslēga atradās teju pašā virspusē. Mūsu kompānija kreditora vārdā sagatavoja un iesniedza prasību Krievijas tiesā, pieprasot anulēt „viltus līgumu”, kas bija noslēgts starp kreditoru un viltus kompāniju. Tiesa anulēja līgumu, jo darījums faktiski nebija noticis. Saskaņā ar šo lēmumu nauda bija jāatdod kreditoram. Pēc Krievijas tiesas lēmuma likumīgas stāšanās spēkā tas bez jebkādiem sarežģījumiem tika apstiprināts arī Lietuvas tiesā un izpildīts par labu kreditoram. Miljons dolāru tika atdoti to likumīgajam īpašniekam. Piebildīšu, ka kopumā viss ilga gadu.

Protams, gadījums ir unikāls (ne katru dienu piedziņai nodod miljonu vai pat vairāk vērtu parādu), taču nevienā situācijā nevajag ļauties izmisumam un pamest iesākto pusratā, – pat tad, ja tā šķiet bezcerīga. Un, protams, der atcerēties: jo agrāk mums parādīs šķietami neperspektīvu lietu, jo labāk – laika faktors un termiņu ievērošana var izrādīties izšķiroša.

Ja reiz esam sākuši runāt par Krievijas tirgu, piebildīšu, ka patlaban Krievijā un NVS valstīs parāda piedziņas perspektīvas vairāk ir atkarīgas no konkrētās lietas sarežģītības un samezglotības, mazāk no parāda summas. Galvenā problēma ir dokumentu „sliktā kvalitāte”, t.i., joprojām populāras ir tā dēvētās preču piegādes pelēkās shēmas. Piemēram, prece tiek piegādāta caur starpniekiem, bet maksājumus veic trešā, visbiežāk ārzonas, kompānija. Tajā nav nekā pretlikumīga, taču visus darījuma elementus var uzskatīt tikai par atsevišķām epizodēm, bet par vienu veselu darījumu tās nekļūst elementāra vajadzīgo dokumentu, piemēram, pat līgumu trūkuma dēļ.

Ja kompānija parādniece turpina aktīvu darbību tirgū, izredzes piedzīt parādu ir visai augstas.

Bijušie parādnieki vēršas tai pašā inkaso kompānijā, taču jau kreditora statusā. Šādu piemēru mūsu nozarē nav mazums. Aizvien biežāk šādas rīcības motivācija slēpjas ētiskā attieksmē pret debitoru. Tieši tā savus nodomus pamatoja kāds liels potenciālais klients, nesen ierodoties uz pārrunām kompānijā Balt Risk.

Viņam (pareizāk sakot – viņa uzņēmumam) kā parādniekam bija iznākusi darīšana ar dažādām Latvijas inkaso kompānijām. Galarezultātā viņš samaksāja visām. Taču mēs, pēc viņa vārdiem, bijām atšķīrušies ar cieņpilnu attieksmi, cilvēcisku komunikāciju, nepārejot uz toni, vārdiem un rīcību, kas pazemo debitoru. Es nelielos – vienkārši citēju, bet sirds dziļumos vēlu visam inkaso biznesam šādu reputāciju. Tajā pašā laikā šis uzņēmējs uzsvēra, ka parāda piedziņa bijusi tikpat korekta un civilizēta, cik intensīva, neatstājot iespējas aizmirst par saistībām.

Modi izturēties pret parādniekiem ar cieņpilnu attieksmi diktē lielās kompānijas, savu nozaru līderi. Parasti tās ir firmas ar ārvalstu kapitālu, kaut gan tā var arī nebūt. Tām ir liela klientūra un, bez šaubām, arī ne mazums parādnieku. Šīs kompānijas saprot, ka slikta slava izplatīsies ļoti ātri. Ej nu pēc tam sarēķini, cik liels būs nesaņemto ienākumu apjoms reputācijai nodarītā kaitējuma dēļ. Pārrunās ar šādiem uzņēmumiem – kreditoriem skaidri redzam, ka tie paši piedāvā kompromisus efektīvai parādu piedziņai (piemēram, tā var būt mazliet ilgāka), lai tikai nebūtu nekādas agresijas, rupjas izturēšanās.

