Mums ir paveicies, ka “Expo” šoreiz notiek zemo algu zemē Ķīnā. Darbaspēka izmaksas tur tik zemas, ka nezināms skaits skudriņu Šanhajā pašlaik būvē “Aerodium”, ups, Latvijas, paviljonu. Ņemot vērā krīzes uzspiesto taupību, nezinu, vai Latvija spētu uzcelt paviljonu, ja “Expo” notiktu kādā Rietumeiropas valstī ar spēcīgu darba likumdošanu un lielām algām.

Lētais provinces vīriešu darbaspēks ir Ķīnas straujās izaugsmes pamats. Vīri uzcēla Pekinas Olimpiādes stadionus, tagad rauj augšā arī Šanhajas “Expo” paviljonus. Šanhajā trīs maiņās strādājot 300 –1000 celtnieku, kas par šo darbu saņemot 100 EUR. Priecē, ka vismaz darbu uzraugi no Latvijas strādā par balto cilvēku cienīgām algām.

Protams, daži ķīnieši sūdzas par zemajām algām:

“[We] workers ended up with less than 20 Yuan (US$2.67) per day, and on top of that we’d be deducted eight Yuan (US$1.07) per day for living costs; how are workers supposed to survive [on such low wages]?” —A third Beijing-based migrant construction worker interviewed by Human Rights Watch (name withheld), January-March 2007.

Savā ziņā simbolisks ir arī Latvijas paviljona koncepts – gaisā dreifējoši nestabili cilvēki – starp debesīm un zemi, gluži kā mūsu valsts, kas lidinās kaut kur krīzes dibena virzienā. Meklējiet stabilitāti? Ne šajā valstī.

Kopumā, Šanhaja mums piedāvā tipisku Ķīnas dilemmu - neierobežotas iespējas nopelnīt totalitārā valstī, kurā indivīds un brīvība netiek cienītas. Cik var saprast, vismaz attiecībā uz celtnieku algām, jau esam izvēlējušies pieņemt vietējos spēles noteikumus.

Šodien, pēc sniega nošķūrēšanas, dzēru tēju un klausījos radio ziņas. Izrādās, joprojām nerimst aktivitātes ap “TV5″ 18. novembra raidījumu “Bez cenzūras”, kura laikā skatītāji, ar diezgan graujošu balsu vairākumu, nobalsoja par to, ka Latvijas izveidošana ir bijusi “liktenīga kļūda”.

Pēc tam lietas virzījās ātri un skaļi: decembrī NRTP sāka izskatīt “sūdzības” par to, ka “Bez cenzūras” kurinot nacionālo naidu. Kleckina kungs skaidroja, ka “formulējumi jau uz robežas starp to, ko drīkst un ko nedrīkst atļauties masu medijos”. Ēlertes kundze piedāvāja viedokli, ka pats jautājuma formulējums esot “neadekvāts”, “amorāls” un “neētisks”.

Aizstāvoties, “TV5″ ziņās diezgan sanervozējies diktors publiskoja “atklāti melojošā Kļockina” nebūt ne patriotisma pilnus izteicienus par demokrātiju Latvijas valstī, un aicināja attiecīgās iestādes reaģēt.

Dažas dienas vēlāk NRTP uzlika “TV5″ 2/3 no maksimālā iespējamā soda par “nacionālā goda un cieņas pazemošanu” un lietu pārbīdīja tālāk uz prokuratūru.

Kleckina kungs portālam “politika.lv” arī klāstīja, ka raidījums sodīts jo “es uzskatu, ka medijs nedrīkst pazemot cilvēkus. Nekāds medijs.” Bet kopumā “tas jautājums taču ir neleģitīms jau ar to, ka tādu jautājumu vispār nevar būt.” Kleckina kungs arī atzina, ka neciena Andreju Mamikinu un varbūt “TV5″ vispār vajadzētu atņemt licenci.

Protams, krievu medijos Mamikins tika aizstāvēts no sliktā Ābrama Josifoviča. Laikraksts “Čas” arī pievērsa uzmanība faktam, ka neviens patriots neapsūdz portālu “Delfi” par to, ka uz jautājumu par 18. novembra svinēšanu 71% respondentu atbildēja, ka šie viņiem nav nekādi svētki.

Lai nu kādi tur tie savstarpējie apvainojumi, “Bez cenzūras” nebūt nav tas briesmīgākais raidījums. Tajā regulāri piedalās sabiedrībā populāri cilvēki gan no krievvalodīgo, gan latviešu kopienas. Tam, ka raidījumi notiek krieviski un tiem netiek nodrošināts tulkojums uz latviešu valodu, laikā, kad “LNT” pat reklāmām jau ir titri krievu valodā, neviens vairs nepievērš uzmanību.

