Taču to zina tikai tie, kuri strīdos ir pietiekami pieredzējuši. Zaudējuši un arī bijuši ieguvēji. Jo vairāk es raugos uz Latvijas pieredzi starptautiska un vietēja mēroga strīdos, jo biežāk nākas secināt – pieredzes ir vēl ļoti maz. Jo īpaši ieguvumu daļā.
Ko gūsim no tā, ka Zemnieku saeimā sākusies šķelšanās un tajā izveidota jauna Vidzemes organizācija? Vai prasmīgas diskusijas trūkums nebija pie vainas, ka pēdējos gados zemnieki ir zaudējuši tik daudz nacionālo subsīdiju, bet pretī „ieguvuši” jaunus nodokļus? Pierasts teikt, ka visu glābj Eiropas līdzfinansējums un mūsu pašu zemnieku gudrība un izveicība. Vai tikai? Gudrība nozīmē arī prast turēties kopā, lai uzvarētu strīdā, piemēram, kādu bezkaunīgu dāni, kurš noindēja bites. Savākt un sagatavot dokumentus tiesai prata Biškopības biedrība. 
Latviešiem gadsimtu garumā svarīga ir bijusi zveja. Kā tālas uzvaras fanfaras šī gada sākumā no Eiropas Komisijas (EK) zvejniekiem atskanēja ziņa, ka ir izdarīts izņēmums ES regulā attiecībā uz Latviju. Pateicoties tam “Rīgas šprotes eļļā”, kas ražotas pēc tradicionālām receptēm joprojām būšot uz mūsu svētku un ikdienas galda. Briselē ar mūsu sarunvedējiem tika pieņemts veiksmīgs kompromiss, ievērojot gan patērētāju veselības, gan pārtikas industrijas intereses. Šprotes arī turpmāk būs atļauts kūpināt latviešiem raksturīgā veidā. Jo arī EK saprot, ka kūpinātu zivju konservu ražošana nodrošina ievērojamu darba vietu skaitu, galvenokārt jūras piekrastes apdzīvotajās vietās, līdz ar to veicinot to sociāli ekonomisko attīstību. Tur strādā 70 procenti no visiem zivju apstrādē nodarbinātajiem. Uzņēmumi kūpinātu zivju konservus ražo no Baltijas jūras un Rīgas jūras līča brētliņām, izmantojot tās līdz 50 tūkstošiem tonnu gadā un tādējādi veicinot zivsaimniecības attīstību kopumā. Kūpinātu zivju konservu eksports ir sasniedzis 34 miljonus latu gadā. Latvijas zivrūpniecības uzņēmumi bija daudz darījuši, lai veiktu ievērojamus tehnoloģiskos uzlabojumus un izpildītu Eiropas Komisijas rekomendācijas gadu garumā.
Bet šī gada vidū atskanēja zivsaimniecības komisāres Marijas Damanaki paziņojums jaunajam plānošanas periodam. Un daudziem nozarē iesaistītajiem tas bija kā kapu zvans.
Zivsaimniecības politika ES tiek pārskatīta ik pēc desmit gadiem, un jaunā stāsies spēkā 2013.gadā, kad to apstiprinās Eiropas Padome un Parlaments. Bet tas nozīmē augstas strīdus prasmes mūsu ministriem un EP deputātiem. Komisāres priekšlikums bija guvis milzīgu sabiedrības un nevalstisko organizāciju (NVO) atbalstu. Vairāk nekā 700 000 atsevišķi cilvēki un vairāk nekā 150 NVO ar saviem parakstiem tam ir apliecinājuši savu viennozīmīgu „jā”. Galvenās viņas idejas, lai saglabātu zivis arī nākamajām paaudzēm, ir: pārzvejas, būtībā – nelikumīgas zivju ieguves, tai skaitā Baltijas jūrā, izbeigšana, kā arī zivju resursu ieguves godīga sadale un izmantošana. Šie principi pirms tam tika aprobēti ietekmīgajā starptautiskajā aliansē OCEAN2012, kurā ir pāri par 100 organizāciju. Bet! Nevienas no Baltijas valstu zvejnieku NVO. Kā tagad strīdēties, kad nokavēts? Spēlēt „kapu zvanu” koncertu pie visām ražotnēm, kas ņēma kredītus, lai sāktu pildīt bundžas ar izņēmuma kārtā atļautajām šprotēm? Ko iesākt ar iekārtām? To jaudām sazvejot brētliņas vairs nevarēs un nedrīkstēs.
Pamēģināsim tomēr pierādīt savu, nevis ar mūziku, bet konkrētām lietām. Starp daudziem EK priekšlikumiem, piemēram, bija – aizliegt zivju izmetumus no kuģiem, paredzot videonovērošanas kameru uzstādīšanu, lai uzraudzītu, vai zvejnieki ievēro prasības. Ar cenu cipariem var pierādīt, ka mums nav iespējama dārga un komplicēta papildus kontroles aprīkojuma uzstādīšana uz kuģiem.
