Man ļoti patīk, ko izvirza Dānija savā pašreizējā ES prezidentūrā. Tās ir četras prioritātes – atbildīga, dinamiska, zaļa un droša Eiropa. „Klimata jautājumi ir būtiski, to mēs jūtam pēc pārmaiņām Grenlandē,” saka vēstnieks Latvijā P. Karlsens. Protams, arī Latvijai kā piejūras valstij ūdens līmeņa celšanos nu nemaz nevajag. Urbanizācijas radītais siltums izkūp debesīs un nonāk lejā kā nežēlīgi plūdi un lietavas. Tādēļ Dānija liek uzsvaru uz enerģijas taupīšanu, alternatīvajiem enerģijas veidiem, minot biomasas un biogāzes popularizēšanu. Dānijas vēstnieks arī sola akcentēt savā valstī populāro riteņbraukšanas kultūru – par šo jautājumu viņš jau esot daudz runājis ar Rīgas mēru. Es ar riteni joprojām vairos braukt pa pilsētu. Gribu un varu, bet ir nedroši. Ar Kopenhāgenu i’ salīdzināt nevar! Pat ziemā, ņem centrā pie stacijas velosipēdu, ielas nokaisītas, plati veloceliņi iekrāsoti, neviens pa kājām nemaisās. 10x lētāk nekā braukt ar autobusu. Un cik reizes veselīgāk? Virzību uz zaļu un ilgtspējīgu izaugsmi, nepalielinot resursu un enerģijas patēriņu – lūk, ilgtermiņa stratēģijas izveide laikposmam līdz 2050.gadam klimata un enerģētikas jomā, ko vēlas Dānija!

Nauda un lauki
Kopš Dānijas iestāšanās ES 1973.gadā, tā prezidē jau septīto reizi. Līdzekļus Dānija centīsies ekonomēt, samazinot oficiālo ministru sanāksmju skaitu un pasniedzot mazāk dāvanu. “Šī ir pēdējā reize, kad konferencēs jūs redzēsiet pudelēs pildītu ūdeni. Turpmāk būs labs un tīrs Dānijas krāna ūdens,” ārvalstu žurnālistiem Dānijā skaidro Eiropas lietu ministrs N. Vamens. Viņš pats atgriež krānu un ar baudu uzskatāmi visu acu priekšā padzeras! Jā, Zviedrijā un Dānijā, krāna ūdens standarti ir augstāki par ES noteiktajiem. Kopumā paredzēts, ka pašai Dānijas prezidentūra Eiropas Savienībā izmaksās aptuveni 35 miljonus eiro (24,59 miljonus latu). Salīdzinot ar 115 miljoniem eiro, ko šim uzdevumam bija atvēlējusi iepriekšējā prezidētājvalsts Polija, un 85 miljoniem eiro, ko prezidentūras vajadzībām pērn iztērēja Ungārija, smuki! Bet cik priekš savas prezidentūras 2015.gadā plānojusi Latvija? Nu, cik tad vajadzētu, lai būtu ne par maz un ne par daudz? Savu krāna ūdeni droši vien, ka nepiedāvāsim.
Bet vēl svarīgāk ir apzināties, ko vajag Latvijai tūlīt, šai Dānijas vadītajā pusgadā? Es uzsveru – mums ir svarīgi ietekmēt Eiropas Komisijas priekšlikumu regulām Kohēzijas politikai pēc 2013. gada. Latvijai būtiski ir panākt Kohēzijas politikas atbalstu tādā apjomā, lai nodrošinātu nepieciešamās investīcijas valsts attīstībā. Arī sarunas par kopējo lauksaimniecības politiku un negodīgajiem maksājumiem Baltijas zemniekiem Dānijas prezidentūras laikā būs izšķirošas. Taču es un Tu, mans cienījamais lasītāj, saprotam, ka zaļi un praktiski domājošā ziemeļzeme Dānija savu prezidentūru Eiropas Savienībā uzņemas laikā, kad Briseles prātu nomāc eirozonas krīzes risinājumi. Oi, oi, oi, bet kaut ko jau panāksim. Jāprot prasīt.

Politika
Dānijas prezidentūras laikā Latvijai ir svarīga ES paplašināšanās un integrācijas turpināšana ar Horvātiju, Turciju un Islandi. Dānijas prezidentūras laiks sakrīt ar ES – Horvātijas Pievienošanās līguma ratifikācijas procesu ES dalībvalstīs, tai skaitā Latvijā. Dānija nav eirozonas valsts un ir relatīvi maza, un pat tad, ja ir prezidējošā valsts Eiropas Savienībā, nav noslēpums, ka Francija un Vācija ir tās, kas spēlē galveno kārti šajos izšķirošajos ekonomiskajos procesos. Taču Dānija jau iepriekš ir pierādījusi, ka spēj būt tilts starp pretrunīgām pusēm - eirozonas un neeirozonas. Un ietiepīgi pratusi uzturēt mazo valstu statusu. Reizēm pat niķīgi, bet beigās rezultatīvi. Mācies, Latvija! Dānija paziņojusi, ka visus spēkus koncentrēs ES vēsturē naudas smagākās krīzes risināšanai. “Mēs darīsim visu, lai noturētu 27 valstu lielo Eiropas ģimeni kopā,” tā norādījis Dānijas vēstnieks ES Dž. Mikelsens. “Taču mēs neceram pusgada prezidentūras laikā attiecībā uz ES daudzgadu budžetu pieņemt galīgo lēmumu, jo tas būs Kipras prezidentūras ziņā 2012.gada otrajā pusē”. Viņš runā godīgi.

Attīstība

Es vēlos skatīties tālāk pāri šiem grūtajiem lēmumiem, paturot prātā galvenos cilvēka dārgumus – veselību un dzīvību. Eiropas Savienības Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā ir teikts, ieklausīsimies: „Ilgtspējīga ir attīstība, kas apmierina šīs paaudzes vajadzības, neapdraudot nākamo paaudžu iespējas apmierināt savējās”. Tas ir viens no galvenajiem mērķiem Eiropas Savienības līgumā, kas nosaka ES politiku un rīcību. Attīstība, kas nodrošina spēju uzturēt dzīvību visā daudzveidībā. Tā balstās uz demokrātijas, dzimumu līdztiesības, solidaritātes un likumu varas principiem, kā arī uz pamattiesību, tajā skaitā brīvības un vienādu iespēju, ievērošanu. Labklājība un ilgtspēja nav pretrunā, bet tiek nodrošināta, ja kopējie Zemes, cilvēkus ieskaitot, kapitāla krājumi pieaug. Būtu, piemēram, iespējams izcirst Brazīlijas mūžamežus, lai šajā teritorijā nodrošinātu bioloģiskās pārtikas ražošanu un iegūtos finanšu līdzekļus ieguldītu transporta biznesa attīstībā. Vai to izvēlēties? Ja šādi, krīzes nogurdināti un sagumuši, arī Latvijā salīdzināsim un rēķināsim… Nebūs ne dabas, ne naudas, ne politikas ne tur, ne te. Arī Latvijas mežs nav tikai mūsu mūžam. Tam jāataug un jāpaliek – kā latviešiem mūžu mūžos.
Patēriņa sabiedrības attīstības modelis ignorē faktu, ka tāda ražošana, kas neatgriezeniski tērē resursus un degradē vidi un kas patlaban nodrošina perfektu dzīvesveidu vien bagātākajās pasaules valstīs, vairs nav iespējama. Planētas ekosistēmas nespēj absorbēt radīto piesārņojumu, kā tas ir siltumnīcefekta gāzu emisijas radīto klimata pārmaiņu piemērā. Ir acīmredzams, ka, šitā saimniekojot, uz Zemes drīz vien (jau pēc 100 gadiem) vairs nepietiks resursu, lai ilgtermiņā uzturētu esošo dzīves līmeni kā glaunajās Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstīs, nemaz nerunājot par to, ka pierasto, mūsdienu patēriņa apjomu jau daudz agrāk tādējādi varētu nenodrošināt visiem pasaules iedzīvotājiem. Jā, jā – Tev un man arī.

