Turpinot tradīciju, Mārketinga padome sveica „Gada cilvēku lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā”. Uzvarētāju apbalvošana Rīgas mēra Nila Ušakova vadībā notika Rīgas svētku ietvarā Vērmanes dārza estrādē.

Labākos pārstāvjus izvirzīja nozaru asociācijas, tad notika Latvijas iedzīvotāju balsojums Zaļās karotītes mājaslapā karotite.lv par pieteiktajiem izcilākajiem uzņēmumiem un to vadītājiem. Tad sekoja darbs ekspertu žūrijā, ko vadīja Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis. Viņš uzsvēra: „Interneta balsojums šai konkursā dod tikai 50% no varbūtības iegūt balvu. Žūrija rūpīgi pārbauda arī ekonomiskos un kvalitātes rādītājus. Mēs ieklausāmies tautas balsī, taču „kaķi maisā” nepērkam. Mani personiski ļoti iepriecina daudzi izvirzītie uzņēmumi, kas, neraugoties uz krīzi, spējuši palielināt eksportu. Piemēram, zivsaimniecībā sadaļā nominētie „Brīvais vilnis” un „Karavela”.”

Starp konkursa līderiem vēl bija „Mārupes siltumnīcas”, „Valmieras piens”, „Ādažu čipši”, „Aloja Starkelsen”, „Lāču maize”, „Aldaris”, „Talsu piensaimnieks”, „Rēzeknes gaļas kombināts”, „Mūsmāju dārzeņi” un vairāku citu uzņēmumu vadītāji.

Māra Eiklona, kurš žūrijā pārstāvēja Pārtikas un veterināro dienestu, viedoklis: „Ikviens uzņēmums sākas ar cilvēku, un, jo vairāk atzinību guvušu cilvēku ir pārtikas nozarē, jo veiksmīgāki un konkurētspējīgāki ir Latvijas pārtikas ražotāji ne vien Latvijā, bet arī pasaulē. Pārtikas un veterinārais dienests, kurš vienmēr ir gatavs Latvijas ražotājiem palīdzēt gan ar profesionālu padomu, gan kritiku, gan jaunu eksporta tirgu apgūšanu, priecājas par to, ka Latvijas pārtikas nozarē strādā ļoti daudzi cilvēki, kuriem žūrija vēlas dot titulu „gada cilvēks pārtikas nozarē”. Taču balvas būs tikai četras, bet tās būs godam nopelnītas.”

Un balvas ir ļoti skaistas – baltmetālā oriģināli kaltas dzirnaviņas, kuru autors ir mākslinieks Arvīds Endziņš. Es, ieklausoties kompetento kolēģu pārdomās, gribu atgādināt, ka šis konkurss ir ļoti vajadzīgs divu iemeslu dēļ:

1)             Pārtikas ražotāji, kuri diendienā cīnās par Latvijas produktu vietu mūsu ēdienkartē, diemžēl no valsts puses nesaņem pietiekamu atbalstu. Viņi ir jābalsta morāli, un tādēļ saku īpašu paldies žūrijai un balsotājiem Zaļās karotītes mājaslapā par to, ka esat pamanījuši un novērtējuši izcilākos.

2)         Otrs arguments ir – mēs ieraugām kopainu. Mēs redzam tos, kuri ir apstājušies, iepauzējuši, tad tos, kuri aug, bet vislabāk redzam tos, kuri, pārspējot paši sevi, nokļūst laureātu vidū. Rīgas mēram šoreiz bija tas gods pasniegt balvu brīnišķīgai zemniecei Edītei Strazdiņai, kura visus 20 neatkarīgās Latvijas gadus ir gan galvaspilsētai, gan katram Latvijā, kurš vēlas garšīgus dārzeņus, no savas saimniecības devusi labāko un kvalitatīvāko. Viņai balva ir kategorijā IZAUGSME.

Edīte Strazdiņa kopā ar dzīvesbiedru Juri vada lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvo sabiedrību „Mūsmāju dārzeņi” un zemnieku saimniecību „Galiņi”. Viņi rīkojas 230 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, un ir īpaši veiksmīgi kartupeļu un dārzeņu ražošanā. Visos lielākajos Latvijas veikalos var iegādāties viņu kvalitatīvo produktu. Arī Lietuvā jau sākuši pieprasīt „Mūsmāju dārzeņos” izaudzēto. Kooperatīvs audzē arī kāpostus, burkānus, bietes, gurķus, tomātus, kolrābjus, kabačus, Ķīnas kāpostus, sīpolus un selerijas.

Balvu par sasniegumiem INOVĀCIJĀS a/s „Aldaris” valdes priekšsēdētājai Inārai Šurei pasniedza Latvijas Darba konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle. Viņai, kas pati savulaik strādādama „Aldarī”, ir ieguvusi profesionālas alus degustētājas ekspertes sertifikātu šis bija divkāršs gandarījums. Pirmkārt, dot balvu alus ražošanas uzņēmumam, kurš ļoti sarežģītas konkurences apstākļos ir nemitīgi pilnveidojies gan izstrādājot jaunu receptūru un iepakojumus, bet, otrkārt, redzēt, ka balvu saņem vēl viens „Aldarī” savulaik izaudzis speciālists Valdis Blūms - ZĪMOLVEDĪBĀ. Viņa vadītā a/s „Latfood” ražo „Ādažu čipšus”. Tiem par labu žūrijas lēmumu nosvēra precīzi veidotie reklāmklipi, kuros Ulmaņlaiki sasaucas ar mūsdienām, kā arī pārdomātu mārketinga stratēģiju kopumā.

Būtībā tieši zīmolvedība ir tā, kas virza ikviena konkursa nominanta panākumus, jebkurā kategorijā. Vispirms svarīga ir šo līderu personība, viņu kā uzņēmumu vadītāju izglītība, amata prasmes, tad finanšu lietu pārzināšana, un visbeidzot - mērķtiecīgi veikta zīmolvedība, kas iekaro pircēju individuālos prātus, tad tirgus segmentus kopumā. Tas ir ļoti svarīgi – kā publika caur zīmolvedību uztver uzņēmumu darbību. Nevienu firmu nevar sekmīgi vadīt, ja saprātīgā proporcijā neizmanto visus instrumentus: cenu, jaunus piedāvājumus un ieguldījumus reputācijas celšanā. Tādēļ žūrijai bija ļoti svarīgs patērētāju balsojums, jo finanšu rādītāji krīzes apstākļos ir relatīvi sekundāra komponente.

