Man ļoti patīk, ko izvirza Dānija savā pašreizējā ES prezidentūrā. Tās ir četras prioritātes – atbildīga, dinamiska, zaļa un droša Eiropa. „Klimata jautājumi ir būtiski, to mēs jūtam pēc pārmaiņām Grenlandē,” saka vēstnieks Latvijā P. Karlsens. Protams, arī Latvijai kā piejūras valstij ūdens līmeņa celšanos nu nemaz nevajag. Urbanizācijas radītais siltums izkūp debesīs un nonāk lejā kā nežēlīgi plūdi un lietavas. Tādēļ Dānija liek uzsvaru uz enerģijas taupīšanu, alternatīvajiem enerģijas veidiem, minot biomasas un biogāzes popularizēšanu. Dānijas vēstnieks arī sola akcentēt savā valstī populāro riteņbraukšanas kultūru – par šo jautājumu viņš jau esot daudz runājis ar Rīgas mēru. Es ar riteni joprojām vairos braukt pa pilsētu. Gribu un varu, bet ir nedroši. Ar Kopenhāgenu i’ salīdzināt nevar! Pat ziemā, ņem centrā pie stacijas velosipēdu, ielas nokaisītas, plati veloceliņi iekrāsoti, neviens pa kājām nemaisās. 10x lētāk nekā braukt ar autobusu. Un cik reizes veselīgāk? Virzību uz zaļu un ilgtspējīgu izaugsmi, nepalielinot resursu un enerģijas patēriņu – lūk, ilgtermiņa stratēģijas izveide laikposmam līdz 2050.gadam klimata un enerģētikas jomā, ko vēlas Dānija!

Nauda un lauki
Kopš Dānijas iestāšanās ES 1973.gadā, tā prezidē jau septīto reizi. Līdzekļus Dānija centīsies ekonomēt, samazinot oficiālo ministru sanāksmju skaitu un pasniedzot mazāk dāvanu. “Šī ir pēdējā reize, kad konferencēs jūs redzēsiet pudelēs pildītu ūdeni. Turpmāk būs labs un tīrs Dānijas krāna ūdens,” ārvalstu žurnālistiem Dānijā skaidro Eiropas lietu ministrs N. Vamens. Viņš pats atgriež krānu un ar baudu uzskatāmi visu acu priekšā padzeras! Jā, Zviedrijā un Dānijā, krāna ūdens standarti ir augstāki par ES noteiktajiem. Kopumā paredzēts, ka pašai Dānijas prezidentūra Eiropas Savienībā izmaksās aptuveni 35 miljonus eiro (24,59 miljonus latu). Salīdzinot ar 115 miljoniem eiro, ko šim uzdevumam bija atvēlējusi iepriekšējā prezidētājvalsts Polija, un 85 miljoniem eiro, ko prezidentūras vajadzībām pērn iztērēja Ungārija, smuki! Bet cik priekš savas prezidentūras 2015.gadā plānojusi Latvija? Nu, cik tad vajadzētu, lai būtu ne par maz un ne par daudz? Savu krāna ūdeni droši vien, ka nepiedāvāsim.
Bet vēl svarīgāk ir apzināties, ko vajag Latvijai tūlīt, šai Dānijas vadītajā pusgadā? Es uzsveru – mums ir svarīgi ietekmēt Eiropas Komisijas priekšlikumu regulām Kohēzijas politikai pēc 2013. gada. Latvijai būtiski ir panākt Kohēzijas politikas atbalstu tādā apjomā, lai nodrošinātu nepieciešamās investīcijas valsts attīstībā. Arī sarunas par kopējo lauksaimniecības politiku un negodīgajiem maksājumiem Baltijas zemniekiem Dānijas prezidentūras laikā būs izšķirošas. Taču es un Tu, mans cienījamais lasītāj, saprotam, ka zaļi un praktiski domājošā ziemeļzeme Dānija savu prezidentūru Eiropas Savienībā uzņemas laikā, kad Briseles prātu nomāc eirozonas krīzes risinājumi. Oi, oi, oi, bet kaut ko jau panāksim. Jāprot prasīt.

