Reformas izglītības sistēmā ir nepieciešamas, to droši vien atzīs ikviens. Atšķiras tikai viedokļi par to, – kādas un cik daudz nepieciešamas. Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis rosina veikt izmaiņas augstākās izglītības finansēšanā, likvidējot valsts budžeta finansētas studiju vietas un mudinot studentus ņemt valsts garantētus studiju maksas kredītus. Savukārt vairāku universitāšu prorektori norāda uz nepieciešamību veidot dinamiskas studiju programmas, izmantojot inovatīvas studiju metodes, pieaicinot vieslektorus, kā vienu no lielākajiem izaicinājumiem izvirzot jauno profesionāļu atbilstību darba tirgus prasībām. Tikmēr aptiekas saskaras ar realitāti –pēc universitātes absolvēšanas aptiekā strādāt nonāk tikai retais.

Pērnā gada nogalē pieaicinot Latvijas Universitātes un Rīgas Stradiņu universitātes studentus tika veidota fokusa grupa ar mērķi noskaidrot studentu viedokli par pašreizējo izglītības sistēmu kā arī studentu profesijas izvēles motivātoriem. Diskusijas rezultātā tika noskaidrots, ka  studenti izvēlas farmaceita profesiju, jo pragmatiski aprēķina, ka viņu profesija vienmēr kotēsies tirgū. Tomēr pēc neilgas pastrādāšanas aptiekā topošie speciālisti pārdomā un nevēlas vairs strādāt aptiekā uzskatot, ka darbs aptiekā ir depresīvs, neperspektīvs un pretējs tam uzskatam, kāds studentam bija izveidojies iestājoties universitātē. Studenti mācību procesā saskaras arī ar problēmu - mācību programmā nemaz vai ļoti minimāli tiek iekļauti priekšmeti, kas darbam aptiekā ir ļoti nepieciešami – klientu psiholoģija, komunikācijas prasmes, tirgzinības un uzņēmējdarbības pamati, un vadības prasmes. Nonākot aptiekā, tikai retajam studentam priekšstats saskan ar realitāti, un viņi izvēlas turpināt karjeru zāļu izplatītāju vai zāļu ražotāju kompānijās.
Rodas jautājums, par kuru galvu ir lauzis ne viens vien nozares speciālists. Kas būtu jādara, lai jaunie speciālisti paliktu strādāt aptiekās? Cik ekspertu - tik viedokļu, taču grozies kā gribi, tāpat nonākam pie fakta, ka jāveic nopietna izglītības reforma, kuras virsuzdevums būtu pakārtot izglītības programmu aptieku klientu prasībām un vēlmēm.

Lūk,  mans skatījums par šo jautājumu:
Maģistru studijas programma būtu jāsadala pa specializācijām, atkarībā no tā, kur students plāno strādāt un veidot savu karjeru: aptiekā, zāļu ražotāju pārstāvniecībās vai zinātnē. Daudzi studenti norāda, ka viņiem pārāk padziļināti tiek mācīta ķīmija, analītiskā ķīmija, zināšanas, kuras strādājot aptiekā gandrīz nevar pielietot. Savukārt Organiskā sintēzes institūtā norāda, ka topošo farmaceitu ķīmijas zināšanas ir zemā līmenī. Tāpat studentiem būtu nepieciešamas psiholoģijas zināšanas, savukārt tie, kas plāno veltīt savu dzīvi zinātnei, šīs zināšanas nav nepieciešamas.
Tātad bez pamatpriekšmetiem, konkrētai specializācijai arī tiek pakārtoti mācību priekšmeti. Piemēram, tie, kas vēlas strādāt aptiekā, apgūst komunikācijas māku un klientu psiholoģiju, bet tie, kas tendēti uz zinātni - padziļināti ķīmiju. Pie tam, labi būtu, ja students izvēlas strādāt aptiekā un pēc 3 gadiem nolemj pāriet uz zinātni, viņš var papildināt zināšanas vajadzīgajos priekšmetos un pietiekami viegli pārkvalificēties. Uz šo būtisko programmas diversifikāciju norādīja arī visi fokusa grupas dalībnieki, kuri atzina, ka tādā veidā tiktu apgūti daudzi priekšmeti, kuri ir nepieciešami viņu specializācijai, bet netiktu „kalti” tādi, kuri nekad netiks pielietoti.

Ļaujot studentam apgūt tos priekšmetus un tās zināšanas, kuras tālāk viņš varēs lietot darba tirgū un „pārdot” potenciālajam darba devējam, palīdzētu ne tikai padarīt daudz kompetentākus topošos nozares profesionāļus, bet arī ļautu efektīvāk izmantot finansējumu.

Ir nepieciešamas būtiskas reformas farmaceitu izglītības un kvalifikācijas paaugstināšanas sistēmā, piemērojot farmaceitu izglītības pamatprincipus zinātnes un uzņēmējdarbības vajadzībām šodien un nākotnē.

Tāpēc vēl ir jāveic sekojošas izmaiņas:
• Bakalaura programmai būtu jābūt tādai, kas dotu tiesības pēc universitātes beigšanas patstāvīgi bez farmaceita uzraudzības pārdot visu aptiekā esošo sortimentu. Tādējādi jāparedz lielāks stundu skaits farmakoloģijai, praktiskajai farmācijai, sociālajai farmācijai un farmaceitiskajai aprūpei. Vienlaikus mācību programmā jāiekļauj priekšmetus, bez kuru pārzināšanas nav iedomājams darbs aptiekā - psiholoģija, ētika, uzņēmējdarbība, tirgzinība. Būtiski arī, lai šie priekšmeti tiktu iekļauti gan universitāšu, gan koledžas programmās.
• LU medicīnas fakultātē mācoties trīs gadus tiek iegūts veselības zinātņu bakalaura grāds farmācijā, kas atšķirībā no RSU nav pielīdzināts farmaceita asistenta statusam. Ja nav iespējams panākt, ka abās augstskolās ir vienāda programma, tad precīzākai jābūt informācijai par iegūtās izglītības statusu un šīs izglītības piemērotību darba tirgum.
• Lai studentu piesaistītu aptiekai un viņš visu studiju laiku nedarītu tikai palīgdarbus, kas rezultātā rada nepatiku pret savu profesiju, vajadzētu izveidot sistēmu, ka darbs aptiekā paralēli studijām dod tā sauktos kredītpunktus. Aptieka šajā sistēmā varētu iesaistīties brīvprātīgi. Piemēram, aptiekai Ventspilī ļoti vajag speciālistu un tā ar mācību iestādi slēdz vienošanos par studenta nodarbināšanu. Katram kursam ir sava programma, kas jāapgūst. Farmaceits, kurš aptiekā ir „atbildīgs” par studentu, saņem sertifikācijas punktus no Latvijas Farmaceitu biedrības par prakses vadīšanu. Arī studiju programmai būtu jāpārkārto tā, lai studenti reāli varētu strādāt attiecīgajās reģionu aptiekās. Piemēram, trīs dienas nodarbības, divas darbs aptiekā.
• Būtu jānodrošina, ka studentiem ir iespēja piedalīties ārzemju studiju apmaiņas programmās. Lai cik tas dīvaini arī neizklausītos ne visur tas ir un kas ir vēl sliktāk, studenti tiek atrunāti doties apmaiņas braucienos.
• Jāsaīsina apmācību kurss medicīnas speciālistiem, kuri vēlas pārkvalificēties par farmaceita asistentiem.
• Būtu arī jāatceļ obligāto prasību 2 svešvalodu zināšanām farmaceitu asistentiem. Šī prasība ir iekļauta farmaceita asistenta profesijas standartā, taču rodas jautājums cik bieži farmaceita asistents Alūksnē, Dobelē vai Saldū darbā aptiekā lieto divas svešvalodas?
• Tāpat ir nepieciešams panākt būtisku Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu novirzīšanu farmaceitu mūžizglītībai, nodrošinot augsta kvalifikācijas līmeņa uzturēšanas un pilnveidošanas iespējas farmaceitiem, jo pašlaik mūsu pašu Latvijas regulējums liedz aptiekai šo finansējumu saņemt.

