Ieraugot brendija “Waterloo” reklāmas, mani vienmēr pārņem jautrs gars. Un ne jau šī dzēriena reibinošo īpašību dēļ.
Interesanti būtu uzzināt, kā šo dzērienu reklamē Francijā?

Par Waterloo mēs zinām tik daudz, ka tas ir miestiņš Beļģijā, pie kura Bonaparta armiju pēdējo reizi sakāva lupatu lupatās. Faktiski, tā ir Pirmās impērijas un franču nacionālisma sēru vieta. Tāpēc nav īsti skaidrs, ko plakātā dara vieglas uzvedības meitenes, un kas ir šī piesauktā “franču gaume”. Varbūt izskaidrojams meklējams uz pudeles redzamajā lilijā, kas ir franču monarhijas simbols? Vai šis dzēriens domāts tiem, kas priecājas par Napolena sagrāvi?

Bet visjautrākās pārdomās manī vienmēr izraisa fantāzijas par līdzīgām zīmolēšanas iespējām.
Varētu Vācijā tirgot degvīnu “Stalingrad” – panākumu garša.
Vai arī Latvijā piedāvāt čemodānus “25. marts” – garākiem ceļojumiem.
Un kurš gan atteiksies no tradicionālajiem amerikāņu čīzburgeriem “Pērlharbora”?

p.s. alkohola lietošanai ir negatīvas sekas.

Daniels Franklins no “The Economist” paredz grūtus laikus visā pasaulē. Regulārie bēdu stāsti no ASV par drukāto mediju problēmām, bankrotiem un tūkstošiem bez darba palikušo žurnālistu vairs nepārsteidz.
Kā PRistu, mani reāli interesē, kāds ir Latvijas drukāto mediju stāvoklis? Vai esam situācijā, kā ar bankām un ekonomiku pirms pāris mēnešiem, kad viss it kā bija perfekti un pie debesīm nebija mākonīšu?

Jau vairākus mēnešus lasu ziņas no ASV par to, kā savu darbību pārtrauc žurnāli un bankrotē avīzes. Bez darba palikušo žurnālistu skaits ir mērāms tūkstošos. Par Latvijas tradicionālo mediju grūtībām neko daudz lasījis neesmu, taču ņemot vērā regulārās dizaina un satura maiņas, kā arī ļoti aktīvās abonēšanas kampaņas, laikam jau to lasītāju noturēt nav nemaz tik viegli.

Vai tiešām paliksim bez brīvās preses un “sargsuņa”? Jo mums joprojām pieejami ir gan TV, gan interneta informācijas kanāli. Šo jautājumu uzdevu vienam no Latvijas onlaina mediju guru, Ingum Bērziņam no “Delfi”:

Online telpas paplašināšanās un pilnveidošanās pēdējo gadu laikā lēcienveidīgi notiek jau arī bez jebkādām PVN izmaiņām. Tādi multimediāli produkti kā diena.lv, nra.lv, db.lv,(pavasarī iecerētie milzu pārveidojumi „Telegraf” interneta portālā), kuros ir gan tradicionālais „drukātais vārds”, gan video, gan foto, gan audio saturs, gan lietotāju radītais teksts blogu veidā, lasītāju iesūtīto fotogaleriju un videosižetu veidā, utt, liecina, ka vadošā tendence ir mesties on-lainā.

Pie tam tv3.lv, radioswh.lv (pavasarī iecerētie milzu pārveidojumi LTV lapā) un citu elektronisko mediju veidoto interneta portālu attīstība rāda, ka šī ir prioritāte ne tikai tradicionāli „drukātajiem”, bet jebkura veida medijiem.

Tādi notikumi, kā sieviešu portālu patti.lv un espati.lv parādīšanās teju vienlaicīgi, rāda, ka nozare tic arī mazu nišas mediju dzīvotspējai. A/s „Delfi” šovasar palaistais projekts mango.lv ir pieteikums uz krietnu kumosu tabloīdu auditorijas nokampšanu onlainā.