Rietumu kompānijas (jo īpaši, sarunājoties ar topmenedžeriem Eiropas galvenajos birojos) uzreiz brīdina, ka ar „slepenu pircēju” starpniecību tās pastāvīgi pārbaudīs, kā patiesībā notiek sarunas ar parādniekiem. Un, nedod dievs, inkaso kompānijai kaut reizi izgāzties. Sankcijas būs ne tikai acumirklī zaudēts līgums, bet arī zaudējumu kompensācija, kas iepriekš atrunāta līgumā gadījumam, ja tiks fiksēta kaut minimāli nekorekta attieksme pret debitoru.

Domāju, ka bieži vien kreditori vienkārši nezina, kāda ir parādu piedziņas cena (puskriminālus gadījumus, kad uzreiz tiek pasūtītas agresīvas metodes debitora ietekmēšanai, es neizskatu). Un tāpēc tendence regulāri anonīmi pārbaudīt inkaso partnerus tikai pieņemsies spēkā. Prognozēju, ka tie nopietnie parādu piedziņas tirgus spēlētāji, kas savulaik ķērušies pie skarbākām metodēm un, iespējams, šur tur pat pāršāvuši pār strīpu, pazeminās presinga līmeni. Mainīties tos piespiedīs progresīvi domājoši pasūtītāji – kreditori. Pēdējie taču saprot, ka rezultātā konkurences cīņā uzvarēs tās firmas, kas cilvēciski izturēsies pret klientiem, kas dažādu apstākļu dēļ kļuvuši par parādniekiem (un atkal neņemam vērā ārkārtas gadījumus, kad runa ir par ļaunprātīgiem principiāliem nemaksātājiem).

2009. gada rudenī mēs bijām pirmā Latvijas kredītu menedžmenta kompānija, kas iepazīstinājām ar Godprātīgas parādpiedziņas ētikas kodeksu (ja kādu interesē detaļas - http://www.balt-risk.lv/lat/services/codex). Jau toreiz preses relīzē akcentējām – citēju: „Svarīgi ir tas, lai pēc iespējas ātrāk līdzīgs Ētikas kodekss parādītos visai nozarei, kas apvieno nopietnas debitoru parādu piedziņas kompānijas. Pretējā gadījumā inkaso biznesa reputācija Latvijā turpinās ciest.”

Šie vārdi joprojām ir vairāk nekā aktuāli. Tāpat kā nākamais princips: ētiskā un atbildīgā attieksmē pret parādniekiem ir ieinteresēts arī ikviens kreditors, kurš patiesi rūpējas par savu labo vārdu un ilgtermiņa klātbūtni tirgū.

Ar tādiem gadījumiem, kad kreditors tik pārspīlēti rūpējas par savu reputāciju un labprātīgi atsakās no apjomīga un nebūt ne bezcerīga parāda piedziņas, es vēl nebiju saskārusies. Jā, gan Baltijas valstīs, gan Krievijā mēs pastāvīgi sastopam kompānijas-kreditorus, kuri desmitām reižu pārjautā, vai pret debitoru patiesi izturēsies maksimāli korekti. Ļoti lieli un cienījami uzņēmumi baidās no mazākā mājiena par skandālu un pat situācijās, kad pret tiem nevarētu būt nekādu pretenziju, labprātāk nodrošinās. Bet lai bailēm būtu tik lielas acis…

Nesen, būdama komandējumā Šveicē, tikos ar kādas ļoti lielas starptautiskas korporācijas kredītu nodaļas vadītāju. Šis cilvēks pastāstīja šādu atgadījumu. Viens no šī uzņēmuma pircējiem bija kāda Krievijas firma, kas vienubrīd paņēmusi preci, bet nav varējusi par to norēķināties. Parāda summa bijusi lēšama 300 tūkstoš eiro apmērā. Saprotams, kreditora Krievijas pārstāvniecības darbinieki vairākkārtīgi atgādinājuši par parādu, gan telefonsarunās, gan tikšanās reizēs apspriežot tā atmaksas termiņus. Taču tālāk par solījumiem tikt nav izdevies. Kārtējo reizi ierodoties parādnieka birojā, kreditora pārstāvis uzzinājis, ka kompānijas pirmā persona ievietota slimnīcā ar lūzumiem un citiem savainojumiem. Tā viņš cietis no cita kreditora, kas pie parādnieka nosūtījis pārstāvjus no firmas, kas strādā ar visnotaļ skarbām metodēm.

