Situācija: 2008. gada rudens/ziema. Viens cilvēks (es), viens kanāls (Rīgas), daudzi bebri (ar asiem zobiem, peldoši).

Pirms dažām nedēļām, ierasti ejot uz darbu, ieraudzīju mītisko Rīgas kanāla bebru darba pēdas – koku ar apgrauztu stumbru. Par redzēto uzreiz aizsūtīju informāciju LETA redakcijai. Pāris stundas vēlāk LETA jau bija sazinājusies ar Kalnakaziņa kungu, kurš apstiprināja, ka kanālmalas kokus grauž bebri. Ziņa turpmāko dienu laikā piesaistīja arī diezgan plašu mediju uzmanību.

Domes reakcija nebija ilgi jāgaida. Deputātu grupa personīgi apstaigāja kanālu un iepazinās ar situāciju. Biju nejaušs viņu darbības liecinieks, jo atkal sanāca no rīta gar kanālu iet uz darbu. Kā vēlāk lasīju – apgrauztie koki tika pamanīti, bet bebri gan nē. Laikam gulēja alā.

Vakar ap 21:40 atkal gāju gar kanālu. Šoreiz gāju no darba prom. Pretī Veihertes galerijai, gandrīz visā kanāla platumā, guļ sniega vētras izgāzts koks. Tik vien paspēju padomāt, ka nebūs to viegli izcelt, kad pamanīju divus bebrus, kas naski ņēmās ap nogāzto koku. Pāris minūtes skatījos, kā viens bebrs grauž izgāztā koka zarus, bet otrs peld ar tiem uz migu. Dusmās mēģināju tiem iemest ar sniega piku, bet viņi no tās nenobijās.

Kā saprotu, situācijas risinājumi ir trīs:
1. Tiek izsludināts starptautisks bebru mednieku konkurss, kurā uzvar Āfrikas safari speciālisti ar Holivudas zvaigžņu cienīgiem honorāriem. Pa to laiku bebriem veiksmīgi izdodas aizdambēt kanālu. Situācijā iesaistās ES vides speciālisti un kanāls tiek pasludināts par aizsargājamu dabas liegumu. Drošības pēc tam nomaina nosaukumu, turpmāk to pazīstam kā Bebrupīti.
2. Bebrus izķer ar tīkliem un palaiž brīvē aiz Rīgas rajonas robežas. Kā sacīt - prom no acīm.
3. Tiek izsludināts Latvijas mednieku konkurss “Bebra aste 2009″. Par katru kanālā nošauto bebru mednieks saņem kasti viskija vai degvīna (pēc izvēles).

Kā šis ieraksts saistīts ar PR? Vienkārši. Jebkuram cilvēkam ar mobilo un interneta komunikāciju lietošanas prasmēm ir iespēja pievērst mediju, atbildīgo institūciju un neskaitāmu līdzpilsoņu uzmanību savai problēmai. Tas var būt e-pasts visiem saviem kontaktiem un medijiem, publisks ieraksts draugiem.lv, personīgā bloga ieraksts, foto un video materiāla “iepostēšana” portālu “aculiecinieku” sadaļās vai sociālajos networkos… Iespējas faktiski ir neierobežotas.

Lai arī jau ir dzirdētas runas par Web 2.0 nāvi, iespējams, ka tieši pašreizējā ekonomiskā situācija mudinās Latvijas uzņēmumus pilnīgāk izmantot tā sniegtās iespējas.
Viens no jaunākajiem apskatiem par Web 2.0 iespējām PR un mārketingā ir Top 10 Strategies for Boosting ROI Despite Shrinking Budgets and Dwindling Resources.
Kā vienmēr, liela daļa piemēru ir no valstīm ar pilnīgi atšķirīgu sociālo tīklu lietošanas intensitāti, taču rūpīgs lasītājs noteikti atradīs vismaz pāris interesantas un noderīgas idejas.

