Tūliņ tūliņ sāksies gada atskaišu sagatavošanas periods. Faktiski novembra beigas - decembra sākums ir labvēlīgākais laiks (lai neteiktu, ka pēdējais mirklis, jo līdz gada beigam paliek vien dažas darba nedēļas), lai spertu izšķirošos soļus, atgūstot iestrēgušās summas, kuras nav nomaksājuši gan vietējie, gan ārvalstu debitori. Kas tad uzņēmumiem-kreditoriem tagad jādara? Manuprāt, divas lietas: a) jāievieš kārtība grāmatvedībā, radot skaidrību, kādus no nokavētajiem parādiem vēl var atgūt, bet kādi jāatzīst par bezcerīgiem un jānoraksta; b) jāpieliek reāli pūliņi pie finanšu rādītāju uzlabošanas, pārvērošot bilanci «daiļojošo» parādnieku portfeli par reāliem ienākumiem. Pašreizējos ekonomikas apstākļos priecāties par peļņu «uz papīra» būtu mazākais dīvaini.

Mēs sen un daudz strādājam ar ārvalstu kreditoriem un debitoriem. Pēc mūsu ilggadējiem novērojumiem, gada beigās inkaso kompānijām nodoto lietu skaits krasi pieaug. Firmas steidzas atgūt tām pienākošās summas un tādā veidā reāli uzlabot bilanci. Ārvalstu kreditori arī saprot, ka, samazinot debitoru kavēto parādu apjomu, tie iegūs daudz augstāku kredītreitingu, kurš raksturo uzņēmuma kredītspēju un maksātspēju. Tā ir absolūti pragmatiska pieeja, kuru nebūtu grēks pārņemt arī Latvijas kompānijām. Norādīšu, ka arī ārvalstu debitori gada beigās aktīvi dzēš parādus. Acīmredzot arī viņi sakārto savu grāmatvedību un nevēlas iestrēgušos maksājumus pārcelt uz jauno finanšu gadu

Peļņa uz «papīra» nav kaut kāds sasniegums, ja bankas kontā nav reālas naudas. To lieliski saprot gan vadība, gan firmu-kreditoru akcionāri. Pirmie, kas ir ieinteresēti iespējami ātri sakārtot situāciju ar parādniekiem, ir firmu vadītāji, jo par gada rezultātos iegūto peļņu viņiem pienākas papildu finanšu bonusi. Un tajā pašā laikā mēs ik dienu redzam piemērus, kad kompānijas «sēž» uz parādiem, kas radušies pat ne šajā vai pagājušajā gadā, bet vēl 2004.-2006.gada periodā. Firmas necenšas tos atgūt un nez kāpēc turpina ticēt parādnieku solījumiem, ka viņi kuru katru mirkli norēķināsies. Bet nauda kā bijusi iesaldēta uz nenoteiktu laika posmu, tā arī tāda paliek. Tagad finansiālas problēmas ļoti bieži rodas arī tiem partneriem, klientiem, kuri agrāk jutās pārliecināti un maksāja laikus. Un, ja šodien būs kavēšanās ar piedziņu, tad rīt būs par vēlu. Tāda ir pašreizējā biznesa realitāte. Un vai kompānijai-kreditoram ir vieglāk no tā, ka tās bilanci «izdaiļo» nokavēts debitora parāds? «Dzīva» nauda kontā ir daudz vajadzīgāka. Uzņēmēji, beidziet taču kolekcionēt parādus!

Jau vairāk nekā gadu Latvijas firmu-parādnieku finansiālais stāvoklis saglabājas pārāk satraucošs (tie, kas turas virs ūdens, maksimāli pagarina parādu dzēšanas grafiku, maksā mazās porcijās; bet vēl arī krasi pieaugusi iespējamība, ka parāds kļūs bezcerīgs, ja pat uz mirkli tiks nokavēts piedziņas procesa sākums). Taču visu var noskaidrot ar salīdzināšanas palīdzību. Lai saprastu, vai situācija ar debitoriem Latvijā izskatās sliktāk/labāk nekā citās kaimiņvalstīs, padalīšos ar dažiem novērojumiem. Tie faktiski atspoguļo ārzemju (galvenokārt Rietumeiropas) uzņēmumu-kreditoru viedokli, kuriem ir parādnieki  Baltijas valstīs un NVS.

Pēc mūsu statistikas, aptuveni 70% bankrotējošu debitoru diemžēl ir Baltijas valstīs (galvenokārt, tās ir Latvija un Lietuva; Igaunijas bankrotējušo debitoru statistika ir vairāk nekā pieticīga) pārējie gandrīz 30% - NVS (galvenokārt Krievijas, Ukrainas uzņēmumi). Par parādniekiem-bankrotiem saucam tos, par kuriem uzreiz (no esošās informācijas) ir skaidrs, ka tie ir drīzāk „miruši nekā dzīvi”, vai arī šāda „diagnoze” apstiprinās burtiski 4-6 nedēļu laikā kopš inkaso procedūras uzsākšanas. 