Politika
Dānijas prezidentūras laikā Latvijai ir svarīga ES paplašināšanās un integrācijas turpināšana ar Horvātiju, Turciju un Islandi. Dānijas prezidentūras laiks sakrīt ar ES – Horvātijas Pievienošanās līguma ratifikācijas procesu ES dalībvalstīs, tai skaitā Latvijā. Dānija nav eirozonas valsts un ir relatīvi maza, un pat tad, ja ir prezidējošā valsts Eiropas Savienībā, nav noslēpums, ka Francija un Vācija ir tās, kas spēlē galveno kārti šajos izšķirošajos ekonomiskajos procesos. Taču Dānija jau iepriekš ir pierādījusi, ka spēj būt tilts starp pretrunīgām pusēm - eirozonas un neeirozonas. Un ietiepīgi pratusi uzturēt mazo valstu statusu. Reizēm pat niķīgi, bet beigās rezultatīvi. Mācies, Latvija! Dānija paziņojusi, ka visus spēkus koncentrēs ES vēsturē naudas smagākās krīzes risināšanai. “Mēs darīsim visu, lai noturētu 27 valstu lielo Eiropas ģimeni kopā,” tā norādījis Dānijas vēstnieks ES Dž. Mikelsens. “Taču mēs neceram pusgada prezidentūras laikā attiecībā uz ES daudzgadu budžetu pieņemt galīgo lēmumu, jo tas būs Kipras prezidentūras ziņā 2012.gada otrajā pusē”. Viņš runā godīgi.

Attīstība

Es vēlos skatīties tālāk pāri šiem grūtajiem lēmumiem, paturot prātā galvenos cilvēka dārgumus – veselību un dzīvību. Eiropas Savienības Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā ir teikts, ieklausīsimies: „Ilgtspējīga ir attīstība, kas apmierina šīs paaudzes vajadzības, neapdraudot nākamo paaudžu iespējas apmierināt savējās”. Tas ir viens no galvenajiem mērķiem Eiropas Savienības līgumā, kas nosaka ES politiku un rīcību. Attīstība, kas nodrošina spēju uzturēt dzīvību visā daudzveidībā. Tā balstās uz demokrātijas, dzimumu līdztiesības, solidaritātes un likumu varas principiem, kā arī uz pamattiesību, tajā skaitā brīvības un vienādu iespēju, ievērošanu. Labklājība un ilgtspēja nav pretrunā, bet tiek nodrošināta, ja kopējie Zemes, cilvēkus ieskaitot, kapitāla krājumi pieaug. Būtu, piemēram, iespējams izcirst Brazīlijas mūžamežus, lai šajā teritorijā nodrošinātu bioloģiskās pārtikas ražošanu un iegūtos finanšu līdzekļus ieguldītu transporta biznesa attīstībā. Vai to izvēlēties? Ja šādi, krīzes nogurdināti un sagumuši, arī Latvijā salīdzināsim un rēķināsim… Nebūs ne dabas, ne naudas, ne politikas ne tur, ne te. Arī Latvijas mežs nav tikai mūsu mūžam. Tam jāataug un jāpaliek – kā latviešiem mūžu mūžos.
Patēriņa sabiedrības attīstības modelis ignorē faktu, ka tāda ražošana, kas neatgriezeniski tērē resursus un degradē vidi un kas patlaban nodrošina perfektu dzīvesveidu vien bagātākajās pasaules valstīs, vairs nav iespējama. Planētas ekosistēmas nespēj absorbēt radīto piesārņojumu, kā tas ir siltumnīcefekta gāzu emisijas radīto klimata pārmaiņu piemērā. Ir acīmredzams, ka, šitā saimniekojot, uz Zemes drīz vien (jau pēc 100 gadiem) vairs nepietiks resursu, lai ilgtermiņā uzturētu esošo dzīves līmeni kā glaunajās Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstīs, nemaz nerunājot par to, ka pierasto, mūsdienu patēriņa apjomu jau daudz agrāk tādējādi varētu nenodrošināt visiem pasaules iedzīvotājiem. Jā, jā – Tev un man arī.