Otrā pasaules kara laikā ASV tika drukāts plakāts “Loose lips might sink ships”.
Pēdējo nedēļu laikā paši esam redzējuši, ka baumas spēj nogremdēt banku, izraisīt valūtas maiņas māniju, un kriminālprocesus par valūtas graušanu. Ticamākās baumas parasti nāk no “iekšām”. Tāpēc šoreiz nedaudz par nepieciešamību komunicēt ar darbiniekiem.

Runāt par nepatīkamām lietām nepatīk nevienam. Tāpēc jau tās ir nepatīkamas. Taču “Weber Shandwick” veiktais pētījums atklāj, ka uzņēmumu vadītāju klusēšana problēmsituācijās ir vienkārši slikta ideja.

Pētījumā arī atklājās, ka lielākā daļa strādājošo saprātīgi tic, ka ekonomikas problēmas negatīvi ietekmēs viņus pašus un arī uzņēmumus, kuros viņi strādā. 74% no aptaujātajiem ir dzirdējuši kolēģus runājam par krīzi. Un 54% par šo tēmu no saviem vadītājiem nav dzirdējuši neko. Kamēr uzņēmumu vadība bieži izvēlas klusēt, baumas darbinieku vidū sit augstu vilni. Jebkāda informācija, pat ja tā nav iepriecinoša, ir labāka par baumām.

Lai risinātu šo situāciju, “Weber Shandwick” korporatīvās divīzijas vadītāja Micho Spring iesaka trīs vienkāršus soļus, kā krīzes laikā komunicēt ar darbiniekiem.

1. Izturies pret darbiniekiem, kā pret savu svarīgāko mērķauditoriju, jo viņi ir svarīgākā mērķauditorija.
Ārējā komunikācija ir svarīga. Investori uztraucas, žurnālisti neliek mieru… Tieši tāpēc ir kritiski svarīgi vispirms komunicēt ar darbiniekiem. Viņi ir tie, kas ar savām sarunām sociālo kontaktu vidē var visvairāk ietekmēt uzņēmuma reputāciju.
Darbinieki ir ticami un pārliecinoši uzņēmuma vēstneši. Anonīmas korporatīvās fasādes un paziņojumi nevar pārspēt dzīvus cilvēkus, kas uzņēmumam veido dzīvu “seju”.

2. Vadība nedrīkst klusēt.
86% darbinieku uzskata savus vadītājus par “uzticamiem”. Tieši tāpēc vadītājiem ir jārunā ar darbiniekiem. It sevišķi krīzes laikā, kad vēstnesis var būt tik pat svarīgs kā vēstījums. Vētras laikā kuģa kapteinis varbūt nezin visas atbildes, taču komanda joprojām grib redzēt viņu pie stūres rata, uz komandtiltiņa.

3. Fokusējies uz savu uzņēmumu, nevis vispārējo ekonomisko situāciju.
Pašreizējā krīze ir nopietna. Bet koncentrējoties tikai uz vispārējo krīzi, tā var sākt šķist pārāk liela un nepārvarama. Pat vissliktākajos laikos, lielākā daļa uzņēmumu tomēr turpina darbu. Lielākā daļa cilvēku saglabā savas darba vietas.
Runājot par savu uzņēmumu, jums rodas iespēja runāt par konkrēti savējo plānu panākumiem. Ļaujot cilvēku prātos iesēsties negatīvajam viedoklim par vispārējo ekonomisko stāvokli, jūsu uzņēmuma reputāciju sāk kontrolēt spēki, kas nav jūsu kontrolē.

Protams, šiem soļiem sekot ir vieglāk, ja uzņēmuma vadītājs var sniegt salīdzinoši nomierinošu informāciju. Taču tie kļūst vēl svarīgāki reizēs, kad publiskojamā informācija ir negatīva. Darbinieki necer uz burvju zālēm, kas visu pēkšņi pavērsīs uz labo pusi. Tomēr, gan labos laikos, gan sliktos, viņiem ir nepieciešams vadītājs. Bieži vien tieši krīze ir laiks, kad uzņēmuma vadītājs var demonstrēt savas labākās īpašības. Un pārliecināta vadība sākas ar pārliecinātu un skaidru komunikāciju – tieši tāpēc uzņēmumiem ir jāaizpilda informācijas caurums un jākomunicē ar vissvarīgāko mērķauditoriju: darbiniekiem.

