Izlasīju ziņu, ka Valmieras novada bērnus ēdinās Lietuvas uzņēmums.

„Ar šī gada 9.novembri Kocēnu pamatskolā, Rubenes pamatskolā Rubenē un Vaidavā, kā arī pirmsskolas izglītības iestādē (PII) “Auseklītis” Kocēnos, Rubenē un Vaidavā ēdināšanu nodrošinās Lietuvas uzņēmums, līdz ar to minētajās Valmieras novada iestādēs, kurās kopējais audzēkņu skaits ir vairāk nekā 460, turpmāk būs lētākas un daudzveidīgākas maltītes.

Līdz šim Rubenes pamatskolā pusdienu izmaksas vienam skolēnam bija 90 santīmi, Kocēnu pamatskolā - viens lats, bet turpmāk pusdienu cena abās pamatskolās atkarībā no klašu grupas būs no 62 līdz 66 santīmiem. Savukārt PII “Auseklītis” viena audzēkņa ēdināšana trīs reizes dienā līdz šim maksāja latu un 80 santīmus, bet turpmāk maksa būs viens lats.

Līgums ar “Kretingos Maistas” tiks noslēgts uz trīs gadiem, un līgumcena ir 167 389 lati.

Līdz šim skolēniem pusdienu ēdienkartē ietilpa zupa un saldais ēdiens vai pamatēdiens un saldais ēdiens, bet turpmāk katrā pusdienu reizē skolēnam tiks pasniegta gan zupa, gan pamatēdiens, gan saldais ēdiens.

Konkursa piedāvājumu izvērtēšanā piedalījās arī medicīnas darbinieki, kas atzina, ka Lietuvas uzņēmuma piedāvātā ēdienkarte ir ne tikai lētākā, bet arī atbilst visiem augstas kvalitātes rādītājiem. Iepirkuma noteikumos tika iekļauta prasība nodrošināt kvalitatīvu ēdināšanas pakalpojuma sniegšanu saskaņā ar atbilstību kvalitātes normām, ievērojot Latvijā esošo normatīvo aktu prasības.

“Kretingos Maistas” pārstāvji sarunās uzsvēruši, ka pirmkārt darbu piedāvās darbiniekiem, kas līdz šim strādājuši izglītības iestāžu virtuvēs. Tāpat tika uzsvērts tas, ka bērniem tiks nodrošinātas kvalitatīvas pusdienas, kategoriski izslēdzot, piemēram, pusfabrikātu un saldētas pārtikas izmantošanu pusdienu pagatavošanā”, tā saulaini rakstīts paziņojumā.

Man uzreiz par šo utopiju rodas vairāki jautājumi. Vai tiešām trīs gadus uz priekšu uzņēmums spēs nodrošināt bērnu ēdināšanu trīs reizes dienā tikai par vienu latu vai pat mazāk? Kā par 66 santīmiem varēs sagatavot veselīgas un kvalitatīvas pusdienas skolēniem, kas sastāvēs no trim ēdieniem?

Esmu pārāk bieži dzirdējusi, ka uzņēmumi no kaimiņvalstīm savus „neticami labos” saulainos solījumus pilda tikai sākumā. Tikmēr, kamēr ir nauda, bet tad atrod visādus iemeslus, lai lūgtu veikt izmaiņas līgumā vai arī pārtrauc darbību.  Arī mums „Mārketinga padomē” konkursā par Latvijas kopstenda izgatavošanu un uzstādīšanu izstādei uzvarēja Lietuvas kompānija, jo tai bija viszemākā cena. Tajā gadā mūsu uzņēmumu kopstends bija vispieticīgākais, līdz ar to nepievilcīgākais.  Līdz ar to neefektīvākais. Un paši vēl bijām spiesti ļoti rūpīgi uzraudzīt darbus un pat veikt vairākus uzlabojumus pašu spēkiem, lai cik necik sasniegtu izvirzītos mērķus. Bija problēmas gan ar transportēšanu, materiālu izturību, fotogrāfiju kvalitāti utt. Uzņēmuma vadība bija Lietuvā, stendu uzstādīt tika atsūtīti darbinieki, kuri zina tikai, ko un kā saskrūvēt. Un nav tiesīgi pat pieņemt lēmumu pieskrūvēt plauktu 50 cm augstāk, kā tas konkrētajā situācijā būtu labāk. Tā mums bija laba skola, kā sagatavot iepirkuma konkursa nolikumu. Cik ļoti precīzi jāspēj visu paredzēt un ierakstīt kritērijos. Tagad spējam sniegt konsultācijas arī citiem.

Bet ar iepirkumu izsludināšanu mums valstī pagalam neveicas. Konkursā par pankūku miltu piegādi Latvijas iestādei uzvar poļu firma, kas piedāvā viszemākās kvalitātes miltus, no kuriem, iespējams, var arī izcept pankūkas. Bet mūsu ražotājs, kas piegādā jau gatavu pankūku maisījumu paliek aiz svītras. Tāpat mūsu dārzeņu piegādātāji konkursos sacenšas ar ārzemniekiem cenā par trešo ciparu aiz komata. Tas liecina, ka kvalitātes un cenas ziņā esam spējīgi konkurēt. Varbūt šajā situācijā, kad valstij ne tikai katrs lats, bet pat katrs santīms ir svarīgs, pašvaldības, sludinot šos iepirkumus vairāk varētu padomāt par kritērijiem, kas būtu izpildāmi vispirms vietējiem uzņēmējiem un ne tik vienkārši citu valstu uzņēmējiem. Jo nodokļi un darba vietas taču ir vajadzīgas te, arī pašvaldībai un tās iedzīvotājiem. Vai pirmajā mirklī paķertais, šis lētais un labais piedāvājums vēlāk neizrādīsies pārāk dārgs arī citās nozīmēs?