Galvenais birojs lēma par labu nestandarta reakcijai – viņi pieņēma lēmumu aizmirst par parādu un to vienkārši norakstīt. Nobijās no sitiena/rikošeta pa reputāciju, kaut gan parādnieks fiziski nebija cietis viņu dēļ. Ne katra solīda ārvalstu kompānija Krievijā līdzīgā situācijā izlemtu norakstīt parādu. Skaidrs, ka šai korporācijai gigantam parāds pārsimt tūkstošu apmērā uz gada apgrozījuma fona ir tikai kapeikas, bet tomēr…

Izredzes piedzīt parādu, protams, palika. Ja ar šo lietu nodarbotos mēs un kreditors jautātu, ko darīt, mēs noteikti neieteiktu norakstīt parādu. Ieteiktu paņemt pauzīti, kaut ilglaicīgu, - lai cilvēks atlabst un attopas. Un tad jau varētu atjaunot sarunas.

Mūsu kolēģi no Vācijas kompānijas Bürgel apkopojuši analītiskos datus par maksātnespējīgajām kompānijām Vācijā 2009. gadā un izteikuši prognozi 2010. gadam. Šī informācija nepārprotami ir interesanta Latvijas/Baltijas valstu eksportētājiem un importētājiem. Turklāt, manuprāt, pēc tās ar dažām atrunām var spriest arī par to, kā recesija atsaukusies uz firmām citās Rietumeiropas valstīs.

Ar galvenajiem secinājumiem un diagrammām var iepazīties šeit: http://www.buergel.de/en/presse/studien-analysen/442-corporate-insolvencies-in-2009.html. No savas puses pakomentēšu atsevišķus rādītājus. Kopīgais maksātnespējīgo kompāniju skaits pieaudzis par 11%, salīdzinot ar 2008. gadu (tas ir, gandrīz 34 000 uzņēmumu), un tas iekļaujas vispārējā pasaules ekonomikas attīstības tendencē. Domāju, ka Vācija ir viena no mazāk cietušajām valstīm. Situācija citās valstīs - ”vecajās” ES dalībvalstīs –, visticamāk, izskatās sliktāk, nemaz nerunājot par Grieķiju, Portugāli, Spāniju. Maksātnespējīgo kompāniju sadalījums pa Vācijas reģioniem izskatās loģisks: bagātajās federālajās zemēs statistika ir labāka.           

Mazliet neparasts ir maksātnespējīgo firmu sadalījums pēc to vecuma. Pirmās divas vietas  ieņem nevis jaunās kompānijas (kas tirgū pastāv līdz diviem gadiem), bet daudz vecākas – vairāk nekā 28% ir 11-20 gadus vecas kompānijas, un 17% ir 7-10 gadus vecas. Jaunās ir tikai trešajā vietā, kas ir ārkārtīgi netipiski, jo parasti to īpatsvars kopīgajā maksātnespējīgo firmu skaitā ir pats lielākais. Ievērojiet, ka arī Vācijas biznesa veterāniem ir zaudējumi – gandrīz 3000 kompāniju vecumā no 21 līdz 50 gadiem un 1100 firmu vecumā virs 50 gadiem pagājušajā gadā izrādījās maksātnespējīgas.           

Taču nav nekādu pārsteigumu, ja paskatās uz juridisko statusu – 41% ir individuālie komersanti, un 31% ir SIA. Citiem vārdiem sakot, vissmagāk krīze skar mikro-, mazo un vidējo biznesu.           

