Bijušie parādnieki vēršas tai pašā inkaso kompānijā, taču jau kreditora statusā. Šādu piemēru mūsu nozarē nav mazums. Aizvien biežāk šādas rīcības motivācija slēpjas ētiskā attieksmē pret debitoru. Tieši tā savus nodomus pamatoja kāds liels potenciālais klients, nesen ierodoties uz pārrunām kompānijā Balt Risk.

Viņam (pareizāk sakot – viņa uzņēmumam) kā parādniekam bija iznākusi darīšana ar dažādām Latvijas inkaso kompānijām. Galarezultātā viņš samaksāja visām. Taču mēs, pēc viņa vārdiem, bijām atšķīrušies ar cieņpilnu attieksmi, cilvēcisku komunikāciju, nepārejot uz toni, vārdiem un rīcību, kas pazemo debitoru. Es nelielos – vienkārši citēju, bet sirds dziļumos vēlu visam inkaso biznesam šādu reputāciju. Tajā pašā laikā šis uzņēmējs uzsvēra, ka parāda piedziņa bijusi tikpat korekta un civilizēta, cik intensīva, neatstājot iespējas aizmirst par saistībām.

Modi izturēties pret parādniekiem ar cieņpilnu attieksmi diktē lielās kompānijas, savu nozaru līderi. Parasti tās ir firmas ar ārvalstu kapitālu, kaut gan tā var arī nebūt. Tām ir liela klientūra un, bez šaubām, arī ne mazums parādnieku. Šīs kompānijas saprot, ka slikta slava izplatīsies ļoti ātri. Ej nu pēc tam sarēķini, cik liels būs nesaņemto ienākumu apjoms reputācijai nodarītā kaitējuma dēļ. Pārrunās ar šādiem uzņēmumiem – kreditoriem skaidri redzam, ka tie paši piedāvā kompromisus efektīvai parādu piedziņai (piemēram, tā var būt mazliet ilgāka), lai tikai nebūtu nekādas agresijas, rupjas izturēšanās.

Rietumu kompānijas (jo īpaši, sarunājoties ar topmenedžeriem Eiropas galvenajos birojos) uzreiz brīdina, ka ar „slepenu pircēju” starpniecību tās pastāvīgi pārbaudīs, kā patiesībā notiek sarunas ar parādniekiem. Un, nedod dievs, inkaso kompānijai kaut reizi izgāzties. Sankcijas būs ne tikai acumirklī zaudēts līgums, bet arī zaudējumu kompensācija, kas iepriekš atrunāta līgumā gadījumam, ja tiks fiksēta kaut minimāli nekorekta attieksme pret debitoru.

Domāju, ka bieži vien kreditori vienkārši nezina, kāda ir parādu piedziņas cena (puskriminālus gadījumus, kad uzreiz tiek pasūtītas agresīvas metodes debitora ietekmēšanai, es neizskatu). Un tāpēc tendence regulāri anonīmi pārbaudīt inkaso partnerus tikai pieņemsies spēkā. Prognozēju, ka tie nopietnie parādu piedziņas tirgus spēlētāji, kas savulaik ķērušies pie skarbākām metodēm un, iespējams, šur tur pat pāršāvuši pār strīpu, pazeminās presinga līmeni. Mainīties tos piespiedīs progresīvi domājoši pasūtītāji – kreditori. Pēdējie taču saprot, ka rezultātā konkurences cīņā uzvarēs tās firmas, kas cilvēciski izturēsies pret klientiem, kas dažādu apstākļu dēļ kļuvuši par parādniekiem (un atkal neņemam vērā ārkārtas gadījumus, kad runa ir par ļaunprātīgiem principiāliem nemaksātājiem).

2009. gada rudenī mēs bijām pirmā Latvijas kredītu menedžmenta kompānija, kas iepazīstinājām ar Godprātīgas parādpiedziņas ētikas kodeksu (ja kādu interesē detaļas - http://www.balt-risk.lv/lat/services/codex). Jau toreiz preses relīzē akcentējām – citēju: „Svarīgi ir tas, lai pēc iespējas ātrāk līdzīgs Ētikas kodekss parādītos visai nozarei, kas apvieno nopietnas debitoru parādu piedziņas kompānijas. Pretējā gadījumā inkaso biznesa reputācija Latvijā turpinās ciest.”