Taču to zina tikai tie, kuri strīdos ir pietiekami pieredzējuši. Zaudējuši un arī bijuši ieguvēji. Jo vairāk es raugos uz Latvijas pieredzi starptautiska un vietēja mēroga strīdos, jo biežāk nākas secināt – pieredzes ir vēl ļoti maz. Jo īpaši ieguvumu daļā.
Ko gūsim no tā, ka Zemnieku saeimā sākusies šķelšanās un tajā izveidota jauna Vidzemes organizācija? Vai prasmīgas diskusijas trūkums nebija pie vainas, ka pēdējos gados zemnieki ir zaudējuši tik daudz nacionālo subsīdiju, bet pretī „ieguvuši” jaunus nodokļus? Pierasts teikt, ka visu glābj Eiropas līdzfinansējums un mūsu pašu zemnieku gudrība un izveicība. Vai tikai? Gudrība nozīmē arī prast turēties kopā, lai uzvarētu strīdā, piemēram, kādu bezkaunīgu dāni, kurš noindēja bites. Savākt un sagatavot dokumentus tiesai prata Biškopības biedrība. 
Latviešiem gadsimtu garumā svarīga ir bijusi zveja. Kā tālas uzvaras fanfaras šī gada sākumā no Eiropas Komisijas (EK) zvejniekiem atskanēja ziņa, ka ir izdarīts izņēmums ES regulā attiecībā uz Latviju. Pateicoties tam “Rīgas šprotes eļļā”, kas ražotas pēc tradicionālām receptēm joprojām būšot uz mūsu svētku un ikdienas galda. Briselē ar mūsu sarunvedējiem tika pieņemts veiksmīgs kompromiss, ievērojot gan patērētāju veselības, gan pārtikas industrijas intereses. Šprotes arī turpmāk būs atļauts kūpināt latviešiem raksturīgā veidā. Jo arī EK saprot, ka kūpinātu zivju konservu ražošana nodrošina ievērojamu darba vietu skaitu, galvenokārt jūras piekrastes apdzīvotajās vietās, līdz ar to veicinot to sociāli ekonomisko attīstību. Tur strādā 70 procenti no visiem zivju apstrādē nodarbinātajiem. Uzņēmumi kūpinātu zivju konservus ražo no Baltijas jūras un Rīgas jūras līča brētliņām, izmantojot tās līdz 50 tūkstošiem tonnu gadā un tādējādi veicinot zivsaimniecības attīstību kopumā. Kūpinātu zivju konservu eksports ir sasniedzis 34 miljonus latu gadā. Latvijas zivrūpniecības uzņēmumi bija daudz darījuši, lai veiktu ievērojamus tehnoloģiskos uzlabojumus un izpildītu Eiropas Komisijas rekomendācijas gadu garumā.
Bet šī gada vidū atskanēja zivsaimniecības komisāres Marijas Damanaki paziņojums jaunajam plānošanas periodam. Un daudziem nozarē iesaistītajiem tas bija kā kapu zvans.
Zivsaimniecības politika ES tiek pārskatīta ik pēc desmit gadiem, un jaunā stāsies spēkā 2013.gadā, kad to apstiprinās Eiropas Padome un Parlaments. Bet tas nozīmē augstas strīdus prasmes mūsu ministriem un EP deputātiem. Komisāres priekšlikums bija guvis milzīgu sabiedrības un nevalstisko organizāciju (NVO) atbalstu. Vairāk nekā 700 000 atsevišķi cilvēki un vairāk nekā 150 NVO ar saviem parakstiem tam ir apliecinājuši savu viennozīmīgu „jā”. Galvenās viņas idejas, lai saglabātu zivis arī nākamajām paaudzēm, ir: pārzvejas, būtībā – nelikumīgas zivju ieguves, tai skaitā Baltijas jūrā, izbeigšana, kā arī zivju resursu ieguves godīga sadale un izmantošana. Šie principi pirms tam tika aprobēti ietekmīgajā starptautiskajā aliansē OCEAN2012, kurā ir pāri par 100 organizāciju. Bet! Nevienas no Baltijas valstu zvejnieku NVO. Kā tagad strīdēties, kad nokavēts? Spēlēt „kapu zvanu” koncertu pie visām ražotnēm, kas ņēma kredītus, lai sāktu pildīt bundžas ar izņēmuma kārtā atļautajām šprotēm? Ko iesākt ar iekārtām? To jaudām sazvejot brētliņas vairs nevarēs un nedrīkstēs.
Pamēģināsim tomēr pierādīt savu, nevis ar mūziku, bet konkrētām lietām. Starp daudziem EK priekšlikumiem, piemēram, bija – aizliegt zivju izmetumus no kuģiem, paredzot videonovērošanas kameru uzstādīšanu, lai uzraudzītu, vai zvejnieki ievēro prasības. Ar cenu cipariem var pierādīt, ka mums nav iespējama dārga un komplicēta papildus kontroles aprīkojuma uzstādīšana uz kuģiem.
Kā vēl pastāvēt uz savu? Novērotāji ir izpētījuši, ka strauji pieaug mencu krājumi. Tāpēc ārzemju ekspertu piedāvājums ir jau nākamgad mencu nozveju palielināt 15% apmērā, bet Latvija stingri var teikt pretī, ka tas nav pietiekami, jo mencas apēd Latvijas zvejniekiem tik svarīgās reņģes un brētliņas. Zaudējumus var aprēķināt konkrētos miljonos latu. Turklāt varam uzstāt, lai komisāres minēto termiņu Latvijai atliek uz 2015. gadu, kas mazinātu šī plāna negatīvo ietekmi uz nacionālo zvejniecības nozari. Šīs lietas ir ierakstītas arī Latvijas pozīcijā, bet tas nozīmē plašāku strīdu, kurā jāuzvar. Šo to taču jau esam apguvuši – Latvija sekmīgās diskusijās šim gadam jau ieguva mazāko reņģu un brētliņu nozvejas kvotu samazinājumu. Bet Zivsaimniecības konsultatīvajā padomē tika pārdalīti 11 miljoni latu par labu mūsu rīcības programmai “Zvejas flotes sabalansēšana”. Tas nozīmēja arī papildu ES naudu zvejai iekšējos ūdeņos, zivsaimniecības produktu apstrādei un mārketingam. Par Eiropas Savienību radīts ne mazums mītu. Gan it kā par Eiropas prasību bezjēdzīgumu, gan par tās stūrgalvību, ignorējot mazo valstu intereses. Patiesība, kā parasti, izrādās citāda. Ja valsts zina, ko vēlas, un laikus izvirza mērķus, var ļoti daudz panākt.
Pēc iespējas atbildīgi un prasmīgi jāvada sarunas par jauno lauksaimniecības politiku. Tā vietā, lai atkal un atkal atgrieztos pie šaura strīdu iemesla („kapu zvana”), tas jāvērš konstruktīvā diskusijā, kas rezultējas, piemēram,  rīcības plāna izveidē kopējās situācijas uzlabošanai. Debatētājiem šādās situācijās patīk skaitļi, taču tos vajag prast virknēt kā vārdus izteiksmīgos teikumos. Skaitļu secība, tas, kā tie izriet cits no cita, bieži ir pārliecinošāka nekā pats cipara absolūtais lielums. Eiropas Komisijai varbūt ir svarīga viena skaitļu secība, bet Latvijai – cita.
ES kā lielā ģimenē ir iespējams vienoties par noteiktu summu, ko, piemēram, paredzēts tērēt visiem obligātiem maksājumiem un kopīgi lietojamiem pirkumiem, bet ikdienas vajadzībām tomēr atļaut katram ietaupīt pēc sava organisma dzīvībai nepieciešamā. Jo iedomāties, ka iekšzemes kopprodukta ziņā ES lejasgalā esošā Latvija spēs saknapināt tāpat kā, piemēram, Luksemburga, patiešām nozīmētu gatavot pārsteidzīgu bēru runu ar „zvaniem” ne tikai mūsu zivsaimniecībai. Unificētā statistika ES esot tādēļ, lai visām valstīm būtu vienāds atskaites līmenis, piemēram, tiešmaksājumiem. Un patlaban izskatās tā, ka Grieķijai tie būs piecas reizes lielāki nekā mums. Es tādēļ no cita redzespunkta vēlos uzsvērt, ka statistikā ir pietiekami daudz zinātniski pamatotu metožu, lai to, kas der, piemēram, Itālijai, tomēr nepiemērotu Latvijai. Visos šajos strīdos Latvija nedrīkst palikt viena. Ja, piemēram, ziemeļu kaimiņi vārdos izceļ mūsu premjeru, tad viņi to varētu izdarīt arī skaitļos attiecībā uz visu valsti. Gan somi, gan zviedri taču ļoti labi zina, kas te notiek, un ir iemācījušies Eiropas logaritmiskos lineālus izvilkt sev izdevīgā skalā. Mēs vēl to mācāmies.
Uzskatu, pašreizējais visā Eiropā skanošais „šlāgeris”, ka Latvija ir paraugs, kā pieveikt krīzi, arī būtu liekams lietā. Ar skaitļiem vajag pierādīt, kā šis šlāgeris apklusīs, ja visām 27 dalībvalstīm piemēros nevienādi samazinātus zābaciņus.  Patlaban ES ģimene mēģina vienoties par lielajiem pirkumiem, kurus nākamos gadus lietos visi. Jā, vajadzētu, lai kurpes visiem būtu lētākas, bet lai nebūtu tā, ka dažam tās ir ērtas, bet citam līdz sāpēm spiež. 

