Pirms pāris dienām publiskotā “What will the role of marketing be in the year 2015?” esot 86 lapaspuses gara. Man pilno versiju Googlē atrast neizdevās. Taču Brandweek ir publicējis šajā pētījumā prezentētos 4 nākotnes mārketinga speciālistu arhetipus. Varbūt kādā atpazīstiet sevi, vai arī sapratīsiet, uz ko nākošos 5 gadus tiekties :)

1. Strategic guru: Džeina strādā tradicionālā uzņēmumā ar milzumlielu iespēju un resursu krājumu. Viņa izmanto mārketingu, lai virzītu stratēģiskas mārketinga iespējas. Džeina pamana jaunākās tendences un veikli apstrādā informācijas tonnas.

2. Value chain optimizer: Tims strādā stagnējošā ekonomikā. Viņa uzņēmums koncentrējas uz īstermiņa mērķiem un fokusējas uz peļņu. Tims mazāk atvērts riskiem un pieprasa pārskatāmību visos sektoros. Viņš samazina izdevumus un palielina efektivitāti.

3. Network orchestrator: Djego strādā uzņēmumā, kas veidots no virtuālām komandām un darba vietām. Tas sastāv no efektīvi darbojoša, savstarpēji kooperējošu uzņēmumu tīkla. Viņš ir nepārspējams kontaktu veidotājs ar spēju pamanīt jaunākās tendences pirms citiem. Djego ātri piemērojas situācijai un maina savas pozīcijas. Viņš saprot, ka mārketinga panākumu mērīšanā radošums ir tik pat svarīgs kā peļņas rādītāji.

4. Sales facilitator: Ksenja strādā ekonomiskās stagnācijas un ģeopolitiskās nestabilitātes laikmetā ar retiem tehnoloģiskajiem jauninājumiem. Klienti attīsta pagrīdes ekonomiju, kas balstās uz bārteru un abpusējo izdevīgumu. Ksenjai ir grūti pierādīt ROI, tāpēc viņas uzņēmumā mārketinga un pārdošanas funkcijas ir apvienotas. Viņa paļaujas uz klientiem, kā saviem netiešajiem mārketinga vēstnešiem. Ksenjas ikdienas darbs nav publiski pamanāms.

Ja manu brīvo tulkojumu grūti uztver, tad oriģināls ir šeit.

Paralēli drukāto laikrakstu cirkulācijas kritumam ASV, šo pašu laikrakstu online versijas piedzīvo diezgan ievērojamu apmeklētāju pieaugumu.
Nielsen Online dati par decembri uzrāda 16% pieaugumu top 10 laikrakstu mājaslapām.
Ja NY Times lapa ar 18,2 miljoniem apmeklētāju uzrādīja 6% pieaugumu, tad NY Daily News ir uzlēkušas par 99% līdz 5,9 miljoniem apmeklētājiem.
Laikrakstu izdevēju lielākais izaicinājums – kā šo lielo online lasītāju skaitu pārvērst peļņā.
Jāatzīst, ka kopš diena.lv pēdējās pārdizainēšanas, esmu to sācis lasīt ļoti regulāri (atvaino, I. Bērziņ, ja vari). Arī par banneru pārbagātību, atšķirībā no ziņu un sociālajiem portāliem, kur no reklāmām vairs neizbēgt, laikraksta mājaslapā sūdzēties nevarētu.