Bürgel statistika lieku reizi apstiprina, ka nepieciešams pārbaudīt savus partnerus - gan jaunos, gan vecos. Pieeja “tā taču ir solīda vācu firma, un ar to nekas slikts nevar notikt” neiet cauri. Skaidri saprast, ar ko ir darīšana, ir nepieciešams arī darbā ar uzņēmumiem-ilgdzīvotājiem. Pienācīgu sapratni dos kredītu-finanšu atskaite, kas kaut vai reizi gadā tiek pasūtīta par partneri/pircēju/piegādātāju plus pastāvīgs monitorings, kura rezultātā tiek konstatēti kompānijas darbības svarīgākie notikumi, kas tieši vai netieši var ietekmēt kredītspēju un maksātspēju. Jāpiebilst, ka nopietnas Rietumu kompānijas, kurām ir pircēji Baltijas valstīs, šādu risku pārbaudes un kontroles algoritmu piemēro sen un pastāvīgi.

Pat ja vācu kompānija nav gatava iedot provizorisko bilanci par 2009. gadu, uzskatāmu ainu sniegs rādītāji no 2008. gada bilances. Tie parādīs, kā kompānija pārdzīvo krīzi. Un, ja rādītāji ir krasi pasliktinājušies (jau 2008. gadā salīdzinājumā ar 2007. gadu), tad, piemēram, mūsu eksportētājam ir jāreaģē un jāpārskata piegāžu nosacījumi.     

Runājot par pastāvīgu monitoringu, tad es teiktu, ka tā ir šo nestabilo laiku prasība. Agrāk eksportētājiem un importētājiem galva par to nesāpēja. Toties tagad papildus jānodrošinās no visām pusēm. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tas pats Bürgel prognozē – 2010. gadā maksātnespējīgu kompāniju skaits Vācijā būs 37-40 tūkstoši.

Decembrī un janvārī, atbildot uz dažu mediju jautājumiem, kādu nozarei prognozēju 2010.gadu, es reālistiski norādīju, ka piedzīt parādus Latvijā nebūs vieglāk kā pagājušajā gadā. Kamēr uzņēmumu aktivitātes tik tikko uzņem apgriezienus un firmas, kas pārdod preces un pakalpojumus ar maksājumu atlikšanu, vēl lemj, kā rīkoties biznesā tuvākajos divpadsmit mēnešos, izteikšu dažas rekomendācijas. Tās attiecas uz kompāniju politiku kredītmenedžmenta jomā kopumā un konkrēti uz jautājumiem par cīņu ar parādniekiem.

To, kas tieši ietilpst kredītmenedžmenta „džentlmeņu komplektā”, mēs jau uzskaitījām http://blogi.nozare.lv/galinaserzante/2009/07/21/nav-apdrosinasanas-tacu-ir-alternativas. Īpaši neatkārtojoties, atzīmēšu, ka darbs ar jaunu pircēju/piegādātāju paredz obligātu tā pārbaudi, lai uzreiz uzzinātu, ar ko būs darīšana un vai ir vērts vispār sākt.    

Tālāk ir pastāvīgs pircēja monitorings, sekošana līdzi jebkādām būtiskām izmaiņām viņa darbībā, kas tieši vai netieši var ietekmēt kredītspēju un maksātspēju. Dabiski, ka īpaša vērība nepieciešama gadījumam, ja parādās negatīvas ziņas par pircēju (piemēram, pret viņu celta prasība tiesā). Turklāt pie šādas notikumu attīstības ir prātīgi, mazākais, padarīt stingrākus sadarbības nosacījumus, necerot uz mūžīgo „varbūt paveiksies”.

Par to, cik ārkārtīgi svarīgi ir kontrolēt apmaksas termiņus, var runāt mūžīgi. Šajā sakarā uzstājīgi rekomendēju izmantot tādu pakalpojumu kā rēķinu automatizētā administrēšana. Un tad jau pašā sākotnējā stadijā tiek kontrolēts kavēta maksājuma risks un tiek pieņemti mēri. Diemžēl Latvijas kompānijas pagaidām ne īpaši alkst pēc šī pakalpojuma atšķirībā no Rietumeiropas firmām un pat Krievijas uzņēmumiem (Krievijā tāds pakalpojums kļūst arvien populārāks).