Lūk, Igaunijas vēsturē 2011.gads ieies ar to, ka šīs valsts iedzīvotāju naudas makos vēsturiskā krona nomainās uz eiro. Ir daudzas praktiskas lietas, ko Igaunijas pierobežā dzīvojošie latvieši, pateicoties bezvīzu režīmam, piemēram, Valgā vai Pērnavā varēja iegādāties lētāk nekā Valkā vai Ainažos. Gan pārtiku, gan apģērbu. Vai līdz ar eiro ēras sākumu šī priekšrocība viņiem saglabāsies? Jā, un ne tikai viņiem, jo savā ziņā Igaunija šādi varētu palielināt savu pievilcīgumu Latvijas iedzīvotāju vidū kā tūrisma mērķis. Eiro ieviešana nenozīmē cenu izlīdzināšanos, tās vienkārši kļūst uzskatāmākas, līdz ar to vieglāk salīdzināmas dažādās valstīs.

Eiro zonā

patlaban ietilpst Austrija, Beļģija, Kipra, Somija, Francija, Vācija, Grieķija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Slovākija, Slovēnija, Spānija. Un Igaunija. Un igauņiem eiro ieviešanas ieguvumi ir tādi paši kā citu eiro zonas valstu iedzīvotājiem:

- Norēķinu operāciju un konvertācijas izmaksu samazināšanās – zūd valūtas maiņas izdevumi (saskaņā ar ES ekspertu novērtējumiem ietaupītā summa būs līdzvērtīga līdz pat 0.5% no IKP);

- Vienotā ES kapitāla tirgus pilnvērtīgāka izmantošana;

- Nacionālās ekonomikas efektivitātes pieaugums, starptautiskajiem tirgiem kļūstot pārskatāmākiem, līdz ar to pieejamākiem.

- Saskaņā ar Iestāšanās līgumu ES agri vai vēlu eiro būs jāievieš arī Latvijā un Lietuvā. Patlaban Igaunija, bet vēlāk visas trīs Baltijas valstis tādējādi būs zaudējušas iespēju ietekmēt savu ekonomiku ar valūtas kursa palīdzību (piemēram, valūtas devalvāciju izmantot kā preču eksportu uzlabojošu faktoru). Problemātiskāk ar kopīgo monetāro politiku kļūs regulēt inflācijas līmeni, jo tas visās dalībvalstīs nav vienāds. No otras puses – eiro ir liela, globāli ietekmīga valūta, kas pozitīvi ietekmē tās lietotājus. Piemēram, eiro rada augstāku psiholoģisko drošību par noguldījumiem, tas, savukārt, palielina valstī uzkrājumus, ko bankas var novirzīt ekonomikā. Līdz ar eiro ieviešanu Igaunijas valstij būs mazāki izdevumi par ārējo parādu, tātad vairāk naudas atliks iedzīvotāju vajadzībām.

Eiro ieviešana viennozīmīgi samazinās dolāra lomu Igaunijas finanšu apritē, padarot neatkarīgākus un drošākus darījumus ar austrumu kaimiņu, kurš mums ir kopīgs un ļoti labprāt šūpojas līdzi dolāra kursam.

Māstrihtas kritērijos noteikts, lai valsts varētu pretendēt uz eiro ieviešanu, tajā:

• inflācija nedrīkst vairāk nekā par 1,5% pārsniegt trīs ES dalībvalstu ar zemāko inflācijas procentu vidējo rādītāju;
• ilgtermiņa aizņēmumu procentu likmes nedrīkst vairāk nekā par 2% pārsniegt trīs dalībvalstu ar viszemāko inflācijas līmeni vidējo rādītāju;
• nacionālās valūtas maiņas kurss divu gadu laikā pirms eiro ieviešanas nedrīkst pārsniegt iepriekš noteiktās svārstību robežas;
• valsts parāds nedrīkst pārsniegt 60% no valsts iekšzemes kopprodukta;
• valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no tās IKP .

Mūs, protams, ļoti interesē, kā naudas maciņa monētu un banknošu nomaiņa Igaunijā ietekmēs Latviju?

Versijas atšķiras

Liela daļa mūsu nacionāloptimistisko pētnieku uzskata, ka ietekme būs pozitīva, jo ārvalstu investori Baltijas reģionu uztver kā vienotu veselumu. Ja tie šobrīd investē pēc ekonomiskajiem rādītājiem atraktīvākajā Baltijas valstī – Igaunijā, tad papildu investīcijas tas var nodrošināt arī Latvijai. Arī no tirdzniecības viedokļa - Igaunija ir nozīmīgs tirdzniecības partneris Latvijai gan eksporta, gan importa struktūrā. Tas nozīmē – ja ekonomikas apjomi Igaunijā pieaug, arī Latvijas eksports uz šo kaimiņvalsti varētu kāpt. Ja Igaunijā ekonomika ietu uz augšu, tiktu radītas dažādas nozares, kas apkalpotu šo pieaugumu, un tas dotu labumu arī Latvijas uzņēmējiem.

Turklāt Latvijas valdība skaļi un ambiciozi ir pateikusi, ka eiro te jāievieš 2014.gadā, un patlaban visi valsts darbi tiek plānoti tā, lai mēs to izdarītu. Īpaši tam pakārtoti valsts budžeta deficīta mērķi. Vai trīs gadu attālums līdz eiro Latvijā atturēs investīciju plūsmu uz šejieni? Diez vai. Tur pie vainas drīzāk būs nodokļu politika. Galu galā jau sešus gadus lats ir stingri piesaistīts eiro. Un arī pašreiz redzams, cik ļoti liela loma mūsu ekonomikā ir šai valūtai. Piemēram, daudz kredītu te ņemti eiro. Tas bija viens no svarīgākajiem argumentiem, lai nedevalvētu latu pirms diviem gadiem. Jo tad šos aizņēmumus cilvēki nevarētu atdot, strauji nevērtīgākiem kļūstot latiem, kuros viņiem ir ienākumi.

Bet. Igaunijai joprojām ir viens no zemākajiem valsts parāda rādītājiem attiecībā pret iekšzemes kopproduktu Eiropas Savienībā (ap 5%). Tas nozīmē, ka viņiem ir visas iespējas to palielināt, lai ar valsts tēriņiem stimulētu savu ekonomiku. Eiro atļauj igauņiem aizņemties līdzekļus lētāk nekā valstīm, kurās tas nav ieviests, un šādā ceļā atgūties no krīzes sekmīgāk. Eiro ieviešana Igaunijā tās augstā bezdarba līmeņa dēļ (vairāk nekā 12%) ir pievilcīgs arguments darba devējiem. Acīmredzami kvalificēts un viegli pieejams darbaspēks kopā ar uzticamību, ko rada eiro, veicinās dažādu biznesu attīstību.

Nav noslēpums arī ilgstošā un savstarpējas uzticības piepildītā igauņu sadarbība ar somiem. Tagad Igaunijai būs vēl vieglāk veidot biznesu gan ar Somiju, gan ar citām eiro zonas valstīm. Lai gan zinot, kādas finanšu nepatikšanas patlaban ir šīs zonas valstīs Īrijā, Grieķijā un Portugālē, jāsaprot, ka eiro nav panaceja pret valstu netālredzīgu fiskālo politiku.

Eiropesimisti šajā kontekstā saskata problēmas un brīdina, ka Igaunija ar pievienošanos eiro ir pasteigusies un kļuvusi par vienu no šīs zonas nabadzīgākajām valstīm pie „bagāto galda”. Tāpēc Latvijai ar pievienošanos eiro zonai nevajagot steigties. Tas tiek pamatots ar nostādni, ka Eiropas Monetārajā savienībā ekonomiskais lauks ir regulēts tā, lai garantētu stabilitāti, nevis attīstību. Relatīvi zemu inflāciju, taču ne izaugsmi. Ja Latvija tuvākos gadus izmantošot, lai ātri radītu uzņēmējdarbībai īpaši labvēlīgu vidi, ko pieļauj neatrašanās eiro zonā, tad Latvija drīz vien būšot labākās pozīcijās nekā Igaunija. Vai mūsu valdība uz to saņemsies? Vai tikai sekos eiro luksoforam? Redzēsim. Lai vēlāk nepārkāptu Māstrihtas kritērijus, straujiem ekonomikas sildīšanas pasākumiem būtu jāsākas jau tūlīt. Eiro ieviešanas gaidīšana arī nav alternatīva strukturālām reformām, kas Latvijā stipri iesnigušas.