Skatos, mana bloga komentāros parādās viedokļi par to, ka mani bloga ieraksti ir pilnīgs “swiesc”. Tas priecē, jo norāda uz to, ka kāds lasa un reaģē. Kādam ir interese veltīt pāris sekundes komentāram. Tātad notiek divvirzienu komunikācija. Pie tam, esam veiksmīgi pārlēkuši vairākām komunkāciju procesa fāzēm. Pamanāmība sasniegta. Uzmanība piesaistīta. Reakcija izraisīta. Darbība veikta. Lieliski! Ja mans blogs būtu produkts, tad pārdošanas cipari pašlaik izskatītos pozitīvi.

Daži komentētāji vēlas kaut ko dziļāku un gudrāku par PR. Neuztraucieties, būs arī tas, taču nedomāju, ka ir vērts šeit pārrakstīt PR grāmatu gudrības. Arī sava ikdienas darba detaļas īsti nevaru publiskot. Komercnoslēpumi taču. Tāpēc mācīsimies PR saskatīt ikdienas dzīves situācijās.

Runājot par blogu kvalitāti, lielā mērā piekrītu šī blogotāja rakstītajam:

So what’s my point? Oh, right. My point. How could blogging have made this any better? It couldn’t. How could it have made it worse? Well, he was reading the NY Times, which has well-respected journalists who write coherent, well-researched, thought-provoking articles. High-end highly-educated editors review the work before it hits the presses. As for a blog? Not so much. I could be (and probably am) an idiot. There’s a good chance that if anyone takes the time to edit this, they can very likely be an even bigger idiot. Which supports my first argument: blogging is for idiots.

Lai kāds neapvainotos, gribu uzsvērt, ka runa iet par blogu rakstītājiem, nevis lasītājiem :)

Negribas histēriski klaigāt par “atdzimstošo fašismu”, taču Ventspils ekonomista arests par sava viedokļa izteikšanu (publikācijas krieviski un latviski) manī vieš arī tīri personīgas bažas.

PR speciālisti regulāri ir atbildīgi par savu klientu publisko komentāru un viedokļu sagatavošanu. Ja mūsu valstī parādās aizliegtās tēmas, par kuru aizskaršanu var nonākt cietumā, tad pastāv reāls risks, ka cietumā nonāk gan PR speciālists (noziedzīgais komentāra gatavotājs), gan klients (noziedzīgais valsts grāvējs).

Atliek tikai zīlēt, kas DP acīgajiem izmeklētājiem kādu dienu var neiepatikties. Vienu dienu tā ir dusmīga vēstule Kalvītim, otru – viedoklis par nacionālās valūtas mūžīgo stabilitāti. Kas trešo?

Ups, koridorā jau dzirdu smagus soļus…
Sūtiet sausiņus!

European Hit Radio sācis spēlēt jauno Guns’n'Roses dziesmu. Ja neņemam vērā to, ka grupas fani jau paspējuši nosirmot dziesmu gaidot, tā noteikti ieies arī mārketinga vēsturē.

Runa iet par Dr.Pepper apsolīto bezmaksas dzēriena bundžiņu, kas varētu kļūt par vērienīgāko produkta bezmaksas degustāciju. Vieglu sirdi izmestais solījums gada sākumā noteikti likās tik pat ticams, kā cūku lidošana un pūces astes ziedēšana :) Visu cieņu kompānijai! Solītais tiks izpildīts.  

Andrew Keen savā bloga ierakstā Keen on new media jau domā, ko Obama darīs ar vēlēšanu kampaņas laikā izveidoto atbalstītāju datubāzi. Vai tā kļūs par tiešās komunkācijas bāzi, kas ļaus jaunajam prezidentam nepastarpinātā veidā nodot savas ziņas iedzīvotājiem?

In reality, the Obama Presidency will be a singularly top-down organization in which decisions will be made by him and his highly professional and experienced staff. Resembling his tightly run campaign, Obama’s administration will sell the appearance of democratization through its use of direct email campaigns, personalized text-messaging announcements and intimate flickr photo spreads, but will actually be a highly centralized marketing operation, the first digital communications Presidency of the 21st century.