Un beigās – ja rodas parāds un to vajag piedzīt, tad neļaujieties kārdinājumam ticēt solījumiem un ļoti ātri (ne vēlāk kā divus mēnešus pēc kavējuma brīža) nododiet lietu inkaso. Ik dienu saskaroties ar konkrētiem gadījumiem, kad kreditori gadiem tur pie sevis parādus un gaida sazin kādus brīnumus, saproti, ka vēl ne tik drīz vietējam biznesam parādīsies iedresēts ieradums un domāšanas veids kā Rietumos, kur 2-3 mēnešus veci parādi automātiski (bez liekām runām) tiek nodoti piedziņai.

Pēc būtības augstāk aprakstītie noteikumi ir universāli biznesam jebkurā tirgū. Taču šajos laikos tie īpaši skrupulozi jāievēro Baltijas valstīs (visupirms Latvijā un Lietuvā). Šeit pārmērīgi asi tiek izjustas tādas negatīvas tendences kā nemaksāšanas, bankrotu skaita, pamestu parādā palikušu kompāniju pieaugums.

Un tāpēc šodien ideālais variants, ja, protams, konkurences apstākļi atļauj, ir pāriešana uz priekšapmaksu. Daudzas firmas-pārdevēji tā jau ir izdarījušas.

Var arī prasīt personīgas garantijas no kompānijas-pārdevēja īpašniekiem. Tā, starp citu, praksē nav nemaz tik reta parādība. Taču personīga garantija ir kaut cik vērta tikai tad, ja tā ir nodrošināta ar reālu īpašumu, naudas resursiem. Un šī „nodrošinājuma” esamība jāpārbauda jau iepriekš.

Lielu darījumu gadījumā ir jēga apsvērt ķīlas, banku garantiju noformēšanu.

Šodien katram jācenšas atrast veidus, kā pasargāties, nodrošināties. Un, ja firmai-pārdevējam ir skaidrs, ka tā tirgū atrodas izdevīgākā stāvoklī nekā pircējs, tad var (un vajag) diktēt savus nosacījumus. Pat ja svara kategorijas kompānijām ir vienādas, pie līguma apspriešanas līdz beigām jāaizstāv savas intereses.

Veiksmīgu jums biznesu 2010.gadā un nekāpiet uz grābekļa!

Jau vairāk nekā gadu Latvijas firmu-parādnieku finansiālais stāvoklis saglabājas pārāk satraucošs (tie, kas turas virs ūdens, maksimāli pagarina parādu dzēšanas grafiku, maksā mazās porcijās; bet vēl arī krasi pieaugusi iespējamība, ka parāds kļūs bezcerīgs, ja pat uz mirkli tiks nokavēts piedziņas procesa sākums). Taču visu var noskaidrot ar salīdzināšanas palīdzību. Lai saprastu, vai situācija ar debitoriem Latvijā izskatās sliktāk/labāk nekā citās kaimiņvalstīs, padalīšos ar dažiem novērojumiem. Tie faktiski atspoguļo ārzemju (galvenokārt Rietumeiropas) uzņēmumu-kreditoru viedokli, kuriem ir parādnieki  Baltijas valstīs un NVS.

Pēc mūsu statistikas, aptuveni 70% bankrotējošu debitoru diemžēl ir Baltijas valstīs (galvenokārt, tās ir Latvija un Lietuva; Igaunijas bankrotējušo debitoru statistika ir vairāk nekā pieticīga) pārējie gandrīz 30% - NVS (galvenokārt Krievijas, Ukrainas uzņēmumi). Par parādniekiem-bankrotiem saucam tos, par kuriem uzreiz (no esošās informācijas) ir skaidrs, ka tie ir drīzāk „miruši nekā dzīvi”, vai arī šāda „diagnoze” apstiprinās burtiski 4-6 nedēļu laikā kopš inkaso procedūras uzsākšanas. 