Agrāk (vēl pirms gada vai pusotra) ne Latvijā, ne Lietuvā nebija tik liela skaita pamestu kompāniju-parādnieku. Tās joprojām ir Uzņēmumu reģistrā, taču to telefoni klusē, biroji ir slēgti. Un nav iespējams sazināties ne ar vienu darbinieku vai īpašnieku. Pamestu firmu-parādnieku skaits Latvijā un Lietuvā šobrīd sasniedz pat 25%, bet Krievijā un Ukrainā - līdz 10%. Labos laikos Latvijā nepieejamu firmu, kas nemaksāja rēķinus, bija ,augstākais, 2-3%.

No savas prakses redzam, ka Krievijā atšķirībā no Baltijas valstīm kompānijas (it īpaši lielās), kuras kļuvušas maksātnespējīgas, tiek mēģināts izvilkt no purva un atgriezt pie normālas darbības. Tiek mēģināts veikt restrukturizāciju, tiek veikti visi iespējamie pasākumi, lai glābtu biznesu, un ļoti bieži tas arī izdodas. Domāju, ka krieviem tik daudz happy end ir tāpēc, ka situācija ekonomikā nav tik kritiska, kā arī valsts palīdz, cik spēj, dažos gadījumos ir pieejama kreditēšana. Baltijas valstīs (it īpaši Latvijā) nekas tamlīdzīgs nenotiek. Mums ir zināmas atsevišķas lielas vietējās firmas, kuras, iespējams, arī mēģinātas glābt, taču rezultātā ticis atmests ar roku, jo pēc būtības ir sagruvusi visa nozare, kurā šīs kompānijas darbojās un pat kādā brīdī dominēja tirgū.  

Daži vārdi par Baltkrieviju. Tā bez pārspīlējuma pagaidām izskatās ideāli. Ātrums, ar kādu debitori norēķinās par parādiem, nav samazinājies, un arī pamesto firmu skaits palicis tāds pats kā pirms recesijas sākuma.

Krievijā parādu dzēšanas termiņi ir palikuši ilgāki, taču ne tik traki kā Latvijā. Šobrīd neticami izklausās pat tie 2-4 mēneši, kuru laikā Baltijas parādnieki agrāk piekrita atdot būtiskas summas.

Kopumā parādu summa Krievijā ir lielāka. Ir daudz parādu simtos tūkstošos dolāru/eiro, vēl vairāk - desmitiem tūkstošus lieli, sastopami arī miljoniem lieli parādi. Baltijas valstīs simts tūkstošus liels parāds ir visai reta parādība.

Izdarīt kaut kādus secinājumus par parādu vecumu ir grūti. Te viss ir atkarīgs no tā, cik operatīvi darbojas kreditors un kādi tam ir iekšējie kredītmenedžmenta noteikumi. Teiksim, kredītrisku apdrošinātāji parādus nodod “svaigus” (2-3 mēnešus no nenomaksāšanas brīža). Reti, taču sastopami kreditori, kas nodod vēl 2006. gadā radušos parādus. Bieži pārņemam parādus, kas radušies 2008. gadā - 2009. gada  sākumā.

Un noslēgumā daži ieteikumi Latvijas kompānijām. Esmu pārliecināta, ka ikviena firma rūpīgi (nevis caur pirkstiem, kā bieži bija agrāk) seko līdzi situācijai ar debitoru parādiem. Un kurš varēja pāriet uz priekšapmaksu, jau sen to ir izdarījis. Taču, ja konkurences vide neļauj pāriet uz priekšapmaksu principā vai ar visiem pircējiem, tad izmantojiet šo attiecību formātu ar tiem saviem klientiem, par kuriem neesat īpaši droši.

Gadījumā ja tirgus neļauj diktēt nosacījumus (priekšapmaksas prasīšana, personīgu garantiju sniegšana), nāksies skrupulozi sekot līdzi debitoru maksātspējai un kredītspējai, zibenīgi reaģēt uz situācijas pasliktināšanos, nevilkt garumā ar pirmstiesas piedziņu vai prasības iesniegšanu. 

Krievijā ļoti bieži novērojams, ka tirdzniecības jomā kreditori palīdz debitoriem izkļūt no radušās situācijas. Piemēram, ar firmu-parādnieku pāriet uz priekšapmaksu + tai tiek pievienota kāda noteikta summa parāda dzēšanai. Līdz ar to sadarbība ar debitoriem netiek pārtraukta, lai tiem netiktu galīgi „piegriezts skābeklis”. Tā var ieteikt rīkoties arī Latvijas uzņēmumiem-kreditoriem.