Taču būtiskākais, lai šajā debašu, pārrunu un reformu periodā mēs neaizmirstu par galveno - farmaceitiskās aprūpes attīstības pamatā ir aptieka. Ražotājfirmu pārstāvji ir labi un jaunie zinātnieki ir jāaudzina, taču skaitliski mums visvairāk vajag profesionālus farmaceitus, kas strādā aptiekā. Jo profesionālāki viņi būs, jo vairāk varēs padarīt sabiedrības labā. Mums ir ļoti liels neizmantots potenciāls!

Aptaukošanās un neveselīgs dzīves veids – fizisko aktivitāšu trūkums, ēšanas paradumi un liekais svars ir jautājumi, kas aizvien vairāk nodarbina Eiropas Savienību un arī nu jau Latviju. Vairākas Eiropas valstu valdības ir paziņojušas, ka aptaukošanās ir viena no Eiropas aktuālākajām iedzīvotāju veselības problēmām, it īpaši bērniem. Vairākās Eiropas valstīs cīņa pret aptaukošanos jau patērē 5% no iedzīvotāju veselībai atvēlētā budžeta ik gadu. Kā liecina Eiropas pētījumu rezultāti, puse no pieaugušajiem un viens no pieciem bērniem ir ar liekā svara problēmām, un aptaukojušos bērnu skaits katru gadu pieaug par 400 000. Esmu gandarīta, ka līdz ar jaunās Veselības ministres stāšanos amatā, šī problēma aktualizēta arī Latvijā.
Hroniski aptaukojušies indivīdi saskaras ar nopietnām veselības un arī sociālajām problēmām, kas ievērojami traucē viņu dzīves kvalitātei. Aptaukošanās palielina risku, cilvēka svaram pieaugot, izraisīt daudzas nopietnas slimības, ieskaitot sirds slimības, paaugstinātu asinsspiedienu, insultu, elpošanas ceļu slimības, artrītu un atsevišķas vēža formas. Eiropas aptaukošanās epidēmiju jau uzskata par 2. tipa diabēta saslimšanas gadījumu pieaugšanas cēloni.
Šo faktu apstiprina arī Latvijas mediķi, kuri nesenajā Euroaptiekas un Diabēta asociācijas rīkotajā kongresā par godu Pasaules Diabēta dienai atzina, ka pēdējos gados dramatiski pieaug bērnu saslimstība arī ar 2. tipa diabētu, kuru līdz šim uzskatīja tikai par gados vecāku cilvēku slimību, kas liek secināt, ka cukura diabēts ir arī nepareiza dzīvesveida slimība. Tomēr, manuprāt, lielākā kļūda ir tā, ka daudzas Eiropas valstis koncentrējas vien uz pieaugušo informēšanu, jeb cīnās ar sekām, neapzinoties, ka tieši pusaudžu gados pieļautās kļūdas rada problēmas ilgtermiņā.
Rodas pamatots jautājums - ko darīt? Vispirms ir jāsaprot, ka cīņa notiek būtībā par uzskatu maiņu un izvēles izdarīšanu, un tas nekad nevar būt viegli. Skolēnu spējas izdarīt veselīgu izvēli ir priekšnosacījums veselības stāvokļa uzlabošanai, kā arī veselīga dzīves uzturēšanai mūža garumā. Manuprāt, tieši skolas vecumā, būtu jāsāk izglītot par pārtikas patēriņu, pārtikas produktu izvēli un fizisko aktivitāšu nepieciešamību. Būtu jārada dzīves stila izglītojošas pusaudžu programmas, kā arī veselīgas pārtikas atbalsta programmas.
No šī gada novembra Veselības Ministrija sadarbībā ar organizāciju „Dzīvo veselīgi” ir uzsākusi veselīga dzīves veida popularizēšanas pasākumu ciklu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem (1. - 4.klases skolēniem) un pusaudžiem (6. - 8.klases skolēniem). Pasākumos bērniem un pusaudžiem, viņiem draudzīgā veidā, tiek skaidrota sportiska dzīvesveida un veselīga uztura nozīme. Kampaņas ietvaros kopumā tiks apmeklētas 35 mācību iestādes. Pirmskolas mācību iestādēs un sākumskolās notiks 15 pasākumi, bet 20 pasākumi tiks organizēti 6. – 8.klašu skolniekiem.
Tieši veselīga dzīvesveida popularizēšana jauniešu vidū, manuprāt, ir pirmais un galvenais, kas jāpaveic, lai sabiedrībā nostiprinātu vēlmi rūpēties par personīgo un savu tuvāko veselību. Turklāt izglītojošo darbu nedrīkst pārtraukt ne uz mirkli, jo mērķauditorija nepārtraukti mainās.
Veselības ministrijas uzsāktā kampaņa ir ļoti apsveicama. Tomēr tai nevar būt vienreizējs raksturs. Izglītojošas programmas par regulāru ēdienreižu ievērošanu, nevēlamu ēšanu maltīšu starplaikos, dārzeņu un augļu lietošanu uzturā, fiziskām aktivitātēm, televizora skatīšanos, saldinātu dzērienu nelietošanu uzturā, datora izmantošanu un seksuālām attiecībām, būtu nepieciešams runāt un izglītot regulāri.
Padarīt dzīvesveidu veselīgāku ir būtisks priekšnoteikums, lai mazinātu veselības problēmas, kas saistītas ar nesabalansētu diētu un tās izmaksām. Tas var arī palīdzēt augt vietējai ekonomikai, veicināt vides ilgtspēju un radīt sabiedrībai augstāku dzīves kvalitāti. Novēlu Veselības ministrei pacietību un izturību, uzsākot darbu pie šī smagā, bet visai sabiedrībai būtiskā jautājuma risināšanas.