Agrāk (vēl pirms gada vai pusotra) ne Latvijā, ne Lietuvā nebija tik liela skaita pamestu kompāniju-parādnieku. Tās joprojām ir Uzņēmumu reģistrā, taču to telefoni klusē, biroji ir slēgti. Un nav iespējams sazināties ne ar vienu darbinieku vai īpašnieku. Pamestu firmu-parādnieku skaits Latvijā un Lietuvā šobrīd sasniedz pat 25%, bet Krievijā un Ukrainā - līdz 10%. Labos laikos Latvijā nepieejamu firmu, kas nemaksāja rēķinus, bija ,augstākais, 2-3%.

No savas prakses redzam, ka Krievijā atšķirībā no Baltijas valstīm kompānijas (it īpaši lielās), kuras kļuvušas maksātnespējīgas, tiek mēģināts izvilkt no purva un atgriezt pie normālas darbības. Tiek mēģināts veikt restrukturizāciju, tiek veikti visi iespējamie pasākumi, lai glābtu biznesu, un ļoti bieži tas arī izdodas. Domāju, ka krieviem tik daudz happy end ir tāpēc, ka situācija ekonomikā nav tik kritiska, kā arī valsts palīdz, cik spēj, dažos gadījumos ir pieejama kreditēšana. Baltijas valstīs (it īpaši Latvijā) nekas tamlīdzīgs nenotiek. Mums ir zināmas atsevišķas lielas vietējās firmas, kuras, iespējams, arī mēģinātas glābt, taču rezultātā ticis atmests ar roku, jo pēc būtības ir sagruvusi visa nozare, kurā šīs kompānijas darbojās un pat kādā brīdī dominēja tirgū.  

Daži vārdi par Baltkrieviju. Tā bez pārspīlējuma pagaidām izskatās ideāli. Ātrums, ar kādu debitori norēķinās par parādiem, nav samazinājies, un arī pamesto firmu skaits palicis tāds pats kā pirms recesijas sākuma.

Krievijā parādu dzēšanas termiņi ir palikuši ilgāki, taču ne tik traki kā Latvijā. Šobrīd neticami izklausās pat tie 2-4 mēneši, kuru laikā Baltijas parādnieki agrāk piekrita atdot būtiskas summas.

Kopumā parādu summa Krievijā ir lielāka. Ir daudz parādu simtos tūkstošos dolāru/eiro, vēl vairāk - desmitiem tūkstošus lieli, sastopami arī miljoniem lieli parādi. Baltijas valstīs simts tūkstošus liels parāds ir visai reta parādība.

Izdarīt kaut kādus secinājumus par parādu vecumu ir grūti. Te viss ir atkarīgs no tā, cik operatīvi darbojas kreditors un kādi tam ir iekšējie kredītmenedžmenta noteikumi. Teiksim, kredītrisku apdrošinātāji parādus nodod “svaigus” (2-3 mēnešus no nenomaksāšanas brīža). Reti, taču sastopami kreditori, kas nodod vēl 2006. gadā radušos parādus. Bieži pārņemam parādus, kas radušies 2008. gadā - 2009. gada  sākumā.

Un noslēgumā daži ieteikumi Latvijas kompānijām. Esmu pārliecināta, ka ikviena firma rūpīgi (nevis caur pirkstiem, kā bieži bija agrāk) seko līdzi situācijai ar debitoru parādiem. Un kurš varēja pāriet uz priekšapmaksu, jau sen to ir izdarījis. Taču, ja konkurences vide neļauj pāriet uz priekšapmaksu principā vai ar visiem pircējiem, tad izmantojiet šo attiecību formātu ar tiem saviem klientiem, par kuriem neesat īpaši droši.

Gadījumā ja tirgus neļauj diktēt nosacījumus (priekšapmaksas prasīšana, personīgu garantiju sniegšana), nāksies skrupulozi sekot līdzi debitoru maksātspējai un kredītspējai, zibenīgi reaģēt uz situācijas pasliktināšanos, nevilkt garumā ar pirmstiesas piedziņu vai prasības iesniegšanu. 

Krievijā ļoti bieži novērojams, ka tirdzniecības jomā kreditori palīdz debitoriem izkļūt no radušās situācijas. Piemēram, ar firmu-parādnieku pāriet uz priekšapmaksu + tai tiek pievienota kāda noteikta summa parāda dzēšanai. Līdz ar to sadarbība ar debitoriem netiek pārtraukta, lai tiem netiktu galīgi „piegriezts skābeklis”. Tā var ieteikt rīkoties arī Latvijas uzņēmumiem-kreditoriem.

