Rietumeiropā piena produktu cenas tradicionāli samazinājās mēneša periodā ap gadu miju. Šajā periodā parasti tirgus aktivitātes ir izteikti zemas, un produktu cenas pazeminās. Tomēr šādam pazeminājumam gandrīz vienmēr ir īstermiņa raksturs, un parasti cenas janvāra beigās sāk nedaudz palielināties. Vispārējais pasaules cenu līmenis sāka nedaudz pazemināties decembrī, atspoguļojot lielākus pieejamās piena izejvielas apjomus. Jaunzēlandes Fonterra sakarā ar labajiem finansu rādītājiem apmēram divas reizes palielinājusi piemaksas piena piegādātājiem, lai saglabātu un palielinātu izejvielu bāzi. Lielākajās Rietumeiropas kompānijās (Belgomilk, Glanbia) piena iepirkuma cenas novembrī salīdzinājumā ar periodu pirms gada bija palielinājušās apmēram pusotru reizi. Maksimālās iepirkuma cenas ir Holandē un Beļģijā, sasniedzot 0.30Ls/kg. Francijā palielinājums ir mazāk izteikts. Jaunajās ES dalībvalstīs iepirkuma cenu palielinājums sasniedz apmēram 20%.  Pārsvarā šobrīd piegādes tiek veiktas no pagājušajā sezonā saražotajiem uzkrājumiem. Pārstrādātāji attiecībā uz jauno sezonu ir ļoti piesardzīgi, un nevēlas atkārtot iepriekšējā gada kļūdas, kad vislielāko peļņu nesošo produktu saražotie apjomi bija nepietiekami. Tomēr šī gada izteikti maigā ziema rada optimismu par iespējamajiem piena ražošanas apjomiem. Vēl nav pieņemts lēmums par piena kvotu palielināšanu par 2% no 1.aprīļa.

Iespējamā attīstībaSaglabājoties labvēlīgiem laika apstākļiem piena ražošanai, maz ticams, ka varētu atkārtoties iepriekšējā gada situācija ar deficītu un rekordaugstām cenām pasaules tirgū. Latvijas tirgū pastiprināsies konkurence, samazinoties eksporta iespējām, un patērētāju maksātspējīgajam pieprasījumam sasniedzot augstāko robežu. Piena izejvielas deficīts samazināsies, tomēr pārstrādātāju vēlme samazināt iepirkuma cenas ES vienotā tirgus ietvaros var nematerializēties. Optimāla sektora attīstība ietver divus galvenos punktus:

1. Lielie pārstrādātāji pērk mazos uzņēmumus, saglabā piena savākšanu, bet likvidē pārstrādi (horizontālā integrācija)

2. Lielie piena pārstrādātāji pārdod savas daļas piena piegādātāju kooperatīviem, nodrošinot stabilu izejvielu piegādi (vertikālā integrācija)

3. Piena iepirkuma cena tiek piesaistīta pie ES-27 valstu iepirkuma cenu vidējā svērtā līmeņa. Cenu līmenis nevar tikt pazemināts

Vispārējā situācija
Situācija pārtikas piegādes ķēdē tuvākajā laikā var mainīties vienīgi tādā gadījumā, ja strauji krītas patērētāju pieprasījums pirktspējas samazinājuma ietekmē. Līdz šim izmaksu palielinājumu pārtikas ķēdes posmos pilnā mērā sedza patērētāji. Grafiski attēlojot, galveno pārtikas produktu sektoros pārstrādātāju realizācijas cenu un mazumtirdzniecības cenu līknes attīstās gandrīz identiski, nesamazinoties piecenojumam. Patērētāji augstākas pārtikas produktu cenas sedz ar lielāku daļu no saviem pastāvīgi augošajiem ienākumiem, un patēriņa apjoms svara izteiksmē nesamazinās.    