Krīzes laikā pilnīgi normāla mārketinga reakcija ir turēties pie ierastajām metodēm. Krīzes laikā jāuztraucas par savu krēslu, tāpēc nav laika eksperimentiem, kuru ROI grūti izmērīt un pierādīt. Labāk turēties pie klasiskajām vērtībām: TV klipa, drukātas reklāmas…
Šodien lasīju 4 ways to relinquish control. Ahh, baigi iepatikās :) Varbūt jums arī. It sevišķi, ja gribas riskēt, vai arī nav nekā ko zaudēt.
Jums ir krīze? Ja jums jau nav korporatīvā bloga, tad nekavējoties to izveidojiet. Noteikti saglabājiet komentu pievienošanas funkciju. Un regulāri sniedziet atbildes/jaunāko informāciju.
Rīkojiet pasākumu? Pēc nejaušības principa izdaliet viesiem vienreizējās lietošanas/digitālās kameras. Pēc pasākuma apkopojiet attēlus un izvietojiet tos savā mājaslapā vai Flickr. Šāda fotoreportāža sniegs interesantāku pasākuma atainojumu + apmeklētāji pēc tam viegli varēs apskatīties bildes.
Gribas riskēt? Ļaujiet uzņēmuma darbiniekiem neierobežoti blogot vai čivināt (Twitter) par notiekošo uzņēmumā. Protams, iepriekš jāvienojas par zināmiem noteikumiem.
Aptrūkušās idejas? Nebaidieties uzrunāt un izmantot savus patērētājus/ klientus. Iespējams, ka viņiem jūs patīkat un viņi gribēs palīdzēt. “Kādus papildus pakalpojumus mēs varētu piedāvāt? Kas jums visvairāk nepatīk mūsu pakalpojumos?”…

Kamēr liela daļa Latvijas iedzīvotāju, žurnālistu un “viedokļu līderu” attiecībā pret 13. janvāra grautiņu dalībnieku tautību un “īstajiem orgnizētājiem” atrodas ieilgušā self-denial fāzē, pa e-pastiem un blogosfēru klejo Photoshop attēli, kuros tiek piedāvātas notikumu alternatīvās versijas.
Piemēram, nemirstošu slavu ir ieguvis šis pāris.

Archija Weblogs piedāvā konkursu par labāko Photoshop darbu. Balsot par sev tikamāko variet līdz 26. janvārim.
 
p.s. bērniem un politiķiem dažas bildes var būt par asu.

Pirms pāris dienām izlasīju Alana Deršovica rakstu, par to, kā Hamas veiksmīgi apspēlē Rietumu medijus (par arābu nerunāsim, tie ietur partijas līniju). Neliels citāts:

Rather than asking why these children are dying and who is to blame for putting them in harms way, the average viewer, regardless of their political or ideological perspective, wants to see the killing stopped. They blame those whose weapons directly caused the deaths, rather than those who provoked the violence by deliberately targeting civilians. They forget the usual rules of morality and law.

Savā ziņā, lielisks summējums. Jo objektīvā situācija nevienu neinteresē, tā parasti ir pārāk sarežģīta. Taču uz asarainu sentimentālismu reakcija vienmēr garantēta.

Pret sevi, kas neprasmīgi krāmē veikalu plauktus un traucē pircējiem.
Pret sevi, kas esam neatsaucīgas oficiantes un graujam pašas savu darba vietu biznesu.
Pret sevi, kas izmantojam savas suverēnās valsts varas tiesības un neatlaidīgi visās Saeimās ievēlam sev netīkamus neprašas.

Jā, tieši tā, protestēsim taču vienreiz pret sevi – slinkajiem, īgnajiem, kritizējošajiem, skaudīgajiem… Pret sevi, kas ar vārdiem Rīgā, bet darbiem aizkrāsnē. Pret sevi, vergiem, kas citus vergus par kungiem cēluši (brīvā tekstā ņemts no Raiņa).

Negribētos, lai rītdienas pasākums būtu Trešās pasaules valstīm raksturīgā “katliņu revolūcija”, kuras motivators ir naudas trūkums kabatā. Pienācis laiks sistemātiskai Latvijas sabiedrības vērtību un ideālu pārvērtēšanai. Vienkāršāk sakot – rebrandingam un korporatīvās kultūras maiņai.