Tirgus nav vienīgā lieta, kas uztur spēkā kapitālisma balstus, un tirgus nedarbojas autonomi. Tā ir politiski strukturēta institūcija. Paši kapitālisti un šajā sistēmā dzīvojošie ne vienmēr ir sajūsmā par brīvo tirgu. Mums patīk brīvais tirgus, kad tas darbojas mūsu labā. Taču nepatīk tad, kad tas ir pret mūsu interesēm. Un brīvais tirgus ir pret tām vismaz tikpat bieži, cik par. Tāpēc bagātās valstis ir radījušas neskaitāmus veidus, kā šo principu izmantot savā labā. Regulēt tirgu, tātad regulēt kapitālismu.
Patiešām ir tā, ka kapitālisma pasaulē ekonomiski stiprākajās valstīs visnotaļ lielai iedzīvotāju daļai ir labi ienākumi. Tas politiski nostiprina centriski liberālas valsts pārvaldes sistēmas, kurā dominē divas, trīs, četras viena no otras ne pārāk atšķirīgas partijas. Un šīs partijas pamīšus dažādās kombinācijās nonāk pie varas. Tā ir sistēma, kurā valsts izteikti maz iejaucas indivīda intelektuālajās, personiskās izpausmes brīvībās, galvenokārt, rūpējoties par ekonomikas stimulēšanu. Bet valstīs, piemēram, Latvijā, kuras tikai palēnām atbrīvojas no diktatūru iepriekšējā mantojuma un nospieduma, ir diezgan lieli pašierobežojumi domāšanā, brīvā tirgus iespēju pielietojumā. Te viss ir ļoti tālu no demokrātiskas sistēmas tās pelnošajā izpratnē. Mēs cenšamies regulēt savu kapitālistisko nabadzību ar lielu partiju skaitu, neprasot no tām galveno – ekonomikas idejas, kuras lietot pasaules tirgus brīvībās. Tās izmantot, nevis akli pakļauties negaidītām svārstībām.
Piemēram, kaut pārtikas izejvielu ražošanas apjomi pasaulē šogad pieauguši, globālais pieprasījums cenas notur augstā līmenī, tādējādi arī Latvijā cenas lielākajai daļai pārtikas produktu nesamazināsies. Izņēmums ir sakņaugi, ieskaitot kartupeļus, griķi, rīss, kakao un cukurs, kuru cenām ir objektīvi iemesli nepalielināties. Pārtikas izejvielu cenu kāpums pasaules biržās turpinās jau kopš pērnās vasaras. Cenas turas stabili augstas, un tas ir izaicinājums mūsu eksportam. Valstij uz to būtu jāreaģē bez kavēšanās, taču joprojām notiek minstināšanās, politiski adekvāti lēmumi nav pieņemti. Ražotājiem tiek atstāta vien viņu intelektuālā brīvība, bez kāda atbalstoša finanšu regulējuma, kas nestu labumu visiem.
Augsto cenu iemesls visām pārtikas grupām ir globālās tirdzniecības apjoma paaugstināšanās, ASV dolāra vērtības kritums, galveno importētājvalstu, tostarp Ķīnas un Indijas, ekonomikas uzplaukums, kas veicina šo valstu iedzīvotāju pirktspēju. Pārtikas izejvielas aizvien tiek uzskatītas par daudz drošāku naudas ieguldīšanas veidu nekā, piemēram, nekustamais īpašums. Tādējādi globalizācija aizvien vairāk ietekmē pārtikas tirgu – pasaules valstis aizvien vairāk pārtikas gan eksportē, gan importē. Tā šogad salīdzinājumā ar pērno gadu globālā importa vērtības pieaugums tiek prognozēts par 21% lielāks un trešo reizi pēdējo četru