Mums ir paveicies, ka “Expo” šoreiz notiek zemo algu zemē Ķīnā. Darbaspēka izmaksas tur tik zemas, ka nezināms skaits skudriņu Šanhajā pašlaik būvē “Aerodium”, ups, Latvijas, paviljonu. Ņemot vērā krīzes uzspiesto taupību, nezinu, vai Latvija spētu uzcelt paviljonu, ja “Expo” notiktu kādā Rietumeiropas valstī ar spēcīgu darba likumdošanu un lielām algām.

Lētais provinces vīriešu darbaspēks ir Ķīnas straujās izaugsmes pamats. Vīri uzcēla Pekinas Olimpiādes stadionus, tagad rauj augšā arī Šanhajas “Expo” paviljonus. Šanhajā trīs maiņās strādājot 300 –1000 celtnieku, kas par šo darbu saņemot 100 EUR. Priecē, ka vismaz darbu uzraugi no Latvijas strādā par balto cilvēku cienīgām algām.

Protams, daži ķīnieši sūdzas par zemajām algām:

“[We] workers ended up with less than 20 Yuan (US$2.67) per day, and on top of that we’d be deducted eight Yuan (US$1.07) per day for living costs; how are workers supposed to survive [on such low wages]?” —A third Beijing-based migrant construction worker interviewed by Human Rights Watch (name withheld), January-March 2007.

Savā ziņā simbolisks ir arī Latvijas paviljona koncepts – gaisā dreifējoši nestabili cilvēki – starp debesīm un zemi, gluži kā mūsu valsts, kas lidinās kaut kur krīzes dibena virzienā. Meklējiet stabilitāti? Ne šajā valstī.

Kopumā, Šanhaja mums piedāvā tipisku Ķīnas dilemmu - neierobežotas iespējas nopelnīt totalitārā valstī, kurā indivīds un brīvība netiek cienītas. Cik var saprast, vismaz attiecībā uz celtnieku algām, jau esam izvēlējušies pieņemt vietējos spēles noteikumus.