Japānas NHK World TV šovakar atkārtoja 13. janvāra raidījumu par lielveikalu paņēmieniem pārdošanas apjomu veicināšanai. Kā zināms, arī Japānas ekonomikā jau gadiem ilgi ir grūtības. Mazumtirdzniecības apjomi esot sliktākie pēdējo 20 gadu laikā. Iedvesmai, un piemēram, sižetā tika apskatītas trīs vidēja izmēra (ap 35 veikaliem) lielveikalu ķēžu metodes.

Ja pircējs vēlas, atradīsim.
Veikalā novietotas anketas, kurās pircēji var norādīt, kādus jaunus, vai pašlaik veikalā vēl nepiedāvātus produktus, tie vēlētos pirkt. Mēnesī tiek saņemtas apmēram 500 anketas. Iepirkumu daļa japāniskā centībā nodrošina to, lai nedēļas laikā vēlamie produkti parādītos veikalā.

Pārdosim to, ko pērk šeit.
Dati no veikala klientu lojalitātes kartēm tiek analizēti, lai noskaidrotu katrā konkrētajā veikalā visbiežāk pirktos produktus, kā arī to, kādi produkti tiek pirkti kopā. Tiek saprasts, ko un kā šī veikala lojālie pircēji pērk. Attiecīgie produkti veiklā tiek piedāvāti plašākā klāstā un redzamāk izvietoti. Veikalu vadītāji izmanto Pareto principu, jo tieši lojālie pircēji nodrošina lielāko pirkumu daļu, tāpēc par viņu vēlmēm jārūpējas visvairāk.

Dodam brīvību pārdevējam.
Veikalā strādā autonomi nodaļu pārziņi/pārdevēji, kas savā nodaļā kontrolē produktu izvietojumu, maina to atbilstoši klientu plūsmai un interesei, palīdz klientiem ar padomiem produktu izvēlē, kā arī kopā ar veikala vadītāju veic produktu pasūtījumus savai nodaļai. Pārdevējs, lielu dienas daļu pavadot kontaktā ar pircējiem, saprot viņu vēlmes, kā arī uzlabo klientu servisa līmeni.

Noskatoties raidījumu, sakārojās, lai kāds arī par mani parūpētos. Es negribu krāt bezjēdzīgas markas man nevajadzīgu un dārgu trauku iegādei, vai arī pirkt to, ko kāds iepirkumu menedžeris izdomājis iegāzt plauktā tāpēc, ka no ražotāja izspiesta atlaide. Es negribu apstaigāt piecus Barona ielā esošus apavu un sporta veikalus, lai uzzinātu, ka nevienā no tiem nav 150 centimetrus garas auklas maniem ziemas zābakiem. Un aizejot uz veikalu, es negribu palikt bez liellopu gaļas, jo plauktā ir tikai vista un cūka.

Stefana Deivisa (Stephen Davies) blogā lielisks apkopojums, kas jāņem vērā, ja gribam uzrunāt un piesaistīt divdesmitgadniekus. Aptauja veikta One Young World ietvaros.

1. Viss notiek “tagad”.
Ikviens, kas dzīvo ekonomiski attīstītā sabiedrībā, pat neatceras dzīvi bez tūlītējas pieejas jaunākajai informācijai. Savstarpējā komunikācija ir momentāna - mobilie telefoni, internets. Ziņu tiešraides no notikuma vietas, nevis vakara ziņu programma. Informācijas pieejamība - kāpēc meklēt grāmatas, ja Internets ir pilns ar informāciju?

2. Lokalizācija.
Paradoksāli, ka tieši globālo tīklu laikmetā pastiprinās lokālās saites. Ar mobilo ierīču palīdzību sarunāt tikšanos, uzzināt informāciju par pasākumiem, atrast tuvumā esošu pakalpojuma sniedzēju ir kļuvis vienkārši un ātri. Sociālie tīkli nodrošina kontaktu saglabāšanu ar klasesbiedriem un draugiem.

3. Caurspīdīgās dzīves.
Realitātes šovi, nebeidzamā slavenību privāto dzīvju publiskošana ir pieradinājusi jauniešus pie tā, ka privātā dzīve sen vairs nav privāta. Viņi ir visu redzējuši un arī paši sevišķi neslēpjas. Lai arī viņi zina, ka internetā viss ir publisks, viņi nekautrējas publiskot savas bildes, sajūtas, notikumus.