Mūsu lielākie eksporta tirgi ir Baltijas valstis un Krievija. Tie nav vienkārši tirgi. Krievija divreiz gadā veic mūsu eksportētās produkcijas pārbaudes. Šajā ziņā no visām ES valstīm mums ir labākais statuss. Aptuveni 70% Latvijas uzņēmumu, kas pieteikušies atestācijai, ir saņēmuši eksporta atļauju uz Krieviju. Čehijai, piemēram, šis rādītājs ir 20%. Un uz Rietumeiropu pārtikas ražotāji pagaidām daudz netēmē. Jo tas pieprasa ļoti lielus ieguldījumus mārketingā un reklāmā.

Ārzemēs vispār nonāk maz Latvijas produktu ar lielāku pievienoto vērtību. Eksportējot izejvielas, mēs konkurējam ar cenu, jo tas ir pirmais, uz ko pircējs skatās. Precei ar augstu pievienoto vērtību, īpaši tādai, kas ir ekskluzīva, cena vairs nav tik nozīmīga. Svarīga ir leģenda un stāsts par to, kādēļ šis produkts ir tik labs. Tas ir jāpastāsta un jāizskaidro. Tātad – zīmolvedība.

Ceru, ka jau pēc dažiem gadiem sekmīgs zīmols tiks Latvijā uzskatīts par būtiski svarīgu, arī valstiski atbalstītu nacionālo bagātību. Tieši nacionālais elements ir tas, kas uzlādē jebkuru eksporta preci.

Galvenās Latvijas pārtikas eksporta grupas ir dzērieni, sulas, zivis, piens, graudi un milti. Un par sekmēm graudu eksportā man rokās balva bija Indulim Jansonam. Viņš, līdzīgi kā Strazdiņu ģimene, arī prot organizēt zemnieku kooperatīvus, kas Latvijā ir ellišķīgi grūts uzdevums. Viņa vadītā Vidzemes agroekonomiskā kooperatīvā sabiedrība apvieno 260 biedrus, lielas un mazas zemnieku saimniecības, tā pērn eksportēja graudus 6,8 miljonu latu vērtībā. Šogad šis apjoms varētu dubultoties. Tā kā šīgada neražas dēļ graudu cenas ir augstas, pieprasījums starptautiskajos tirgos liels, šīs plānotās ieceres nav nereālas.

Un nobeigumā vēlos uzsvērt - arī mūsu graudiem ir nacionāla – Latvijas izcelsme. Mēs esam pilntiesīga Eiropas Savienības dalībvalsts. Mums jāprot rīkoties ar savu produktu izcelsmes zīmolu gan iekšējā, gan ārējos tirgos. Jo Latvija ir spēka vārds! No sirds sveicu nominantus un balvu saņēmējus. Uz tikšanos pēc gada!

Iespējams, ka ir atbildīgāks laiks nekā tad, kad notika iestāšanās sarunas par Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā. Tā gatavojas mainīt kopējo lauksaimniecības politiku 2013. – 2020. gadam. Jāņem vērā, ka priekšlikumi šai vērienīgajai transformācijai tiks apkopoti jau šoruden un kopš nākamā gada ieies birokrātiskajā Eiropas institūciju apritē. Tas nozīmē – ko Latvija nepagūs iestrādāt šogad, to nebūs iespējams iegūt nākamajos 10 gados. Jo lauksaimniecības maksājumi EK izstrādātajā budžetā pieder pie obligātās sadaļas un Eiropas Parlamentā ir apspriežami, bet nemaināmi.

Brisele visu šo pirmo pusgadu mudināja dalībvalstis iesniegt savus priekšlikumus, līdz Jāņiem pat ikviens Latvijas iedzīvotājs tika aicināts izteikt savu viedokli pa tiešo Eiropas Komisijai, kas būtisks un svarīgs viņaprāt būtu jāiekļauj Eiropas Kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) pēc 2013. gada.

Patlaban Latvija formulējusi visnotaļ vispārīgi, ka mums no svara KLP ir lauku uzņēmējdarbības efektivitātes un konkurētspējas veicināšana, kā arī lauku kā kvalitatīvas dzīves un darba telpas nodrošināšana. Taču, lai veicinātu straujāku efektivitātes pieaugumu un spētu reaģēt strauji svārstīga tirgus apstākļos KLP būtu jāpapildina ar ”drošības tīkla” pasākumiem tirgus traucējumu gadījumos.
Latvija piekrīt arī pārtikas nodrošinājuma uzturēšanai un patērētāju nodrošināšanai ar drošu un nekaitīgu pārtiku par pieņemamām un ar citām pasaules valstīm konkurētspējīgām cenām, vienlaicīgi nodrošinot ienākumus ES lauksaimniekiem. Līdzīgs uzdevums bija izvirzīts arī iepriekšējā septiņgadē, taču Latvijas zemniekiem to neizdevās realizēt, īpaši ienākumu sadaļā, jo iestāšanās sarunās tā neprata izcīnīt uzvaru pret netaisnīgi zemiem ES maksājumiem. Ja tagad KLP tāds mērķis tiek ierakstīts, tad ir īstais brīdis sākt uzstājīgu prasību pēc līdzvērtīgas attieksmes. Arī attiecībā uz vajadzību uzturēt zemes labā lauksaimniecības un vides stāvoklī jāparedz atbilstoši finanšu līdzekļi. Pēc 2013.gada būtu korekti jānodrošina lauksaimniekiem papildu izdevumu, kas saistīti ar ES noteikto obligāto standartu izpildi, kompensācija. Latvijas lauksaimnieki (ap 4000 konkrētu cilvēku) Briselei sūtītajos priekšlikumos lielākoties uzsvēra, ka mums ir svarīga bioloģiskā daudzveidība, vides un ūdens kvalitāte, ainavas saglabāšana. Bet arī tādēļ KLP pēc 2013.gada būtu jānodrošina konkrētu papildu izdevumu kompensēšanu lauksaimniekiem, kuri tādējādi gādā gan par Latvijas iedzīvotāju, gan ciemiņu sabiedriskā labuma nodrošināšanu.

Latvijā jau gadiem valda uzskats, ka ES līmenī jānosaka jauni, objektīvi un reālo situāciju raksturojoši rādītāji un kritēriji tiešo maksājumu aprēķināšanai un vienlīdzīgai noteikšanai dalībvalstīm. Jā, ir jārada ekonomiskie kritēriji, kuri būtu izmantojami nepieciešamā adekvātā finansējuma aprēķināšanā KLP mērķu sasniegšanai. Ir būtiski un taisnīgi jāsedz izmaksas, kas katras ES dalībvalsts lauksaimniekiem rodas par zemes uzturēšanu labā lauksaimniecības stāvoklī, kā arī par vides, augu un dzīvnieku veselību un labturību jeb jāsedz izmaksas, kas lauksaimniekiem rodas sabiedrības uzlikto obligāto prasību dēļ: pārtikas drošums, pārtikas higiēna, bioloģiskās drošības pasākumi, augu un dzīvnieku veselība. Šīs lietas ir diezgan viegli nosaukt vai pat izkliegt, cits jautājums, vai Latvija pati ir gatava piedāvāt formulas šo kritēriju aprēķinam? Nešaubos par mūsu ekonomistu varēšanu, bet šaubos, vai kādam ienāks prātā mūsu aprēķinus stratēģiski, neatkāpīgi un pašapzinīgi aizstāvēt? Vieglāk būs piekrist, iespējams, spāņu vai beļģu formulām…