Šie vārdi joprojām ir vairāk nekā aktuāli. Tāpat kā nākamais princips: ētiskā un atbildīgā attieksmē pret parādniekiem ir ieinteresēts arī ikviens kreditors, kurš patiesi rūpējas par savu labo vārdu un ilgtermiņa klātbūtni tirgū.

Tūliņ tūliņ sāksies gada atskaišu sagatavošanas periods. Faktiski novembra beigas - decembra sākums ir labvēlīgākais laiks (lai neteiktu, ka pēdējais mirklis, jo līdz gada beigam paliek vien dažas darba nedēļas), lai spertu izšķirošos soļus, atgūstot iestrēgušās summas, kuras nav nomaksājuši gan vietējie, gan ārvalstu debitori. Kas tad uzņēmumiem-kreditoriem tagad jādara? Manuprāt, divas lietas: a) jāievieš kārtība grāmatvedībā, radot skaidrību, kādus no nokavētajiem parādiem vēl var atgūt, bet kādi jāatzīst par bezcerīgiem un jānoraksta; b) jāpieliek reāli pūliņi pie finanšu rādītāju uzlabošanas, pārvērošot bilanci «daiļojošo» parādnieku portfeli par reāliem ienākumiem. Pašreizējos ekonomikas apstākļos priecāties par peļņu «uz papīra» būtu mazākais dīvaini.

Mēs sen un daudz strādājam ar ārvalstu kreditoriem un debitoriem. Pēc mūsu ilggadējiem novērojumiem, gada beigās inkaso kompānijām nodoto lietu skaits krasi pieaug. Firmas steidzas atgūt tām pienākošās summas un tādā veidā reāli uzlabot bilanci. Ārvalstu kreditori arī saprot, ka, samazinot debitoru kavēto parādu apjomu, tie iegūs daudz augstāku kredītreitingu, kurš raksturo uzņēmuma kredītspēju un maksātspēju. Tā ir absolūti pragmatiska pieeja, kuru nebūtu grēks pārņemt arī Latvijas kompānijām. Norādīšu, ka arī ārvalstu debitori gada beigās aktīvi dzēš parādus. Acīmredzot arī viņi sakārto savu grāmatvedību un nevēlas iestrēgušos maksājumus pārcelt uz jauno finanšu gadu

Peļņa uz «papīra» nav kaut kāds sasniegums, ja bankas kontā nav reālas naudas. To lieliski saprot gan vadība, gan firmu-kreditoru akcionāri. Pirmie, kas ir ieinteresēti iespējami ātri sakārtot situāciju ar parādniekiem, ir firmu vadītāji, jo par gada rezultātos iegūto peļņu viņiem pienākas papildu finanšu bonusi. Un tajā pašā laikā mēs ik dienu redzam piemērus, kad kompānijas «sēž» uz parādiem, kas radušies pat ne šajā vai pagājušajā gadā, bet vēl 2004.-2006.gada periodā. Firmas necenšas tos atgūt un nez kāpēc turpina ticēt parādnieku solījumiem, ka viņi kuru katru mirkli norēķināsies. Bet nauda kā bijusi iesaldēta uz nenoteiktu laika posmu, tā arī tāda paliek. Tagad finansiālas problēmas ļoti bieži rodas arī tiem partneriem, klientiem, kuri agrāk jutās pārliecināti un maksāja laikus. Un, ja šodien būs kavēšanās ar piedziņu, tad rīt būs par vēlu. Tāda ir pašreizējā biznesa realitāte. Un vai kompānijai-kreditoram ir vieglāk no tā, ka tās bilanci «izdaiļo» nokavēts debitora parāds? «Dzīva» nauda kontā ir daudz vajadzīgāka. Uzņēmēji, beidziet taču kolekcionēt parādus!

Krīze ir krīze, taču dzīve turpinās. Ikkatram uzņēmumam nepieciešams darboties tālāk un pelnīt. Ja nu patlaban nekādi neizdodas palielināt izdevumus, tad vienīgā iespēja – nepieciešams optimizēt izdevumus. Triviāli, bet fakts.

Kurš nu par ko, es atkal par savu tēmu: kredītmenedžments. Proti, kā šajā jomā var ietaupīt.