Manuprāt, kvalitatīvs un kvantitatīvs lēciens Latvijas online mediju telpā jau notiek un ar PVN celšanu tur maz sakara. Cits jautājums ir, vai visām šīm aktivitātēm būs kāda jēga krīzes apstākļos, kad reklāmdevēji apcirtīs budžetus… Iespējams, reklāmas nauda, kas vairs neieplūdīs drukātajos medijos, nevis pārcelsies uz onlainu, bet vienkārši pazudīs no kopējās reklāmas tirgus bilances. Un tas nozīmē, ka izdzīvos stiprākie – proti, tie zīmoli, kuriem jau tagad ir lielākās auditorijas un kuriem tās grūti atkarot. Piemēram, trīs vecie portāli – Delfi, TvNet un Apollo. Kā arī lielas auditorijas nodrošinošie ne-mediju resursi – Draugiem.lv, One.lv, Inbox.lv.

Un nobeigumā – manuprāt, drukātie mediji nedaudz pārspīlē savu sūkstīšanās par to, ka PVN celšanas slēptais mērķis ir brīvās preses iznīcināšana. Tad nevajag nodarboties ar biznesu, ja neesi gatavs sliktiem laikiem! Pirms pusgada šitik pat nožēlojami izklausījās būvnieki – varēja domāt, ka man kā valsts pilsonim jājūt līdzi kaut kādiem jefiņiem, kuri metas burbuļu biznesos un pēc tam brīnās, ka laime neilgst mūžīgi.

Tiesa gan, tas nenozīmē, ka subjektīvi atbalstu PVN celšanu presei un grāmatām. Sliktākas, ko valsts var izdarīt krīzes laikā, ir veikt pasākumus, kuri ilgtermiņā novedīs pie stulbāka, tātad ekonomiski mazaktīvāka un apātiskāka pilsoņa. Manuprāt, krīzes laikos vispār grāmatas jādala par velti.

Slaktera kunga intervijas popularitāte skaidri demonstrēja Web 2.0 iespējas un popularitāti Latvijā. Tiem, kas neskatījās TV, ir visas iespējas ar pāris meklētājvārdu palīdzību Googlē un YouTubā atrast gan intervijas ierakstu, gan daudzos blogeru viedokļus par Slaktera kunga interviju. Tur pat atrodami jau klasiske kadri ar Kalvīša kunga sagurumu, un Zatlera kunga eksistenciālo jautājumu.

Protams, iespējas pasmieties par citiem ir neizmērojamas, taču nevajag piemirst arī to, ka šie paši informācijas kanāli var tikt izmantoti arī nopietnākas informācijas izplatīšanai.

Piemēram, pēdējās ASV lielo autoražotāju aktivitātes. Situācijā, kad tradicionālie mediji autoražotājus kritizē daudz un pamatīgi, tiek meklētas un izmantotas iespējas, kā uzņēmumi un to vadītāji var pasniegt savu viedokli un argumentus Internetā. Papildus weblapām, YouTube intervijām, tiek pirkti arī atslēgvārdu pozicionējumi Google meklētājā.

Forda YouTube kanāls
Forda viedokļlapa
Forda Twitter komunikācijas

Rūpīgāks vērotājs pamanīs, ka skatījumu un komunikāciju skaits šajos kanālos nav tas lielākais, taču vienmēr ir divas iespējas - kaut ko darīt, vai nedarīt neko.

“Advertising Age” bija publicēti seši lieliski Martina Bīla (Martin Bihl) padomi par to, kā pārdzīvot atlaišanu no darba. Piedāvāju pāris īsus šī interesantā teksta fragmentus. Varbūt noder.

1. Jūs vispirms jāatlaiž no darba.
Daudzi cilvēki pašlaik nelietderīgi pavada darba laiku, stresojot par to, ka un vai viņus tūlīt pat atlaidīs no darba. Varbūt tā vietā jūs varētu meklēt jaunu darbu, iedzert vai pat nedaudz pastrādāt?

2. Zaudējiet pašsavaldību.
Ok, jūs esat atlaists. Apsveicam! Taču sajūta nav patīkama, tāpēc kliedziet, raudiet, iedzeriet… Galvenais, tieciet tam pāri un nestresojiet par notikušo nākamos 30 gadus.

3. Radiet savu stāstu.
Viens no pirmajiem jautājumiem, ko parasti uzdod potenciālais darba devējs, ir: “Kāpēc jūs atlaida no darba?” Protams, var atbildēt: “Es nezinu.” Bet tas norādīs uz dīvainu vienaldzību pašam pret savu likteni. Šāda īpašība jaunajam darba devējam diez vai patiks. Atbildot “Mani atlaida, un es līdz mūža beigām ienīdīšu tos izdzimteņus”, jūs vismaz demonstrēsiet emocijas.