Patēriņa veicināšana un konkurētspējas stiprināšana ES iekšējā un ārējā tirgū ir lauksaimnieku superlatīvs kopš kopienas dibināšanas. Man, praktiski strādājot ar šo problēmu, ir skaidrs, ka jāpalielina produktu veicināšanas programmu budžets un aktīvāk jāsekmē produkcijas noiets ar modernām ES mārketinga programmām. Tām jābūt integrētām vismaz reģiona ietvaros. Mūsu gadījumā – Baltijā, lai piesaistītu lielākus ES līdzekļus. Piekrītu un pieprasu, ka jāturpina Skolas piena un Skolas augļa programmu aktīvāka apguve, palielinot tām ES līdzfinansējumu.

Jau minēju, ka pamatu pamats ir mūsu lauku ekonomikas ilgtspējīga attīstība. Tai var palīdzēt iesaistīšanās ES konverģences reģionu programmās. Šī pakāpeniskā evolūcijā notiekošā apvidu tuvināšanās un izlīdzināšanās programma ir sena ES reģionālās politikas sastāvdaļa. Tā saprotama visos institūciju līmeņos. Tādēļ KLP jaunajos mērķos jāieraksta, ka ES finansējums Lauku attīstības politikas ietvaros jāparedz pasākumiem, atbalstot ES konverģences reģionus. Vienkārši un nesatricināmi - lai celtu, piemēram, tradicionālās lauksaimniecības ražīgumu un mežsaimniecības konkurētspēju, lai paredzētu īpašu atbalstu kooperācijas veicināšanai, inovatīvu risinājumu un jaunāko tehnoloģiju ieviešanai, paaugstinātu nodarbinātību lauku teritorijās. Lai sekmētu atjaunojamo energoresursu ražošanu, dabas resursu, vides, lauku ainavas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kā arī veicinātu lauku vietējo rīcības grupu veidošanos un iesaistīšanos savu teritoriālo problēmu risināšanā.

Līdz Latvijai jau ir noskanējusi ziņa, ka Briselē spriež, ka lauksaimniecības atbalsts ES nodokļu maksātājiem ir pārāk dārgs. Jau klīst aprēķins, ka ikkatram iedzīvotājam par šo politiku jāmaksā 2 eiro nedēļā, kas esot dārgāk nekā par jebko – par ceļu būvi vai industrijas vai izglītības atbalstu, un nebūt neveicinot ES konkurētspēju pasaulē saskaņā ar Lisabonas stratēģiju! Elementāra pieklājība man neļauj iebilst tādai sīkai aritmētiskai, bet drīzāk zemiskai fikcijai, cipariņam, kuram ir tikai manipulatīva, demagoģiska funkcija. Arī to vajag prast asi pateikt, ja KLP apspriedēs tāds gadījumā nonāks uz Latvijas galda. Esot, piemēram, dzirdams, ka jaunā prioritāte būšot klimata pārmaiņu risināšana un nauda jāpalielina tai, samazinot attiecīgi KLP. Jo arī govju izplūdes gāzes esot to klimatu pabojājušas. Tad sarunās par ES budžeta pārskatīšanu jāmāk atdalīt „kaitīgās govis” no Latvijas kā joprojām mazāk attīstītas valsts eksistences ES kritēriju rāmī vispār. Labi, jāmazina nauda KLP, bet tad tikai tām, pārsvarā „vecajām” dalībvalstīm, kuras tiekšmaksājumus saņem virs vidējā ES līmeņa. Ļoti demagoģiski varētu izrēķināt, cik vienā nedēļā es maksāju franču zemniekam par viņa KLP, bet cik viņš man?  

Pavasara sēja gan gaidīt nevar. Šogad pavasaris kavējās un ir vēlāks kā citus gadus. Bet pat uz šo vēlo pavasari valdība nespēja laikus sarūpēt kredītlīniju lauksaimniekiem apgrozāmajiem līdzekļiem. Šīs sarunas vajadzēja uzsākt jau pagājušajā gadā, jo katram lauksaimniekam ir skaidrs, ja laikus un kārtīgi visus pavasara darbus neveic, tas ietekmē ražas kvalitāti un apjomu rudenī. Pašreiz sējas un pārsēšanas darbi jau tuvojas nobeigumam.

Šopavasar ir dzirdēti daudzi pat pilnīgi pretēji ekspertu viedokļi par ziemāju pārziemošanu – sākot no tā, ka pārziemojuši ļoti labi, līdz tam, ka būs jāpārsēj trešdaļa sējumu. Bet par ziemāju pārziemošanu var spriest nevis tad, kad ir nokusis sniegs, bet gan tikai tad, kad atsākusies to augšana. Šī ziema nav bijusi ekstremāli postoša ziemāju sējumiem, bet atsevišķām zemnieku saimniecībām gan tā ir radījusi problēmas.

Rapsim pārziemošana vissmagāk ir beigusies Zemgales mālainākajās augsnēs un atsevišķos mitrākajos laukos visā Latvijā.  Kopējā nepārziemojusī  platība varētu sasniegt 15-20% no kopējām ziemas rapša sējplatībām. Un tie ir nopietni finansiāli zaudējumi - 30 Ls/ha herbicīds, miglojums 7 Ls/ha, sēkla 25 Ls/ha, sēja 15Ls/ha, augsnes sagatavošana 12Ls/ha. Zaudējumos jānoraksta neatgūstamais  rudens ieguldījums - herbicīds 35 Ls/ha, vēl viens herbicīds 15Ls/ha, divi miglojumi 14Ls, sēkla 25 Ls/ha, sēja 15Ls/ha. Kopā sanāk iespaidīgs skaitlis. Tam klāt vēl nāk problēmas, kas rodas sakarā ar izmaiņām ražas novākšanas grafikos, un 2010 sējas plānos pavasarī un rudenī. Iesēta tiks salīdzinoši mazražīgāka kultūra.

No ziemāju labībām vissmagāk ir cietuši rudzi un tikai atsevišķos gadījumos ziemas kvieši. Ziemas miežu platības kā jau katru gadu ir daļēji cietušas. Vājāk ziemojušas svešzemju šķirnes, kuras ir piemērotākas siltākām un īsākām ziemām un straujākiem pavasariem.