Gaļa
Gaļas izejvielas ražošanas apjomi tuvāko gadu laikā nemainīsies vairāku iemeslu dēļ. Latvijas liellopu ganāmpulka struktūra joprojām lielā mērā ir balstīta uz piena lopkopību, un gaļas pārstrādē pārsvarā nonāk “pārpalikumi”. Piena lopkopību, savukārt, ierobežo ES piena kvotas. Pastāvīgi pieaugot koncentrācijai piena ražošanā, samazinās lopu skaits, palielinoties vidējam izslaukumam no govs. Tādējādi arī gaļas nozarei piedāvājamo liellopu apjoms nedaudz samazinās. Liellopu gaļas pieprasījums pastāvīgi samazinās, un iedzīvotāju patēriņš pēdējo gadu laikā samazinājies divarpus reizes. Tādējādi arī potenciālajiem gaļas liellopu ražotājiem nav spēcīgu impulsu paplašināt ražošanu. Arī liellopu gaļas eksporta iespējas ir ierobežotas sakarā ar nelielo kvalitatīva eksporta piedāvājuma apjomu. Cūkgaļas ražošanas apjomi pēdējo gadu laikā ir stabili. Tomēr nozarē koncentrācijas līmenis ir nepietiekams, lai piedāvājums cenu ziņā būtu konkurētspējīgas ar ES valstu importu. Putnu gaļas sektorā koncentrācijas līmenis ir augsts, tomēr lielais graudu īpatsvars lopbarībā šī gaļas veida ražošanas izmaksas palielinās visizteiktāk. Tādējādi patērētāju pieprasījums var samazināties, palielinoties cenām. Gaļas un gaļas pārstrādes produktu cenas salīdzinājumā ar citiem nozīmīgākajiem produktiem pēdējo gadu laikā palielinājušās mazāk izteikti. Turpmākajā periodā patēriņa cenu palielinājums ir neizbēgams. Tomēr, ņemot vērā pieprasījuma īpatnības, desu un citu pārstrādes produktu īpatsvaram ievērojami pārsniedzot svaigas gaļas īpatsvaru, pārstrādes produktos palielināsies proteīna gaļas aizstājēju izlietojums, mazinot cenu palielinājuma ietekmi.

Piens
Piena ražošanu ierobežo ES kvotas. Tuvākajā nākotnē piena izejvielas deficīts saglabāsies. Nepalielinoties koncentrācijai pārstrādē, Latvijas pārstrādātāju konkurētspēja Baltijas un eksporta tirgos turpinās samazināties. Situācija varētu uzlaboties, ja, līdzīgi Rietumeiropas valstīm, daļa no ievērojami pieaugušajiem pārstrādes ienākumiem no eksporta tiktu novirzīta izejvielu bāzes saglabāšanai, savlaicīgi maksājot piegādātājiem augstākas iepirkuma cenas. Tādējādi samazinātos piena izejvielas eksports.

Zivis
Zivju pārstrādes sektorā saglabāsies Krievijas eksporta tirgus sašaurinājuma ietekme. Konservētu brētliņu un šprotu eksports nepalielināsies, jo pēdējo gadu laikā vērojamā eksporta tirgu diversifikācijas tendence, lielākiem apjomiem nonākot pārējo NVS valstu, Centrāleiropas un ASV tirgos, palēninājusies. Eksporta palielinājums iespējams, vienīgi reaģējot uz izmaiņām Krievijas tirgū, kurā patērētāji aizvien vairāk pieprasa zivju pārstrādes produktus ar augstāku pievienoto vērtību. Tomēr šādu produktu ražošanu ierobežo kvalitatīvu vietējo izejvielu trūkums.

Graudi
Pēdējo gadu laikā Latvijas graudu ražošanas apjomi ir bijuši nestabili, galvenokārt laika apstākļu ietekmē. Graudu deficīts nav bijis vērojams, un pastāvīgi saglabājušās labas ražas pārpalikumu eksporta iespējas. Cenas graudu tirgū zināmā mērā izlīdzinājušās ar pasaules cenām, ņemot vērā šķirņu un kvalitātes atšķirības. Sezonās ar lielākiem ražošanas apjomiem iespējamo cenu samazinājumu ierobežo liela apjoma eksports. No otras puses, neliela deficīta gados, iespējamo cenu palielinājumu ierobežo labas lēta importa iespējas. Graudu cenu kāpums pasaules tirgū iespaido galvenokārt situāciju lopkopībā, atbilstoši graudu īpatsvaram katra segmenta lopbarības raciona sastāvā palielinoties lopbarības izmaksām. Maizes sektorā graudu cenu kāpuma ietekme ir mazāk izteikta, jo graudu īpatsvars maizes ražošanas izmaksās nav tik izteikts. Graudu cenu kāpumam lielāka ietekme ir uz graudu produktu un makaronu cenām.