Ja ir kaut minimāla iespēja ar pircēju vienoties pa labam par to, kā viņš atbrīvosies no parādiem, tad vajag censties. Šodien nogremdēt debitoru ir vieglāk par vieglu. Meklējiet jebkādus ceļus, variantus, lai atrisinātu jautājumu bez tiesas, bez bankrota.

Pēdējo divu nedēļu laikā man un maniem kolēģiem ir pieaudzis tikšanās skaits ar kompānijām, kuras agrāk savus kredītriskus aizsargāja tikai ar apdrošināšanas* palīdzību. Mēs redzam sekojošo: uzņēmumi ir tik ļoti pieraduši pie apdrošināšanas un tik ļoti atslābinājuši uzmanību, ka tiem ir diezgan miglains priekšstats par alternatīviem risinājumiem, kuri ļautu veikt iedarbīgu profilaksi pret debitoru parādu kavējumu rašanos. Līdz ar to esam pārliecināti, ka visiem uzņēmējiem, kuri piegādā preci un pakalpojumus ar pēcapmaksu, būtu vietā atgādināt par četriem kredītmenedžmenta bāzes instrumentiem.

Kredītmenedžmenta pamatinstrumentu saraksts ietver šādas pozīcijas:

• kredītu-finanšu atskaite kā pirmā pārbaude (šo dokumentu pasūta par jaunu pircēju, lai uzreiz saprastu, vai ir vērts ar to strādāt un ja jā, tad uz kādiem noteikumiem; atskaitē tiek norādīts kredītreitings un rekomendējamais kredītlimits);

• pastāvīgs automatizēts monitorings par visiem svarīgākajiem notikumiem kompānijas-pircēja „dzīvē”, kas tieši vai pastarpināti var ietekmēt firmas kredītspēju un maksātspēju (piemēram, īpašnieku, topmenedžeru, adreses maiņa; izmaiņas pamatkapitālā; tiesas prasības; negatīvu gadījumu parādīšanās maksāšanas disciplīnā; informācijas par nemaksājumiem utt.);

• automatizēta rēķinu administrēšana (stingra apmaksas termiņu kontrole, ieskaitot laipnu atgādināšanu/ debitoru informēšanu par nepieciešamību apmaksāt rēķinu (nejaukt ar parādu piedziņu);

• ļoti ātra kavētā parāda nodošana piedziņai – sākumā pirmstiesas, pēcāk (ja būs tāda vajadzība) tiesas ceļā (Balt Risk speciālisti ar vārdiem „ļoti ātra inkaso procedūras uzsākšana” domā – augstākais divus mēnešus no parāda rašanās brīža).

Mēs esam pārliecināti, ka konkurences cīņā izdzīvos tas, kurš pieļaus maksājumu termiņa atlikšanu. Maz būs tādu, kam izdosies pārvarēt „tirgū laika gaitā izveidojušos ieradumus” un pāriet uz priekšapmaksu darbā ar pircējiem. Attiecīgi kompānijām-pārdevējiem nepieciešams kardināli mainīt savu kredītpolitiku, un atsevišķām firmām to vajag radīt no jauna, jo līdz šim apdrošināšanas plašas pieejamības periodā viņi varēja atļauties neaktualizēt šo jautājumu. Tomēr šobrīd tiem ir „jākustas”, lai nezaudētu konkurentiem un arī nesakrātu parādniekus.

No sarunas ar mūsu akcionāriem (holdings IGK AG (Vācija)) zinām, ka šodien faktiski neaizsargāti (jo palikuši bez apdrošināšanas) ir gan Latvijas/ Baltijas importētāji un ražotāji, kuri strādā vietējā tirgū, gan arī ārvalstu uzņēmumi, kuri piegādā preci uz Baltijas valstīm. Rietumeiropas kompānijas, kas daudzu gadu laikā ir pieradušas bez jebkādām problēmām apdrošināt piegādes uz Latviju, Lietuvu un Igauniju, sākušas vairāk pasūtīt kredītu-finanšu atskaites par partneriem Baltijā un arvien biežāk lūdz piedzīt parādus no vietējiem debitoriem.

* Jūlija vidū medijos izskanēja informācija par kredītrisku apdrošinātāju lēmumu pazemināt Latvijas reitingu, samazināt apdrošināšanas limitus, kādu laiku neizskatīt jaunus polišu pircēju pieteikumus. Stingrāku nemaksāšanas risku apdrošināšanas noteikumu ieviešana skārusi visas trīs Baltijas valstis.

Nesen kāds no žurnālistiem nu jau ne pirmo reizi man pajautāja, kā, pēc manām domām, esošā situācija ar parādniekiem izskatās kopumā. Tāpat viņš interesējās, vai parādās arī „jaunas riska grupas” un vai esam tās manījuši savā darbā. Runa ir par tiem cilvēkiem, kuri agrāk parādnieku reģistros līdz šim nekad nav zīmējušies un attiecīgas personīgās pieredzes viņiem nav, līdz ar to, pieļauju, viņi pilnīgi elementāri var nezināt, kā pareizi rīkoties, ja nonāk šādā statusā.