Iznīkuši varētu būt ap 10% sējumu. Ziemāji ir cietuši ziemas sākuma kailsalā, pavasarī izsutuši zem sniega kad atkusa zeme zem sniega segas, noslīkuši gan pavasara palos, gan ilgstoši pārmitrajā pavasara augsnē. Atsevišķos gadījumos ir vainojamas arī slimības uz ziemošanas laikā novārdzinātajiem augiem. Arī šajā gadījumā tās pašas ar pārsēšanu saistītās finansiālas un organizatoriskās problēmas.

Atliek cerēt, ka zemnieki pavasara sējai līdzekļus bija atraduši un tagad būs ideāli laika apstākļi, kas  rudenī nodrošinās rekordaugstas ražas, izcilu kvalitāti un cenas pasaules labības tirgū būs augstas.

Izlasīju ziņu, ka Valmieras novada bērnus ēdinās Lietuvas uzņēmums.

„Ar šī gada 9.novembri Kocēnu pamatskolā, Rubenes pamatskolā Rubenē un Vaidavā, kā arī pirmsskolas izglītības iestādē (PII) “Auseklītis” Kocēnos, Rubenē un Vaidavā ēdināšanu nodrošinās Lietuvas uzņēmums, līdz ar to minētajās Valmieras novada iestādēs, kurās kopējais audzēkņu skaits ir vairāk nekā 460, turpmāk būs lētākas un daudzveidīgākas maltītes.

Līdz šim Rubenes pamatskolā pusdienu izmaksas vienam skolēnam bija 90 santīmi, Kocēnu pamatskolā - viens lats, bet turpmāk pusdienu cena abās pamatskolās atkarībā no klašu grupas būs no 62 līdz 66 santīmiem. Savukārt PII “Auseklītis” viena audzēkņa ēdināšana trīs reizes dienā līdz šim maksāja latu un 80 santīmus, bet turpmāk maksa būs viens lats.

Līgums ar “Kretingos Maistas” tiks noslēgts uz trīs gadiem, un līgumcena ir 167 389 lati.

Līdz šim skolēniem pusdienu ēdienkartē ietilpa zupa un saldais ēdiens vai pamatēdiens un saldais ēdiens, bet turpmāk katrā pusdienu reizē skolēnam tiks pasniegta gan zupa, gan pamatēdiens, gan saldais ēdiens.

Konkursa piedāvājumu izvērtēšanā piedalījās arī medicīnas darbinieki, kas atzina, ka Lietuvas uzņēmuma piedāvātā ēdienkarte ir ne tikai lētākā, bet arī atbilst visiem augstas kvalitātes rādītājiem. Iepirkuma noteikumos tika iekļauta prasība nodrošināt kvalitatīvu ēdināšanas pakalpojuma sniegšanu saskaņā ar atbilstību kvalitātes normām, ievērojot Latvijā esošo normatīvo aktu prasības.

“Kretingos Maistas” pārstāvji sarunās uzsvēruši, ka pirmkārt darbu piedāvās darbiniekiem, kas līdz šim strādājuši izglītības iestāžu virtuvēs. Tāpat tika uzsvērts tas, ka bērniem tiks nodrošinātas kvalitatīvas pusdienas, kategoriski izslēdzot, piemēram, pusfabrikātu un saldētas pārtikas izmantošanu pusdienu pagatavošanā”, tā saulaini rakstīts paziņojumā.

Man uzreiz par šo utopiju rodas vairāki jautājumi. Vai tiešām trīs gadus uz priekšu uzņēmums spēs nodrošināt bērnu ēdināšanu trīs reizes dienā tikai par vienu latu vai pat mazāk? Kā par 66 santīmiem varēs sagatavot veselīgas un kvalitatīvas pusdienas skolēniem, kas sastāvēs no trim ēdieniem?

Esmu pārāk bieži dzirdējusi, ka uzņēmumi no kaimiņvalstīm savus „neticami labos” saulainos solījumus pilda tikai sākumā. Tikmēr, kamēr ir nauda, bet tad atrod visādus iemeslus, lai lūgtu veikt izmaiņas līgumā vai arī pārtrauc darbību.  Arī mums „Mārketinga padomē” konkursā par Latvijas kopstenda izgatavošanu un uzstādīšanu izstādei uzvarēja Lietuvas kompānija, jo tai bija viszemākā cena. Tajā gadā mūsu uzņēmumu kopstends bija vispieticīgākais, līdz ar to nepievilcīgākais.  Līdz ar to neefektīvākais. Un paši vēl bijām spiesti ļoti rūpīgi uzraudzīt darbus un pat veikt vairākus uzlabojumus pašu spēkiem, lai cik necik sasniegtu izvirzītos mērķus. Bija problēmas gan ar transportēšanu, materiālu izturību, fotogrāfiju kvalitāti utt. Uzņēmuma vadība bija Lietuvā, stendu uzstādīt tika atsūtīti darbinieki, kuri zina tikai, ko un kā saskrūvēt. Un nav tiesīgi pat pieņemt lēmumu pieskrūvēt plauktu 50 cm augstāk, kā tas konkrētajā situācijā būtu labāk. Tā mums bija laba skola, kā sagatavot iepirkuma konkursa nolikumu. Cik ļoti precīzi jāspēj visu paredzēt un ierakstīt kritērijos. Tagad spējam sniegt konsultācijas arī citiem.

Bet ar iepirkumu izsludināšanu mums valstī pagalam neveicas. Konkursā par pankūku miltu piegādi Latvijas iestādei uzvar poļu firma, kas piedāvā viszemākās kvalitātes miltus, no kuriem, iespējams, var arī izcept pankūkas. Bet mūsu ražotājs, kas piegādā jau gatavu pankūku maisījumu paliek aiz svītras. Tāpat mūsu dārzeņu piegādātāji konkursos sacenšas ar ārzemniekiem cenā par trešo ciparu aiz komata. Tas liecina, ka kvalitātes un cenas ziņā esam spējīgi konkurēt. Varbūt šajā situācijā, kad valstij ne tikai katrs lats, bet pat katrs santīms ir svarīgs, pašvaldības, sludinot šos iepirkumus vairāk varētu padomāt par kritērijiem, kas būtu izpildāmi vispirms vietējiem uzņēmējiem un ne tik vienkārši citu valstu uzņēmējiem. Jo nodokļi un darba vietas taču ir vajadzīgas te, arī pašvaldībai un tās iedzīvotājiem. Vai pirmajā mirklī paķertais, šis lētais un labais piedāvājums vēlāk neizrādīsies pārāk dārgs arī citās nozīmēs?