Runājot par neētiskiem vai amorāliem jautājumiem, viens no “Bez cenzūras” viesiem ir bijis arī labi zināmais Dombura kungs, kurš savā (varas iestādes ne sevisķi mīlošajā) raidījumā uzdod jautājumus ar tādiem atbilžu variantiem, kurus arī varētu uzskatīt par pretlikumīgiem – nodokļu nemaksāšanu, iziešanu ielās…

Īsāk sakot, nav te neviena balta patriota vai melna okupanta. Reālā problēma ir tajā, ka valsts svētku dienā kārtējo reizi ļoti publiski un redzami parādījās fakts, ka lielai Latvijas iedzīvotāju daļai ne šī valsts, ne tās neatkarības diena neizraisa nekādas pozitīvās emocijas. Un ja latvieši savas valsts institūcijas publiski drīkst lamāt no rīta līdz vakaram, tad krievvalodīgo izpildījumā tas jau tradicionāli tiek uztverts ar paranojiskām bailēm no piektās kolonnas, Kremļa pirksta un okupācijas. Daudz vienkāršāk ir piegriezt neapmierinātības publiskās izpausmes, nevis risināt iemeslus, kas šo neapmierinātību izraisa. Nokrāsosim iepuvušo fasādi un izliksimies, ka nams ir skaists un stabils? Varbūt Jēkabā ielā tas ir risinājums, bet sabiedrībā kopumā? Un cik ilgi?

Ne jau jautājums, vai jautātājs ir vainīgs, bet gan nevēlēšanās dzirdēt atbildi. Tā vietā, lai atzītu nepatīkamu realitāti, mēs totalitārā stilā aizliegsim uzdot jautājumus? Iespraudīsim galvu smiltīs un priecāsimies par dzīvi? Jautājums kārtējo reizi ir atklājis problēmu, no kuras nevis jāizvairās, jāslēpjās un jāatsakās to dzirdēt, bet pie kuras risināšanas vienreiz jāķeras klāt.

Man nav nekādu specifiski pozitīvu vai negatīvu emociju ne pret Seska, ne Lorenca kungu. Viņu publiskā kašķēšanās un apsaukāšanās (vismaz no Lorenca a.k.a. Fonteina a.k.a Šerifa) puses ilgst jau gadiem. Šo konfliktēšanu varbūt var izskaidrot ar abu kungu atšķirīgajiem dzīves stiliem, biznesa interesēm un alkohola patēriņa līmeņiem.

Pēc “Fontaine Palace” nodegšanas Seska kunga reputācija jau nedēļu tiek smērēta visos valsts medijos un interneta portālos. Brīvdienās TV neskatījos, taču gandrīz visās ziņās par ugunsgrēku tika pieminēts arī U. Sesks, kā iespējamais ieinteresētais ugunsgrēkā. Protams, žurnālistiem pietika prāta viņu nepasludināt par lielāko dedzinātāju kopš Nerona, taču nebija šaubu, ka Sesks tiek pozicionēts par ugunsgrēkā tieši ieinteresētu personu.

Interneta komentāros un Twitterī domas dalījās, daži rakstīja, ka Sesks smird, citiem Fonteina ākstīšanās jau bija apnikusi.

U. Sesks pirmās janvāra dienās atradās neapskaužamā situācijā. No vienas puses, nepatīkami, kad daudzi cilvēki tevi apvaino kriminālnoziegumā, no otras, ielīst dubļos un atspēkot jebkuras baumas arī nav prātīgi. Attiecīgi, komunikācija no viņa puses centās atvēsināt sakarsušos prātus un norādīt, ka savs darbs tomēr jāveic profesionāļiem. Faktiski, neko citu jau viņš arī nevarēja darīt, jo lielākā kļūda būtu teikt “es neesmu dedzinātājs”.

Laikam nevienu nepārsteidza tas, ka Fonteins izvēlējās situāciju vēl vairāk saasināt un šodien lielākā daļa mediju izplatīja viņa vēstuli par “Hitlers II” un 17. g.s. mērkaķi (kāds vispār zin, ko tas nozīmē?).

Un tagad Seska kungam ir divas izvēles, vai nu norīt šo publiskā pazemojuma krupi, vai konsultēties ar juristu par iespējām vērsties tiesā. Protams, viņš var mierīgi turpināt vadīt pilsētu un pievērt ausis uz Fonteina apvainojumiem. Bet vai trešās lielākās Latvijas pilsētas vadītājs var pieļaut, ka viņš publiski tiek apvainots kriminālnoziegumā un nereaģēt?