Diemžēl nākas konstatēt, ka parādnieku mazāk nekļūst. Un tas arī nav iespējams: darbavietas „saīsina”, algas pazemina, pensijas (!) „nogriež”. Lai gan jāsaka, ka pensionāri vienmēr ir bijuši visgodprātīgākie maksātāji. Viņi nepaēdīs, taču nomaksās gan savus rēķinus, gan arī vēl par bērniem un mazbērniem. Tāda nu audzināšana.

Šādā ekonomiskajā situācijā pat rīt jebkurš no mums var kļūt par parādnieku – ja ne hipotēkas, tad nenomaksāto telefona rēķinu, interneta vai vēl kaut kā cita dēļ. Pirms dažām dienām lasīju par Lielo depresiju ASV, kad rindās uz bezmaksas virtuvi pēc pusdienām stāvēja vīri dārgos uzvalkos. Tāpat esmu dzirdējusi, ka mūsu patversmēs jau ir parādījušies bijušie biznesmeņi… Saprotams, šādi fakti neiepriecina, taču dzīve ir dzīve.

Tā kā, ja ar Jums ir gadījies tā, ka esat palicis kādam parādā, nevilciniet laiku un nelolojiet ilūzijas, ka viss atrisināsies pats no sevis: nekavējoties ejiet un runājiet ar kreditoru par parāda atmaksas grafika sastādīšanu. Ja neizdodas pa tiešo vienoties, tad nāciet mums. Noteikti palīdzēsim vienoties par iespējām izstiept periodu, kurā jādzēš parāds, kā arī orientēties iespējamajos situācijas risinājumos. Mēs ik dienu nodarbojamies ar ļoti daudzām šķietami bezcerīgām situācijām, kad kreditors ar debitoru vairs nespēj normāli sarunāties un reizēm sola viens otram nekad dzīvē vairs nespiest roku (pat pēc parāda nomaksas).

Protams, jāteic, ka inkaso kompānija (ja tās iesaistīšana patiešām būs vajadzīga) nepalīdzēs izbēgt no atbildības, taču palīdzēs sarunāt par parāda dzēšanas grafiku. Atzīmēšu, ka noteikti nevajag cerēt, ka, ja Jums ir neliels parāds, tad kreditors negriezīsies tiesā. Esiet droši – iesūdzēs. Un tad nāksies apmaksāt visu pēc pilnas programmas: pašu parādu, soda procentus, tiesas izdevumus. Turklāt fakts, ka Jums šobrīd nav nekā, ar ko norēķināties, diez vai Jūs glābs: pēkšņi var parādīties darbs (līdz ar to arī alga); jūs varat pēkšņi saņemt mantojumu vai galu galā – aiziet pensijā. Tiesas izpildītājs parāda dzēšanai paņems visu, ja arī kaut kas atliks, to, protams, atgriezīs. Taču silti iesaku nenovest situāciju līdz šādām galējībām.

Aprīļa beigās Rīgā norisinājās faktiski pirmā tematiskā konference, kas tika veltīta tikai un vienīgi parādu piedziņai. Runātāju vidū bija visi lielākie uzņēmumi, kuri ir pārstāvēti Latvijas kredītmenedžmenta pakalpojumu tirgū. Tika runāts gan par šī brīža tendencēm kreditoru un debitoru attiecībās, gan izdarītas prognozes attiecībā uz to, kas var mainīties, un sniegtas rekomendācijas.  

No LBS International Conferences rīkotajā konferencē dzirdētā atzīmēšu trīs galvenos secinājumus. 

1. Vilcināties nedrīkst.

Daudzi runātāji, kuri propagandēja kā pirmstiesas, tā arī tiesas parādu piedziņu, īpaši uzsvēra domu, ka uz parādiem ir jāreaģē pēc iespējas ātrāk. Un neatkarīgi no tā, kā kreditors domā ar šo parādu tikt galā - ar saviem spēkiem, ar inkaso kompānijas starpniecību vai tiesu - šīs darbības ir nepieciešams veikt jau nākamajā dienā pēc maksājuma termiņa beigām. Pavisam labi un pareizi - jāsāk rīkoties pat pirms šī diena ir pienākusi. Pretējā gadījumā var nokavēt pavisam. Jo cīnīties vajadzētu nevis ar sekām (bieži vien – nelabojamām), bet gan ar cēloņiem. Un šeit vietā ir jebkuras saprātīgas profilaktiskās darbības, par kurām es jau ne reizi vien esmu stāstījusi – „trauksmes signālu” vai viennozīmīgās negatīvās informācijas par klientu maksātspēju monitorings; regulāra kompleksā partneru/klientu finanšu stāvokļa pārbaude; informējoša/brīdinoša inkaso kompāniju zīmogu izmantošana utt. 