gadu laikā pārsniegs triljonu ASV dolāru. Vērtības pieaugumu galvenokārt izraisa graudu pārsniegs triljonu ASV dolāru. Graudu produktu un eļļu cenu palielinājums rada 40% no šī pieauguma. Taču visaugstākā cena pasaules tirdzniecības grozā ir augļiem un dārzeņiem. Tā ir tendence, kura mūsu politiķiem būtu jāpamana, un, iespējams, prioritātes no banku un elektronikas tehnoloģijām jāpārliek uz šo – Latvijai tradicionālo un izteikti izdevīgo ražošanas jomu. Tas ir veids, kā notvert globālā pasaules tirgus aktualitāti un kļūt par tā efektīvu spēlētāju.
Kamēr Latvijas valsts un banku sektors par atbalstu mūsu graudu audzētājiem ir aizmirsis, viņus „stimulē” globālais brīvais tirgus. Augstas graudu cenas saglabāsies līdz gada beigām, par ko liecina tā sauktie nākotnes darījumi biržās – kviešu cenas iepirkumam decembrī ir par 50% augstākas nekā pērn. Kviešu cenu augsto līmeni nosaka arī līdz šim nepieredzēti lielās cenas kukurūzai. Bet! Kā šie procesi ietekmēs cenas Latvijā?  Tas noteikti dos iemeslu, piemēram, olu un gaļas cenu kāpumam, tātad visvairāk sitīs pa maznodrošināto maciņiem. Tā vietā, lai ilgi risinātu strīdus par pensiju indeksāciju, vēlreiz aicinu palūkoties uz fundamentālām iespējām, kā pensionāriem padarīt pieejamāku vietējās pārtikas grozu. Jo citādi te joprojām – pensijas kā Latvijā, cenas kā Amerikā.
Tie Latvijas uzņēmēji, kuri specializējušies našķu – kafijas un šokolādes biznesā ir savā ziņā bijuši tālredzīgi. Kafija, tāpat kā šokolādes izejviela kakao, ir starp tiem produktiem, ar kuru cenām spekulēt iecienījuši biržu brokeri. Dažādu apstākļu kopums noteicis, ka šogad kafijas mazumtirdzniecības cenas ASV pieaugušas par 30%, Viduseiropā un Dienvideiropā – par 15%, bet Skandināvijā – par 40%. Tā kā Latvijā kafiju pamatā ieved no Skandināvijas, cenas veikalos ir būtiski pieaugušas.
Neba katrai šai fluktuācijai vajadzētu mēģināt strauji pielāgoties, jo Latvijai ir vēl viens spēcīgs ilgtermiņa instruments – ES kopīgā lauksaimniecības politika, kuras nākamo 7 gadu virzienus un finansējuma sadali varam ietekmēt. Mūsu ministri, ierēdņi Briselē, kā arī Eiropas Parlamenta deputāti patlaban šo Eiropas Komisijas izstrādāto plānu apspriež. Bet cik sajēdzīgi viņi to dara?
Eiropas Komisija vēl šī gada sākumā ar lielu pietāti un interesi pa tiešo uzklausīja simtiem Latvijas lauksaimnieku ideju (tās varēja iesūtīt pa e-pastu) jaunajam finansējuma modelim, kas sāksies pēc pusotra gada. Taču valdības nozīmētie sarunvedēji tās, šķiet, nav pamanījuši. Un atkal Latvija dažādu lauku atbalsta maksājumu ziņā var palikt ar garu degunu. Nedrīkst nolikt nevienlīdzīgos apstākļos tos Latvijas zemniekus, kas ir vai būs spējīgi saražot ES standartiem atbilstošu produkciju. Jāpieprasa tādu kvotu apjomu, kas radītu ilgtermiņa attīstības iespējas perspektīvajām lauksaimnieciskās ražošanas nozarēm.