Pārdomas raisa

arī tas, ka Latvijā iedzīvotājiem ir uzkrāti eiro, kas netiek konvertēti uz latiem, jo kalpo kā sava veida stabilitātes depozīts. Līdzīgi ir Lietuvā. Tagad daļa no šīs naudas varētu aizplūst uz kaimiņvalsti. Tas nesīs līdzi cenu celšanos Igaunijā. Taču visbiežāk tur patlaban prognozē dzīvokļu cenu pieaugumu, ko veicinās Igaunijas kronas devalvācijas neiespējamība, kā arī tas, ka cenas eiro valūtā vienkāršos nekustamā īpašuma cenu salīdzināšanu ar citām valstīm. Speciālisti uzskata, ka cenu kāpums pusgada laikā Tallinā būs sasniedzis 10%.
Visās valstīs, kurās ieviesa eiro, iedzīvotāji bija sašutuši, ka cenas tiek noapaļotas uz augšu. Savā ziņā tas ir mīts, jo cenas regulē brīvais tirgus. Grūtības ir ar pārejas praktisko ieviešanu. Ja uz Pērnavu, piemēram, brauksiet ar igauņu autobusu, jāzina, ka būs “galvas sāpes” saistībā ar eiro monētām, maksājot un saņemot atlikumu. Līdz šim autobusu biļetes cena tur bija apaļās summās, piemēram, 10, 25 vai 100 Igaunijas kronas. Tā kā viens eiro (0,7 lati) ir aptuveni 15,64 kronas, tad biļete maksās attiecīgi 0,63; 1,6 vai 6,4 eiro, bet mazākā eiro banknote ir… pieci eiro (3,5 lati)!

Tādēļ, dodoties uz Igauniju, ņemiet līdzi sīknaudu - eirocentus!

Nodokļiem ir vistiešākā saistība ar valsts izaugsmi un labklājību. Latvija esot valsts ar otro zemāko nodokļu slogu Eiropas Savienībā, informē jaunākais Eiropas Komisijas un Eurostat ziņojums. Daļa no mūsu sabiedrības ir gluži pretējās domās.

Ziņotāji vērtē nastu, ko veido nodokļu ieņēmumi procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP). Latvijā, kā viņi raksta, piemēram, 2008.gadā tie bija 28.9%, aiz sevis atstājot vien Rumāniju ar 28% un tādējādi atrodoties stipri zem ES vidējā nodokļu sloga, kas ir 37% no IKP. Pēdējos divos gados Latvijas nodokļu sistēmā gan veiktas vairākas būtiskas pārmaiņas, paaugstinot iedzīvotāju ienākumu nodokli (IIN), pievienotās vērtības nodokli (PVN), ieviešot nodokli kapitāla pieaugumam, dividendēm un procentu ienākumiem. Par šo jauninājumu rezultātiem un ietekmi uz nodokļu ieņēmumiem Latvijā gan varēsim spriest ātrākais 2011.gada beigās. Katrā gadījumā līdz šim, kopš iestāšanās ES, Latvija vienmēr nodokļu nastas rādītājā tomēr ir atradusies zemāko piecu dalībvalstu vidū, atkarībā no tā, kā attiecīgajā gadā ir veicies ar IKP.

Tomēr 28.9% ir skaitlis, kas Latviju tabulā tikai tehniski novieto zemo nodokļu valstu grupā. Varētu pat propagandēt, ka Latvijas iedzīvotājiem jābūt ļoti apmierinātiem, dzīvojot valstī, kur viņus nenospiež augsts nodokļu slogs. Tomēr 2010.gada Eirobarometrs parāda - katrs sestais Latvijas respondents kā svarīgāko problēmu personiskajā līmenī norāda valsts nodokļu sistēmu. Jāpiebilst, lai sajustu sabiedrībā pastāvošo noskaņojumu pret pārāk bargiem nodokļiem, nekāda īpaša statistika nav nepieciešama. Zināmā mērā šeit vienmēr darbojas subjektīvais faktors – reti kurš labprāt šķiras no nopelnītās algas daļas vai uzņēmuma ieņēmumu daļas, neatkarīgi, cik liels vai mazs ir nodoklis.

Bet šai kontekstā ir rūpīgi jāpaanalizē, cik vienlīdzīgi nodokļu kaudze sadalās starp dažādām iedzīvotāju grupām. Darbinieks, kas, piemēram, 2008.gadā saņēma algu, nomaksāja 9% valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas un 25% iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas kopā, atrēķinot iespējamos atvieglojumus, šim cilvēkam veidoja vismaz ap 33% nodokļu maksājumu. Savukārt, cits cilvēks, kas guva ienākumus no bankā veikto noguldījumu procentiem, kam tobrīd vēl nebija piemēroti nekādi nodokļi, attiecīgi maksāja 0% nodokļu. Jā, statistiski aprēķinot valsts kopējo nodokļu slogu, vērā tiek ņemti visi, arī šie abi nodokļi (gan 33%, gan 0%), un kopā sanāk pamaz. Bet mans jautājums ir par korektiem secinājumiem, kas jāizdara pret iedzīvotāju kopumu. Par to, uz kura pleciem Latvijā šī, kaut arī pret ES vidējo rādītāju relatīvi zemā nodokļu summa tiek īstenībā uzlikta un vai ieguvuma pārdale valsts un pašvaldību budžetā ir pietiekami taisnīga? Cik mums ir maznodrošināto? Cik augļotāju, kas pelna bankās vien? Tagad no kontos gūtajiem ienākumiem jau ir jāmaksā 10%.

LR Ministru kabinetam iesniegtajā jaunākajā nodokļu projektā godīgi ir veikts aprēķins, ka cilvēks, saņemot minimālo algu, nomaksājot visus nodokļus, nespēj sev nodrošināt pat iztikas minimumu. No tā izriet secinājums - tas rada sociāli draudīgu situāciju, veicina ēnu ekonomikas pieaugumu un priekšstatu sabiedrībā, ka nodokļu sistēma Latvijā ir netaisnīga un nesamērīga. Tātad, uzskatu - sakarā ar algu samazināšanos, bezdarbu un ēnu ekonomikas pieaugumu vismaz iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes palielināšana nebūtu lietderīga.

Ko nozīmē nodokļu sloga daļēja pārnese no ienākuma nodokļa uz patēriņa nodokļiem? Piedāvājums ir samazināto PVN likmju atcelšana, tātad vienas likmes ieviešana visām precēm, kā arī nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināšana. Tas atkal nav gluži tālredzīgi, jo nav veiktas nekādas prognozes, kā tas ietekmēs attiecīgos tirgus segmentus. Bet piekrītu, ka šādā ceļā papildu iegūtos nodokļu ieņēmumus tālāk varētu novirzīt ar IIN neapliekamā minimuma pakāpeniskai paaugstināšanai, atvieglojot daudzu iedzīvotāju nodokļu slogu šādā – daudz jūtamākā veidā. Es, protams, aicinu vidējā termiņā pakāpeniski samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi kā tādu.

Arī samazināta PVN likme nav viennozīmīga. Tā pēc būtības ir subsīdija gan mazturīgam, gan turīgam cilvēkam - viņi saņem to vienādā apmērā. Bet, ja turīgais var atļauties iegādāties produktu ar pazeminātu PVN biežāk, viņš arī saņem šo subsīdiju lielākā apmērā nekā mazturīgais, kas arī pie zemākas cenas nevar atļauties tik daudz pirkt. Lūk, kur parādās PVN samazinājuma nevienlīdzība. Tas jāņem vērā, domājot par mazturīgajiem,
No otras puses – jācer, ka ES jaunās iniciatīvas, kuras oficiāli atbalsta arī Latvija, būtiski ietekmēs, piemēram, banku sektora klerku dzīšanos pēc privātās peļņas, kā arī finanšu nozarei Eiropā kopumā uzliks pārbaudāmu sociālo atbildību. Finansisti it kā dzīvo citā pasaulē, līdz kurai citu jomu nodokļu problēmas nesniedzas. Kamēr mēs skaitām santīmus savos maciņos, bankas joprojām nevar vien pārdalīt tūkstošus un miljonus latu savējiem naudas maisu cilātājiem.
Nupat ES Ministru padomē ir akceptēti priekšlikumi par trīs īpašu aģentūru, kuras bargi uzraudzītu bankas un citas finanšu institūcijas, izveidi jau no 2011.gada 1.janvāra. Neviens ne Eiropā, ne kur citur pasaulē nevēlas globālu finanšu krīzi, kas būtu līdzīga pirms diviem gadiem piedzīvotajai.

Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu arī ir nācis klajā ar paziņojumu, kurā aicina stiprināt Eiropas Savienības ekonomiku. Barrozu atzīst, ka ekonomiskā krīze joprojām ir nopietns pārbaudījums savienībai, tomēr rosina turpināt iesāktās reformas, lai saglabātu ES nozīmi pasaules ekonomikā.
Viņš piedāvā vairākas vadlīnijas ekonomikas atveseļošanai, piemēram, visaptverošu reformu finanšu tirgū, pasākumus, lai nodrošinātu finanšu stabilitāti vispirms Grieķijā un vēlāk arī eiro zonā kopumā, kā arī stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošanu, kas ar strukturālo reformu palīdzību veicinātu ekonomikas izaugsmi un jaunu darba vietu radīšanu. Kā uzsver Barrozu: „Mūsu reakcija uz krīzi ir daudzpusēja. Mēs sagatavosim sociālu tirgus ekonomiku, lai nodrošinātu labāku nākotni savienības pilsoņiem”.

Šie vārdi attiecas uz nodokļu sistēmu arī Latvijā. Diemžēl, kā rāda pirmā pusgada statistika, vidējai algai pazeminoties, bet cenām augot, lielākie zaudētāji no Latvijas nodokļu sistēmas ir tieši mazturīgie.

Nodrošināt adekvātas un finansiāli stabilas pensijas ir viena no Eiropas Savienības prioritātēm. Ar šādu uzstādījumu Eiropas Komisija (EK) nupat prezentēja Zaļo grāmatu (Green Paper) - aicinājumu uz plašu diskusiju par pensiju nākotni Eiropā. Par to tagad ir atvērta vairākus mēnešus gara sabiedriska apspriešana, kuras laikā EK sagaida ieteikumus, kā ES efektīvāk varētu atbalstīt dalībvalstu centienus nodrošināt pietiekamas un drošas pensijas, īpaši tagad, kad pasaule sastopas ar izaicinājumiem, ko rada aizvien lielāka demogrāfiskā novecošanās, kā arī finanšu krīze.

Man ir svarīgi ar jums aprunāties par šo lietu, jo pensijas Latvijā ir viens no ekonomiski un politiski jūtīgākajiem jautājumiem.

Lai arī katrai no ES dalībvalstīm ir tiesības uz savu pensiju sistēmu, EK patlaban aicina pārskatīt pensiju uzstādījumus, izmantojot reālos iespējamos jaunos sociālo politiku un finanšu tirgus regulācijas instrumentus.

Zaļajā grāmatā ir sniegts pārskats par Eiropas pensiju sistēmām. Tajā apkopotas gan iekšējā tirgus iespējas, gan pensiju mobilitāte visā ES, arī tiesiskā regulējuma nepilnības, pat nākotnes maksātspējas režīms pensiju fondiem un darba devēja maksātnespējas risks.
Būšu lietišķa. Latvijā šobrīd ir trīs līmeņu pensiju sistēma. Pensiju 1. līmenis nodrošina pensijas visiem, kuri bijuši sociāli apdrošināti vismaz 10 gadus. Tas balstīts uz to, ka strādājošo sociālās apdrošināšanas iemaksas pensijām tiek izlietotas, lai izmaksātu vecuma pensijas esošajai pensionāru paaudzei. Pensiju sistēmas 2.līmenis darbojas kopš 2001.gada. Tā būtība ir, ka daļa no ikviena veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām tiek ieguldīta finanšu tirgū un uzkrāta paša maksātāja personīgajā kontā. Jau kopš 1998.gada Latvijā darbojas arī 3.līmenis, kas ļauj cilvēkiem papildus veidot privātos pensiju uzkrājumus. Mani priecē, ka Latvijas Pensionāru federācija un Labklājības ministrijas eksperti ir vienisprātis, ka Latvijā pastāvošā pensiju sistēma kopumā darbojas labi.

Jebkura pensiju sistēma pati par sevi var būt izcila, bet tā praksē nestrādās, ja cilvēkiem nebūs darba un tie ar samaksātajiem nodokļiem nevarēs nodrošināt sociālā budžeta ienākumu izpildi. Lielākais pensiju sistēmas izaicinājums kā Latvijā tā citās ES dalībvalstīs ir sabiedrības novecošanās. 2008.gadā uz katru ES iedzīvotāju, kas sasniedzis 65 gadu vecumu vai vairāk, bija četri cilvēki darbspējīgā vecumā (15-64). Pēc ilgtermiņa prognozēm rādītājs 2060.gadā būs sarucis līdz aptuveni 1,3 darbspējas vecuma iedzīvotājiem uz vienu virsdarbspējas vecuma iedzīvotāju. Šajā sakarā Labklājības ministrijas priekšlikums ir paaugstināt pensionēšanās vecumu no 2016.gada pakāpeniski pa pus gadam, sasniedzot 2021.gadā 65 gadus.

Latvija dzīvo jaunas Saeimas gaidās. Tāpēc pāršķirstīšu dažas vēlēšanu programmas. Lūk! Apvienība “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” saka, ka pusmūža cilvēku pieredze un zināšanas ir resurss, kas jāizmanto globālā konkurencē. Un turpina - pilnībā atcelsim ienākuma nodokli no pensijas! Piebilst, ka grozīsim likumus tādā veidā, lai sociālo dienestu darbinieki apsekotu riska kategoriju iedzīvotāju, pirmām kārtām vientuļo pensionāru, dzīves apstākļus un piedāvātu viņiem palīdzību. Sola, ka nodrošināsim, lai no budžeta tiktu finansētas tās medicīnas procedūras, kas ir nepieciešamas invalīdiem.
Nacionālā apvienība “Visu Latvijai” un “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK runā nedaudz piezemētāk: pensionāriem līdz 2016. gadam nav pieļaujama pensionēšanās vecuma paaugstināšana. Valdībai un Saeimai ir jāpilda Satversmes tiesas spriedums, kas aizliedz tiešā veidā samazināt pensijas.
Politiskā apvienība “Par labu Latviju” (PLL) negrib pensionāriem pieļaut nedz pensiju samazināšanu, nedz to aplikšanu ar papildu nodokļu slogu. Sociālā taisnīguma vārdā tā iestāsies pret pensiju, kas mazākas par minimālo algu (šobrīd 180 latiem), aplikšanu ar nodokļiem.
PLL saka, ka 10. Saeimas laikā jāievieš norma, lai par katru jaunradītu ilgtspējīgu un vismaz vidējas kvalifikācijas darba vietu ražošanas, lauksaimniecības un citās jomās uzņēmējiem tiek daļēji kompensēti nodokļi, ja šīs darba vietas tiek saglabātas vismaz viena gada laikā.
Sociāldemokrātiskā politisko partiju apvienība “Atbildība” vēlas, lai pensionāriem neviena pensija Latvijā nedrīkstētu būt mazāka par minimālo algu, un uzsver, ka iedzīvotājiem pirmspensijas vecumā ir svarīgi garantēti zināt savu pensionēšanās vecumu, tādēļ piedāvā nepieļaut pensijas vecuma izmaiņas cilvēkiem, kuriem līdz pensijai atlikuši 5 vai mazāk gadu.
Politisko partiju apvienība “Saskaņas centrs” (SC) vēstī pensionāriem: vajag atlikt pensiju reformu līdz laikam, kad ekonomika būs stabilizējusies, lai nesarežģītu pensiju sistēmu ar grozījumiem, kam ir 3 – 4 gadu perspektīva, tā vietā izveidot ilgtermiņā darbojošos pensiju sistēmu. Un līdzekļus, kas uzkrāti pensiju sistēmas 2. līmenī, pensionāra nāves gadījumā nodot viņa mantiniekiem.
“Saskaņas centrs” arī ierosina - lai gūtu papildu līdzekļus, ko izmantot iedzīvotāju sociālajai aizsardzībai, vajag aplikt ar nodokļiem zemi, nevis paaugstināt nodokļus darbaspēkam. Darbaspēks un kapitāls lielā nodokļu sloga dēļ var aiziet ēnu ekonomikā vai emigrēt (iedzīvotāju emigrācija jau tuvākajā nākotnē izraisīs nopietnas problēmas demogrāfijas un nodokļu iekasēšanas jomā), bet zeme nekur aizbēgt nevar. Turklāt SC vēlas aplikt ar nodokļiem arī to zemi, kas netiek saimnieciski un ekonomiski izmantota. Ja būs nodokļu maksātāji (uzņēmēji un darbaspēks), būs arī iespēja maksāt pienācīgus pabalstus un veidot sakārtotu sociālās aizsardzības sistēmu.
Zaļo un zemnieku savienība runā konkrēti:
vientuļiem pensionāriem vecumā virs 75 gadiem vajag palielināt kompensāciju medikamentiem un sabiedriskajam transportam. Vēl jādod brīvpusdienas visiem bērniem līdz 3. klasei, nepieciešams nodrošināt asistenta pakalpojumus personām ar invaliditāti un funkcionāliem traucējumiem.
Partiju apvienība “Vienotība” turpretim apgalvo: pensionāriem un iedzīvotājiem pirmspensijas vecumā pensijas nedrīkst samazināt. „Vienotība” uzsver, ka, inflācijai pārsniedzot Māstrihtas kritērijos noteiktos 5%, ir jāatjauno valsts pensiju indeksācija. “Vienotība” arī vēlas veicināt pensiju kapitāla uzkrāšanu visos trīs pensiju līmeņos: solidārajā, valsts fondētajā un brīvprātīgajā (privātajā). Tādējādi tikšot pakāpeniski nodrošināta iepriekšējo ienākumu aizvietojamība vecumdienās 55 – 60% līmenī.
“Vienotība” pieprasa, ka Latvijai četru gadu laikā pilnībā jāizkļūst no krīzes un jākļūst konkurētspējīgai Eiropā un pasaulē. Veicinot Latvijas ekonomikas izaugsmi, radīsies jaunas darba vietas un iespējas cilvēkiem atrast darbu.
Nu, super, es teiktu par šīm vīzijām!
Jā, vēlmes politikā ir kas viens, bet realitāte pavisam cits. Ļoti labi, ka arī ES ir beidzot sarosījusies šai virzienā.
Eiropas Savienība patiešām interesējas par pensijām, taču atzīst, ka tā ir joma, ko regulē tikai un vienīgi nacionālās valdības. Eiropas Savienībā nav divu vienādu valstu ar identiskām pensiju sistēmām, tādēļ viena recepte nederēs visām.
Sociālo lietu komisārs Lazlo Andors atzīst, ka atšķirības starp to, kādas pensijas saņem cilvēki dalībvalstīs, ir milzīgas. Latvijā tie ir pāris simti latu, bet citās valstīs tie var būt arī tūkstoši. Komisārs, kura paša dzimtene ir Ungārija, atzīst, ka Latvijai, Rumānijai un arī Ungārijai, kas krīzes dēļ bija spiestas aizņemties naudu no Eiropas Savienības un Starptautiskā valūtas fonda, situācija ir vissarežģītākā. Sociālo lietu komisārs norāda, ka bezdarbs turpina pieaugt, un jaunākie dati liecina, ka bez darba Eiropā atkal jau palikuši septiņi miljoni cilvēku, kas ir trīs reižu vairāk nekā visas Latvijas iedzīvotāji kopā. Turklāt šim bezdarbam ir nepatīkamas iezīmes, tas, visticamāk, nebeigsies tik ātri, un tas liecina par augstu, ilgstošu nabadzības risku. Un resursu samazināšanos pensijām.

