Tirgus nav vienīgā lieta, kas uztur spēkā kapitālisma balstus, un tirgus nedarbojas autonomi. Tā ir politiski strukturēta institūcija. Paši kapitālisti un šajā sistēmā dzīvojošie ne vienmēr ir sajūsmā par brīvo tirgu. Mums patīk brīvais tirgus, kad tas darbojas mūsu labā. Taču nepatīk tad, kad tas ir pret mūsu interesēm. Un brīvais tirgus ir pret tām vismaz tikpat bieži, cik par. Tāpēc bagātās valstis ir radījušas neskaitāmus veidus, kā šo principu izmantot savā labā. Regulēt tirgu, tātad regulēt kapitālismu.
Patiešām ir tā, ka kapitālisma pasaulē ekonomiski stiprākajās valstīs visnotaļ lielai iedzīvotāju daļai ir labi ienākumi. Tas politiski nostiprina centriski liberālas valsts pārvaldes sistēmas, kurā dominē divas, trīs, četras viena no otras ne pārāk atšķirīgas partijas. Un šīs partijas pamīšus dažādās kombinācijās nonāk pie varas. Tā ir sistēma, kurā valsts izteikti maz iejaucas indivīda intelektuālajās, personiskās izpausmes brīvībās, galvenokārt, rūpējoties par ekonomikas stimulēšanu. Bet valstīs, piemēram, Latvijā, kuras tikai palēnām atbrīvojas no diktatūru iepriekšējā mantojuma un nospieduma, ir diezgan lieli pašierobežojumi domāšanā, brīvā tirgus iespēju pielietojumā. Te viss ir ļoti tālu no demokrātiskas sistēmas tās pelnošajā izpratnē. Mēs cenšamies regulēt savu kapitālistisko nabadzību ar lielu partiju skaitu, neprasot no tām galveno – ekonomikas idejas, kuras lietot pasaules tirgus brīvībās. Tās izmantot, nevis akli pakļauties negaidītām svārstībām.
Piemēram, kaut pārtikas izejvielu ražošanas apjomi pasaulē šogad pieauguši, globālais pieprasījums cenas notur augstā līmenī, tādējādi arī Latvijā cenas lielākajai daļai pārtikas produktu nesamazināsies. Izņēmums ir sakņaugi, ieskaitot kartupeļus, griķi, rīss, kakao un cukurs, kuru cenām ir objektīvi iemesli nepalielināties. Pārtikas izejvielu cenu kāpums pasaules biržās turpinās jau kopš pērnās vasaras. Cenas turas stabili augstas, un tas ir izaicinājums mūsu eksportam. Valstij uz to būtu jāreaģē bez kavēšanās, taču joprojām notiek minstināšanās, politiski adekvāti lēmumi nav pieņemti. Ražotājiem tiek atstāta vien viņu intelektuālā brīvība, bez kāda atbalstoša finanšu regulējuma, kas nestu labumu visiem.
Augsto cenu iemesls visām pārtikas grupām ir globālās tirdzniecības apjoma paaugstināšanās, ASV dolāra vērtības kritums, galveno importētājvalstu, tostarp Ķīnas un Indijas, ekonomikas uzplaukums, kas veicina šo valstu iedzīvotāju pirktspēju. Pārtikas izejvielas aizvien tiek uzskatītas par daudz drošāku naudas ieguldīšanas veidu nekā, piemēram, nekustamais īpašums. Tādējādi globalizācija aizvien vairāk ietekmē pārtikas tirgu – pasaules valstis aizvien vairāk pārtikas gan eksportē, gan importē. Tā šogad salīdzinājumā ar pērno gadu globālā importa vērtības pieaugums tiek prognozēts par 21% lielāks un trešo reizi pēdējo četru gadu laikā pārsniegs triljonu ASV dolāru. Vērtības pieaugumu galvenokārt izraisa graudu pārsniegs triljonu ASV dolāru. Graudu produktu un eļļu cenu palielinājums rada 40% no šī pieauguma. Taču visaugstākā cena pasaules tirdzniecības grozā ir augļiem un dārzeņiem. Tā ir tendence, kura mūsu politiķiem būtu jāpamana, un, iespējams, prioritātes no banku un elektronikas tehnoloģijām jāpārliek uz šo – Latvijai tradicionālo un izteikti izdevīgo ražošanas jomu. Tas ir veids, kā notvert globālā pasaules tirgus aktualitāti un kļūt par tā efektīvu spēlētāju.
Kamēr Latvijas valsts un banku sektors par atbalstu mūsu graudu audzētājiem ir aizmirsis, viņus „stimulē” globālais brīvais tirgus. Augstas graudu cenas saglabāsies līdz gada beigām, par ko liecina tā sauktie nākotnes darījumi biržās – kviešu cenas iepirkumam decembrī ir par 50% augstākas nekā pērn. Kviešu cenu augsto līmeni nosaka arī līdz šim nepieredzēti lielās cenas kukurūzai. Bet! Kā šie procesi ietekmēs cenas Latvijā?  Tas noteikti dos iemeslu, piemēram, olu un gaļas cenu kāpumam, tātad visvairāk sitīs pa maznodrošināto maciņiem. Tā vietā, lai ilgi risinātu strīdus par pensiju indeksāciju, vēlreiz aicinu palūkoties uz fundamentālām iespējām, kā pensionāriem padarīt pieejamāku vietējās pārtikas grozu. Jo citādi te joprojām – pensijas kā Latvijā, cenas kā Amerikā.
Tie Latvijas uzņēmēji, kuri specializējušies našķu – kafijas un šokolādes biznesā ir savā ziņā bijuši tālredzīgi. Kafija, tāpat kā šokolādes izejviela kakao, ir starp tiem produktiem, ar kuru cenām spekulēt iecienījuši biržu brokeri. Dažādu apstākļu kopums noteicis, ka šogad kafijas mazumtirdzniecības cenas ASV pieaugušas par 30%, Viduseiropā un Dienvideiropā – par 15%, bet Skandināvijā – par 40%. Tā kā Latvijā kafiju pamatā ieved no Skandināvijas, cenas veikalos ir būtiski pieaugušas.
Neba katrai šai fluktuācijai vajadzētu mēģināt strauji pielāgoties, jo Latvijai ir vēl viens spēcīgs ilgtermiņa instruments – ES kopīgā lauksaimniecības politika, kuras nākamo 7 gadu virzienus un finansējuma sadali varam ietekmēt. Mūsu ministri, ierēdņi Briselē, kā arī Eiropas Parlamenta deputāti patlaban šo Eiropas Komisijas izstrādāto plānu apspriež. Bet cik sajēdzīgi viņi to dara?
Eiropas Komisija vēl šī gada sākumā ar lielu pietāti un interesi pa tiešo uzklausīja simtiem Latvijas lauksaimnieku ideju (tās varēja iesūtīt pa e-pastu) jaunajam finansējuma modelim, kas sāksies pēc pusotra gada. Taču valdības nozīmētie sarunvedēji tās, šķiet, nav pamanījuši. Un atkal Latvija dažādu lauku atbalsta maksājumu ziņā var palikt ar garu degunu. Nedrīkst nolikt nevienlīdzīgos apstākļos tos Latvijas zemniekus, kas ir vai būs spējīgi saražot ES standartiem atbilstošu produkciju. Jāpieprasa tādu kvotu apjomu, kas radītu ilgtermiņa attīstības iespējas perspektīvajām lauksaimnieciskās ražošanas nozarēm.