4. Visam jābūt lētam vai bezmaksas.
Globalizācijas rezultātā mēs varam ceļot, ēst, ģērbties un izklaidēties par neticami zemām cenām. Atlaides ir norma. Internetā legāli vai nelegāli pieejama mūzika, filmas, datorprogrammas, dažādi pakalpojumi. Piemērs – Google, kas kļuvis milzīgs piedāvājot virkni bezmaksas produktu.

5. Dzīve ir izklaide.
Jaunā paaudze ir uzaugusi ar multiplikācijas filmām un videospēlēm. Tās aizvien vairāk kļūst par mūsdienu izglītības daļu. Informācija skolās, muzejos un darbā tiek pasniegta viegli uztveramā, grafiskā vai digitālā veidā.

6. Rūpes par planētu.
Jaunā paaudze ir uzaugusi kopā ar globālo sasilšanu. Ziņas par klimata un planētas izmaiņām ir ikdienas norma, kas viņus uztrauc personīgi. Liela daļa aptaujāto atzīst, ka klimata izmaiņām un to negatīvo seku novēršanai jāvelta liela uzmanība.

7. Lukss ir norma.
Attīstīto valstu jaunieši par normālām uzskata lietas, kas vēl salīdzinoši nesen bija absolūts lukss: viedtelefons, dators, TV ar simtiem kanālu, viena vai vairākas augstākās izglītības.

8. Kapitālisti, kam nepatīk korporācijas.
Kreisās idejas nav modē. Kā nekā, viņiem patīk zīmoli un to ikonizētie veidotāji (Apple un Stīvs Džobss). Modernā dzīve ir pilna ar brīvā tirgus radītājiem un piedāvātajiem produktiem. Taču 2/3 aptaujāto uzskata, ka multinacionālām korporācijām pieder pārāk daudz varas un ka tām vajadzētu uzvesties ētiskāk. Ļaunā korporācija nav jāgāž ar spēku, to jāizkonkurē ar ētiskāku biznesu.

9. Medijus jāpiespiež būt objektīviem.
Papildus tradicionālajiem medijiem un to Interneta versijām, tagad ikvienam ir pieejams nebeidzams informācijas apjoms. 70% aptaujāto ziņas iegūst Internetā. Un tieši informācijas kanālu pārbagātība, kā arī pieaugošais jauniešu izglītības līmenis, ļauj viņiem pamanīt mediju neobjektivitāti. Viens un tas pats notikums dažādos medijos tiek attēlots dažādi. Tāpēc 70% aptaujāto uzskata, ka mediji būtu jāregulē tā, lai tie būtu neatkarīgi no valsts un biznesa ietekmes.

10. No daudziem “Es” veidojas “Mēs”.
Pašizpausme, personiskais profils sociālajā tīklā, personalizēta izvēle… mūsdienu jaunietis ir pieradis būt pasaules centrs. Modernā kultūra un kapitālisms veicina aizvien lielāku egoismu. Vienlaikus, jaunieši aizvien vairāk saprot, ka neierobežots individuālisms rada problēmas visiem. Rodas pretruna starp vēlmi būt vienreizējam un vēlmi strādāt kopīgā labuma dēļ: “visi grib glābt pasauli, neviens negrib palīdzēt mammai nomazgāt traukus.”

Pirms pāris dienām pāršķirstīju savu koledžas laika socioloģijas grāmatiņu. Pamanīju Herberta Gansa (Herbert J. Gans) tālajā 1972. gada rakstīto “The Positive Functions of Poverty”, kurā autors uzskaita piecpadsmit socioekonomiskas nabadzības pozitīvās funkcijas sabiedrībā. Oriģinālo tekstu online neatradu, bet ir pieejama raksta īsāka versija, kas publicēta 1971. gadā.

Lasot piefiksēju, ka gandrīz visi punkti attiecas arī uz mūsdienu Latvijas realitāti. Lai arī ASV sabiedrība gan toreiz, gan tagad ir atšķirīga no mūsējās, katram punktam bez grūtībām varam atrast piemērus Latvijā. Vienlaikus, interesanti padomāt par to, kā šīs funkcijas attiecas uz Latviju kopumā, kā ES saimes nabagu.

1. Nabagi nodrošina to, ka tiks paveikti “netīrie darbi”. Fiziski smagi, netīri, monotoni, bez izaugsmes iespējām. Sabiedrība varētu par to veikšanu maksāt vairāk, taču piespiež tos veikt cilvēkiem, kam nav citas izvēles.