Iespējams, ka ir atbildīgāks laiks nekā tad, kad notika iestāšanās sarunas par Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā. Tā gatavojas mainīt kopējo lauksaimniecības politiku 2013. – 2020. gadam. Jāņem vērā, ka priekšlikumi šai vērienīgajai transformācijai tiks apkopoti jau šoruden un kopš nākamā gada ieies birokrātiskajā Eiropas institūciju apritē. Tas nozīmē – ko Latvija nepagūs iestrādāt šogad, to nebūs iespējams iegūt nākamajos 10 gados. Jo lauksaimniecības maksājumi EK izstrādātajā budžetā pieder pie obligātās sadaļas un Eiropas Parlamentā ir apspriežami, bet nemaināmi.

Brisele visu šo pirmo pusgadu mudināja dalībvalstis iesniegt savus priekšlikumus, līdz Jāņiem pat ikviens Latvijas iedzīvotājs tika aicināts izteikt savu viedokli pa tiešo Eiropas Komisijai, kas būtisks un svarīgs viņaprāt būtu jāiekļauj Eiropas Kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) pēc 2013. gada.

Patlaban Latvija formulējusi visnotaļ vispārīgi, ka mums no svara KLP ir lauku uzņēmējdarbības efektivitātes un konkurētspējas veicināšana, kā arī lauku kā kvalitatīvas dzīves un darba telpas nodrošināšana. Taču, lai veicinātu straujāku efektivitātes pieaugumu un spētu reaģēt strauji svārstīga tirgus apstākļos KLP būtu jāpapildina ar ”drošības tīkla” pasākumiem tirgus traucējumu gadījumos.
Latvija piekrīt arī pārtikas nodrošinājuma uzturēšanai un patērētāju nodrošināšanai ar drošu un nekaitīgu pārtiku par pieņemamām un ar citām pasaules valstīm konkurētspējīgām cenām, vienlaicīgi nodrošinot ienākumus ES lauksaimniekiem. Līdzīgs uzdevums bija izvirzīts arī iepriekšējā septiņgadē, taču Latvijas zemniekiem to neizdevās realizēt, īpaši ienākumu sadaļā, jo iestāšanās sarunās tā neprata izcīnīt uzvaru pret netaisnīgi zemiem ES maksājumiem. Ja tagad KLP tāds mērķis tiek ierakstīts, tad ir īstais brīdis sākt uzstājīgu prasību pēc līdzvērtīgas attieksmes. Arī attiecībā uz vajadzību uzturēt zemes labā lauksaimniecības un vides stāvoklī jāparedz atbilstoši finanšu līdzekļi. Pēc 2013.gada būtu korekti jānodrošina lauksaimniekiem papildu izdevumu, kas saistīti ar ES noteikto obligāto standartu izpildi, kompensācija. Latvijas lauksaimnieki (ap 4000 konkrētu cilvēku) Briselei sūtītajos priekšlikumos lielākoties uzsvēra, ka mums ir svarīga bioloģiskā daudzveidība, vides un ūdens kvalitāte, ainavas saglabāšana. Bet arī tādēļ KLP pēc 2013.gada būtu jānodrošina konkrētu papildu izdevumu kompensēšanu lauksaimniekiem, kuri tādējādi gādā gan par Latvijas iedzīvotāju, gan ciemiņu sabiedriskā labuma nodrošināšanu.

Latvijā jau gadiem valda uzskats, ka ES līmenī jānosaka jauni, objektīvi un reālo situāciju raksturojoši rādītāji un kritēriji tiešo maksājumu aprēķināšanai un vienlīdzīgai noteikšanai dalībvalstīm. Jā, ir jārada ekonomiskie kritēriji, kuri būtu izmantojami nepieciešamā adekvātā finansējuma aprēķināšanā KLP mērķu sasniegšanai. Ir būtiski un taisnīgi jāsedz izmaksas, kas katras ES dalībvalsts lauksaimniekiem rodas par zemes uzturēšanu labā lauksaimniecības stāvoklī, kā arī par vides, augu un dzīvnieku veselību un labturību jeb jāsedz izmaksas, kas lauksaimniekiem rodas sabiedrības uzlikto obligāto prasību dēļ: pārtikas drošums, pārtikas higiēna, bioloģiskās drošības pasākumi, augu un dzīvnieku veselība. Šīs lietas ir diezgan viegli nosaukt vai pat izkliegt, cits jautājums, vai Latvija pati ir gatava piedāvāt formulas šo kritēriju aprēķinam? Nešaubos par mūsu ekonomistu varēšanu, bet šaubos, vai kādam ienāks prātā mūsu aprēķinus stratēģiski, neatkāpīgi un pašapzinīgi aizstāvēt? Vieglāk būs piekrist, iespējams, spāņu vai beļģu formulām…

Patēriņa veicināšana un konkurētspējas stiprināšana ES iekšējā un ārējā tirgū ir lauksaimnieku superlatīvs kopš kopienas dibināšanas. Man, praktiski strādājot ar šo problēmu, ir skaidrs, ka jāpalielina produktu veicināšanas programmu budžets un aktīvāk jāsekmē produkcijas noiets ar modernām ES mārketinga programmām. Tām jābūt integrētām vismaz reģiona ietvaros. Mūsu gadījumā – Baltijā, lai piesaistītu lielākus ES līdzekļus. Piekrītu un pieprasu, ka jāturpina Skolas piena un Skolas augļa programmu aktīvāka apguve, palielinot tām ES līdzfinansējumu.