Turpinot tradīciju, Mārketinga padome sveica „Gada cilvēku lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā”. Uzvarētāju apbalvošana Rīgas mēra Nila Ušakova vadībā notika Rīgas svētku ietvarā Vērmanes dārza estrādē.

Labākos pārstāvjus izvirzīja nozaru asociācijas, tad notika Latvijas iedzīvotāju balsojums Zaļās karotītes mājaslapā karotite.lv par pieteiktajiem izcilākajiem uzņēmumiem un to vadītājiem. Tad sekoja darbs ekspertu žūrijā, ko vadīja Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis. Viņš uzsvēra: „Interneta balsojums šai konkursā dod tikai 50% no varbūtības iegūt balvu. Žūrija rūpīgi pārbauda arī ekonomiskos un kvalitātes rādītājus. Mēs ieklausāmies tautas balsī, taču „kaķi maisā” nepērkam. Mani personiski ļoti iepriecina daudzi izvirzītie uzņēmumi, kas, neraugoties uz krīzi, spējuši palielināt eksportu. Piemēram, zivsaimniecībā sadaļā nominētie „Brīvais vilnis” un „Karavela”.”

Starp konkursa līderiem vēl bija „Mārupes siltumnīcas”, „Valmieras piens”, „Ādažu čipši”, „Aloja Starkelsen”, „Lāču maize”, „Aldaris”, „Talsu piensaimnieks”, „Rēzeknes gaļas kombināts”, „Mūsmāju dārzeņi” un vairāku citu uzņēmumu vadītāji.

Māra Eiklona, kurš žūrijā pārstāvēja Pārtikas un veterināro dienestu, viedoklis: „Ikviens uzņēmums sākas ar cilvēku, un, jo vairāk atzinību guvušu cilvēku ir pārtikas nozarē, jo veiksmīgāki un konkurētspējīgāki ir Latvijas pārtikas ražotāji ne vien Latvijā, bet arī pasaulē. Pārtikas un veterinārais dienests, kurš vienmēr ir gatavs Latvijas ražotājiem palīdzēt gan ar profesionālu padomu, gan kritiku, gan jaunu eksporta tirgu apgūšanu, priecājas par to, ka Latvijas pārtikas nozarē strādā ļoti daudzi cilvēki, kuriem žūrija vēlas dot titulu „gada cilvēks pārtikas nozarē”. Taču balvas būs tikai četras, bet tās būs godam nopelnītas.”

Un balvas ir ļoti skaistas – baltmetālā oriģināli kaltas dzirnaviņas, kuru autors ir mākslinieks Arvīds Endziņš. Es, ieklausoties kompetento kolēģu pārdomās, gribu atgādināt, ka šis konkurss ir ļoti vajadzīgs divu iemeslu dēļ:

1)             Pārtikas ražotāji, kuri diendienā cīnās par Latvijas produktu vietu mūsu ēdienkartē, diemžēl no valsts puses nesaņem pietiekamu atbalstu. Viņi ir jābalsta morāli, un tādēļ saku īpašu paldies žūrijai un balsotājiem Zaļās karotītes mājaslapā par to, ka esat pamanījuši un novērtējuši izcilākos.

2)         Otrs arguments ir – mēs ieraugām kopainu. Mēs redzam tos, kuri ir apstājušies, iepauzējuši, tad tos, kuri aug, bet vislabāk redzam tos, kuri, pārspējot paši sevi, nokļūst laureātu vidū. Rīgas mēram šoreiz bija tas gods pasniegt balvu brīnišķīgai zemniecei Edītei Strazdiņai, kura visus 20 neatkarīgās Latvijas gadus ir gan galvaspilsētai, gan katram Latvijā, kurš vēlas garšīgus dārzeņus, no savas saimniecības devusi labāko un kvalitatīvāko. Viņai balva ir kategorijā IZAUGSME.

Edīte Strazdiņa kopā ar dzīvesbiedru Juri vada lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvo sabiedrību „Mūsmāju dārzeņi” un zemnieku saimniecību „Galiņi”. Viņi rīkojas 230 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, un ir īpaši veiksmīgi kartupeļu un dārzeņu ražošanā. Visos lielākajos Latvijas veikalos var iegādāties viņu kvalitatīvo produktu. Arī Lietuvā jau sākuši pieprasīt „Mūsmāju dārzeņos” izaudzēto. Kooperatīvs audzē arī kāpostus, burkānus, bietes, gurķus, tomātus, kolrābjus, kabačus, Ķīnas kāpostus, sīpolus un selerijas.

Balvu par sasniegumiem INOVĀCIJĀS a/s „Aldaris” valdes priekšsēdētājai Inārai Šurei pasniedza Latvijas Darba konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle. Viņai, kas pati savulaik strādādama „Aldarī”, ir ieguvusi profesionālas alus degustētājas ekspertes sertifikātu šis bija divkāršs gandarījums. Pirmkārt, dot balvu alus ražošanas uzņēmumam, kurš ļoti sarežģītas konkurences apstākļos ir nemitīgi pilnveidojies gan izstrādājot jaunu receptūru un iepakojumus, bet, otrkārt, redzēt, ka balvu saņem vēl viens „Aldarī” savulaik izaudzis speciālists Valdis Blūms - ZĪMOLVEDĪBĀ. Viņa vadītā a/s „Latfood” ražo „Ādažu čipšus”. Tiem par labu žūrijas lēmumu nosvēra precīzi veidotie reklāmklipi, kuros Ulmaņlaiki sasaucas ar mūsdienām, kā arī pārdomātu mārketinga stratēģiju kopumā.

Būtībā tieši zīmolvedība ir tā, kas virza ikviena konkursa nominanta panākumus, jebkurā kategorijā. Vispirms svarīga ir šo līderu personība, viņu kā uzņēmumu vadītāju izglītība, amata prasmes, tad finanšu lietu pārzināšana, un visbeidzot - mērķtiecīgi veikta zīmolvedība, kas iekaro pircēju individuālos prātus, tad tirgus segmentus kopumā. Tas ir ļoti svarīgi – kā publika caur zīmolvedību uztver uzņēmumu darbību. Nevienu firmu nevar sekmīgi vadīt, ja saprātīgā proporcijā neizmanto visus instrumentus: cenu, jaunus piedāvājumus un ieguldījumus reputācijas celšanā. Tādēļ žūrijai bija ļoti svarīgs patērētāju balsojums, jo finanšu rādītāji krīzes apstākļos ir relatīvi sekundāra komponente.