Tāpēc arī Mārketinga padome sadarbībā ar Latvijas Valsts Agrārās ekonomikas institūtu, lai uzlabotu Latvijas tautsaimniecību un nodrošinātu veiksmīgu iepirkumu veikšanu, visā Latvijā organizēja seminārus  „Pārtikas iepirkuma tiesiska un efektīva veikšana”. Ar 2010. gada sākumu daudzi novadi sāks apgādāt vietējās iestādes ar pārtikas produktiem, kuru iepirkumi tiks veikti 2009. gada nogalē. Mūsuprāt, pastāv risks, ka esošajā situācijā novadi varētu tikt apgādāti ar pārtikas produktiem, kam ir apšaubāma kvalitāte un grūti izsekojama izcelsmes vieta. Tāpēc organizēto semināru ietvaros mēs informējām pašvaldības un valsts iestādes par to, kā gūt maksimālu atdevi savam reģionam, iepērkot vietējos produktus.

Pasaules graudu tirgus

Globālie graudaugu un eļļas kultūru tirgi augustā atradās zem lielo Ziemeļu puslodes ražu spiediena. Eiropā ražas novākšana sasniedza beigu stadiju, turpretī Ziemeļamerikā saglabājās neskaidrības par vasaras kviešu, kukurūzas un sojas pupu kopražām, jo graudaugu attīstība bija lēnāka. Neraugoties uz to, ASV ražas perspektīvas kopumā ir pozitīvas, saglabājoties normāliem laika apstākļiem. Kviešu tirgos spiedienu izraisīja prognozes pārsniedzošas ražas ASV un ES. Tādējādi globālais kopražas apjoms var būt vēl lielāks, un iespējamais samazinājums dažos Argentīnas apgabalos un Austrālijā sakarā ar sauso laiku tiks ar uzviju kompensēts. Importa pieprasījums ir lēns, jo dažu lielo importētājvalstu pašmāju ražas ir lielākas. Tādējādi cenas pazeminās. Lai gan Melnās jūras piedāvājuma cenas ir konkurētspējīgas, tirgus aktivitātes reģionā ir nelielas. Tomēr fermeri nesteidzas ar ražas pārdošanu, tādējādi cenas nekrītas ievērojami. Kukurūzas cenas pēc augsta līmeņa sasniegšanas sakarā ar labo eksporta pieprasījumu samazinās, uzlabojoties ASV ražas perspektīvām. Lēnākas attīstības kultūras var ietekmēt agras salnas pirms ražas novākšanas. Tas attiecas uz ASV sojas pupām. Vecās ražas uzkrājumi ir nelieli, un, strauji palielinoties eksportam uz Ķīnu, cenas palielinās. Globālo lopbarības graudu un alus miežu cenas ir zemas sakarā ar lielo labas kvalitātes ražu ES. Tai pašā laikā eksporta ;pieprasījums ir ierobežots.

Graudu cenas būs samērā zemas, jo arī lielākajā daļā NVS valstu ražas pārsniedz iepriekšējā gada līmeni. Eļļas augu cenu samazinājums būs mazāk izteikts.

Pasaules piena produktu tirgus

Gan Eiropā, gan Okeānijas reģionā piena izejvielas ražošanas apjomi ir nepietiekami, un pastāv zināms piedāvājuma deficīts ar konkurenci iepircēju starpā. Visu nozīmīgāko pamatproduktu cenas palielinās. Eiropā sviesta un vājpiena pulvera iepirkšana intervencē ievērojami samazinās, jo cenas brīvajā tirgū ir augstākas. Eiropā šovasar siera ražošanas apjomi ir mazāki, tādējādi palielinās sūkalu pulvera cenas. Sūkalu pulveris ir vienīgais produkts, kura cenas pārsniedz iepriekšējā gada attiecīgā perioda līmeni. Pārējo produktu cenas atpaliek no iepriekšējā gada līmeņiem par 15-40%. Tomēr visu produktu cenas pēdējo divu mēnešu laikā pastāvīgi nedaudz palielinās.

Saglabājoties zināmam piedāvājuma deficītam pasaules tirgū, piena iepirkuma cenas periodā līdz gada beigām nesamazināsies, ņemot vērā mazāku Okeānijas reģiona piedāvājuma apjomu, kā arī pastāvīgi nedaudz palielinoties Āzijas valstu pieprasījumam.

Ja es būtu pārdevēja, tad pati uzrunātu ikvienu pircēju un uzsvērtu, ka katrs burkāns, kāposts vai kartupelis ir nepārprotami Latvijas zemē audzēts ar īpašu rūpību un atbildību pret produktu. Mūsu zemnieki nemānās. Tā nav latviešu zemnieku mentalitāte. Viņi palīdz katram cilvēkam iegādāties to, kas ir veselīgs pircēju ģimenēm- gan bērniem, gan vecākiem. Saruna jeb tiešā pārdošana ir viens no veidiem, kā zemniekam palielināt ienākumus.

Lauksaimniecības preču ražotāju rentabilitāte pastāvīgi samazinās, pieaugot resursu izmaksām un samazinoties produktu realizācijas cenām. Lai saglabātu rentabilitāti, iespējams produktam pievienot vērtību, to pārstrādājot. Tomēr vērtību iespējams pievienot arī bez pārstrādes, ražotājiem pārņemot tās funkcijas, kuras līdz šim veikuši citi pārtikas piegādes ķēdes dalībnieki. Iespējams, ka cena, kādu maksā gala patērētājs, nemainās, toties pievienoto vērtību atgūst ražotājs, nevis pārstrādātājs vai tirgotājs.    

Piena un citu lauksaimniecības preču tiešās pārdošanas apjomi pēdējā laikā palielinās. Tādējādi ražotājiem lielāka uzmanība jāpievērš tieši produktu tirgum, nevis tikai jāsaražo produkts. Ražotāji zināmā mērā pārņem tās pārdošanas funkcijas, tai pašā laikā ražotāji kļūst par savu produktu cenas noteicējiem

Tiešās lauksaimniecības produktu pārdošanas priekšrocības vislabāk iespējams parādīt, raksturojot augļu un dārzeņu iespējamos izplatīšanas kanālus.

Visizplatītākais augļu un dārzeņu izplatīšanas kanāls ir pārdošana vairumtirdzniecībai. Šāds pārdošanas veids ietver sevī relatīvi lielu skaitu darbību un iesaistīto dalībnieku:

• novākšana-tīrīšana-iesaiņošana-transportēšana-vairumtirdzniecība-mazumtirdzniecība.

Parasti produkta gala cena 2-3 reizes pārsniedz ražotāja cenu. Lai gan iespējams pārdot lielus produkta apjomus, peļņa uz produkta vienību ir niecīga. Pazeminoties vairumtirdzniecības cenām, var rasties situācija, kad ražotājiem produkts jāpārdod zem pašizmaksas.

Pārdošana mazumtirgotājiem vai sabiedriskās ēdināšanas iestādēm neietver vairumtirdzniecības posmu:

• novākšana-tīrīšana-iesaiņošana-transportēšana-mazumtirdzniecība/sabiedriskā ēdināšana.