Lai arī cik moderni un nedaudz biedējoši tas izklausītos, Obama tikai turpina iepriekšejo ASV prezidentu ieviestās komunikāciju tradīcijas. Franklins Delano Rūzvelts 30-to gadu sākumā saviem “Fireside Chats” izmantoja mediju ar plašāko izplatību - radio. Negatīvāk domājoši cilvēki varētu arī atminēties par Staļina laika radio punktiem, kas katrā istabā un uz katra ielas stūra nepārtrauktā straumē “zombēja” cilvēkus.

Līdz ar TV popularitātes sprādzienu 50-ajos gados, jaunais komunikāciju kanāls ne tikai radīja prezidentus (JFK vs. Nixon priekšvēlēšanu duelis) bet arī kalpoja par platformu no kuras prezidenti paziņoja par krīzēm (JFK 1961. gada Kubas krīzes laikā), vai centās spodrināt savu mundieri (Klintons “Monikgeitas” laikā).

Un tagad, 10 gadus pēc Interneta burbuļa trakuma, pie varas nāk cilvēks, kurš izmantos moderno tehnoloģiju iespējas, lai komunicētu ar cilvēkiem. Jānovēl, lai Obama Kandidāts nekļūtu par Obamu Spameri, kura nepartrauktā komunikāciju plūsma ātri vien apnīk un liek sniegties pēc Delete taustiņa.

Brīvdienās biju Fonteina kunga Liepājas atpūtas un izklaides iestādēs. Tiem kas nezin, pie kanāla atrodas klubiņš un viesnīca.
Tā jau viss jauki, vienīgi manas plaušas bija smagi šokētas par to, ka iekštelpās tika pīpēts ar tādu aizrautību, it kā būtu 1999. gads (atsauce uz vecu Prince dziesmu).
Vai kāds šī bloga lasītājs var painformēt, kāpēc Liepājā var to, ko Rīgā nevar?

Mums uz ielām ir tumšs. Precīzāk – valda mākslīga krēsla. Uz šosejām vispār melnums. Cilvēki un mašīnas šādos apstākļos bieži vien saduras. Lai samazinātu letālo negadījumu skaitu, visā valstī jau pāris gadus valda vispārējā “atstarotizācija”.

Bet vai spīdīga bļemba pie jakas ir alfa un omega?

Iemesli tam, ka cilvēki pakļūst zem mašīnām esot vairāki – sliktais ielu apgaismojums, tumšā sezona, ietvju un pāreju neesamība, agresīvs braukšanas stils. Bet kā galvenais tiek minēts tas, ka mūsu cilvēki ir neredzami. Vienkārši nesaskatāmi.

Ja embedētais Youtube klips neatveras, to var apskatīt šeit

Un tie cilvēki mums tiešām ir šausmīgi neredzami. Pāris minūtes vakarā pastaigājot pa Rīgas ielām var pamanīt, ka lielākā daļa apkārtējo ir tumši ģērbti. Blondīnes melnā, ierēdnītis melnā, bīstams vīrietis melnā, visi melnā.

Pirms pāris nedēļām biju iegājis veikalā jaunu bikšu meklējumos. Pie reizes, ievērtēju ziemas apģērbu krāsu gammu. Vienā pusē melnas drēbes modernajam sērotājam, otrā – visas tumši zaļās un brūnās toņkārtas zemessardzes biedram. Un pa vidu tumšzilas džinsas. Iegādāties kaut ko gaišu vai krāsainu nav nemaz tik viegli. Gandrīz nevienam mētelim vai jakai nav ražotāja uzšūtas atstarojošās joslas vai atstarojoši elementi.

Nopērkot stilīgu ziemas mēteli es diez vai būtu gatavs papildus maksāt un bojāt dizainu, lai tam uz muguras uzšūtu atstarojošu lentu. Arī nokarināties ar atstarotājiem nav ērti. Pirmkārt jau tāpēc, ka pie manas jakas nav to atstarotāju pat kur piekārt. Un otrkārt – tie ir neērti un izskatās nenopietni.