Latvijā farmaceita izglītību var iegūt trīs izglītības iestādēs. Rīgas 1.Medicīnas koledžā izglītību iegūst farmaceita asistents, iegūstot 1.līmeņa augstāko jeb koledžas diplomu. Savukārt augstāko izglītību  un farmaceita diplomu var iegūt studējot Latvijas Universitātē (LU) vai Rīgas Stradiņa Universitātē (RSU). LU studenti pēc trīs gadu studijām iegūst bakalaura grādu farmācijā, bet par pilntiesīgiem farmaceitiem kļūst vēl pēc divu gadu studijām maģistrantūrā. Rīgas Stradiņa universitātē kvalificētus farmaceitus apmāca piecu gadu ilgstošās studijās. Uzreiz pēc maģistra studiju beigšanas absolvents var patstāvīgi strādāt aptiekās, zāļu lieltirgotavās, zāļu ražotnēs, zāļu ražotāju pārstāvniecībās, laboratorijās, zinātniskās pētniecības iestādēs u.c. Taču, lai kļūtu par aptiekas vadītāju, papildus izglītībai nepieciešams arī trīs gadu darba stāžs. Tomēr neraugoties uz faktu, ka katru gadu abas universitātes – LU un RSU - absolvē ap 50 farmaceitu, bet Rīgas 1.medicīnas koledžu – ap 30 farmaceita asistentu, bet darba tirgū aktīvi ir 1604 farmaceiti un 1481 farmaceita asistenti (saskaņā ar LFB rīcībā esošo farmaceitu un farmaceitu asistentu reģistru), aptiekas izjūt kvalificētu farmaceitu trūkumu. Dažbrīd Latvijas reģionos nonākot pie situācijas, ka jāsaīsina aptieku darba laiks, kvalificētu speciālistu trūkuma dēļ.
Problēmas viena puse sākas jau studiju procesā. Mācību procesa noslēgumā nozīmīgs posms ir prakse, kas lielākoties notiek aptiekā. Taču redzot ikdienas pienākumus, studentam zūd interese par darbu aptiekā. Piemēram, pēc bakalaura izglītības iegūšanas jaunais farmaceits nav tiesīgs strādāt aptiekā ar klientu, kur pēc likuma klientu apkalpot un konsultēt drīkst tikai farmaceits vai farmaceita asistents. Studenti aptiekā drīkst strādāt, taču tikai kā palīgpersonāls. Viņu darbs ir pieņemams tikai noliktavā, tādēļ arī aptieka kļūst neinteresanta un jaunieši pēc mācību iestādes absolvēšanas dodas strādāt citos farmācijas sektoros. Arīdzan RSU Farmācijas fakultātes dekāne Baiba Mauriņa nesen portālam Farmācija – Mic atzina, ka no 4. un 5. studiju gada studentiem, reti kurš vairs vēlas strādāt aptiekā. Pēc obligātās prakses aptiekā, studenti tomēr meklē darbu citur, bet ne aptiekā, uzsākot darbu medikamentu izplatīšanas jomā, medikamentu ražotnēs utt. Savukārt vēl daļa beidzēju pievēršas pētniecībai, vai nu strādā Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, kur farmaceiti var nodarboties ar zāļu izpēti, jaunu medikamentu formu veidošanu un citiem procesiem, vai arī dažādās zāļu ražotnēs. Būtiski, ka arī atalgojuma ziņā neviena aptieka nav spējīga nodrošināt līdzvērtīgu atalgojumu kādu farmaceitam piedāvā ražotāji. Līdz ar to, aptiekas aizvien paliek bez pietiekoša jauno farmaceitu pieplūduma.
Pavisam skarba situāciju vērojama Latvijas reģionos. Pat tie studenti, kuri nāk no Latvijas attālākajām vietām un izvēlas farmaceita profesiju kā savu nākamo arodu, pēc izglītības iegūšanas vairs nevēlas atgriezties dzimtajā vietā un turpināt darbu savā rajona aptiekā. Novados, nelielās pilsētās un it īpaši lauku teritorijās iedzīvotāju kļūst aizvien mazāk, ir bezdarbs, kas nemotivē jaunu speciālistu turp atgriezties. Visi vēlas palikt Rīgā, jo šeit ir daudz plašākas iespējas. Arīdzan Latvijas Farmaceitu biedrība (LFB) atzīst, ka sarunās ar dažādu mācību iestāžu beidzējiem, visi atzīst, ka vēlas palikt Rīgā. Jautājums par to - kā topošajiem farmaceitiem padarīt interesantāku reģionus, vidi un attīstības iespējas ir jāpaceļ valstiskā līmenī. Jādomā arī par komercdarbības attīstību reģionu pilsētās kopumā, jo tas ir ļoti cieši saistīts arī jauno speciālistu nākotnes iespējām.
Savukārt otra problēma saistīta ar farmaceitu kvalifikāciju jeb tām zināšanām, kuras iegūtas studējot. Šobrīd studiju programmu universitātēs veido trīs galvenie studiju priekšmetu bloki: ķīmija, medicīna un farmakoloģija. Nešaubīgi ķīmijas zināšanas ir īpaši nozīmīgas farmaceita darbā, kas saistītas ar zāļu ražošanu un jāteic, ka šo jomu: piem. zāļu ķīmisko sastāvu viņi pārzina perfekti. Tomēr strādājot aptiekā ir zināšanas, kuras farmaceitam ir ļoti būtiskas, taču kuras universitātē nemāca vai pieiet tām virspusēji. Netiek mācīta nedz ētika, nedz saskarsmes psiholoģija. Arīdzan uzņēmējdarbības pamatos un vadības zinātnēs farmaceiti ir gaužām nezinoši, taču to visu prasa darbs aptiekā, vēl jo vairāk, ja dienās farmaceits pats vēlēsies atvērt savu aptieku. Kā atzīst paši farmaceiti, daudz vairāk stundas vajadzētu veltīt arī fizioloģijā, anatomijā un farmakoloģijā. Tomēr viens no visbūtiskākajiem priekšmetiem ir saskarsmes psiholoģija, jo aptiekās vispirms ir darbs un saskarsme ar cilvēkiem. Bieži uz aptieku nāk neveseli, rūpju mākti klienti, kuriem vajadzīgs ne tikai praktisks padoms, bet arī psiholoģisks atbalsts. Īpaši krīzes laikā, kad daudzi iedzīvotāji vēlas nodarboties ar pašārstēšanos, nevēršoties savlaicīgi pie ārsta, pieaug farmaceitiskās aprūpes nozīme ar farmaceitu kā padomdevēju-ekspertu centrā. Būtiski, ka arī pašam farmaceitam ir jābūt gatavam dažādām situācijām: iedzīvotāju negācijām, narkomānu ienākšanai aptiekā prasot šļirces u.c. Taču, ja farmaceits nav apmācīts, viņš vēlas aizbēgt no sarežģījumiem un risinājums netiek atrasts.
Aktuāls jautājums ir arī Eiropas Savienības struktūrfondu novirzīšana farmaceitu mūžizglītībai, nodrošinot augsta kvalifikācijas līmeņa uzturēšanu. Šajā, apmaksātajā tālākizglītības programmā arī būtu jāiekļauj pēc iespējas vairāk stundas, kurās tēma būtu saskarsmes psiholoģija. Būtībā par šo tēmu būtu jāatgādina atkal un atkal.
Visbeidzot, Latvijā potenciāla problēma ir farmaceitu paaudžu nomaiņa Latvijas attālāko reģionu aptiekās. Jaunie farmaceiti no reģioniem  pēc studijām neatgriežas atpakaļ uz savām dzīvesvietām, bet paliek Rīgā, līdz ar to ir izveidojusies situācija, ka mazo lauku aptieku vadītājas un īpašnieces ir farmaceites pensijas vecumā.
Iepriekš aprakstīto jautājumu kopums nav tikai aptieku problēma, ar kuru tās īpašnieki saskaras ikdienas, bet arī iedzīvotāju, kuri nāk uz aptieku un cer saņemt kvalificētu medicīnisko aprūpi. Visbeidzot, tā ir valsts problēma un jautājums arī jārisina valstiskā līmenī, jo uzņēmēji jau šobrīd daru visu, lai piesaistītu jaunos speciālistus: piedāvā prakses vietas, nodrošina seminārus, apmaksā ceļu, rīko konkursus labākajiem studentiem apmaksājot studijas u.c. Tomēr tieši valsts līmenī ir jādomā kā attīstīt reģionus, kā reformēt izglītību atbilstoši vajadzībām un laika garam. Šajā gadījumā AAB ir pārliecināta, ka nopietni ir jāpārskata esošā farmaceitu izglītības sistēma, par pamatu ņemot nākotnes demogrāfijas tendences, klientu vajadzības, darba devēja vajadzības un modernās tehnoloģiju iespējas.
Domājot par reformām esošajā izglītības sistēmā, vajadzētu atbalstīt jebkura farmaceita vēlmi strādāt aptiekā. Iespējams, samazināt izglītības iegūšanas ilgumu, ja personai ir pieredze darbā aptiekā. Vēl svarīgāk ir veidot farmaceita specializāciju, līdzīgi kā tas notiek citos arodos. Piem., pēc trešā kursa beigšanas farmaceitam tiek noteikta profesijas specifikācija un viņš izvēlas, kur viņš tālāk vēlas strādāt vai pētniecībā vai aptiekā. Atkarībā no viņa izvēles, studentam arī tiek pakārtoti mācību kursi. Pirmajā gadījumā vairāk tiek veicināta pētniecība savukārt otrajā, komunikācija, saskarsmes psiholoģija, biznesa pamati. Vienlaikus būtu nepieciešama farmaceitu specializācija tajos, kas apgūst aptiekas zāļu formu tehnoloģiju  un rūpniecisko zāļu formu tehnoloģiju. Tas tomēr nav viens un tas pats. Ja students mainītu savu izvēli, tad studentam būtu jādod iespēja saņemt atsevišķi konkrētos specializācijas kursus arī pēc tam, kad viens diploms jau iegūts. Pašlaik šādu iespēju nav un tas prasa konceptuālas izmaiņas izglītības programmā.
Ceru, ka LFB drīzumā rosinās būtiskas izmaiņas, ceru, ka LR Izglītības ministrija rosinās darba grupu un rezultātā, pēc vairākiem gadiem, mēs aptiekās sagaidīsim labi sagatavoto jauno aptieku farmaceitu paaudzi.