Nelielam piemēram, aplūkosim vienu no Latvijas Republikas identitātes simboliem - himnu. Savā pašreizējā formā tā ir lūgums augstākai dievībai nodrošināt bezrūpīgu hedonismu. Neiet runa par izcīnītu vai nopelnītu laimi. Tai vienkārši ir jāparādās. Un ko mēs vēlamies no Dieva? Gudrību, veiksmi, bagātību? Nē, mēs vienkārši gribam laimē dejot un dziedāt. Varbūt kādā Kalifornijas hipiju komūnā tas ir ok… Bet ja gribam sevi nopietni motivēt darbam un panākumiem, tad daudz piemērotāks teksts būtu “Nevis slinkojot un pūstot”.

p.s. kāpēc valsts svētkos pa TV vienmēr rāda “Cepli”?

Mocījās gan tie, kam uzliktas ziemas riepas, gan arī tie dīvainīši, kas joprojām brauca ar vasaras riepām. Ceļu tīrītāji, iespējams, tīrīja ceļus, bet noteikti žagojās. Jo par viņiem domāja un runāja visi.

Nezinu, vai kāds autovadītājs tiešām cer, ka reāli ir iespējams visus ceļus nepārtraukti uzturēt no sniega tīrus, taču ceļu uzturētāju anuālie paziņojumi par to, ka sniegam visi gatavi, ka šķūrētāji uztūnēti un ka sāls kalni uzbērti lielum lielie, savā ziņā vainojami pie sakāpinātajām cerībām, kuras pēc katras lielākas snigšanas tiek pieviltas.

Problēmas, kā vienmēr, neprecīzās komunikācijās. Komunikāciju studentiem jau pirmajā vai otrajā lekcijā uz tāfelītes uzzīmē komunikāciju modeli starp diviem cilvēkiem. Tas izskatās apmēram šādi.

Ceļu uzturētāju teikto par to, ka viņi ir gatavi ziemai, autobraucēji atkodē un saprot kā solījumu tam, ka sniegotās dienās pa ielām šķūrētāji zibēs vien. Bet ceļu uzkopēji ar “gatavību” saprot tīri tehnisko spēju ceļus savest kārtībā daudz maz atbilstoši noteiktajiem reglamentiem. Nepareizi iekodēto un nepareizi atkodēto komunikāciju rezultātā iestājas tas, ko sauc par “aplauzienu”, kas neizbēgami noved arī pie saasinātas reakcijas.

Varbūt ceļu tīrītājiem rudenī skaidri un gaiši vajadzētu pateikt, ka sniegs uz ielām būs; ka braukt būs grūti; ka ne visur tiks šķūrēts un kaisīts, taču agrāk vai vēlāk viss būs ok…

Tīri izklaidei pievienoju pāris ziemas bildītes no Bostonas. Pilsētas, kurā arī man ir bijis tas prieks izbaudīt sniegavētru radīto haosu. Un arī tur katru gadu tiek lamāti visi iespējamie pilsētas dienesti. Bet tikmēr naski puiši staigā pa ielām ar sniega lāpstām, un par atlīdzību piedāvā no kupenas izrakt iesnigušās mašīnas.

Izraēlas konsulāts Ņujorkā pagājušā gada pēdējās dienās norganizēja savdabīgu Q&A sesiju izmanotojot Twitter sniegtās iespējas. Protams, notiekošais ne mazākajā mērā neietekmēja notikumus Gazā, bet pasākums ir lielisks piemērs tam, ka savas ziņas izplatīšanā jāizmanto visi iespējamie līdzekļi. Un ja cilvēki lieto Twitter, vai kādu citu jaunu komunikāciju kanālu, tad kāpēc to neizmantot? Ja pat Irānas prezidents sveic neticīgos ar TV un YouTube palīdzību, tad kāpēc lai Zatlera kungs neatsūtītu man Jaunā Gada video apsveikumu uz draugiem.lv? Jo citādi paliku viņu neredzējis un nedzirdējis - šogad brīvdienas bez avīzēm un TV.