Pēc savas pieredzes varu teikt, ka daudzi vadītāji savu biznesu izjūt intuitīvi, tāpēc bieži vien ne vienmēr pievērš uzmanību cipariem. Un, kad tiem tiek uzrādīti aprēķini, tie ir ļoti izbrīnīti. Pat es pati, kaut arī man patīk rēķināt, ne vienmēr objektīvi varu novērtēt tos vai citus izdevumus un dažreiz esmu pārsteigta, redzot rezultātu.

Tātad - par kredītmenedžmenta izmaksām.

Ņēmu un sarēķināju, cik uzņēmumam izmaksā parādu atgūšana.

Un tā, kas ir jādara kredītmenedžerim (vai neliela uzņēmuma direktoram vai citai atbildīgai personai, kas atbild par minēto jomu):

1. Vispirms nepieciešams noteikt, kuri no debitoriem ir aizturējuši samaksu. Standarta grāmatvedības programma tādu informāciju nesniedz, un attiecīgi ir nepieciešams laiks, lai izanalizētu debitoru parādus.

2. Nepieciešams uzrakstīt debitoram vēstuli – atgādinājumu. Tam nepieciešami sekojoši materiālie un laika resursi:

- Papīrs;

- Dators, printeris, kartridžs;

- Aploksne;

- Sekretāres laiks – 20 minūtes, lai šo vēstuli uzrakstītu, izprintētu un ieliktu aploksnē;

- Iespējams, vēstuļu ir daudz un pastnieks pie Jums atnāk uz biroju. Par šo pakalpojumu pasts ņem 2 santīmus par vēstuli. Pretējā gadījumā ir nepieciešams zināms laiks, kamēr sekretāre šīs vēstules aiznesīs līdz pastkastītei. Labi vēl, ja sekretāre ir apzinīga un izdarīs to pēc darba dienas beigām, sliktāk – ja darba laikā;

- Un attiecīgi - pasta izdevumi.

3. Pēc tam, kad vēstule ir nosūtīta, kredītmenedžerim ir nepieciešams piezvanīt parādniekam un painteresēties, ko viņš domā šajā sakarā. Tad viņam jāseko līdzi parāda apmaksai, tad atkal jāpiezvana utt.

Ja mēs runājam par inkaso kompānijas „virtuvi”, tad reālā dzīve jau ir parādījusi, kādam ir jābūt optimālajam parādnieku skaitam, ar ko var strādāt viens inspektors. Turklāt kā palīgs kredītinspektoram pusi darba dienas ir operators, kurš informāciju ievada datorā. Ja ņemam vērā, ka mums visi procesi ir automatizēti līdz maksimumam, tad bez šādām datorprogrammām kredītmenedžerim, apstrādājot vienu parādu, aizies, domāju, vismaz pusotru reizi vairāk laika. Pēc maniem aprēķiniem sanāk, ka mūsu inspektoram viena parāda apstrāde aizņem vidēji 2 h 50 min. Taču, ja tas notiek bez speciālas programmas, tad nepieciešamas būs trīs ar pusi stundas.

Kad es apkopoju visas augstāk minētās pozīcijas tabulā, lūk, kas man sanāca.

Kopumā viena parāda apstrāde uzņēmumam izmaksā gandrīz 14 latus. Kredītmenedžera un sekretāres algas aprēķinus veicu, vadoties pēc zemākās likmes. Saprotams, ja algas ir lielākas par norādītajām summām, tad arī izdevumi, apstrādājot parādu, palielinās.

Pie tā visa pats galvenais, protams, ir rezultāts. Un rezultāts nozīmē nevis tēriņus, kas radušies piedziņas procesā, bet gan pašu atgūto parādu. Par piedziņas procesa saviem „spēkiem” vai ar inkaso kompānijas starpniecību efektivitātes salīdzinājumu esmu rakstījusi jau iepriekš.

Vienīgi atkārtošu, ka izvēle par labu vienam vai otram risinājumam ir saistīta ne tikai ar materiālajiem ieguldījumiem vien. Prakse rāda, ka piedziņas rezultativitāte, izmantojot ārpakalpojumus, ir augstāka nekā paša uzņēmuma darbinieku „lietderības koeficients”. Tiesa, nekas personīgs. Vienkārši konstatēju faktus.

Tāpēc katram direktoram pašam ir jāizlemj, kas viņam ir izdevīgāk – vai nu pašam piedzīt parādus, vai arī nodot tos ārējiem speciālistiem.