Nesen medijos plaši izskanēja ziņa par kāda aptieku tīkla paplašināšanās centieniem, ar sludinājumu palīdzību meklējot individuālās aptiekas, kuras būtu gatavas pārdot savas licences. Lai viestu skaidrību šajā jautājumā, kā arī izvairītos no iespējama šī temata eskalācijas sabiedrībā, vēlos uzsvērt, ka aptieku tīklu paplašināšanos pašreiz nevar vērtēt citādi kā vien par vētru ūdens glāzē.
Uz doto brīdi aptieku tīklu paplašināšanās iespējas ir tuvas nullei. Pirmkārt, jaunas aptiekas atvērt neļauj limiti, kurus pašlaik nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 102. Ja, piemēram, Euroaptieka vai kāds cits aptieku tīkls vēlētos atvērt aptieku Cēsīs, Smiltenē, Saldū vai kādā citā Latvijas vietā, tai būtu jāpērk kāda tur jau esoša aptieka. Šādi gadījumi pēdējos gados ir ārkārtīgi reta parādība, jo tāda veida darījums neatmaksājas dēļ neadekvāti sakāpinātām aptiekas biznesa (licences) cenām.
Otrkārt, vietas, kur varētu atvērt kādu jaunu aptieku, sen jau ir sadalītas, un, ja paradās kāds jauns objekts ar paredzamu pietiekamu cilvēku plūsmu, par to ir ļoti sīvs cīniņš. Domāju, ka pašlaik Latvijā nav vairāk kā 20 šādas potenciālas vietas, jo iespējas ierobežo tie paši MK noteikumi Nr. 102, kas nosaka, ka jaunu aptieku var atvērt tikai 500 m attālumā no dežūraptiekas vai aptiekas, kas izgatavo medikamentus, savukārt tādas ir gandrīz visas Latvijā esošās aptiekas.
Manis teikto apstiprina arī fakts, ka Mēness aptieku un Euroaptiekas skaits ir nemainīgs nu jau 2 pēdējos gadus. Ģimenes aptieku skaits nedaudz pieauga vairāk kā gadu atpakaļ, bet pašreiz arī to skaits ir stabils. A aptieka ir bijis visaktīvākais tīkls, taču arī šī tīkla skaita izaugsme pēdējā gadā ir apstājusies.
Pašlaik, pretēji bieži paustajam viedoklim, lielākā daļa - 51% procents no Latvijas atvērta tipa aptiekām ir individuālas aptiekas. Mēness aptiekai pieder 22% no aptiekām, A aptiekām pieder aptuveni 7%, Ģimenes aptiekām ap 6% un Euroaptiekai 5%. Līdz ar to, varam secināt, ka pastāv viens relatīvi liels tīkls, 3 stipri mazāki tīkli un vēl 17 mazi uzņēmumi ar 4-20 aptiekām. Nedz tīklu, nedz individuālo aptieku skaits neaug un faktiski notiek tirgus stagnēšana, kas diemžēl nāk par sliktu pircējam. Ja pieņemam, ka pircējam svarīga ir izvēle vienas apdzīvotas vietas robežās, pašlaik Latvijas mazākajās pilsētās tā nav nodrošināta, jo aptieku sadalījums nav līdzsvarots. Ir pilsētas, kur vienam tīklam ir līdz 60% no aptiekām, un ir pilsētas, kurās vispār nav pārstāvētas kāda tīkla aptiekas. Šādā gadījumā, pircējam nav pieejams līdzvērtīgs piedāvājums kā Rīgā vai, piemēram, Daugavpilī. Pie tam, stagnācija nozīmē esošo spēlētāju nevēlēšanos ieguldīt līdzekļus uzlabojumos, jaunos piedāvājumos, apkalpošanā, jo trūkst konkurences par pircēja labvēlību.
Kā risināt manis iepriekš minēto stagnācijas problēmu? Priekšlikumi ir, tikai ir nozarei jāvienojas, ka mēs to gribam, citādi rati nekust ne no vietas, jo katrs velk uz savu pusi. Svarīgi ir risināt jautājumu pēc būtības, meklējot pircējam labāko risinājumu, nevis nodarboties ar aizliegumiem un birokrātiju. Piemēram, tāda sīka detaļa - pieprasījums pēc medikamentu izgatavošanas ir zem 1% no aptieku apgrozījuma, tajā pat laikā, lai pasargātu savu aptieku no konkurentiem (MK noteikumos Nr.102 paredzētā norma par aizliegumu atvērt jaunu aptieku tuvāk kā 500 metrus no jau esošās aptiekas), gandrīz visas aptiekas ir piereģistrējušas zāļu izgatavošanu. Tas taču ir sistēmas kropļojums!
Esmu pārliecināta, ka var atrast iespēju kontrolētai jaunu aptieku atvēršanai, ja ir pierādams labums iedzīvotajiem, piemēram, lai nodrošinātu plašu dažādu aptieku spektru katrā Latvijas pilsētā.
Vēlreiz uzsveru, ka aptieku tirgus šobrīd ir sadalīts un pēdējā laikā redzētie sludinājumi, manuprāt, ir sauciens bez atbildes. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka nemainot likumdošanas bāzi, nekādas būtiskas izmaiņas tuvākajā laikā nenotiks, tikai šaubos, vai tas ir labi Latvijas iedzīvotājam.