 2. Pirmstiesas piedziņa, šķiet, ir efektīvāka nekā tiesas piedziņa.

Pat to spīkeru teiktajā, kuri stāstīja par dažādiem parādu piedziņas veidiem, iesaistot tiesu, pavīdēja doma, ka, pirms, iesniegt prasību tiesā, kreditoram ir vērts skrupulozi izrēķināt parāda atgūšanas iespējamību un izmaksas, kas viņam neizbēgami radīsies tiesas procesa gadījumā. 

3. Ir jāvienojas.

Visi kā viens atzina, ka „strausa sindroms” nav izeja no situācijas. Ir nepieciešams veikt pārrunas, kas tomēr visbiežāk noslēdzas ar kompromisu. Tomēr, ja debitoram neizdodas veikt šīs pārrunas patstāvīgi, tad šādā gadījumā palīdzību var sniegt inkaso kompānija.  Jo tā savā ikdienas darbā tik to vien dara, kā rod izeju no strupceļiem. „Miris” debitors ekonomiski nav izdevīgs nevienam.

Vakar apritēja desmit gadi kopš mūsu uzņēmuma Balt Risk dibināšanas. Apaļa jubileja – labs iegansts, lai… nē, nevis lai sevi uzslavētu (taču apsveikumus labprāt pieņemam :) ), bet gan lai paskatītos, kas šajā periodā ir mainījies kreditoru un parādnieku prātos.

Pati šajā biznesā esmu tikai divus gadus, taču no uzņēmuma dibinātāju stāstītā zinu, ka laikā, kad viņi uzsāka biznesu Latvijā, firmām-kreditoriem bija vāja nojausma vai arī vispār nebija ne jausmas par to, kādu praktisku labumu viņiem var sniegt kredītmenedžmenta pakalpojumi. Šodien jautājumu „kāpēc mums tas ir vajadzīgs?” Balt Risk akcionāri pastāvīgi dzird Krievijā un Ukrainā, kur viņi arīdzan attīsta savu biznesu.

Taču es varu uz šī jautājuma „vēsturi” paraudzīties arī no šo pakalpojumu patērētāja redzespunkta.

Deviņdesmito gadu beigās es biju kādas vairumtirdzniecības kompānijas direktore un tāpēc atceros, ka kredītmenedžmenta pakalpojumi tolaik nebija pārāk izplatīti. Biznesmeņi ar saviem parādniekiem strādāja paši: ar pierunāšanu, uzstājīgiem jautājumiem, vēstulēm. Tāpat redzējām situācijas, kad gadījumā, ja kāds no paziņām saņēma vēstules no inkaso firmām, tad tās vispār neņēma „pierē”. Šādi sūtījumi visbiežāk vienkārši nonāca papīrgrozā. Taču pakāpeniski cilvēki/ firmas nonāca situācijās, kad viņi, piemēram, nevarēja iegādāties sev jaunu mobilo telefonu uz nomaksu, jo iepriekš nebija norēķinājušies par sarunām. Līdz ar to šis bija viens no iemesliem, kādēļ brīdinājuma vēstules sāka respektēt.

Runājot par juridiskajām un privātpersonām, jāteic, ka pēdējo desmit gadu laikā mūsu valstī jēdziens „kredītvēsture”, protams, ir iesakņojies, tomēr ne tādā līmenī kā Rietumos. Tur bez bankas ziņas cilvēki neveic nevienu soli. Viņiem kopš dzimšanas ir ierasta nepieciešamība katru darbību analizēt, izvērtējot, kā tā ietekmēs kredītvēsturi. Šķiet, arī pie mums beidzot debitori (ja ne visi, tad lielākā daļa) apzinās reputācijas nozīmi. Tāpat viņi saprot, ka situācijā, kad nepastāv iespēja nekavējoties dzēst parādu, problēmas ir jārisina pēc iespējas ātrāk un tieši pārrunu ceļā. Novērots, ka šajos laikos konkrētais parādnieks tikai patiešām ļoti nopietnu finanšu grūtību dēļ nereaģē uz atgādinājuma vēstulēm, kas saņemtas no inkaso kompānijas.

Turpretī Latvijā joprojām eksistē „pelēkais” bizness, ir liels ēnu ekonomikas īpatsvars, tiek veikti daudz apjomīgi pirkumi bez aizņēmuma resursu piesaistes no privātpersonu puses. Tēlaini izsakoties, pie mums cilvēks pagaidām nav tik ļoti ieslēgts banku sistēmas „ķēdēs”. Pieņemu, ka pat vēl pēc gadiem desmit kredītmenedžmenta pakalpojumi būs pieprasīti nebūt ne mazāk kā šodien. Faktiski tiem būs noiets tik ilgi, kamēr pastāvēs kredītattiecības (nav svarīgi - naudas vai preču izteiksmē). Tikpat ilgi eksistēs parādi un nepieciešamība ar tiem rīkoties.