Parasti ražotājam jānodrošina transporta funkcija, līdz ar to, cenu svārstības ir mazāk izteiktas.

Pārdošana tirgos:

• novākšana-tīrīšana-transportēšana-pārdošana.

Būtiski samazinās iepakojuma izmaksas. Cena ir augstāka, jo ražotājs pats ir mazumtirgotājs.

Pārdošana pie autoceļiem:

• novākšana-tīrīšana-pārdošana.

Ražotāja peļņa palielinās, jo produkti nav jātransportē.

Pārdošana tieši saimniecībā:

• pārdošana.

Cenas bieži tikai nedaudz atpaliek no cenām mazumtirdzniecībā, jo pircēji augstu vērtē iespēju pašiem izvēlēties produktu, kā arī pārliecību par produktu svaigumu.

Katrā nākamajā pārdošanas veidā samazinās iesaistīto dalībnieku skaits, bet tai pašā laikā palielinās ražotāja saņemtā pievienotā vērtība.

Gribu novēlēt veiksmi un izdošanos Latvijas zemniekam, bet pircējam lai izdodas atrast “savu” zemnieku, iegādājoties “īsto” preci!

Ekonomiskās attīstības palēninājuma rezultātā lielākā daļa tirgu ir lēni, un patērētāju pieprasījums ir samazinājies. Tirdzniecības apjomu samazinājumam ir vairāki cēloņi.

Lauksaimniecības pamatpreču tirgu palēninājums ir relatīvi īslaicīgs, potenciālajiem pircējiem atturoties izdarīt lielāka apjoma iepirkumus cerībā uz vēl izteiktāku cenu samazinājumu. Zināmā mērā arī nekustamo īpašumu tirgū situācija ir līdzīga, jo potenciālie pircēji cer uz turpmāku cenu samazinājumu, bet potenciālie pārdevēji atturas no īpašumu pārdošanas par viņiem jau tagad nepievilcīgi zemām cenām. Atbilstoši palēninās arī saistītie tirgi - nepalielinoties jauno mājokļu skaitam, nepalielinās arī būvniecības un apdares materiālu, mēbeļu un sadzīves tehnikas tirgi. Ierēdņu skaita un algu samazinājums izraisa valsts iestāžu tuvumā esošo sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu apgrozījuma samazinājumu. Ekonomikas krīze Rietumeiropas valstīs var samazināt viesnīcu un sabiedriskās ēdināšanas sektora ienākumus tūrisma sezonas laikā. Lielākajā daļa tirgu atsevišķos ekonomikas sektoros - mājokļi, automašīnas, tūrisms, sabiedriskā ēdināšana, apģērbi, pakalpojumi - krīzes periodā apgrozījums parasti samazinās. Tomēr Latvijas apmēram 1,500MLs lielais pārtikas tirgus sašaurināsies tikai nedaudz, jo pārtikas patēriņu nav iespējams atlikt uz potenciāli lielākas patērētāju pirktspējas periodiem. Palēninoties eksporta tirgiem, vietējā pārtikas tirgus ietilpības saglabāšana esošajā apmērā var palīdzēt vietējo lauksaimnieku un pārtikas pārstrādātāju uzņēmējdarbības turpināšanai.

Iespējams, ka tādu patērētāju izvēli līdz šim noteicošo galveno faktoru nozīmīguma secība ķēdē garša, dabiskums, veselīgums un cena mainās, par noteicošo pārtikas izvēlē kļūstot cenai. Bez tam patēriņa struktūrā var palielināties lētāku un mazāk pārstrādātu produktu īpatsvars, jo pieaugot bezdarba līmenim, samazinās ienākumi, palielinoties maltīšu gatavošanai pieejamajam laikam. Tomēr pārējo trīs faktoru tradicionālā saistīšana ar produkta vietējo izcelsmi noteikti saglabāsies, tādējādi piegādātāju galvenais uzdevums ir nodrošināt vietējo produktu pieejamību par patērētājiem pieņemamām cenām. Importam priekšroka produkta izvēlē parasti tiek dota tikai jūtamas cenu starpības gadījumā. Samazinoties iedzīvotāju ienākumiem, palielinās nepieciešamība samazināt izdevumus. Ievērojama izdevumu daļa tiek tērēta transportam. Transporta izdevumu samazināšana var izraisīt pārtikas iepirkšanās biežuma samazināšanos. Īpaši tas attiecas uz mazāk nodrošināto iedzīvotāju slāni, kurā pārsvarā tiek izmatots sabiedriskais transports. Iespējams, ka iedzīvotāji dotu priekšroku vietējo lauksaimniecisko produktu iegādei tieši no ražotājiem savas dzīvesvietas tuvumā īpašās tirdzniecības vietās vai arī esošajos veikalos.

Preču, pakalpojumu un finansu plūsma visā pasaulē ir gandrīz apstājusies. Pirms pirkuma izdarīšanas tiek rūpīgi rēķināts ne tika katrs dolārs un lats, bet arī katrs cents un santīms. Tāpēc uz vēlāku laiku tiek atlikta jauna mūzikas centra un sezonas aktuālās krāsas kleitas pirkums. Bez tā var iztikt. Bez pārtikas nevar. Var mēģināt audzēt lokus uz palodzes un braukt pie radiem pēc kartupeļiem un kāpostiem. Bet uz veikalu pēc pārtikas vienalga būs jāiet. Būs jāpērk. Tātad vairāk kā vienu miljardu latu mēs maksāsim par pārtiku. Un šeit ir svarīgi katram Latvijas iedzīvotājam apzināties, ka, pērkot vietējo pārtiku, mēs atbalstam savu ekonomiku. Šī nauda paliek Latvijā. No tās var maksāt pensijas, māmiņu algas u.c. Katrs lats, ko samaksājam par importa pārtiku, pazūd no valsts. Šos pazudušos latus tad Latvijas valdība ir spiesta aizņemties, šoreiz par to jau maksājot procentus. Tāpēc šajā brīdī būtu nepieciešama spēcīga reklāmas un sabiedrisko attiecību kampaņa, kura aicinātu un skaidrotu iedzīvotājiem, kāpēc jāpērk vietējā pārtika. Ja apmēram 1/3 no 1,5 miljardiem ir importa pārtika, tad tie ir 500 miljoni!!! Katrs procents, ko atkarojam no importa, ir vairāki desmiti miljoni. Un šie desmiti un simti miljonu latu ir ļoti nepieciešami mūsu pašu zemniekiem, pārtikas pārstrādes uzņēmumiem, kokapstrādei, medicīnai un …

Mēs varam novēlēt veiksmi visiem Latvijas uzņēmumiem eksporta tirgos. Un mēs varam vēlēties, lai Latvijas iedzīvotāji tērē naudu nevis veido uzkrājumus. Bet realitāte var būt ne tik skaista. Tāpēc jārīkojas tur, kur rezultāts ir garantēts un salīdzinoši viegli sasniedzams. Pārtiku pirksim un ēdīsim. Vienmēr. 