Jau minēju, ka pamatu pamats ir mūsu lauku ekonomikas ilgtspējīga attīstība. Tai var palīdzēt iesaistīšanās ES konverģences reģionu programmās. Šī pakāpeniskā evolūcijā notiekošā apvidu tuvināšanās un izlīdzināšanās programma ir sena ES reģionālās politikas sastāvdaļa. Tā saprotama visos institūciju līmeņos. Tādēļ KLP jaunajos mērķos jāieraksta, ka ES finansējums Lauku attīstības politikas ietvaros jāparedz pasākumiem, atbalstot ES konverģences reģionus. Vienkārši un nesatricināmi - lai celtu, piemēram, tradicionālās lauksaimniecības ražīgumu un mežsaimniecības konkurētspēju, lai paredzētu īpašu atbalstu kooperācijas veicināšanai, inovatīvu risinājumu un jaunāko tehnoloģiju ieviešanai, paaugstinātu nodarbinātību lauku teritorijās. Lai sekmētu atjaunojamo energoresursu ražošanu, dabas resursu, vides, lauku ainavas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kā arī veicinātu lauku vietējo rīcības grupu veidošanos un iesaistīšanos savu teritoriālo problēmu risināšanā.

Līdz Latvijai jau ir noskanējusi ziņa, ka Briselē spriež, ka lauksaimniecības atbalsts ES nodokļu maksātājiem ir pārāk dārgs. Jau klīst aprēķins, ka ikkatram iedzīvotājam par šo politiku jāmaksā 2 eiro nedēļā, kas esot dārgāk nekā par jebko – par ceļu būvi vai industrijas vai izglītības atbalstu, un nebūt neveicinot ES konkurētspēju pasaulē saskaņā ar Lisabonas stratēģiju! Elementāra pieklājība man neļauj iebilst tādai sīkai aritmētiskai, bet drīzāk zemiskai fikcijai, cipariņam, kuram ir tikai manipulatīva, demagoģiska funkcija. Arī to vajag prast asi pateikt, ja KLP apspriedēs tāds gadījumā nonāks uz Latvijas galda. Esot, piemēram, dzirdams, ka jaunā prioritāte būšot klimata pārmaiņu risināšana un nauda jāpalielina tai, samazinot attiecīgi KLP. Jo arī govju izplūdes gāzes esot to klimatu pabojājušas. Tad sarunās par ES budžeta pārskatīšanu jāmāk atdalīt „kaitīgās govis” no Latvijas kā joprojām mazāk attīstītas valsts eksistences ES kritēriju rāmī vispār. Labi, jāmazina nauda KLP, bet tad tikai tām, pārsvarā „vecajām” dalībvalstīm, kuras tiekšmaksājumus saņem virs vidējā ES līmeņa. Ļoti demagoģiski varētu izrēķināt, cik vienā nedēļā es maksāju franču zemniekam par viņa KLP, bet cik viņš man?  

Pavasara sēja gan gaidīt nevar. Šogad pavasaris kavējās un ir vēlāks kā citus gadus. Bet pat uz šo vēlo pavasari valdība nespēja laikus sarūpēt kredītlīniju lauksaimniekiem apgrozāmajiem līdzekļiem. Šīs sarunas vajadzēja uzsākt jau pagājušajā gadā, jo katram lauksaimniekam ir skaidrs, ja laikus un kārtīgi visus pavasara darbus neveic, tas ietekmē ražas kvalitāti un apjomu rudenī. Pašreiz sējas un pārsēšanas darbi jau tuvojas nobeigumam.

Šopavasar ir dzirdēti daudzi pat pilnīgi pretēji ekspertu viedokļi par ziemāju pārziemošanu – sākot no tā, ka pārziemojuši ļoti labi, līdz tam, ka būs jāpārsēj trešdaļa sējumu. Bet par ziemāju pārziemošanu var spriest nevis tad, kad ir nokusis sniegs, bet gan tikai tad, kad atsākusies to augšana. Šī ziema nav bijusi ekstremāli postoša ziemāju sējumiem, bet atsevišķām zemnieku saimniecībām gan tā ir radījusi problēmas.