Ja ir kaut minimāla iespēja ar pircēju vienoties pa labam par to, kā viņš atbrīvosies no parādiem, tad vajag censties. Šodien nogremdēt debitoru ir vieglāk par vieglu. Meklējiet jebkādus ceļus, variantus, lai atrisinātu jautājumu bez tiesas, bez bankrota.

Pēdējo divu nedēļu laikā man un maniem kolēģiem ir pieaudzis tikšanās skaits ar kompānijām, kuras agrāk savus kredītriskus aizsargāja tikai ar apdrošināšanas* palīdzību. Mēs redzam sekojošo: uzņēmumi ir tik ļoti pieraduši pie apdrošināšanas un tik ļoti atslābinājuši uzmanību, ka tiem ir diezgan miglains priekšstats par alternatīviem risinājumiem, kuri ļautu veikt iedarbīgu profilaksi pret debitoru parādu kavējumu rašanos. Līdz ar to esam pārliecināti, ka visiem uzņēmējiem, kuri piegādā preci un pakalpojumus ar pēcapmaksu, būtu vietā atgādināt par četriem kredītmenedžmenta bāzes instrumentiem.

Kredītmenedžmenta pamatinstrumentu saraksts ietver šādas pozīcijas:

• kredītu-finanšu atskaite kā pirmā pārbaude (šo dokumentu pasūta par jaunu pircēju, lai uzreiz saprastu, vai ir vērts ar to strādāt un ja jā, tad uz kādiem noteikumiem; atskaitē tiek norādīts kredītreitings un rekomendējamais kredītlimits);

• pastāvīgs automatizēts monitorings par visiem svarīgākajiem notikumiem kompānijas-pircēja „dzīvē”, kas tieši vai pastarpināti var ietekmēt firmas kredītspēju un maksātspēju (piemēram, īpašnieku, topmenedžeru, adreses maiņa; izmaiņas pamatkapitālā; tiesas prasības; negatīvu gadījumu parādīšanās maksāšanas disciplīnā; informācijas par nemaksājumiem utt.);

• automatizēta rēķinu administrēšana (stingra apmaksas termiņu kontrole, ieskaitot laipnu atgādināšanu/ debitoru informēšanu par nepieciešamību apmaksāt rēķinu (nejaukt ar parādu piedziņu);

• ļoti ātra kavētā parāda nodošana piedziņai – sākumā pirmstiesas, pēcāk (ja būs tāda vajadzība) tiesas ceļā (Balt Risk speciālisti ar vārdiem „ļoti ātra inkaso procedūras uzsākšana” domā – augstākais divus mēnešus no parāda rašanās brīža).

Mēs esam pārliecināti, ka konkurences cīņā izdzīvos tas, kurš pieļaus maksājumu termiņa atlikšanu. Maz būs tādu, kam izdosies pārvarēt „tirgū laika gaitā izveidojušos ieradumus” un pāriet uz priekšapmaksu darbā ar pircējiem. Attiecīgi kompānijām-pārdevējiem nepieciešams kardināli mainīt savu kredītpolitiku, un atsevišķām firmām to vajag radīt no jauna, jo līdz šim apdrošināšanas plašas pieejamības periodā viņi varēja atļauties neaktualizēt šo jautājumu. Tomēr šobrīd tiem ir „jākustas”, lai nezaudētu konkurentiem un arī nesakrātu parādniekus.

No sarunas ar mūsu akcionāriem (holdings IGK AG (Vācija)) zinām, ka šodien faktiski neaizsargāti (jo palikuši bez apdrošināšanas) ir gan Latvijas/ Baltijas importētāji un ražotāji, kuri strādā vietējā tirgū, gan arī ārvalstu uzņēmumi, kuri piegādā preci uz Baltijas valstīm. Rietumeiropas kompānijas, kas daudzu gadu laikā ir pieradušas bez jebkādām problēmām apdrošināt piegādes uz Latviju, Lietuvu un Igauniju, sākušas vairāk pasūtīt kredītu-finanšu atskaites par partneriem Baltijā un arvien biežāk lūdz piedzīt parādus no vietējiem debitoriem.