Kā vēl pastāvēt uz savu? Novērotāji ir izpētījuši, ka strauji pieaug mencu krājumi. Tāpēc ārzemju ekspertu piedāvājums ir jau nākamgad mencu nozveju palielināt 15% apmērā, bet Latvija stingri var teikt pretī, ka tas nav pietiekami, jo mencas apēd Latvijas zvejniekiem tik svarīgās reņģes un brētliņas. Zaudējumus var aprēķināt konkrētos miljonos latu. Turklāt varam uzstāt, lai komisāres minēto termiņu Latvijai atliek uz 2015. gadu, kas mazinātu šī plāna negatīvo ietekmi uz nacionālo zvejniecības nozari. Šīs lietas ir ierakstītas arī Latvijas pozīcijā, bet tas nozīmē plašāku strīdu, kurā jāuzvar. Šo to taču jau esam apguvuši – Latvija sekmīgās diskusijās šim gadam jau ieguva mazāko reņģu un brētliņu nozvejas kvotu samazinājumu. Bet Zivsaimniecības konsultatīvajā padomē tika pārdalīti 11 miljoni latu par labu mūsu rīcības programmai “Zvejas flotes sabalansēšana”. Tas nozīmēja arī papildu ES naudu zvejai iekšējos ūdeņos, zivsaimniecības produktu apstrādei un mārketingam. Par Eiropas Savienību radīts ne mazums mītu. Gan it kā par Eiropas prasību bezjēdzīgumu, gan par tās stūrgalvību, ignorējot mazo valstu intereses. Patiesība, kā parasti, izrādās citāda. Ja valsts zina, ko vēlas, un laikus izvirza mērķus, var ļoti daudz panākt.
Pēc iespējas atbildīgi un prasmīgi jāvada sarunas par jauno lauksaimniecības politiku. Tā vietā, lai atkal un atkal atgrieztos pie šaura strīdu iemesla („kapu zvana”), tas jāvērš konstruktīvā diskusijā, kas rezultējas, piemēram,  rīcības plāna izveidē kopējās situācijas uzlabošanai. Debatētājiem šādās situācijās patīk skaitļi, taču tos vajag prast virknēt kā vārdus izteiksmīgos teikumos. Skaitļu secība, tas, kā tie izriet cits no cita, bieži ir pārliecinošāka nekā pats cipara absolūtais lielums. Eiropas Komisijai varbūt ir svarīga viena skaitļu secība, bet Latvijai – cita.
ES kā lielā ģimenē ir iespējams vienoties par noteiktu summu, ko, piemēram, paredzēts tērēt visiem obligātiem maksājumiem un kopīgi lietojamiem pirkumiem, bet ikdienas vajadzībām tomēr atļaut katram ietaupīt pēc sava organisma dzīvībai nepieciešamā. Jo iedomāties, ka iekšzemes kopprodukta ziņā ES lejasgalā esošā Latvija spēs saknapināt tāpat kā, piemēram, Luksemburga, patiešām nozīmētu gatavot pārsteidzīgu bēru runu ar „zvaniem” ne tikai mūsu zivsaimniecībai. Unificētā statistika ES esot tādēļ, lai visām valstīm būtu vienāds atskaites līmenis, piemēram, tiešmaksājumiem. Un patlaban izskatās tā, ka Grieķijai tie būs piecas reizes lielāki nekā mums. Es tādēļ no cita redzespunkta vēlos uzsvērt, ka statistikā ir pietiekami daudz zinātniski pamatotu metožu, lai to, kas der, piemēram, Itālijai, tomēr nepiemērotu Latvijai. Visos šajos strīdos Latvija nedrīkst palikt viena. Ja, piemēram, ziemeļu kaimiņi vārdos izceļ mūsu premjeru, tad viņi to varētu izdarīt arī skaitļos attiecībā uz visu valsti. Gan somi, gan zviedri taču ļoti labi zina, kas te notiek, un ir iemācījušies Eiropas logaritmiskos lineālus izvilkt sev izdevīgā skalā. Mēs vēl to mācāmies.
Uzskatu, pašreizējais visā Eiropā skanošais „šlāgeris”, ka Latvija ir paraugs, kā pieveikt krīzi, arī būtu liekams lietā. Ar skaitļiem vajag pierādīt, kā šis šlāgeris apklusīs, ja visām 27 dalībvalstīm piemēros nevienādi samazinātus zābaciņus.  Patlaban ES ģimene mēģina vienoties par lielajiem pirkumiem, kurus nākamos gadus lietos visi. Jā, vajadzētu, lai kurpes visiem būtu lētākas, bet lai nebūtu tā, ka dažam tās ir ērtas, bet citam līdz sāpēm spiež.