Mūsu lielākie eksporta tirgi ir Baltijas valstis un Krievija. Tie nav vienkārši tirgi. Krievija divreiz gadā veic mūsu eksportētās produkcijas pārbaudes. Šajā ziņā no visām ES valstīm mums ir labākais statuss. Aptuveni 70% Latvijas uzņēmumu, kas pieteikušies atestācijai, ir saņēmuši eksporta atļauju uz Krieviju. Čehijai, piemēram, šis rādītājs ir 20%. Un uz Rietumeiropu pārtikas ražotāji pagaidām daudz netēmē. Jo tas pieprasa ļoti lielus ieguldījumus mārketingā un reklāmā.

Ārzemēs vispār nonāk maz Latvijas produktu ar lielāku pievienoto vērtību. Eksportējot izejvielas, mēs konkurējam ar cenu, jo tas ir pirmais, uz ko pircējs skatās. Precei ar augstu pievienoto vērtību, īpaši tādai, kas ir ekskluzīva, cena vairs nav tik nozīmīga. Svarīga ir leģenda un stāsts par to, kādēļ šis produkts ir tik labs. Tas ir jāpastāsta un jāizskaidro. Tātad – zīmolvedība.

Ceru, ka jau pēc dažiem gadiem sekmīgs zīmols tiks Latvijā uzskatīts par būtiski svarīgu, arī valstiski atbalstītu nacionālo bagātību. Tieši nacionālais elements ir tas, kas uzlādē jebkuru eksporta preci.

Galvenās Latvijas pārtikas eksporta grupas ir dzērieni, sulas, zivis, piens, graudi un milti. Un par sekmēm graudu eksportā man rokās balva bija Indulim Jansonam. Viņš, līdzīgi kā Strazdiņu ģimene, arī prot organizēt zemnieku kooperatīvus, kas Latvijā ir ellišķīgi grūts uzdevums. Viņa vadītā Vidzemes agroekonomiskā kooperatīvā sabiedrība apvieno 260 biedrus, lielas un mazas zemnieku saimniecības, tā pērn eksportēja graudus 6,8 miljonu latu vērtībā. Šogad šis apjoms varētu dubultoties. Tā kā šīgada neražas dēļ graudu cenas ir augstas, pieprasījums starptautiskajos tirgos liels, šīs plānotās ieceres nav nereālas.

Un nobeigumā vēlos uzsvērt - arī mūsu graudiem ir nacionāla – Latvijas izcelsme. Mēs esam pilntiesīga Eiropas Savienības dalībvalsts. Mums jāprot rīkoties ar savu produktu izcelsmes zīmolu gan iekšējā, gan ārējos tirgos. Jo Latvija ir spēka vārds! No sirds sveicu nominantus un balvu saņēmējus. Uz tikšanos pēc gada!

Pasaules graudu tirgus

Globālie graudaugu un eļļas kultūru tirgi augustā atradās zem lielo Ziemeļu puslodes ražu spiediena. Eiropā ražas novākšana sasniedza beigu stadiju, turpretī Ziemeļamerikā saglabājās neskaidrības par vasaras kviešu, kukurūzas un sojas pupu kopražām, jo graudaugu attīstība bija lēnāka. Neraugoties uz to, ASV ražas perspektīvas kopumā ir pozitīvas, saglabājoties normāliem laika apstākļiem. Kviešu tirgos spiedienu izraisīja prognozes pārsniedzošas ražas ASV un ES. Tādējādi globālais kopražas apjoms var būt vēl lielāks, un iespējamais samazinājums dažos Argentīnas apgabalos un Austrālijā sakarā ar sauso laiku tiks ar uzviju kompensēts. Importa pieprasījums ir lēns, jo dažu lielo importētājvalstu pašmāju ražas ir lielākas. Tādējādi cenas pazeminās. Lai gan Melnās jūras piedāvājuma cenas ir konkurētspējīgas, tirgus aktivitātes reģionā ir nelielas. Tomēr fermeri nesteidzas ar ražas pārdošanu, tādējādi cenas nekrītas ievērojami. Kukurūzas cenas pēc augsta līmeņa sasniegšanas sakarā ar labo eksporta pieprasījumu samazinās, uzlabojoties ASV ražas perspektīvām. Lēnākas attīstības kultūras var ietekmēt agras salnas pirms ražas novākšanas. Tas attiecas uz ASV sojas pupām. Vecās ražas uzkrājumi ir nelieli, un, strauji palielinoties eksportam uz Ķīnu, cenas palielinās. Globālo lopbarības graudu un alus miežu cenas ir zemas sakarā ar lielo labas kvalitātes ražu ES. Tai pašā laikā eksporta ;pieprasījums ir ierobežots.

Graudu cenas būs samērā zemas, jo arī lielākajā daļā NVS valstu ražas pārsniedz iepriekšējā gada līmeni. Eļļas augu cenu samazinājums būs mazāk izteikts.

Pasaules piena produktu tirgus

Gan Eiropā, gan Okeānijas reģionā piena izejvielas ražošanas apjomi ir nepietiekami, un pastāv zināms piedāvājuma deficīts ar konkurenci iepircēju starpā. Visu nozīmīgāko pamatproduktu cenas palielinās. Eiropā sviesta un vājpiena pulvera iepirkšana intervencē ievērojami samazinās, jo cenas brīvajā tirgū ir augstākas. Eiropā šovasar siera ražošanas apjomi ir mazāki, tādējādi palielinās sūkalu pulvera cenas. Sūkalu pulveris ir vienīgais produkts, kura cenas pārsniedz iepriekšējā gada attiecīgā perioda līmeni. Pārējo produktu cenas atpaliek no iepriekšējā gada līmeņiem par 15-40%. Tomēr visu produktu cenas pēdējo divu mēnešu laikā pastāvīgi nedaudz palielinās.

Saglabājoties zināmam piedāvājuma deficītam pasaules tirgū, piena iepirkuma cenas periodā līdz gada beigām nesamazināsies, ņemot vērā mazāku Okeānijas reģiona piedāvājuma apjomu, kā arī pastāvīgi nedaudz palielinoties Āzijas valstu pieprasījumam.

Ja es būtu pārdevēja, tad pati uzrunātu ikvienu pircēju un uzsvērtu, ka katrs burkāns, kāposts vai kartupelis ir nepārprotami Latvijas zemē audzēts ar īpašu rūpību un atbildību pret produktu. Mūsu zemnieki nemānās. Tā nav latviešu zemnieku mentalitāte. Viņi palīdz katram cilvēkam iegādāties to, kas ir veselīgs pircēju ģimenēm- gan bērniem, gan vecākiem. Saruna jeb tiešā pārdošana ir viens no veidiem, kā zemniekam palielināt ienākumus.

Lauksaimniecības preču ražotāju rentabilitāte pastāvīgi samazinās, pieaugot resursu izmaksām un samazinoties produktu realizācijas cenām. Lai saglabātu rentabilitāti, iespējams produktam pievienot vērtību, to pārstrādājot. Tomēr vērtību iespējams pievienot arī bez pārstrādes, ražotājiem pārņemot tās funkcijas, kuras līdz šim veikuši citi pārtikas piegādes ķēdes dalībnieki. Iespējams, ka cena, kādu maksā gala patērētājs, nemainās, toties pievienoto vērtību atgūst ražotājs, nevis pārstrādātājs vai tirgotājs.    

Piena un citu lauksaimniecības preču tiešās pārdošanas apjomi pēdējā laikā palielinās. Tādējādi ražotājiem lielāka uzmanība jāpievērš tieši produktu tirgum, nevis tikai jāsaražo produkts. Ražotāji zināmā mērā pārņem tās pārdošanas funkcijas, tai pašā laikā ražotāji kļūst par savu produktu cenas noteicējiem

Tiešās lauksaimniecības produktu pārdošanas priekšrocības vislabāk iespējams parādīt, raksturojot augļu un dārzeņu iespējamos izplatīšanas kanālus.

Visizplatītākais augļu un dārzeņu izplatīšanas kanāls ir pārdošana vairumtirdzniecībai. Šāds pārdošanas veids ietver sevī relatīvi lielu skaitu darbību un iesaistīto dalībnieku:

• novākšana-tīrīšana-iesaiņošana-transportēšana-vairumtirdzniecība-mazumtirdzniecība.

Parasti produkta gala cena 2-3 reizes pārsniedz ražotāja cenu. Lai gan iespējams pārdot lielus produkta apjomus, peļņa uz produkta vienību ir niecīga. Pazeminoties vairumtirdzniecības cenām, var rasties situācija, kad ražotājiem produkts jāpārdod zem pašizmaksas.