Tā nu veidojas situācija, ka valsts cītīgi tērē naudu un cenšas apkarināt melnā tērptos cilvēkus ar atstarotājiem. Bet varbūt produktīvāk būtu noteikt, ka konkrētam valstī pārdoto apģērbu procentam jābūt ar ražotāja uzšūtiem atstarotājiem? Un paņemt pie dziesmas Milānas un Parīzes modes namus?

Pirms mani sauciet par traku komunistu vai murgotāju, atgādināšu, ka mūsu valstī diezgan vienkārši noteica aizliegumu noteiktās stundās tirgot alkoholu un pavēlēja visiem auto braukt ar dienas gaismām. Man arī pietrūks laiks un pacietība, lai uzskaitītu visus ES ieviestos noteikums, kas ļoti konkrētā veidā ietekmē mūsu ikdienas dzīvi. Tā ka valsts rūpes par spīdīgām jaciņām noteikti nebūtu neiespējams risinājums.

Bet tikmēr mums pa ielām siro policisti un atstarotāju patruļas, TV rāda līķu atzinumus par “sabrauktajām vardēm” un “Zara” skatlogā visas aktuālās drēbītes ir melnas.

Ok, šoreiz par blogiem. Lai arī līdz šim jau esmu niekojies ar personīgo blogu un diensgrāmatu draugiem.lv, nebiju pārāk aizdomājies par vispārējo blogošanas situāciju.

It kā jau varētu likties, ka tas blogs taču ne ar ko sevišķu neatšķiras no kartupeļa – tas ir vai nu vārīts, vai cepts. Bet nē, izrādās, ka gudri puiši jau pirms pāris gadiem ir apzinājuši 25 blogu veidus.

Ikdienas darba apjoms, kā arī laiks, kas nepieciešams saprātīga teksta radīšanai, liek man domāt, ka ne ar ko ļoti sarežģītu neaizraušos.

Vai tiešām blogi ir tik superīgi?

Saka, ka blogi dod iespējas vēl nepieredzētam komunikāciju un informācijas apmaiņas daudzumm. Katrs daudz maz izglītots cilvēks ar pieeju internetam var izlikt savu domu un viedokli vispasaules apskatei. Tas esot lieliski, jo tādā veidā tiek apieta tradicionālo mediju ierobežojošā kontrole pār informāciju.

Iespējams, ka tā ir, bet rodas sajūta, ka blogu pilnos benefitus var izbaudīt tikai bezdarbnieki vai pensionāri, jo kvalitatīvu blogu atrašanai un izlasīšanai nepieciešams diezgan ievērojams brīvā laika apjoms.

Informācijas un viedokļu avotu apjoma pieaugums ir tik straujš, ka sāk atgādināt mītiņu, kurā orators ir gāzts no tribīnes un katram mītiņa dalībniekam izdalīts skaļrunis. Visi runā vienlaicīgi un vienādā skaļumā. Neizbēgami rodas kakafonija.

Lai sameklētu uzticamu un profesionālu informāciju, cilvēkiem daudz vairāk laika un pūļu jāpieliek informācijas filtrēšanai un izvērtēšanai. Rezultātā tikai aizvien vairāk pieaug dzīves haoss, informācijas pārlādiņš un jebkādu orientieru zuduma izraisīts apjukums.

Protams, ir iespējams izvēlēties pāris uzticams blogerus, kuru rakstītais tiek regulāri izlasīts un viedoklis atzīts par labu esam. Ņemot vērā Huffington Post pēdējā laika panākumus, izskatās, ka tuvākajā lakā arī blogu jūrā nostiprināsies dažas blogu centrāles, kur, līdzīgi kā ziņu portālos vai vecajās avīzēs, regulāri publicēsies vieni un tie paši cilvēki.

Vai nozare.lv plāno kļūt par tādu blogu kopvietu? Maybe. Vai mans blogs ieies Latvijas vēsturē kā vispopulārākais? Visticamāk, nē.