Rapsim pārziemošana vissmagāk ir beigusies Zemgales mālainākajās augsnēs un atsevišķos mitrākajos laukos visā Latvijā.  Kopējā nepārziemojusī  platība varētu sasniegt 15-20% no kopējām ziemas rapša sējplatībām. Un tie ir nopietni finansiāli zaudējumi - 30 Ls/ha herbicīds, miglojums 7 Ls/ha, sēkla 25 Ls/ha, sēja 15Ls/ha, augsnes sagatavošana 12Ls/ha. Zaudējumos jānoraksta neatgūstamais  rudens ieguldījums - herbicīds 35 Ls/ha, vēl viens herbicīds 15Ls/ha, divi miglojumi 14Ls, sēkla 25 Ls/ha, sēja 15Ls/ha. Kopā sanāk iespaidīgs skaitlis. Tam klāt vēl nāk problēmas, kas rodas sakarā ar izmaiņām ražas novākšanas grafikos, un 2010 sējas plānos pavasarī un rudenī. Iesēta tiks salīdzinoši mazražīgāka kultūra.

No ziemāju labībām vissmagāk ir cietuši rudzi un tikai atsevišķos gadījumos ziemas kvieši. Ziemas miežu platības kā jau katru gadu ir daļēji cietušas. Vājāk ziemojušas svešzemju šķirnes, kuras ir piemērotākas siltākām un īsākām ziemām un straujākiem pavasariem.

Iznīkuši varētu būt ap 10% sējumu. Ziemāji ir cietuši ziemas sākuma kailsalā, pavasarī izsutuši zem sniega kad atkusa zeme zem sniega segas, noslīkuši gan pavasara palos, gan ilgstoši pārmitrajā pavasara augsnē. Atsevišķos gadījumos ir vainojamas arī slimības uz ziemošanas laikā novārdzinātajiem augiem. Arī šajā gadījumā tās pašas ar pārsēšanu saistītās finansiālas un organizatoriskās problēmas.

Atliek cerēt, ka zemnieki pavasara sējai līdzekļus bija atraduši un tagad būs ideāli laika apstākļi, kas  rudenī nodrošinās rekordaugstas ražas, izcilu kvalitāti un cenas pasaules labības tirgū būs augstas.

Situācija pasaules lauksaimniecības pamatpreču tirgos

Straujais pamatpreču cenu kāpums ietekmē arī globālo tirdzniecību, un pēc iepriekšējā gada pasaules importa kopvērtības rekordlīmeņa sasniegšanas 2008.gadā imports palielināsies vēl par 25%, pārsniedzot vienu triljonu US$. Pārtiku vairs nav ierindojama lēto preču kategorijā.

Graudaugi

Kviešu piedāvājums palielināsies straujāk par kopējo izlietojumu, tādējādi krājumu līmenis ievērojami palielināsies. Cenas nedaudz samazināsies, un, ņemot vērā lopbarības graudu un eļļas kultūru augstās cenas, palielināsies kviešu izlietojums lopbarībā.

Rupjo graudu piedāvājums palielināsies tikai nedaudz. Ārējā tirdzniecība ievērojami samazināsies, attiecīgi palielinoties tradicionālo eksportētājvalstu biodegvielas sektoru pieprasījumam. Cenas nedaudz palielināsies.

Eļļas kultūras

Eļļu piedāvājums nedaudz palielināsies, turpretī eļļas spraukumu piedāvājums samazināsies. Tādējādi kopējais piedāvājums būs nepietiekams, un iztrūkstošie apjomi tiks segti no krājumiem. Augstais cenu līmenis saglabāsies.

Piena produkti

Visu galveno piena pamatproduktu piedāvājums nedaudz palielināsies atbilstoši piena izejvielas ražošanas palielinājumam. Ārējā tirdzniecība samazināsies, pieaugot vietējam patēriņam gan eksportētājvalstīs, gan arī tradicionālajās importētājvalstīs sakarā ar valsts politikas pasākumiem importa mazināšanai. Cenu augstais līmenis saglabāsies.

Gaļas produkti

Visu galveno gaļas veidu piedāvājums palielināsies, izteiktāk pieaugot putnu gaļas ražošanai. Ārējās tirdzniecības palielinājums būs straujāks, palielinoties putnu gaļas un cūkgaļas apjomiem, kuri galvenokārt nodrošinās pieprasījuma palielinājumu attīstības valstīs. Cenu pieaugums būs mērens un nesasniegs lopbarības cenu pieauguma līmeni.

Cukurs

Piedāvājums palielināsies un sasniegs vēsturisko rekordlīmeni. Samazinoties ārējai tirdzniecībai, ievērojami palielināsies krājumi. Izlietojuma pieaugums tikai nedaudz pārsniegs ražošanas palielinājumu. Cenas samazināsies.