Nesen publiskajā telpā izskanējusi ziņa, ka valstij vajadzētu izveidot savu zāļu lieltirgotavu, kurā tirgotu medikamentus ar mazāku uzcenojumu un ievērojamu vietējo zāļu ražotāju īpatsvaru. Valstij tas varētu maksāt vairāk kā 32 milj. latu.  Kā galvenais iemesls kāpēc valstij šāds projekts būtu nepieciešams tiek minēts Latvijas ražotāju niecīgais īpatsvars tirgū, aizmirstot, ka valstij ir citi ceļi kā ietekmēt savu ekonomiku, neiesaistoties uzņēmējdarbībā. Turklāt tiek aizmirsts būtiskākais – arī valsts akciju sabiedrībām ir jāpelna, tāpēc lolot ilūzijas, par valsts lieltirgotavu kā bezpeļņas organizāciju, kurā būs mazāks uzcenojums, šobrīd ir lieki.
Šobrīd Latvijā darbojas 49 Zāļu valsts aģentūras (ZVA) licencētas lieltirgotavas, turklāt atsevišķas no tām pieder ražotājiem un lielākā daļa no visām ir atvērtas vietējās produkcijas izplatīšanai. Kā norādīts ZVA mājas lapā Latvijas zāļu ražotāju produkcija tiek realizēta tikai par 6% no kopējā zāļu realizācijas apjoma (% no realizācijas latos 2009.g.). Protams, ka skaitlis ir nepietiekami mazs un, skatoties uz Francijas vai Vācijas piemēriem, tas būtu jāpalielina vismaz 4 - 5 reizes. Tomēr jautājums ir - vai lielāks vietējo medikamentu noiets veidojams ar valsts lieltirgotavas izveidi, kurā piedevām tiktu investēti vairāk kā 30 milj. latu, vai tomēr izmantojot lētākas metodes? Piemēram, kā būtu paplašināt piedāvāto produktu klāstu, aptverot vairāk indikāciju? Pašlaik Grindeks nodrošina mazāk par 1% no medikamentu nosaukumiem, citi vēl būtiski mazāk. Un tad jau nav brīnums, ka ar tik šauru produktu klāstu 20 un vairāk procentu no apgrozījuma neiekarosi.
Otra iespēja, vietējiem ražotājiem ir apvienot savas lieltirgotavas un radīt vienu spēcīgu lieltirgotavu. Patiesībā, tā būtu pareizā atbilde, jo pēc būtības šis jautājums ir sācies par to, ka Latvijas ražotājiem ir ļoti grūti vienoties ar vienu lielāko lieltirgotavu Recipe, kas kontrolē ap 40% no Latvijas medikamentu apgrozījuma. Taču mēs zinām, ka citi mazāki ir un eksistē, jo, bez Recipes māsas uzņēmuma Mēness aptiekām, vēl taču ir vairāk kā 75% no aptieku apgrozījuma, kas nav nekādā veidā saistītas ar Recipe.  Un pat, ja pieņem, ka Recipei ir vēl arī ietekme uz citām aptiekām, tad vairāk par 40% jau nu tas gan nav.
Bet ja nu gribas iesaistīt Latvijas valsti Latvijas ražotāju atbalstā, tad es tikai to atbalstītu, bet ar valstij piemērotām funkcijām. Piemēram, novirzīt jau pieminētos 32. miljonus inovāciju atbalstam vai ražotņu modernizāciju atbalstam. Domājot par Latvijas nākotni var investēt izglītībā, zinātnē, attīstot ķīmijas un farmācijas zinātnes, vēl spēcīgāk veidojot pasaules tirgū konkurējošus zinātniekus. Būtībā konkurējot ar kvalitāti nevis apjomu.
Jāņem vērā, ka Latvijas tirgus vienmēr ir un paliks mazs, tāpēc lielākie Latvijas zāļu ražotāji ir izvēlējušies nevis paplašināt pārdošanas apjomu Latvijā, bet paplašināt ģeogrāfiju. Jo, iespējams ir vieglāk ražot 10, bet spēcīgus produktus un pārdot tos Krievijā un citās kaimiņvalstīs, tādējādi iegūstot desmitiem reižu lielāku apgrozījumu, attiecīgi arī peļņu, nekā cenšoties paplašināt savas tirgus daļas Latvijā. Salīdzinājumam, Latvijas zāļu ražotāji eksportē līdz 95% savas produkcijas. Krievijas tirgus vien ir kādas 40 reizes lielāks par Latviju un kur vēl Ukraina, Baltkrievija, Kazahstāna! Tātad – iekarot papildus 10% Latvijā ir adekvāti 0,03 % Krievijā. Un tas ir daudz reālāk ar to produktu klāstu, kas pašlaik tiek ražots Latvijā.
Ja raugāmies ne no uzņēmēja pozīcijas, bet valsts, tad valsts interesei vajadzētu būt atbalstīt valsts ekonomiku caur spēcīgiem Latvijas uzņēmumiem, pašai nekļūstot par uzņēmēju. Protams, ka mēdz būt uzņēmumi – izņēmumi, kur valstij jābūt kā drošības garantam. Piem. Latvenergo, Airbaltic. Tomēr jau pašlaik vērojams kā realitātē izpaužas valsts bizness – vienā vārdā grūti. Lēmumam, vai sākt jaunu biznesu, ir jābūt balstītam uz investīciju atpelnīšanās prognozēm. t.i. valstij būs jāveic ieguldījumi (nodokļu maksātāju nauda) un tā arī jāatpelna. Turklāt vēl jāveic veiksmīga saimnieciskā darbība, jo arī valsts uzņēmumam jānes peļņa. Vai tiešām peļņa un investīciju atpelnīšana tiks panākta ar pazeminātām zāļu pārdošanas cenām?
Turklāt jāņem vērā vēl kāds fakts par kuru Olainfarm jau izteicās publiskajā telpā. Gadījumā, ja valsts izšķirtos par valsts zāļu lieltirgotavas izveidi, iespējams sekotu protesti no privātiem komersantiem. Jo dotācijas valsts zāļu lieltirgotavas izveides virzienā kropļotu brīvu tirgus konkurenci.
Jau tagad redzams, ka pamatojums valsts zāļu lieltirgotavas izveidei nav pārdomāts, tas nespēs palielināt vietējo ražotāju apgrozījumu un peļņu, tas nespēs nodrošināt zemākus uzcenojumus iedzīvotāju labā. Tā noteikti būs kļūda, jo 30 miljoni aizies vējā un visi būsim zaudētāji. Latvijas Valstij būtu jāatturas no šādiem priekšlikumiem.

2010. gada 28. decembrī Ministru kabinets Veselības ministrijai noteica uzdevumu līdz 2011. gada 1.martam izvērtēt zāļu lieltirgotāju un aptieku iesaisti kompensējamo zāļu un medicīnisko ierīču budžeta deficīta segšanā. Citiem vārdiem, valstij ir nepieciešama nauda un aptiekām ir jāsolidarizējas. Tomēr, izvērtējot vairāku desmitu aptieku auditēšanas procesā pieejamos peļņas zaudējuma aprēķinus ir izdarāms viens secinājums – Kompensējamo medikamentu jomā Latvijā lielākā daļa aptieku nes zaudējumus. Valsts jau iepriekš ir īpaši rūpējusies, lai šo medikamentu cena būtu maksimāli zema, un jau 2002.g. samazināja aptieku uzcenojuma griestus. Taču izmaksas tikai aug. Būtībā šobrīd ir situācija, ka kompensējamo medikamentu apkalpošana jau tagad tiek dotēta no citu medikamentu un pakalpojuma klāsta.
Analizējot 2010. gada datus par kompensējamiem medikamentiem tika konstatēts, ka vienas vienības apkalpošanas tiešās izmaksas pārsniedz ieņēmumus dažbrīd pat par 2%. Attiecīgi, var droši secināt, ka aptiekas nes zaudējumus kompensējamo medikamentu apkalpošanā vēl pirms iekļautas aptieku uzturēšanas, remontu u.c. izmaksas, amortizācijas un nodokļu nomaksas.
Bažas par aptieku nākotni arī rada publiski izskanējušie paziņojumi par īres un komunālo posteņu prognozējamo sadārdzinājumu. Līdz ar ko, veicot pašlaik pieejamo datu analīzi, kā arī izanalizējot plānoto sadārdzinājumu, paredzams, ka aptieku zaudējumi uz kompensējamo vienību pieaugs līdz pat 5% no kompensējamās vienības vērtības (apgrozījuma).
Pēc Lursoft datiem 2008.gadā Latvijā tikai 65 no 420 aptieku uzņēmumiem strādāja ar peļņu virs 5,5%. Turklāt riskam pakļautās aptiekas nav atkarīgas no aptieku skaita uzņēmumā vai pilsētas. Piemēram tādās apdzīvotās vietās kā Bauska, Jelgava, Dobele visas aptiekas bez izņēmuma ir pakļautas izdzīvošanas cīņai.
Atzīmēšanas vērts ir vēl kāds fakts, pretēji daudz izskanējušām runām par medikamentu dārdzību, zāļu ražotāji Latvijā piegādā medikamentus vismaz par 3 zemāko cenu Eiropā. Savukārt aptieku uzcenojumi ir vieni no viszemākajiem Eiropā. Faktiski Latvijas aptieku uzcenojums tikai mazliet ir virs zemākās valsts – Lietuvas. Latvijas aptiekas un vairumtirgotāji ierindojas starp 2 zemākajām valstīm, ja nepieskaita Lielbritāniju, kur nozares struktūra ir kardināli atšķirīga.
Patiesais dārdzības iemesls ir jau sen zināmais – Latvija ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā valsts medikamentu līdzfinansēšanas ziņā. Atvēlētais budžets kompensējamiem medikamentiem neaug. Tie medikamenti, kas agrāk bija 100% kompensējamie tagad tiek kompensēti 75% un dažreiz 50 % apjomā. Valsts piemaksā arvien mazāk un tāpēc arī pacients jūt, ka kļūst dārgāk.
Tātad - medikamentu piegādes cena ir viena no 3 zemākajām Eiropā, lieltirgotavu un aptieku uzliktā cena ir viena no viszemākajām. Nozarē iesaistītās privātās firmas ir devušas savu maksimālo pienesumu. Tomēr atbalstam jāseko arī no valsts puses, kas Latvijas gadījumā ir viszemākais, salīdzinot ar citām ES. Kāds šai brīdī varbūt teiktu, ka Latvija ir visnabadzīgākā un Latvija arī krīzi izjūt vissmagāk. Tiesa. Tomēr jautājums ir par to - kāpēc visnabadzīgākā un kā mēs no tā tiksim laukā? Taču atbildes atrašana nevar tikt pārlikta uz uzņēmējiem prasot viņiem segt budžeta deficītu.
Rezumējot jāatzīst, ka zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas sistēma būs jāmaina, kaut arī tā nebija slikta. Ja valsts nevar atrast līdzekļus nodrošināt iedzīvotājiem veselības aprūpi pietiekošā līmenī, nāksies modelēt un eksperimentēt. Jautājumi būs riska pilni un aptieku dalība budžeta deficīta segšanā būs jāskata kompleksi ar līdzsvarojošiem pasākumiem.
Ir saprotams, ka šobrīd tiek meklēts veids kā rast papildus līdzekļus valsts budžeta deficīta mazināšanai, tomēr paradoksāli, ka ātrākais jautājuma risinājums būtu pavisam cits, kā kāds varētu iedomāties! Kompensējamo zāļu sarakstā iekļautām zālēm būtu jāpiemēro 0% PVN likme, jo apliekot kompensējamo medikamentus ar PVN likmi 12% agrāko 0% vietā, valsts ir mazinājusi budžetu par 7 miljoniem latu. Atceļot palielināto PVN likmi tiktu arī atrasta trūkstošā summa budžetā un risinājums būtu rokā izvairoties no smagu lēmumu pieņemšanas.