Pārtikas piegādes ķēde sevī ietver vairākus lauksaimniecības preču ražošanas, uzglabāšanas, kvalitātes nodrošināšanas, pārstrādes un izplatīšanas posmus no “lauka” līdz gala patērētājam. Plašākā nozīmē pārtikas ķēde nozīmē kāda reģiona apgādi ar visiem nepieciešamajiem pārtikas produktiem. Šaurākā nozīmē var izdalīt atsevišķas vienas produktu grupas pārtikas ķēdes - piens, gaļa, graudu produkti, zivis u.c. Globālajā tirgū pastiprinās vertikālā integrācija pārtikas piegādes ķēžu iekšienē, lielajām multinacionālajām kompānijām palielinot līdzdalību katrā no ķēdes posmiem. Latvijā vēsturiski pārtikas piegādes ķēdes jēdziens netiek plaši lietots, un katrs no ķēdes posmiem tiek aplūkots lielā mērā izolēti no pārējiem posmiem. Biznesa vienības katrā horizontālajā līmenī darbojas atsevišķi, un pastāv zināms antagonisms starp līmeņiem, kurš izpaužas galvenokārt kā tirgus spēka izmantošana cenu noteikšanā. Turpretī Rietumeiropā un ASV ķēdes ir integrētākas, un katra līmeņa dalībnieki apzinās, ka viņu biznesa veiksme lielā mērā ir atkarīga no saistīto līmeņu biznesa partneriem. Šādu atšķirību pastāvēšanas galvenais cēlonis ir lauksaimnieciskās ražošanas un pārtikas pārstrādes uzņēmumu īpašuma veida struktūra. Tādu lielu pārstrādes uzņēmumu kā Skandināvijas “Arla”, ASV “Land-o-Lakes”, “Sunkist” īpašnieki ir izejvielu piegādātāji - piena un citrusaugļu ražotāji, kuri ir apvienoti kooperatīvos. Gan ASV, gan Rietumeiropā līdzīgi Latvijai, komerclikumos paredzētais kooperatīva dibināšanas mērķis ir kooperatīva dalībnieku peļņas palielināšana. Turpretī Latvijā pēc pārtikas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas uzņēmumos daļas jau ilgāku laiku pārsvarā pieder personām, kuras nav saistītas ar lauksaimniecisko ražošanu. Cenas diktē nevis piegādātājs, bet pircējs. Tas atspoguļojas arī definīcijās - pasaulē pārsvarā izmanto jēdzienu “ražotāju cenas”, tādējādi netieši norādot, ka cenu diktē pārdevējs. Turpretī Latvijā ir “iepirkuma cenas”, kura diktē iepircējs - pārstrādes uzņēmums. Tikai pēdējo gadu laikā sāk veidoties ražotāju kooperatīvu īpašumā esoši pārstrādes uzņēmumi, piemēram, piena nozarē. Ja cūkkopības nozarē cūku audzētāju īpašumā atrastos kautuves un pārstrādes uzņēmumi, krīze gaļas nozarē būtu daudz mazāk izteikta. Pēc globālās galveno lauksaimniecības pamatpreču cenu nominālās stagnācijas un pat samazinājuma reālajā izteiksmē gandrīz desmit gadu periodā, šogad lauksaimniecības pamatpreču pasaules cenas ievērojami palielinājušās. Lai gan kā galvenie palielinājuma iemesli tiek minēti Austrumāzijas pieprasījuma pieaugums, dažu pamatpreču deficīts, kā arī pastāvīgais naftas cenu palielinājums, liela nozīme ir arī nopietniem draudiem, ka liela daļa lauksaimniecisko ražotāju pārtrauks savu darbību zemās rentabilitātes dēļ. Tādējādi pārstrādātāji daļu no saviem ievērojami pieaugušajiem ieņēmumiem novirza ražotāju cenu palielināšanai, lai saglabātu izejvielu bāzi nākotnē. Pārstrādes sektorā pieaug cenu konkurence, un mazāko uzņēmumu eksistence ir apdraudēta. Piena sektora sadrumstalotība ir galvenais šīs nozares zemās konkurētspējas cēlonis salīdzinājumā ar Lietuvu, un runas par Latvijas piena izejvielas augstāku kvalitāti ir nepamatotas.