* Jūlija vidū medijos izskanēja informācija par kredītrisku apdrošinātāju lēmumu pazemināt Latvijas reitingu, samazināt apdrošināšanas limitus, kādu laiku neizskatīt jaunus polišu pircēju pieteikumus. Stingrāku nemaksāšanas risku apdrošināšanas noteikumu ieviešana skārusi visas trīs Baltijas valstis.

Nesen kāds no žurnālistiem nu jau ne pirmo reizi man pajautāja, kā, pēc manām domām, esošā situācija ar parādniekiem izskatās kopumā. Tāpat viņš interesējās, vai parādās arī „jaunas riska grupas” un vai esam tās manījuši savā darbā. Runa ir par tiem cilvēkiem, kuri agrāk parādnieku reģistros līdz šim nekad nav zīmējušies un attiecīgas personīgās pieredzes viņiem nav, līdz ar to, pieļauju, viņi pilnīgi elementāri var nezināt, kā pareizi rīkoties, ja nonāk šādā statusā.

Diemžēl nākas konstatēt, ka parādnieku mazāk nekļūst. Un tas arī nav iespējams: darbavietas „saīsina”, algas pazemina, pensijas (!) „nogriež”. Lai gan jāsaka, ka pensionāri vienmēr ir bijuši visgodprātīgākie maksātāji. Viņi nepaēdīs, taču nomaksās gan savus rēķinus, gan arī vēl par bērniem un mazbērniem. Tāda nu audzināšana.

Šādā ekonomiskajā situācijā pat rīt jebkurš no mums var kļūt par parādnieku – ja ne hipotēkas, tad nenomaksāto telefona rēķinu, interneta vai vēl kaut kā cita dēļ. Pirms dažām dienām lasīju par Lielo depresiju ASV, kad rindās uz bezmaksas virtuvi pēc pusdienām stāvēja vīri dārgos uzvalkos. Tāpat esmu dzirdējusi, ka mūsu patversmēs jau ir parādījušies bijušie biznesmeņi… Saprotams, šādi fakti neiepriecina, taču dzīve ir dzīve.

Tā kā, ja ar Jums ir gadījies tā, ka esat palicis kādam parādā, nevilciniet laiku un nelolojiet ilūzijas, ka viss atrisināsies pats no sevis: nekavējoties ejiet un runājiet ar kreditoru par parāda atmaksas grafika sastādīšanu. Ja neizdodas pa tiešo vienoties, tad nāciet mums. Noteikti palīdzēsim vienoties par iespējām izstiept periodu, kurā jādzēš parāds, kā arī orientēties iespējamajos situācijas risinājumos. Mēs ik dienu nodarbojamies ar ļoti daudzām šķietami bezcerīgām situācijām, kad kreditors ar debitoru vairs nespēj normāli sarunāties un reizēm sola viens otram nekad dzīvē vairs nespiest roku (pat pēc parāda nomaksas).

Protams, jāteic, ka inkaso kompānija (ja tās iesaistīšana patiešām būs vajadzīga) nepalīdzēs izbēgt no atbildības, taču palīdzēs sarunāt par parāda dzēšanas grafiku. Atzīmēšu, ka noteikti nevajag cerēt, ka, ja Jums ir neliels parāds, tad kreditors negriezīsies tiesā. Esiet droši – iesūdzēs. Un tad nāksies apmaksāt visu pēc pilnas programmas: pašu parādu, soda procentus, tiesas izdevumus. Turklāt fakts, ka Jums šobrīd nav nekā, ar ko norēķināties, diez vai Jūs glābs: pēkšņi var parādīties darbs (līdz ar to arī alga); jūs varat pēkšņi saņemt mantojumu vai galu galā – aiziet pensijā. Tiesas izpildītājs parāda dzēšanai paņems visu, ja arī kaut kas atliks, to, protams, atgriezīs. Taču silti iesaku nenovest situāciju līdz šādām galējībām.