Taču vēlreiz nedaudz pakavēsimies atmiņās. Tā kā mūsu vairumtirdzniecības uzņēmums strādāja ar ārzemju piegādātājiem, mēs jau tajos gados pietiekami regulāri sastapāmies ar kredītmenedžmenta kompānijām, proti, tās mūs izprašņāja par finanšu rezultātiem. Un mums bija skaidrs, ka kārtējais piegādātājs vēlas pārbaudīt, cik mēs esam uzticami un stabili. Savukārt, lai mēs paši meklētu informāciju par saviem esošajiem vai potenciālajiem klientiem, - tolaik šādu rīcību varētu salīdzināt ar izlūkdienesta darbu .:)

Šobrīd jau vairums biznesmeņu saprot, ka ir pagājuši tie laiki, kad varēja piegādāt preces un pakalpojumus, cerot vienkārši uz veiksmi un to, ka apmaksa par tiem tiks saņemta laikā. Arvien biežāk uzņēmēji vispirms pārbauda to, kā rokās atdod savu „bagātību”, lai pēcāk „neiekristu”, ciešot materiālus zaudējumus.

Pēdējā laikā no vairākiem saviem paziņām esmu dzirdējusi, ka, šķiet, atkal atgriežas „trakie deviņdesmitie”, kad notika t.s. „nežēlīgās” parādu piedzīšanas. Starp citu, no tiem laikiem arī ir šī maldīgā asociācija, ka parādu piedziņa un „gludeklis + lodāmurs” ir viens un tas pats.

Neskatoties uz šo tautā izplatīto stereotipu, ne man, ne arīdzan maniem kolēģiem dzīvē ne reizi ar tādiem puišiem nav nācies tikties.

Tiesa, vairākiem žurnāliem dažas inkaso kompānijas ir atzinušas, ka viņu „puiši staigā pa dzīvokļiem”. Ja šie puiši ir tiesu izpildītāji, tad viss ir kārtībā, taču ja tā ir viņu pašu iniciatīva…

Minēšu kādu gadījumu no dzīves.

Tātad… Reiz man bija garāža.

Kooperatīva vadība nez kāpēc sāka arvien biežāk pieprasīt samaksu par kaut kādiem mistiskiem pakalpojumiem. (Protams, mēs, garāžas īpašnieki, paši bijām vainīgi: kādu vadību izvēlējāmies, tādas cenas arī dabūjām, bet tomēr… Ja godīgi, tas bija jau pirms kādiem desmit gadiem, tāpēc šobrīd neatminos, par ko konkrēti bija šis strīds. Atceros vien faktus.)

Ar laiku man apnika maksāt neadekvātās naudas summas, un es sāku strīdēties. Savukārt, kamēr šis strīds ilga, tikmēr es nemaksāju.

Priekšsēdētāja atbildes reakcija bija sekojoša: viņš pavēlēja apsardzei, lai mana mašīna netiktu izlaista no garāžas, kamēr viss nebūs samaksāts līdz pēdējam santīmam. Apsardze, protams, godprātīgi pildīja šo pavēli, un kādu reizi pie izbraukšanas barjera netika pacelta.

Es izsaucu pašvaldības policiju. Tie atbrauca ļoti ātri, izprašņāja mani un apsardzi. Tāpat viņi apsardzei pieprasīja tiesas lēmumu, uz kura pamata viņi ir arestējuši manu automašīnu. Protams, tādu dokumentu apsardze uzrādīt nevarēja.

Tad policisti piekodināja: „Ja vēlreiz kas tāds atkārtosies, tad priekšsēdētājam tiks uzlikts naudas sods.” Rezultātā mani izlaida no garāžas. (Starp citu, ar priekšsēdētāju es pēc tam vienojos :))

Kādus secinājumus no šī gadījuma varam gūt? Lūk!

Jāstrādā pēc tiesiskuma principiem, pretējā gadījumā var sanākt nepatikšanas. Pie tam tas jāievēro ne tik daudz inkaso kompānijai, cik pašam kreditoram: viņš taču pats ir devis pilnvaru strādāt ar debitoru. (Kā piemērs tam ir minētais gadījums - ne jau apsardzi grasījās sodīt, bet gan priekšsēdētāju.)

Nevajag novest lietas līdz tādai pakāpei, kad alternatīva „beisbola nūju pielietošanai” vairs netiek izskatīta. Pēc iespējas ātrāk nepieciešams uzsākt aktīvas pārrunas gan no kreditora, gan debitora puses.

Bet vēl labāk ir regulāri veikt parādu profilaksi. Par to mēs jau esam runājuši daudzas reizes. Instrumentu ir daudz. Katrai konkrētai „kaitei” iespējams piemeklēt savu „vakcīnu”.