Tāpēc arī Mārketinga padome sadarbībā ar Latvijas Valsts Agrārās ekonomikas institūtu, lai uzlabotu Latvijas tautsaimniecību un nodrošinātu veiksmīgu iepirkumu veikšanu, visā Latvijā organizēja seminārus  „Pārtikas iepirkuma tiesiska un efektīva veikšana”. Ar 2010. gada sākumu daudzi novadi sāks apgādāt vietējās iestādes ar pārtikas produktiem, kuru iepirkumi tiks veikti 2009. gada nogalē. Mūsuprāt, pastāv risks, ka esošajā situācijā novadi varētu tikt apgādāti ar pārtikas produktiem, kam ir apšaubāma kvalitāte un grūti izsekojama izcelsmes vieta. Tāpēc organizēto semināru ietvaros mēs informējām pašvaldības un valsts iestādes par to, kā gūt maksimālu atdevi savam reģionam, iepērkot vietējos produktus.

Pārtikas piegādes ķēde sevī ietver vairākus lauksaimniecības preču ražošanas, uzglabāšanas, kvalitātes nodrošināšanas, pārstrādes un izplatīšanas posmus no “lauka” līdz gala patērētājam. Plašākā nozīmē pārtikas ķēde nozīmē kāda reģiona apgādi ar visiem nepieciešamajiem pārtikas produktiem. Šaurākā nozīmē var izdalīt atsevišķas vienas produktu grupas pārtikas ķēdes - piens, gaļa, graudu produkti, zivis u.c. Globālajā tirgū pastiprinās vertikālā integrācija pārtikas piegādes ķēžu iekšienē, lielajām multinacionālajām kompānijām palielinot līdzdalību katrā no ķēdes posmiem. Latvijā vēsturiski pārtikas piegādes ķēdes jēdziens netiek plaši lietots, un katrs no ķēdes posmiem tiek aplūkots lielā mērā izolēti no pārējiem posmiem. Biznesa vienības katrā horizontālajā līmenī darbojas atsevišķi, un pastāv zināms antagonisms starp līmeņiem, kurš izpaužas galvenokārt kā tirgus spēka izmantošana cenu noteikšanā. Turpretī Rietumeiropā un ASV ķēdes ir integrētākas, un katra līmeņa dalībnieki apzinās, ka viņu biznesa veiksme lielā mērā ir atkarīga no saistīto līmeņu biznesa partneriem. Šādu atšķirību pastāvēšanas galvenais cēlonis ir lauksaimnieciskās ražošanas un pārtikas pārstrādes uzņēmumu īpašuma veida struktūra. Tādu lielu pārstrādes uzņēmumu kā Skandināvijas “Arla”, ASV “Land-o-Lakes”, “Sunkist” īpašnieki ir izejvielu piegādātāji - piena un citrusaugļu ražotāji, kuri ir apvienoti kooperatīvos. Gan ASV, gan Rietumeiropā līdzīgi Latvijai, komerclikumos paredzētais kooperatīva dibināšanas mērķis ir kooperatīva dalībnieku peļņas palielināšana. Turpretī Latvijā pēc pārtikas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas uzņēmumos daļas jau ilgāku laiku pārsvarā pieder personām, kuras nav saistītas ar lauksaimniecisko ražošanu. Cenas diktē nevis piegādātājs, bet pircējs. Tas atspoguļojas arī definīcijās - pasaulē pārsvarā izmanto jēdzienu “ražotāju cenas”, tādējādi netieši norādot, ka cenu diktē pārdevējs. Turpretī Latvijā ir “iepirkuma cenas”, kura diktē iepircējs - pārstrādes uzņēmums. Tikai pēdējo gadu laikā sāk veidoties ražotāju kooperatīvu īpašumā esoši pārstrādes uzņēmumi, piemēram, piena nozarē. Ja cūkkopības nozarē cūku audzētāju īpašumā atrastos kautuves un pārstrādes uzņēmumi, krīze gaļas nozarē būtu daudz mazāk izteikta. Pēc globālās galveno lauksaimniecības pamatpreču cenu nominālās stagnācijas un pat samazinājuma reālajā izteiksmē gandrīz desmit gadu periodā, šogad lauksaimniecības pamatpreču pasaules cenas ievērojami palielinājušās. Lai gan kā galvenie palielinājuma iemesli tiek minēti Austrumāzijas pieprasījuma pieaugums, dažu pamatpreču deficīts, kā arī pastāvīgais naftas cenu palielinājums, liela nozīme ir arī nopietniem draudiem, ka liela daļa lauksaimniecisko ražotāju pārtrauks savu darbību zemās rentabilitātes dēļ. Tādējādi pārstrādātāji daļu no saviem ievērojami pieaugušajiem ieņēmumiem novirza ražotāju cenu palielināšanai, lai saglabātu izejvielu bāzi nākotnē. Pārstrādes sektorā pieaug cenu konkurence, un mazāko uzņēmumu eksistence ir apdraudēta. Piena sektora sadrumstalotība ir galvenais šīs nozares zemās konkurētspējas cēlonis salīdzinājumā ar Lietuvu, un runas par Latvijas piena izejvielas augstāku kvalitāti ir nepamatotas.