Kad pāris dienas atpakaļ Konkurences padomes priekšsēdētāja Ieva Jaunzeme publiskajā telpā paziņoja, ka tas, kas notiekot zāļu tirgū, neesot par labu patērētājiem, loģiski, sašutumā salēcās lielākā daļa sabiedrības. Savukārt medijiem radās medus maize par ko rakstīt – redz, atkal kādi „nelieši” izkrāpj no tautas naudu. Diemžēl KP intervijā paustais ir tikai īsa frāze, kas ļauj ikviena interpretācijai pilnu vaļu. Interpretāciju rezultātā sabiedrība nonāk pie kārtējā secinājuma, ka visi, bez izņēmuma, noteikti ir ļaunie krāpnieki. Negribot, bet fakts - tagad ir deformēta izpratne par zāļu veidošanās mehānismu, ir nodarīts nozarei ļaunums, jo mazināta sabiedrības uzticēšanās. Diemžēl, jo pārmetumi nebūt nav adresējami visiem un ne pavisam ne aptiekām.

Veicot zāļu vidējo cenu aprēķinu par ražotāju deklarētajām cenām (cenām, par kādām zāles tiek pārdotas vairumtirgotājiem) 1797 zāļu produktiem, Zāļu valsts aģentūra (ZVA) aprēķinājusi, ka pēdējā pusotra gada laikā zāļu ražotāju vidējā deklarētā cena šiem medikamentiem ir samazinājusies par Ls 1,26 – 2009. gada 1. martā tā bija Ls 42,31, 2010. gada 1. janvārī – Ls 41,59, bet 2010. gada 1. oktobrī – jau Ls 41,05.
Jāatgādina, ka arī kompensējamo medikamentu cenas Latvijā ir vienas no zemākajām Eiropas Savienībā (lielākoties trešās zemākās, pārējos gadījumos – otrās zemākās vai viszemākās). Pēc Veselības ekonomikas centra (VEC) datiem, arī 2010. gadā, tāpat kā 2009. gadā, kompensējamo medikamentu cenas Latvijā turpināja samazināties. Pēdējā gada laikā izteiktāks cenu samazinājums ir panākts acu, sirds un asinsvadu, nervu un onkoloģisko slimību ārstēšanai paredzētajām zālēm.
Turklāt svarīgs aspekts – Latvijā medikamentu uzcenojumu regulē valsts, nosakot fiksēto maksimālo uzcenojumu zālēm. Aptiekas nevar un arī nedarbojas kā lielveikals, kur katrs uzņēmums var izvēlēties uzcenojuma apmēru.

Apgalvojums, ka tirgotāji bieži vienojas ar ārstiem, izrakstot dārgākos medikamentus ir nekorekts un neprecīzs. Pirms publiskajā telpā sniegt tik skaļus apgalvojumus varbūt vajag skaidri definēt, par kādiem „tirgotājiem” mēs runājam – ražotājiem, iepirkuma grupām, aptiekām, par ko?
Tā kā mana ikdiena aizrit vadot Euroaptieku, ar pilnu atbildību varu teikt, ka mēs kā aptieka nekādas vienošanās ar ārstiem vispār neslēdzam. Mums pat nav nekāda saistība ar ārstiem, ja vien neanalizējam faktu, ka farmaceits izsniedz tos medikamentus, kurus ir izrakstījis ārsts.
Fakts, ka bieži vien iedzīvotājiem tiek izrakstītas nevis 100% kompensējamie medikamenti, bet gan daļēji kompensējamie un atnākot uz aptieku, pacients ir nepatīkami pārsteigts, atbilst īstenībai. Tomēr šo izvēli izdara ārsts vadoties pēc savas pārliecības un zināšanām un ar aptieku šeit sakara nav nekāda. Būtu jārunā par nepieciešamību ārstiem veikt skaidrojošo darbu. Gadījumā, ja tiek izrakstīti dārgāki medikamenti, runāt par lēmuma pamatojumu un par izvēles iespējām, piemēram, par iespējamiem blakusefektiem, kuri iespējami pie zemākas cenas medikamentiem. Tomēr šeit mēs sastopamies ar praktisko medaļas pusi – ārstiem bieži vien ir tādas pieraksta rindas, ka viņam pat nav laika, lai uzklausītu visu pacientu bēdas, kur nu vēl lai nodarbotos ar skaidrojošo darbu. Bet tas jau ir cits temats…

Tomēr ar apgalvojumu, ka tirgotāji vienojas ar ārstiem, par nosacījumiem, kuri nav labvēlīgi sabiedrībai, tiek atkal sodīts malējais. Bet kas skaidros pilnu patiesību?

Laikā, kad visi runā par un ap budžetu, viscaur plašu saziņas līdzekļos izskan tēzes par n-to miljonu „griešanu” tam vai citam sektoram. Izskanējušie skaitļi vien paliek ciparu statusā, kas viens miljons, kas piecpadsmit. Vēl lielāku sašutumu rada priekšvēlēšanu solījumu dekorācijas, kas ar steigu tagad tiek novāktas it kā nekas nebūtu bijis….. Nedz solījuma par veselības budžeta paaugstināšanu līdz 5% un 7%( t.i. dubultot pret pastāvošo) īpatsvaru no IKP, nedz tikai dažas nedēļas atpakaļ sacerētā valdības deklarācija, kurā tika solīts nepalielināt PVN likmes un tika solīts arī nesamazināt veselības budžetu. Interesanta sekvence 1) partija sola palielināt -> 2) valdība sola nesamazināt 3) nezināmie ļaundari nez no kurienes budžetā ierosina samazināt un… viss notiek.

Lielā budžeta pieņemšana vēl ir priekšā, tāpat - valdības rīcības plāns.
Tāpēc, cerot, ka rīcības plānā un budžetā tomēr tiks īstenoti solījumi, Aptieku Attīstības vārdā esam uzskicējuši Valdības Rīcības plānā vairākus iekļaujamos un/vai labojamos punktus par veselības aprūpi.
Valdības deklarācijas uzdevuma 10.11. galvenā būtība ir palielināt medikamentu pieejamību, kas vienlaikus sevī ietver:
a) medikamentu gala cenu kāpuma ierobežošanu;
b) pacienta līdzmaksājuma samazināšanu un valsts finansiāla atbalsta palielināšanu gan pacientu, gan kompensējamo medikamentu un ierīču skaita ziņā;
c) pacienta tiesības izvēlēties profesionālas konsultācijas saņemšanu, kas nav materiāli vai juridiski ietekmēta.
Attiecīgi ierosinām sekojošās darbības:
10.11.1. palielināt kompensējamo medikamentu budžetu par 30 milj. LVL, t.i., līdz 100 milj. LVL 2014. gadā. Turpināt references cenas modeli un uzsākto cenu regulācijas sistēmu.
10.11.2. palielināt zāļu reklamēšanas un citu ētisku jautājumu uzraugošo nevalstisko organizāciju, t.i.Ētikas komisiju tiesības un pienākumus, izskaužot ārstu motivācijas programmas vai citus profesionālās ētikas negatīvi ietekmējošos faktorus. Izstrādāt nepieciešamos normatīvos aktus.
10.11.3. pārskatīt ierobežojošās normas, kas rada konkurences barjeras un tādejādi bremzē dabīgu ražotāju, vairumtirgotāju un aptieku cīņu par pacienta izvēli.