Šodien ar baltu skaudību skatāmies uz tām kompānijām, kuras var atļauties pieprasīt priekšapmaksu par savām precēm/pakalpojumiem un/vai strādāt tikai ar ļoti uzticamu un šauru pircēju loku. Šīs firmas, kuru acīmredzot ir mazākums, var ievērojami mazāk pūļu veltīt savu partneru maksātspējas kontrolei un monitoringam. Vairākums uzņēmumu par šāda veida „siltumnīcas nosacījumiem” vien sapņo.

Kā gan var aizsargāties no to parādu rašanās riska, kas nav apmaksāti laikā vai netiks atgriezti vispār? Instrumenti it kā būtu – tā ir gan kredītrisku apdrošināšana, gan faktorings, gan bankas garantija, gan dokumentārs akreditīvs un citi, bet tā visa noformēšanai ir nepieciešams laiks. Tāpat ne visām firmām tas ir pa kabatai, un arī ne visām firmām tie tiks pārdoti. Nav noslēpums, ka, teiksim, kredītrisku apdrošinātāji šobrīd padara stingrākus noteikumus un kļūst ļoti izvēlīgi, lemjot par to, kam izsniegt polisi, bet kam to atteikt.

Tādos apstākļos daudziem uzņēmumiem gandrīz vai par vienīgo pieejamo nodrošināšanos kļūst informācijas monitorings, kas raksturo pircēju/klientu maksātspēju. Daži uzņēmumi līdz pat šim laikam cenšas apsekot tik svarīgus datus pašrocīgi, neregulāri, bez jebkādas sistemātiskas pieejas – piemēram, dažreiz pārskata „Latvijas Vēstnesi”, veic meklēšanu internetā, bet citi dzīvo pagātnē, sakot, ka „mums ar viņiem nekad nav bijis problēmu”. Bet diemžēl situācija strauji mainās. Ja monitorings nav vienmērīgi organizēts, tad var ļoti viegli palaist garām X stundu, kad pircēja finanšu stāvoklis strauji pasliktinās.

Ir dažādas automātiskā monitoringa formas un tā informatīvā satura varianti. Var sekot līdzi visai oficiālajai informācijai visā klientu portfelī, piemēram, par direktoru, juridiskās adreses un/vai pamatkapitāla izmaiņām, bet var sekot līdzi tikai „trauksmes signāliem” noteiktā vai visās firmās (piemēram, par to, ka šo uzņēmumu kā parādnieku ir nodevuši pirmstiesas parādu piedziņai jau viens vai vairāki kreditori vai pret viņu ir iesniegta prasība par maksātnespēju, nerunājot jau par to, ka firma ir likvidēta). Visos šajos gadījumos kompānija, kas ir monitoringa lietotāja, uzreiz saņem paziņojumu savā e-pastā. Un tajā gadījumā tai kā minimums ir informācija, lai lemtu, kā rīkoties radušajos apstākļos.

Atkārtošu, ka to kompāniju skaits, kas pārdod preces/pakalpojumus ar atlikto maksājumu un/vai kam ir daudz klientu, - tirgū ir vairākumā. Uzskatu, ka viņu bizness bez sistemātiska un noteikti automatizēta monitoringa pārvēršas par ikdienas staigāšanu pa mīnu lauku. Cik bieži gan pēdējos mēnešos mēs novērojam gadījumus, kad kreditors nodod debitoru parāda piedziņai, bet viņš līdz tam brīdim jau de facto ir bankrotējis! Ir skaidrs, ka par tādu ziņu neviens kreditors nepriecāsies. Bet tieši tāpēc arī jādomā jau laikus par to, kā izvairīties no šādas situācijas.

Kā jau visbiežāk gadās, cilvēki nepievērš uzmanību tam, kas atrodas rokas stiepiena attālumā.. Lūk, svaigs piemērs iz dzīves. Kredītu menedžmenta kompānijas darbinieks nolēma iegādāties virtuves kombainu. Kas vēl varētu būt vienkāršāk: dators uz galda, internets pieslēgts, ieej internetveikalā, izvēlies, maksā, saņem. Tā arī tika izdarīts.

Tikai nezin kāpēc kombains netika atvests norādītajā dienā. Atkal nekādu problēmu: telefons, zvans. Bet otrā galā kaut kāda neizprotama murmināšana: „Ak, atvainojiet, nepaspējām, pagaidiet, mūsu piegādātājs preci vēl nav atvedis, zvaniet rīt…”

Ko dara uzņēmuma darbinieks? Rīkojas loģiski: ieiet savas firmas datubāzē un redz, ka šis pārdevējs jau vairākkārt nonācis dažādu inkaso kompāniju redzeslokā. Un tas nozīmē, ka jebkurā citā situācijā pircējs varētu vienkārši palikt bez šī kombaina vispār. Izmantojot profesionālās iemaņas, mūsu darbinieks, protams, panāca savu mērķi un virtuves kombainu saņēma. Bet ko lai dara pārējie?