4. Esiet zīmols.
Radiet savu tēlu. Darba tirgū arī nepieciešams savs individuālais zīmols. Kāpēc lai jūs pieņemtu jaunā darbā? Kas jūsos ir unikāls? Īsāk sakot, izplānojiet pārliecinošus argumentus, kāpēc no daudziem tūkstošiem citu bezdarbnieku, darbā jāpieņem tieši jūs.

5. Likvidējiet bezdarbības negatīvās puses.
Ja neņem vērā to, ka visiem nepatīk fakts, ka pēkšņi vairs nav naudas, ir vēl citas lietas, ko izraisa pēkšņā bezdarbība. Piefiksējiet tās un tieciet tām pāri. Varbūt jums trūkst sabiedrības? Tad aizejiet uz kafejnīcu. Varbūt jums trūkst ikdienas rutīnas – radiet to. Vediet savus suņus pastaigāt. Lai nu kā, tieciet pāri šiem papildus stresa izraisītājam.

6. Pierodiet pie atkārtošanās.
Saprotiet, ka darbu meklējot jums nāksies neskaitāmas reizes atkārtot vienu un to pašu informāciju par sevi. Ja divas reizes to izdarīt nav grūti, tad piecpadsmitajā reizē varētu zust entuziasms. Lai arī jūs par sevi stāstiet jau desmito reizi, personai, kas jūs klausās, tā ir pirmā reize. Tāpēc nezaudējiet entuziasmu!

Vakar lasīju Ritas Rudušas pārdomas par to, ka zaļā domāšana tāds mārketinga trends varbūt vien ir, un atcerējos no rīta tramvaja pieturā redzēto plakātu, kurā Baiba Broka uztraucās par to, ka dabiskais sarūk.

Ja cilvēki Londonā satraucas par saviem neapēstajiem burkāniem, tad ko lai saka par Ziemassvētkiem tradicionālo eglīšu un elektroenerģijas lietošanas bumu?

Sāksim ar eglēm – tās mierīgi aug, ģenerē skābekli, atnāk vīri ar motorzāģiem (darbojas ar benzīna un eļļas maisījumu), transportē uz realizācijas vietu (benzīns vai dīzelis), realizācijas vieta izgaismota: a. lai pircējs egli tumsā varētu saskatīt; b. lai uzturētu svētku sajūtu (elektrība); pircējs egli transportē uz dzīvokli (benzīns vai muskuļu spēks); egle tiek izrotāta (elektrisko lampiņu virtenes); pēc pāris nedēļām egle tiek izmesta pa logu vai no balkona; sētnieks to kaut kur likvidē. Procesa rezultātā tiek iznīcināta egle un tērēti ievērojami energoresursi.

Vēl piemērs – plastmasas Ziemassvētku svečturīši, kas mums deg gandrīz katrā logā. Ražoti Ķīnā (dabas piesārņošana normāla lieta), transportēti pāri visai Eirāzijai (dīzeļvilciens vai kuģis), ielikti logā vismaz uz mēnesi (elektrība), ja iztur vienu sezonu, tiek izmantoti atkal, ja izdeg - izmesti. Kāds interesents varētu izrēķināt elektrības apjomu, kas nepieciešams šo neskaitāmo svečturīšu darbināšanai.

Es nemaz nesākšu runāt par skujeņiem, kas tiek patērēti dažādu vainagu, rotājumu gatavošanai, kā arī neskaitāmajiem lampiņu kilometriem. Pat ja ņem vērā krīzes izraisīto kritumu Adventes vainagu realizācijas apjomos, tas tik un tā ir ievērojams.

Skatoties no komunikāciju viedokļa, rodas disonanse, kurā reālie darbi nesaskan ar augstajiem ideāliem. Istabā, kas rotāta ar nocirstu egli, skatāmies Ala Gora dokumentālo filmu par globālo sasilšanu. Šausmināmies par energoresursu cenām, bet logos saliekam elektriskus svečturus.

Tāpēc visa cieņa tiem cilvēkiem, kas Statoilā nopērk dzīvi eglīti podā un izrotā to ar āboliem un piparkūkām.