Lai arī kādu avīzi mēs atvērtu, radio vai TV – ieslēgtu, visur tikai runas par mūsu ekonomiku un nemaksājumiem. Tāpēc arī man radās vēlme izteikties par šo tēmu. Un tā kā ir „veselīgi” domas iesākumā sistematizēt, tad sāksim pēc kārtas, un, proti – ar stereotipiem, kurus „tiražē” kreditori un debitori. Un tā – lūk, šādus maldīgus uzskatus nākas dzirdēt visbiežāk:

1. “Paldies, mums neko nevajag, jo mums ir gadiem pārbaudīti debitori, ar viņiem problēmu nav un nevar būt.”

2. „Un kāda ir garantija, ka inkaso kompānijai izdosies piedzīt parādu labāk nekā mums pašiem?” Šeit var attiecināt arī šādas replikas: „Jebkurš uzņēmējs itin viegli var paveikt to pašu darbu,” „Inkaso uzņēmumi to vien dara, kā tikai sūta vēstules un skaisti sastāda atskaites, taču piedziņas rezultāts izpaliek.”

3. „Ja man nav nekāda īpašuma, tad arī neviena inkaso kompānija, tai skaitā arī tiesa, neko no manis nevar paņemt.”

4. Iebiedēšana. Joprojām ir arī ne mazums uzņēmēju, kuri uzskata, ka piedziņa notiek ar „gludekļa un lodāmura” palīdzību.

Es noteikti izteikšos par visiem stereotipiem detalizētāk. Taču šobrīd apstāšos pie pirmā no uzskaitītajiem maldiem. Šis stereotips šodienas krīzes apstākļos (tomēr, jāatzīst, ka krīze pastāv), manuprāt, ir pats bīstamākais. Jā, uzņēmums strādā ar saviem klientiem daudzus gadus, piegādājot tam preces un sniedzot pakalpojumus. Ņemot vērā, ka Latvijas tirgus ir mazs, katrs klients ir zelta vērtē. Mēs viņu, šo klientu, audzinājām, viņam izdabājām, visādi atbalstījām, strādājot gadiem ilgi. Atbildot uz mūsu mīlestību un rūpēm, viņš maksāja mums laicīgi, un tāpēc, nedod Dievs, ka sabojātos attiecības ar viņu. Un pēkšņi… Šis draudīgais „pēkšņi”.

Mūsu klientam nesamaksāja viņa klients, tam, savukārt, atņēma distribūcijas līgumu, vai arī vēl kāda nelaime notika un, lūk, bankrots jau klāt. Ko darīt mums, preču un pakalpojumu piegādātājam? Steigties uz inkaso kompāniju? Ja nu gadījumā tas tomēr vēl nav bankrots, ja nu pēkšņi tās ir tikai pārejošas grūtības un viņš vēl atgūsies, bet mēs ar neuzticēšanos viņu aizvainosim? Ko darīt? Es nepārspīlēju un neizdomāju situāciju. Pati iepriekš esmu piedzīvojusi šādas mocības, nodarbojoties ar vairumtirdzniecību.

Jā, patiesībā neko sevišķu darīt arī nevajag. Visu jau pirms mums ir izdomājuši. Vajag vienkārši būt informētiem, lai nenotiktu šis „pēkšņi”. Kredītmenedžmenta tirgū ir tādi produkti kā „kredītu-finanšu atskaite”, „kredītvēsture”, „monitorings”. Teiksim, parakstoties uz monitoringu, var regulāri saņemt informāciju par negatīviem gadījumiem un epizodēm jūsu debitoru dzīvē: varbūt šis pats debitors jau ir „paspīdējis” ar parāda nesavlaicīgu dzēšanu citam kreditoram; varbūt jau kāds ir sācis pret viņu maksātnespējas vai bankrota procedūru. Varbūt tas viss ir bijis pagātnē, bet mēs par šiem faktiem pat nezinājām. Saņemot šādas ziņas tikai sadarbības procesā vai arī zinot tās pat pirms darījuma slēgšanas, iespējams ātrāk reaģēt un pieņemt kaut kādus lēmumus paša finanšu drošības labad. Zelta likumu „Brīdināts – tātad apbruņots” vēl neviens nav atcēlis.