Bet kāpēc gan nemainīt augstākminēto darbību secību? Varbūt vispirms apskatīties potenciālā pārdevēja kredītvēsturi, bet tikai pēc tam pārskaitīt viņam naudu? „Ja vien man vakar būtu tik daudz prāta, cik manai sievai rīt!” Cik gan reizes mēs paši sev esam izteikuši šo frāzi.

Varbūt mums ir radies stereotips: ļaunprātīgs parādnieks = pircējs, un tāpēc, ja mēs paši kļūstam par pircējiem, tad mums pat prātā neienāk, ka pārdevējs var mūs piekrāpt. Labi, viņš mūs nepiekrāps, bet neizpildīs savus pienākumus vai arī izpildīs tos, taču ne laicīgi. Bez tam nevajag aizmirst, ka mūsu priekšā veikals ir pārdevējs, bet kāda cita priekšā tas ir pircējs.

Taču pašlaik, un īpaši pašlaik, grūti ir visiem – gan pārdevējiem, gan pircējiem. Gan vieniem, gan otriem rodas problēmas ar maksājumiem. Tieši tāpēc pirms dot sūri pelnīto naudu (tas attiecas gan uz pārdevējiem, kas pagarina maksājuma termiņu, gan uz pircējiem, kas maksā avansā), pārbaudiet, kam jūs to uzticat.

Pagājušā gada otrajā pusē visi, kam tik nebija slinkums, izteicās par parādiem, parādniekiem, to katastrofālo pieaugumu, par inkaso kompānijām, kuras piedzen šos pašus parādus utt.

Taču man gribētos vēlreiz vērst uzmanību uz pašreizējo situāciju.

Gada nogalē īpaši pastiprinājās šāda tendence – parādniekiem ļoti strauji izmainījās finanšu situācija. Lūk, parādnieks (nav svarīgi, juridiska vai fiziska persona) - it kā līdz šim finansiāli stabils subjekts, taču… šobrīd arī viņam vienkārši nav ar ko samaksāt. Saprotams, ka tam ir daudz iemeslu: gan apgrozījums uzņēmumiem ir krities, nomas - elektrības - gāzes izmaksas nestāv uz vietas, tāpat arī bezdarbs ir mērķtiecīgi audzis utt. Domāju, ka arī šogad šīs tendences tikai pastiprināsies.

Kreditoram no tā, ka šie iemesli ir zināmi, vieglāk nekļūst: viņam arī ir jāmaksā par visām šīm pašām lietām, piem., par īri, elektrību un gāzi, arī viņam nauda ir vajadzīga. Tas viss ir saprotams, taču kā šo naudu atgūt? Lietderīgi būs vēlreiz uzsvērt svarīgākos momentus.

1. Nevilkt garumā ar parādu piedziņu. Skaidrs, ka, ja arī parādnieka finansiālā situācija uzlabosies, tad tas nebūs tik drīz. Par kreditoru daudzajām un dažādajām morāla rakstura šaubām un par to, kāpēc labāk šim procesam ir piesaistīt speciālistus, esmu jau rakstījusi. Varu tikai vēlreiz atgādināt: laiks ir nauda. Un inkaso kompānijas uzdevums nav nomocīt līdz nāvei debitoru, jo „dzīvs” viņš vēl var atdot naudu, savukārt „miris” – diez vai. Inkaso kompānijai ir jāatrod tāds variants, kura gadījumā kreditors saņemtu savu naudu, savukārt debitors atgrieztu parādu un paliktu „dzīvs”.

2. Regulāri izmantot informāciju no dažādiem avotiem: no Uzņēmumu reģistra, Latvijas Vēstneša, no inkaso kompāniju nemaksātāju reģistriem vai arī visas šīs informācijas monitoringa rezultātā iegūtu apkopojumu. Mums ir ne mazums gadījumu, kad vienu un to pašu parādnieku mums vairākas reizes nodod dažādi kreditori. Tāpēc mēs uzreiz brīdinām tos, ka cerības piedzīt parādu ir mazas, un ja šī firma figurē maksātnespējīgo sarakstā, tad cerība ir vēl nereālāka. Ja šāda informācija laiku pa laikam ir Jūsu rīcībā, tad izredzes atgūt parādu ir lielākas. Mums ir bijuši gadījumi, kad kreditors veselu mēnesi ir vilcinājies – nodot parādnieku mums vai nē. Savukārt, kad beidzot tas nolēma, bija jau par vēlu: debitors bija atzīts par maksātnespējīgu.

Var likties, ka es nonāku pretrunās ar sevis teikto: sākumā - atdodiet ātrāk piedziņai, pēcāk- „izstiepiet” parādu, lai debitors „paliktu dzīvs”. Taču tieši tāpēc arī strādā speciālisti – lai atrastu visefektīvāko veidu, risinot katru atsevišķu individuālu problēmu.