Aptieku Attīstības biedrība no veselības ministra Jura Bārzdiņa sagaida reālu dialogu ar sociālajiem partneriem, iesaistītajiem uzņēmumiem un NVO par būtiskiem jautājumiem:
1) Veselības aprūpes attīstības plāna 2011.-2013. gadam un Sabiedrības veselības pamatnostādņu projekta 2011.-2017. gadam apspriešanu ar nozares NVO, un attīstības plāna pieņemšanu galējā redakcijā.
2) Nozari regulējoša likumdošanas aktu sakārtošana, kas saskan ar attīstības plāna nospraustajiem virzieniem
3) Veikt darbu pie nozares vidēja termiņa un ilgtermiņa projektiem:
a) kompensējamo medikamentu budžeta palielināšana sākot vismaz ar 2012. g.;
b) e-receptes steidzama ieviešana, iestrādājot pacienta intereses. Novērst konkrētu aptieku grupu interešu lobiju;
c)  birokrātijas samazināšana un Veselības Inspekcijas darba efektīva izmantošana
d)  pārskatīt farmaceitu izglītības programmu, prasības farmaceitiem aptiekās, lai tās atbilstu tirgus konjunktūrai, celtu farmaceitu zināšanu efektīvu pielietošanu;
f) palielināt mūsdienu tehnoloģiju izmantošanu gan VM struktūrās, gan veicināt aptieku/zāļu apgādes, tirdzniecības mūsdienīgus risinājumus.

Visbeidzot, Aptieku Attīstības biedrība gaida, ka beidzot šai valstī vārdi saskanēs ar darbiem. Nu kā var solīt un pēc tam visu mainīt ar vieglu rokas kustību itkā noslaucītu nejauši uzkrituši putekli uz sejas. Iedzīvotāji, tauta, viņu veselība, maksātspēja un labklājība nav puteklis, kuru var notriekt, kad situācija kļūst spiedīgāka un atkal atcerēties, kad ir vajadzīgs tās atbalsts. Tā nenotiek. Tautai ir vajadzīga pārliecība, ka viņas vēlmes un vajadzības, kāds ne tikai uzklausa, bet vienreiz šai valstī arī realizē. Un, ja vēl nav skaidrs, kā šis princips darbojas, tad pamēģiniet apsolīt savam bērnam rīt saldējumu un tai dienā, kad viņš ar šiem solījumiem rēķinās un gaida, pateikt ”Zini mīļais, plāni mainījušies”.

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis šī gada 8.novembrī nosūtīja Nacionālās trīspusējās sadarbības padomei, Nevalstiskām organizācijām un Ministru kabineta sadarbības memoranda parakstītājiem aicinājumu iesaistīties Valdības plāna izstrādē, kas Valsts kancelejai ir jāsagatavo līdz š.g. 5. decembrim.
Izanalizējot Valdības deklarāciju, Aptieku Attīstības biedrība pozitīvi vērtē valdības nostāju saglabāt veselības aprūpes jomas pamatfunkciju budžetu ne mazāku kā iepriekšējā gada faktiskā finansējuma līmenī.

Tomēr Aptieku Attīstības biedrību bažīgu rada punkta 10.11. pēdējā daļa, kurā ir ietverta sekojoša frāze: „mazināsim aptieku ķēžu veidošanas iespējas”.
Diemžēl nākas konstatēt, ka pat šajā, valstiski tik nozīmīgajā dokumentā, tā sastādītāji ir vadījušies pēc stereotipiem, pilnīgi neizprotot aptieku veidošanās principus, tirgus sadalījumu un maldīgi uztverot aptieku ķēdes, visas bez izņēmuma, kā nezāli, kuras iznīcība ļaus zāles iegādāties teju par velti. 
Īpaši jāatzīmē fakts, ka valdības deklarācijā ļoti pēkšņi ir parādījies uzdevums, kurš nebija iekļauts nevienas partijas priekšvēlēšanu programmā. Saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma 15.pantu deklarācija ir „politisko vadlīniju dokuments”. Rezumējot, deklarācijā vajadzētu būt tām idejām, kas ir prezentētas vēlētājiem, bet nevis tām, ko vēlētāji tieši nav atbalstījuši, jo uz vēlēšanu brīdi par šādu ieceri nezināja. Jautājums rodas - ar kā ziņu ir parādījusies frāze, kas netika deklarēta nevienas partijas uzstādījumā? Kurš ir par to parūpējies un kāpēc valstiski prioritārā dokumentā parādās uzstādījumi pēkšņi, slepeni un bez apspriešanas? Ļoti dīvaini, lai neteiktu vairāk.

Lai kliedētu mītus par ķēžu aptiekām, lūk, nedaudz skaidrojuma.
Latvijā ir aptuveni 800 atvērta tipa aptiekas, no tām 49% ir apvienojušās 17 lielākos un mazākos (4 aptiekas un vairāk) tīklos. Pārējās >400 aptiekas ir individuālas, bieži vienai vai dažām privātpersonām piederoši nelieli uzņēmumi.  Lielākie tīkli ir zināmi: Mēness aptiekas  (171 aptieka), Ģimenes aptiekas ( ap 60 aptiekas), A aptiekas (ap 60 aptiekas), Euroaptieka (40 aptiekas). Nozīmīgs ir fakts, ka starp lielāko - Mēness aptieku tīklu un nākamo konkurentu ir gandrīz 3 kārtīga skaitliska atšķirība. Tāpēc pārlieku bieži runājot par aptieku tīkliem, visi aptieku tīkli tiek mērīti ar vienu, kaut gan atšķirība tīklu starpā ir milzīga. Savukārt zāļu vairumtirdzniecība ir konsolidējusies, proporcionāli iedaloties sekojoši: Recipe 45%, Tamro 23%, Magnum 17%. Tādējādi, 3 lielākās vairumtirdzniecības firmas pārvalda 85% no Latvijas aptieku piegāžu apjoma. Savukārt, 3 lielākās aptieku firmas tikai – 36%. Veidojas nevienlīdzīgs spēku samērs.

Attiecīgi, 80% no aptiekām, t.i. apmēram 640 aptiekas pēc brīvprātības principiem ir apvienojušās iepirkumu programmās neatkarīgi no īpašniekiem vai uzņēmuma formas. Līdz ar ko, var droši apgalvot, ka pirkuma/pārdošanas pārrunas tiek risinātas nevis starp ražotājiem un aptiekām, bet gan starp lieltirgotavām un aptieku iepirkumu apvienībām. Lieltirgotavām ir lielāks pārspēks pār aptieku iepirkumu grupām: Top 3: 85% pret Top 3: 75%.
Bieži proklamētais viedoklis par ķēžu aptieku veidošanos vēl joprojām balstās uz sabiedrības neinformētību un šī viedokļa, atsevišķu pušu lobēšanu. Tiek veidots populistisks viedoklis, ka pateicoties aptieku ķēdēm, Latvijā medikamentu cenas ir augstas. Tomēr aptiekām ar to ir ļoti neliels sakars, jo neatkarīgi kāds būtu aptieku skaits, aptieka pielieto ar MK noteikumiem fiksēto uzcenojumu, kurš vidēji ir apm. 20 % (atkarībā no medikamenta cenas). Aptiekas drīkst un dažkārt pielieto pazeminātu uzcenojumu. Ko tiešām, mēs kā AAB rosinātu ir biežāk pielietot samazinātu uzcenojumu, kas veicinātu konkurenci starp līdzīgiem tirgus spēlētājiem, tādējādi veidojot cīņu par pacienta izvēli. Iznīcinot aptieku ķēdes medikamentu uzcenojums noteikti nesamazināsies, jo individuālās aptiekas noteikti nevar atļauties samazināt savu uzcenojumu. Toties mazināsies atlaide, ko vairumtirgotājs sniedz aptieku tīkliem par iepirktajiem apjomiem, attiecīgi mazināsies atlaide arī no ražotāja. Šajā procesā gala pircējs noteikti nebūs ieguvējs un pēc gada mēs varēsim konstatēt, ka visas ķēžu iznīcināšanas kampaņa nebūs devusi labumu, bet toties ir bijuši skaļi saukļi un aktīva esošās sistēmas graušana.