P.S. Šie skaitļi ir mazumtirdzniecības cenās, tāpēc ražotāju cenās tie ir mazāki, bet vienalga ar deviņām nullēm rakstāmi.

Globālā ekonomikas krīze ietekmē arī lauksaimniecības pamatpreču un pārtikas produktu tirgus. Pieprasījums tradicionālajās importētājvalstīs ir lēns, un, ievērojami nesamazinoties pārstrādes apjomiem, lielāki produktu apjomi tiek piedāvāti pašmāju tirgos. Tomēr vietējais pieprasījums attīstītajās valstīs jau ilgākā laika periodā ir stabils, turpretī attīstības valstu pieprasījums svārstās atkarībā no iedzīvotāju ienākumu līmeņa un produktu cenām. Eksporta stimulēšanas iespējas arī ir ierobežotas, samazinoties pieļaujamajiem subsidēšanas līmeņiem PTO ietvaros.

Latvijas pārtikas pārstrādes sektora kopējie realizācijas apjomi palielinās, pieaugot eksportam.

Vai pastāv vietējā tirgus paplašināšanas iespējas, eksporta apjomiem samazinoties?Pēdējo gadu laikā Latvijas iedzīvotāju pārtikas patēriņš ievērojami nemainās, un izdevumi pārtikas produktu iegādei palielinās galvenokārt uz cenu pieauguma rēķina. Kopējais pārtikas mazumtirdzniecības apgrozījums sastāda apmēram 1.3-1.5 miljardus Ls. Joprojām vairāku produktu grupu patēriņā saglabājas augsts pašpatēriņa līmenis, īpaši lauku rajonos. Pašpatēriņš naudas izteiksmē sastāda apmēram 13% no kopējā pārtikas patēriņa jeb 160-200 miljonus Ls. Ņemot vērā, ka pašpatēriņu sastāda tikai vietējie produkti, ir skaidrs, ka pašpatēriņa samazināšana ir viens no veidiem, kā palielināt vietējā tirgus ietilpību. Tomēr šī gada sākumā notiekošās pārmaiņas norāda, ka pašpatēriņa samazināšanas iespējas ekonomiskās krīzes laikā ir ierobežotas. Augošais bezdarba līmenis samazinās iedzīvotāju ienākumus un līdz ar to arī izdevumus patēriņam. Tādējādi pašpatēriņš var palielināties.Vairāku objektīvu iemeslu dēļ Latvija nekad nespēs sasniegt pilnīgu pašnodrošinājumu ar pārtikas produktiem un pārstrādes izejvielām. Šobrīd pašnodrošinājuma līmenis sastāda apmēram 68%. Tas nozīmē, ka pāri par 30% pārstrādes izejvielu un pārtikas produktu tiek importēti.

Kādas ir iespējas mazināt atkarību no importa, palielinot attiecīgo produktu vietējo piedāvājumu?

Vairākās produktu grupās atkarību no importa samazināt nav iespējams (stimulanti, eļļas augi un augu eļļas, rieksti, garšvielas, cukurs), jo vietējais piedāvājums vai nu nepastāv, vai arī ir nepietiekams. Turklāt pastāv spēcīga multinacionālo kompāniju klātbūtne bezalkoholisko dzērienu un miltu, šokolādes un cukura konditorejas sektoros. Augļu un dārzeņu imports pēdējo gadu laikā stabilizējies, iedzīvotājiem pierodot pie vienmērīga piedāvājuma visā gada garumā. Turpretī vietējās gaļas piedāvājuma palielinājums par konkurētspējīgām cenām ļautu samazināt dzīvu cūku, cūkgaļas, liellopu gaļas un vistu gaļas importu, kura kopvērtība sastāda apmēram 60-70MLs. Importa gaļas pārstrādes produktu izkonkurēšana ļautu iegūt vēl apmēram 15MLs. Siera un raudzētu piena produktu importa vērtība sasniedz apmēram 25MLs. Šo produktu vērtība importa cenās pārsniedz 100MLs, bet mazumtirdzniecības apgrozījumā vērtība būtu vismaz divas reizes lielāka.

 Importa atkarības mazināšana šobrīd ir vienīgais risinājums vietējā tirgus ietilpības palielināšanai.  

Latvijas ekonomikas norises šobrīd atbilst globālajai attīstībai. Nepastāv tieši draudi banku sistēmas stabilitātei, tomēr ekonomikas izaugsme palēninās. Kompāniju aktīvu vērtība ir zemāka, un, samazinoties kreditēšanas iespējām, investoru aktivitāte ir lēna, bet patērētāji samazina tēriņus. Mazumtirdzniecības apgrozījums 3.ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu samazinājies par 10%. Pārtikas mazumtirdzniecības apgrozījuma samazinājums ir gandrīz tikpat ievērojams. Turpretī pārtikas pārstrādes ražošanas apjomi nesamazinās. Ņemot vērā globālo krīzi, turpmākajā periodā iespējas kompensēt pašmāju pieprasījuma samazinājumu ar eksporta pieaugumu būs ierobežotas. Tādējādi saglabājas samērā ilgstošas recesijas draudi ar relatīvi nelielu, stagnējošu pieprasījumu. Pašmāju pieprasījums var atjaunoties vai speciāli stimulējot vietējo produktu pieprasījumu. 

Pieprasījuma samazinājums ierobežos inflāciju, un pārtikas produktu cenas sāks samazināties. 

Nav piepildījušās vēl pirms pāris mēnešiem autoritatīvu Starptautisko organizāciju izteiktās prognozes par to, ka pārtikas pamatpreču cenas nekritīsies līdz tādam līmenim, kāds bija pirms vairākiem gadiem. 

  Sojas eļļa salīdzinājumā ar 2004.gada sākumu ir tikai par 5% dārgāka. Līdzīgs cenu līmenis bija 2006.gadā. Arī sojas pupu cenas atbilst 2004.gada līmenim. Kukurūzas cenas ir augstas, tomēr iepriekšējo divu gadu laikā atsevišķos periodos cenas ir bijušas vēl augstākas. Rapša spraukumi pirms četriem gadiem bija pusotru reizi dārgāki. Lopbarības kviešu cenas 2003.gada beigās bija augstākas. Palmu eļļas cenas kritušās līdz 2003.gada beigu līmenim. Līdzīgs sojas spraukumu cenu līmenis bija 2004.gada sākumā. Saulespuķu eļļas cenas tikai nedaudz pārsniedz 2004.gada līmeni. Piena produktu cenas pēc maksimālo līmeņu sasniegšanas samazinājušās. Piena pulveru cenas ir pat gandrīz divas reizes zemākas.  

