Notiekošais ar viltus meteorītu un tā bedri visvairāk atgādina MTV šovu “Punk’d”, kurā dažādi popkultūras pārstāvji, pašiem to nezinot, tika pakļauti praktiskai izjokošanai. Šova jēga tāda, ka joka upuris notiekošo uzskata par reāli notiekošu līdz brīdim, kad sakāpināto situāciju var atrisināt tikai atklājot, ka tas bija joks.

Tele2 pašlaik ir pret sevi sacēlis valsts iestādes un lielu daļu žurnālistu. Piemēram, “Lietišķās Dienas” Marta Rībele pēdējā laikā nebūt nav pozitīvi noskaņota pret Tele2, lai arī iepriekš “Lietišķā Diena” par Tele2 ir rakstījusi visnotaļ pozitīvi.

Arī blogos atrodami krasi negatīvi vērtējumi. Šlesera kampaņu radītāja Stendzenieka šodienas atklātās vēstules arguments “turiet muti, jo paši neesiet nekādi svētie”, jau rada tikai skumjas.

Atmetot tādas lietas, kā pārlieku sabiedrības mānīšanu, mediju vieglprātīgu aizraušanos ar sensāciju nepārbaudot visus faktus, un policijas maldināšanu, izskatās, ka Tele2 aizraujoties ar interesantu publicitātes radīšanas pasākumu nav īsti padomājuši par to, kā uz to visu reaģēs sabiedrība. Jautri plānojot A ir aizmirsts par B.

Vienas dienas laikā iedragāta uzticība un pozitīvā attieksme, ko uzņēmums tik rūpīgi un ilgstoši būvēja.

Varbūt Iekšlietu ministrijas atteikšanās no Tele2 pakalpojumiem nav tas sāpīgākais zaudējums, taču nenoliedzams ir fakts, ka visi žurnālisti turpmāk ar neuzticību uztvers gandrīz visu Tele2 sniegto informāciju.

Tele2 arī pašlaik pieļāvis kļūdu, nevis atvainojoties visiem piemuļķotajiem un pieviltajiem, bet pasakot, ka tas bija joks un visi zaudējumi tiks atlīdzināti. Nu nevar visu nopirkt, nevar.

Pirms kāda laika lasīju, ka faktiski vairs neatrodamies informācijas laikmetā, bet uzmanības piesaistīšanas laikmetā. Jo informācijas ir tik daudz, ka tās pārpilnībā jācenšas izcelties. Attiecīgi, vairojas gan veiksmīgi, gan neveiksmīgi mediju uzmanības piesaistīšanas projekti. Tele2 meteorīts laikam paliks tajā pašā kategorijā, kā gaisa balonā iesprostotais zēns, kura lidojumam pāris dienas sekoja pasaules mediji.

Vienlaikus, vienmēr būšu pārliecināts, ka labs “publicity stunt” var būt lieliska PR kampaņas sastāvdaļa, un labi īstenots “publicity stunt” ir brīnišķīga lieta.

Precīzāks jautājums, vai no Dienas aizgājušie redaktori un žurnālisti mēģinās radīt jaunu avīzi vai arī attīstīs spēcīgu interneta portālu? Sākums jau ir jaunizveidotājā Citadiena.lv.

Par to, vai pašlaik Latvijā, ņemot vērā vietējo recesiju un globālo krīzi tradicionālajos masu medijos, ir iespējams jaunradīt Dienas klonu nozares speciālisti var spriest labāk, bet man šāda biznesa modeļa dzīvotspēja liekas tuvu 0. Absolūtai 0. Esmu arī pietiekoši vecs, lai atcerētos brāzmainos 90tos, kad Latvijā dzīvi sāka un diezgan ātri beidza vairākas ikdienas avīzes.

Otra iespēja - internets, liekas visreālākā, jo no Dienas aizgājušajām “galvām” ir tas, kas nav citiem portāliem – viedokļi, analīze un pieredze. Tātad ir iespēja izcelties internetā, kur pašlaik dominē vai nu LETA ziņu, tematiska auto, sieviešu, seksa, dzeltenās preses info.

Jau piektdienā izskanēja viedokļi, ka “aizgājēji” varētu samesties kopā ar politika.lv vai delfi.lv. Pirmais variants nozīmē iekapsulēšanos “sorosītu” nišā, otrs, ļoti lielu auditoriju, kurai gan ir mīla uz negatīvu komentāru rakstīšanu.

Ja “aizgājēji” izvēlas palikt neatkarīgi, un līdz kaut kādas peļņas iegūšanai, spēj izdzīvot ar piesaistīto investoru līdzekļiem, tad pozitīvākajā gadījumā ceru uz Latvijas “The Huffington Post” līdzinieka izveidi. Tas ir nedaudz nišīgs sadaļu/ viedokļu/ blogu portāls kurā ir svaiga, interesanta un neatkarīga informācija.

Protams, tik pat iespējams ir variants, ka pēc sākotnējā dumpinieciskā entuziasma noplakšanas “aizgājēji” atrod citus darbus, sāk strādāt NVO, vai aizbrauc uz ārzemēm.

Vispār jau biju plānojis uzrakstīt par kaut ko nopietnāku, bet tā kā šodien daudziem atkal prātā mūsu ministru angļu valodas problēmas un tīri latviskā garā atkal esam pārliecināti, ka esam vissliktākie un stulbākie, tad izlēmu nedaudz pajautroties ar citu valstu vadītāju un ministru akcentiem.

Ja kāds vēl nezin, tad LTV Panorāma bija notvērusi mūsu ministru Kamparu runājam Zviedrijā. Lai arī sižeta veidotājs šodien Twitterī uzsvēra, ka sižeta doma ir nevis ministra vājā angļu valoda, bet viņa nespēja vai nevēlēšanās precīzi atbildēt uz jautājumiem, domāju, ka lielākā daļa skatītāju (tas redzams arī pēc komentāriem), tomēr atkal “cepas” vienīgi par “mūsu stulbajiem ministriem”, kas angliski runā sliktāk par 12. klases skolnieku.

Negribu diskutēt par to, vai Kampara kungs izvēlējies veiksmīgāko šlipsi, un vai viņa ķermeņa un sejas valoda ir pietiekoši nopietna. Negribu arī iedziļināties jautājumā, vai viņš var un vēlas precīzi atbldēt uz uzdotajiem jautājumiem. Jo lai arī ko viņš atbildētu, kādam tas nepatiktu. Šoreiz gribu nedaudz pasmieties par citu valstu pārstāvju nedienām ar angļu valodu.

• Sāksim ar Sarkozī, kas aicina investēt Francijā.
• Berluskoni pie Buša sāniem sajūsminās par ASV karogu.
• Putins aicina izvēlēties Sočus, kā Ziemas Olimpiādes pilsētu.
• ANO ģenerālsekretārs aicina iesaistīties dialogā.
• Medvedevs sajūsminās par Ahmadinedžada apsveikumu.
• Tas pats Medvedevs vēl dienās, kad nebija Prezidents, runāja par demokrātisko Krieviju.
• Un protams, atrodoties uz savas zemes, ministrs, vai šajā gadījumā, jaunais Vācijas ārlietu ministra kandidāts, var vienkārši atbildēt BBC, ka mēs esam Vācijā un šeit runā vāciski, lai arī ir pierādījumi, ka viņš māk runāt angliski.