Aptieku Attīstības biedrība aicina pārformulēt 10.11 punktu ar rīcības plānu, kas reāli dos ieguvumu pircējam:
Samazināt medikamentu gala cenas kāpumu: a) palielināsim valsts finansiālu atbalstu gan pacientu, gan kompensējamo medikamentu un ierīču skaita ziņā; b) nodrošināsim pacienta tiesības izvēlēties un saņemt profesionālu konsultāciju, kas nav materiāli vai juridiski ietekmēta.

Un varbūt vienreiz, par visām reizēm, pārstāsim barot tautu ar skaļiem saukļiem, kurus paši saukļu autori nemaz neapzinās to patieso jēgu un sekas.

Kompensējamie medikamenti ir viens no būtiskākajiem veselības aprūpes pamatiem, kurš ne tikai ļauj samazināt ielaisto slimību skaitu, bet arī kopējo iedzīvotāju veselības stāvokli. Taču, neraugoties uz šo neapgāžamo faktu, Latvija kompensējamo medikamentu jautājumā ir vissliktākajā situācijā. Piešķirtā finansējuma apjoma ziņā uz vienu iedzīvotāju, Latvija starp visām Eiropas Savienības valstīm ir pēdējā vietā! Tomēr par spīti šim faktam, plānots samazināt kompensējamiem medikamentiem paredzēto budžetu vēl par 7 miljoniem. Kas gribi vai negribi man un daudziem citiem liek aizdomāties, ka tie nav tikai sausi, neko neizsakoši skaitļi. Aiz katra fakta atrodas dzīvs cilvēks ar savām vēlmēm un vajadzībām, dažreiz, kuru cena ekvivalenta dzīvībai.

Funkciju izvērtēšanas darba grupa savā ziņojumā ir sniegusi priekšlikumu samazināt budžetu kompensējamiem medikamentiem par 7,4 miljoniem latu. Kaut gan jau 2009.gadā tika veikts aprēķins, ka piešķirto 70 miljonu vietā budžetam būtu jāsastāda 120 milj latu.

Līkne starp kompensējamo medikamentu budžeta palielināšanu un stacionāros ārstējošo skaitu ir visciešākā mērā saistīta. 2010. gadā salīdzinājumā ar 2009.gadu ir ievērojams hospitalizāciju skaita kritums un Veselības ministrija uzskata, ka ir iespējams vēl par 5-8% mazināt hospitalizācijas apjomu arī 2011.gadā. Taču šī mērķa sasniegšanā ir nepieciešams turpināt ambulatorās veselības aprūpes attīstību, stiprinot ģimenes ārstu prakses, nemazinot kompensējamo medikamentu budžetu, vienlaicīgi novirzot veselības aprūpei papildus finansējumu. Tādējādi ne tikai tiktu ieekonomēti līdzekļi vienā valsts veselības aprūpes sektorā, bet arī vienlaicīgi tie tiktu novirzīti kompensējamiem medikamentiem. Ar šādu viedokli ir vienisprātis arī Veselības Ministrija, kas iepazīstos ar Ministru prezidenta Valda Dombrovska rezolūciju Nr.111-1/70, kā arī Funkciju izvērtēšanas darba grupas sniegtajiem priekšlikumiem par valsts budžeta izdevumu samazināšanu, ir iesniegusi savu noraidījumu, nosūtot to Ministru prezidentam.

„Veselības ministrija uzskata, ka priekšlikumi finanšu līdzekļu samazinājumiem veselības nozarē nav pamatoti un funkciju izvērtēšanas procesā nav pietiekami profesionāli veikta īstenoto funkciju analīze. No 2009.gada otrā pusgada un 2010. gadā pacientiem tiek nodrošināts tikai minimāli nepieciešamais pakalpojumu apjoms, kas rada tiešus draudus pacientu dzīvībai. Samazinot finansējumu veselības aprūpei un kompensējamiem medikamentiem vēl vairāk, tiks apdraudēta veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana pacientiem. Tiks apdraudēta arī veselības aprūpes sistēmas reformu veikšana – stacionārās veselības aprūpes lomas mazināšana un ambulatorās veselības aprūpes nozīmes palielināšana”, uzskata Veselības ministrs D.Gavars.

Veselības ministrija savā ziņojumā arī norāda, ka pamatojoties uz 2009.gadā veikto veselības aprūpes sistēmas strukturālo reformu, Veselības ministrijā un tās padotības iestādēs štata vietas ir samazināts par 794 vienībām, kas 2,4 reizes pārsniedz Ministru kabineta doto uzdevumu – likvidēt 327 štata vietas. Veselības ministrija ir veikusi vislielāko samazinājumu no visām ministrijām gan cilvēkresursu, gan pārvaldības ziņā. Taču tālāka štatu samazināšana ministrijas centrālajā aparātā ietekmēs ne tikai funkciju kvalitatīvu izpildi, bet arī nenodrošinās valsts funkciju īstenošanu veselības nozarē.

Veselības ministrija arī neatbalsta Funkciju izvērtēšanas darba grupas priekšlikumus fiskālās konsolidācijas apjomam kompensējamo medikamentu jomā. Kā zināms Latvijā ir vismazākais budžets kompensējamiem medikamentiem starp visām Eiropas valstīm. Tie ir tikai 14,3 % no vidējā rādītāja Eiropas Savienībā. Eiropas Savienībā vidēji tie ir 224 Ls uz vienu iedzīvotāju, Latvijā , turpretim tikai 32 lati. Pat ne profesionālim ir skaidrs, ka samazinoties valsts atbalstam zāļu iegādei, būtiski pasliktināsies medikamentu pieejamība pacientiem, kā arī tas izraisīs hronisko un savlaicīgi neārstēto slimību apjoma pieaugumu.

Šobrīd viedokļi par šo jautājumu ir visai pretrunīgi. Tiek runāts, ka kompensējamie medikamenti ir peļņas nodrošinātāji. Tāpat tiek runāts par racionālu zāļu pielietojumu, neizprotot, ka daudziem tūkstošiem kompensējamie medikamenti ir dzīvības uzturētāji.

Veselības ministrija ir apsolījusi līdz 2010. gada 1.novembrim iesniegt citus priekšlikumus par alternatīvām valsts budžeta izdevuma samazinājuma iespējām, kaut diez vai kādas iespējas vēl ir palikušas. Svarīgi arī būtu dzirdēt Valsts kancelejas nostāju par tālākiem soļiem šajā jautājumā. Pagaidām gan ir klusums, arī no partiju puses. Interesanti, ka priekšvēlēšanu kampaņas laikā, visas lielās partijas un apvienības solīja paaugstināt veselības aprūpes budžetu, tātad, tai skaitā kompensējamiem medikamentiem atvēlēto procentu. Vieni solīja paaugstināt uz 5%, citi pat uz 7% no pašlaik esošā 3,4 procenta no IKP.

Interesanti, ka, ja paraugās ievēlēto sarakstā, politiķi un partijas, kuras to solīja ir tās pašas, kurām būs jālemj par 7 miljonu samazināšanu. Tātad – kuru ceļu iesim? Solīto vai …? Ja vien tā nav bijusi priekšvēlēšanu aģitācija un populistiski lozungi sev nepieciešamo vēlētāju balsu nodrošināšanai, pēc būtības spekulējot ar cilvēku lētticību, tad būtu pēdējais brīdis mūsu politiķiem ja ne izpildīt savu solījumu, tad kā minimums nenoņemt vēl 7 miljonus no kompensējamiem medikamentiem atvēlētā budžeta. Jo nogriezt jau vienmēr var, bet tikai ar kādu mērķi un kādām no tā izrietošajām sekām. Svarīgākais, lai tas nebūtu uz sabiedrības kopumā un dažu, pat, dzīvības rēķina.