Pārdošana mazumtirgotājiem vai sabiedriskās ēdināšanas iestādēm neietver vairumtirdzniecības posmu:

• novākšana-tīrīšana-iesaiņošana-transportēšana-mazumtirdzniecība/sabiedriskā ēdināšana.

Parasti ražotājam jānodrošina transporta funkcija, līdz ar to, cenu svārstības ir mazāk izteiktas.

Pārdošana tirgos:

• novākšana-tīrīšana-transportēšana-pārdošana.

Būtiski samazinās iepakojuma izmaksas. Cena ir augstāka, jo ražotājs pats ir mazumtirgotājs.

Pārdošana pie autoceļiem:

• novākšana-tīrīšana-pārdošana.

Ražotāja peļņa palielinās, jo produkti nav jātransportē.

Pārdošana tieši saimniecībā:

• pārdošana.

Cenas bieži tikai nedaudz atpaliek no cenām mazumtirdzniecībā, jo pircēji augstu vērtē iespēju pašiem izvēlēties produktu, kā arī pārliecību par produktu svaigumu.

Katrā nākamajā pārdošanas veidā samazinās iesaistīto dalībnieku skaits, bet tai pašā laikā palielinās ražotāja saņemtā pievienotā vērtība.

Gribu novēlēt veiksmi un izdošanos Latvijas zemniekam, bet pircējam lai izdodas atrast “savu” zemnieku, iegādājoties “īsto” preci!

Daudzās pasaules valstīs zināmos laika periodos ekonomikas attīstība ir bijusi līdzīga Latvijas šībrīža straujā cenu pieauguma posmam, un arī Latvijā šis periods ir vienkārši “jāpārdzīvo”. Tomēr cenu pieauguma ilgtspējība ir radījusi zināmu “imunitāti” pret kārtējo cenu palielinājumu atsevišķiem produktiem, un nevar noliegt, ka vairākos gadījumos kādā no pārtikas piegādes ķēdes posmiem cenu palielinājumam ir bijis subjektīvs raksturs. Pārtikas cenu palielinājums joprojām galvenokārt ir saistīts ar iekšzemes pieprasījuma pieaugumu, kuru, savukārt, izraisa joprojām pastāvīgi augošās vidējās darba algas. Vidējā bruto darba alga 2007.gada laikā palielinājās par gandrīz 40%. 2007.gada decembrī palielinājums sasniedza 10%. Tādējādi cenu palielinājums atspoguļo maksātspējīgā pieprasījuma palielinājumu. No vienas puses, cenu pastāvīgais pieaugums piesaista sabiedrības un mēdiju uzmanību, tiek meklēti subjektīvi un nepamatoti cenu palielinājuma iemesli. No otras puses, īpaša vērība tiek pievērsta ražotāju mēģinājumiem cenas pazemināt, un parādās apgalvojumi par karteļa vienošanos.  

Tik strauju pārtikas cenu kāpumu kāds bija pagājušajā gadā, pašreizējā situācijā tirgus nespēs akceptēt. Maksimālais cenu kāpums atsevišķām produktu grupām varētu sasniegt maksimāli līdz 20%. Ražotājiem ir jāmeklē ceļi un resursi ražošanas efektivizācijai. Var gadīties, ka atsevišķi periodi būs jāstrādā ar zaudējumiem. Jebkādas procentos izteiktas cenu prognozes tiek uztvertas kā netiešas norādes mazumtirgotājiem par iespējamā cenu palielinājuma līmeni. Grūti izskaidrojamas ir tas, ka Latvijā ir augstākās mazumtirdzniecības cenas cukuram Eiropā. Veikalos ir vairākās valstīs ražots cukurs, arī importa. Ja jau kaimiņvalstīs varam nopirkt lētāku cukuru, tad kāpēc pie mums tas ir visdārgākais? Turpmākajā gada periodā cenu attīstību pie nosacījuma, ka bruto darba algas nepalielināsies straujāk par inflāciju, galvenokārt ietekmēs energoresursu un lauksaimniecības pamatpreču pasaules cenas.    

Nav pamata cerēt, ka enerģijas izmaksu palielinājums šajā pavasarī neatspoguļosies pārstrādātāju realizācijas cenās. Līdzīgā kārtā cenas ietekmēs arī naftas cenu attīstība. Pastāvīgi pastiprinās saikne starp pārtikas graudaugu un industriālo kultūru tirgiem sakarā ar platību struktūras izmaiņām, palielinoties biodegvielai paredzēto kultūru īpatsvaram. Graudaugu un eļļas kultūru nākotnes kontraktu cenas tuvākajam pusgadam joprojām saglabā, lai gan stabilus, tomēr rekordaugstus līmeņus. Šajā sektorā cenu augstais līmenis saglabāsies, līdz ar to līdzīgā mērā ietekmējot gaļas ražošanu, saglabājoties augstām lopbarības cenām. Ņemot vērā augstās lopbarības cenas, ir gaidāms cenu pieaugums gaļai un gaļas izstrādājumiem. Sakarā ar augstajām cenām miltu sektorā un pieaugošo energoresursu cenām, gaidāms cenu kāpums maizei un miltu izstrādājumiem. Makaronu cenas varētu saglabāties stabilas. Piena produktu cenas var stabilizēties, palielinoties piedāvājumam, kā arī saglabājoties ASV eksporta augstākai konkurētspējai dolāra zemā kursa ietekmē. Līdz ar to nav pamata cenu kāpumam tuvākajā laikā piena produktiem. Nav pamata straujam cenu kāpumam pārtikas nozarē, bet jārēķinās ar reālo situāciju, ka pārtika nekļūs arī lētāka. Nav jāceļ panika, bet nav arī jāmēģina gūt „izdevīgumu” no šīs situācijas uz cilvēku neziņas un nestabilitātes rēķina, jo valstī iekšzemes kopprodukts turpina augt un  ekonomika attītās.

Rietumeiropā piena produktu cenas tradicionāli samazinājās mēneša periodā ap gadu miju. Šajā periodā parasti tirgus aktivitātes ir izteikti zemas, un produktu cenas pazeminās. Tomēr šādam pazeminājumam gandrīz vienmēr ir īstermiņa raksturs, un parasti cenas janvāra beigās sāk nedaudz palielināties. Vispārējais pasaules cenu līmenis sāka nedaudz pazemināties decembrī, atspoguļojot lielākus pieejamās piena izejvielas apjomus. Jaunzēlandes Fonterra sakarā ar labajiem finansu rādītājiem apmēram divas reizes palielinājusi piemaksas piena piegādātājiem, lai saglabātu un palielinātu izejvielu bāzi. Lielākajās Rietumeiropas kompānijās (Belgomilk, Glanbia) piena iepirkuma cenas novembrī salīdzinājumā ar periodu pirms gada bija palielinājušās apmēram pusotru reizi. Maksimālās iepirkuma cenas ir Holandē un Beļģijā, sasniedzot 0.30Ls/kg. Francijā palielinājums ir mazāk izteikts. Jaunajās ES dalībvalstīs iepirkuma cenu palielinājums sasniedz apmēram 20%.  Pārsvarā šobrīd piegādes tiek veiktas no pagājušajā sezonā saražotajiem uzkrājumiem. Pārstrādātāji attiecībā uz jauno sezonu ir ļoti piesardzīgi, un nevēlas atkārtot iepriekšējā gada kļūdas, kad vislielāko peļņu nesošo produktu saražotie apjomi bija nepietiekami. Tomēr šī gada izteikti maigā ziema rada optimismu par iespējamajiem piena ražošanas apjomiem. Vēl nav pieņemts lēmums par piena kvotu palielināšanu par 2% no 1.aprīļa.

Iespējamā attīstībaSaglabājoties labvēlīgiem laika apstākļiem piena ražošanai, maz ticams, ka varētu atkārtoties iepriekšējā gada situācija ar deficītu un rekordaugstām cenām pasaules tirgū. Latvijas tirgū pastiprināsies konkurence, samazinoties eksporta iespējām, un patērētāju maksātspējīgajam pieprasījumam sasniedzot augstāko robežu. Piena izejvielas deficīts samazināsies, tomēr pārstrādātāju vēlme samazināt iepirkuma cenas ES vienotā tirgus ietvaros var nematerializēties. Optimāla sektora attīstība ietver divus galvenos punktus:

1. Lielie pārstrādātāji pērk mazos uzņēmumus, saglabā piena savākšanu, bet likvidē pārstrādi (horizontālā integrācija)

2. Lielie piena pārstrādātāji pārdod savas daļas piena piegādātāju kooperatīviem, nodrošinot stabilu izejvielu piegādi (vertikālā integrācija)

3. Piena iepirkuma cena tiek piesaistīta pie ES-27 valstu iepirkuma cenu vidējā svērtā līmeņa. Cenu līmenis nevar tikt pazemināts