Tomēr vairāku pamatpreču cenas ir augstas, un, iespējams, šo produktu cenu līmenis saglabāsies. Kafijas cenas divas reizes pārsniedz iepriekšējo gadu caurmēru. Rapša eļļa arī ir divas reizes dārgāka. Kvalitatīvu pārtikas kviešu cenas pusotru reizi pārsniedz pēdējo gadu caurmēru, tomēr galvenais augstā cenu līmeņa cēlonis ir zemais pārtikas kvalitātes graudu īpatsvars pasaules kopražā. Piena produktu pasaules cen turpmāku samazinājumu ierobežos augstās iepirkuma cenas, kuras par apmēram 30% pārsniedz iepriekšē gada līmeni.

 Iespējamā cenu attīstība galvenajās produktu grupās:     

• Graudu pārstrādes produkti

Maizes un makaronu cenas būs stabilas, jo pagaidām saglabājas samērā augsts pārtikas kvalitātes graudu un miltu cenu līmenis. 

•     Gaļa

Gaļas cenas nepalielināsies, jo relatīvi lētu un savstarpējami aizstājamu lopbarības sastāvdaļu piedāvājums ir pietiekami plašs.

• Piens

Cenu līmenis var pazemināties sakarā ar palielinātu piedāvājumu ES iekšienē, samazinoties eksporta iespējām.  

• Konditoreja un bezalkoholiskie dzērieni   

Cenas var nedaudz pazemināties, jo nemainoties pamatizejvielu cenām (kakao, cukurs), samazināsies eksporta pieprasījums     

Raksts “Latvijas Avīzē” 18.septembrī 

“Ja valsts turpinās neplānot, ko, kur un cik daudz stādīt, kartupeļu nozare var arī iznīkt” 

Kartupeļu nozare noteikti iznīks. Un valsts tur nekādi nebūs vainojama, lai gan ministrijas virzienā tiks raidīti daudzi pārmetumi. Kartupeļu “stādīšana” ir pašu stādītāju brīva izvēle. Izaudzēto kartupeļu pārdošana un/vai pārstrāde jau ir bizness. Un liekas, ka lielai daļai audzētāju gribētos, lai šī biznesa riskus uzņemas kāds cits, vislabāk jau valsts. Turpretī Eiropas valstīs kartupeļu audzēšana, pārstrāde un realizācija neiznīks. Jo pastāv ļoti ienesīgs un augošs tirgus - Latvijas saldēto kartupeļu tirgus. Jebkurā caurmēra “RIMI” lielveikalā iespējams iegādāties vismaz septiņu !!! piegādātāju saldētos kartupeļus. Turklāt katrs no šiem piegādātājiem piedāvā vismaz 4-5 dažādu nosaukumu produktus. Un cenas nav zemākas par 1Ls/kg. Tas nozīmē, ka kādā no Eiropas Savienības valstīm iespējams kartupeļus izaudzēt, novākt, sašķirot, nomazgāt, sagriezt, izžāvēt, sasaldēt, iefasēt, attransportēt uz Latviju ar refrižeratoru vismaz 600km attālumā.

Bet Latvijā tādas “augstās” tehnoloģijas laikam nav pieejamas. 

“Lielajos veikalu tīklos Latvijas kartupeļu audzētāji, pat apvienojušies kooperatīvos, iespraukties nevarot. Tur priekšā - importētie tupeņi”

 Tai pašā “RIMI” veikalā “iespraukušies” Z/S “Galiņi” fasētie kartupeļi. Pieejami arī vietējie nefasēti kartupeļi. Importa tupeņu “priekšā” nav vispār. 

“Latviešiem nav, kur realizēt izaudzētos kartupeļus, bet kaimiņiem igauņiem šogad teju vispār nav ko pārdot” 

Ja nav tad drīz būs. Un noteikti tie būs Polijas kartupeļi, jo tur negaidīs pamudinājumus no valsts. 

 Varbūt situācija konservētu dārzeņu sektorā ir atšķirīga?Papētīsim tā paša lielveikala piedāvājumu. Marinēti gurķi “Ungāru gaumē”, KOK grupa. Ražoti INDIJĀ!!!. Nevis gurķi, bet gatavais produkts tiek importēts no trešās valsts, maksājot ievedmuitu. Marinēti šampinjoni “Abava” - visas sēnītes mazas, vienādas. Nu, ar tādu nosaukumu produktam var būt tikai vietēja izcelsme. Tomēr nē - ražoti ĶĪNĀ!!! Vai pieejama vēl kāda eksotika? Izrādās, arī  pipargurķīši “ar rūpību un gādību” ražoti TURCIJĀ. Ražots VSR - droši vien zem šī saīsinājuma slēpjas tāda eksotika kā Vjetnamas Sociālistiskā Republika. Taisnības labad jāsaka, ka lielākā daļa šīs kategorijas produktu ar latviskiem nosaukumiem ražoti “ES valstī”, konkrētu valsti nenorādot, lai neaizbaidītu pircēju, skaidri rakstot POLIJA.Tomēr situācija konservētu augļu un džemu sektorā ir atšķirīga. Jo “latviskie” produkti tiek lielākoties ražoti uz vietas. Jā, tikai gandrīz pilnībā no importētiem augļiem un ogām. 

 Pastāv objektīvi iemesli Latvijas augļu un dārzeņu pārstrādes sektora izejvielu nodrošinājuma atkarībai no importa. Āzijas valstīs konservējamo dārzeņu ražošanas izmaksas ir ļoti zemas, un labvēlīgais klimats dod iespēju iegūt vairākas ražas gadā. Relatīvi neilgais uzglabāšanas laiks un transportēšanas izmaksas ir galvenie cēloņi dārzeņu pārstrādei uz vietas ražotājvalstīs. Ja nepārstrādātus augļus un ogas turpmākai pārstrādei atmaksājas eksportēt saldētā veidā relatīvi lielos attālumos, tad dārzeņi pārstrādei jāpiegādā svaigā veidā. Tāpēc gatavu konservu imports no trešajām valstīm ir finansiāli izdevīgāks. Lai nodrošinātu ritmiskas un pietiekami liela apjoma pārstrādes produktu piegādes lielveikalu tīkliem visa gada garumā, vietējais piedāvājums gan apjomu, gan sortimenta ziņā vienmēr būs nepietiekams. Arī pircējam tik vajadzīgos “lētos” konservētos gurķus vedīsim no citām valstīm, bet pašu saražotais būs tikai luksuss prece. 

Turpretī kartupeļu sektorā situācija ir atšķirīga, un vietējo ražotāju investīcijas saldētu un/vai kaltētu kartupeļu produktu ražošanā atmaksātos relatīvi īsā laika periodā. Turklāt šādu investīciju veikšanai izveidots ražotāju kooperatīvs varētu saņemt valsts atbalstu.