2. Nabagi subsidē elites dzīvi. Piemēram, mājkalpotājas darbs ļauj kundzei brīvi piedalīties dažādos sabiedriskās dzīves un labdarības pasākumos.
Jo nabadzīgāka ir sabiedrība, jo vairāk līdzekļu turīgā iedzīvotāju daļa var ieguldīt uzkrājumos un investīcijās, tādējādi veicinot ekonomikas izaugsmi, kuras augļi gan nesasniedz visus vienādi.
Salīdzinot ar turīgiem cilvēkiem, nabagi proporcionāli daudz lielāku savu ienākumu daļu maksā nodokļos, tādējādi finansējot valsts funkcijas, no kurām ieguvēji ir arī turīgie.

3. Nabadzība rada darba iespējas veselai virknei biznesu un profesiju, kas apkalpo nabagus, kā arī aizsargā sabiedrību no tiem – sociālajiem darbiniekiem, policijai, prostitūtām, lēto preču veikaliem, lombardiem, kā arī profesionālajai armijai, kurā algotņi piesakās algas vilināti.

4. Nabagi pērk produktus un pakalpojumus, kurus citi nevēlas, tādējādi paildzinot to biznesa ciklu – nocenotus vakardienas pārtikas produktus, lietotus apģērbus un automobiļus (arī nelegālu alkoholu un cigaretes).
Viņi arī apmeklē un maksā ne pārāk talantīgiem vai veiksmīgiem ārstiem, juristiem, skolotājiem u.c.

5. Nabagus vienkāršāk var sodīt par dažādiem noziegumiem, lai tādējādi nostiprinātu pastāvošās sabiedrības normas, kuras vislabāk leģitimizēt, atklājot un publiskojot to pārkāpējus.
Piemēram, lai uzsvērtu smaga darba, saprātīgu tēriņu, godīguma un monogāmijas pievilcīgumu, ir nepieciešami cilvēki, ko vienmēr var publiski apvainot kā slinkus, neprātīgos savos tēriņos, negodīgus un seksuāli izlaidīgus.
Nabadzīgiem cilvēkiem pietrūkst politiskās un kultūras varas, lai lauztu un labotu šos priekšstatus.

6. Nabagi, kas ir slimi vai ļoti nabadzīgi, sniedz sabiedrībai dažāda veida emocionālo gandarījumu: viņi izraisa līdzjūtību, žēlsirdību, nožēlu un labdarību. Palīdzot viņiem, cilvēki sajūtas morāli labāki, kā arī jūtas laimīgi, ka pašiem šāds liktenis ir gājis garām.

7. Nabagi, ar savu sabiedrības normu neievērošanu, un it kā neierobežoto izvirtību, ļauj pārējai sabiedrības daļai pastarpināti vērot un izbaudīt viņu seksa, narkotiku un alkohola pilno eksistenci.
Šādu nabagu uzvedību gan vairāk motivē izmisums un vēlme aizbēgt no realitātes, nekā baudas meklējumi.

8. Nabadzība nodrošina “ne-nabadzīgo” statusu, jo jebkurā hierarhiskā sabiedrībā kādam ir jābūt apakšā. Sociāli mobilā sabiedrībā ar izplūdušām šķiru robežām, nabagi kalpo par piemēru ar ko salīdzināt savu sociālo stāvokli.
Strādnieku šķira distancējas no nabagiem gluži tāpat , kā aristokrāti distancējas no jaunbagātniekiem.

9. Priviliģētā sabiedrības daļa cenšas nepieļaut mazāk priviliģēto iedzīvotāju talantu attīstību un atzīšanu. Ja nabagus klasificē kā neizglītojamus stulbeņus, viņi nerada konkurenci darba tirgū.
Nabagi ar saviem pirkumiem veicina šķiru mobilitāti, ļaujot mazu veikaliņu īpašniekiem, kā arī puslegālu un nelegālu biznesu īpašniekiem, kļūt bagātiem un sabiedrībā respektētiem.

10. Līdzīgi, kā nabagi dod iespēju pastāvēt virknei profesiju un biznesu, viņi uztur bezpeļņas organizācijas un nodarbina eliti. Aristokrāti var rūpēties par dažādu patversmju un labdarības iestāžu pastāvēšanu, šādi demonstrējot savu morālo pārākumu pār jaunbagātniekiem, kas nododas tikai naudas pelnīšanai un tērēšanai.
Labdarības aktivitātes daudzām baznīcām ir ļāvušas saglabāt un piesaistīt liberālākus sabiedrības locekļus, kas citādi nekad neapmeklētu konservatīvo baznīcu.

11. Nabadzīgie strādnieki ir palīdzējuši veidot civilizāciju, kalpojot par lētu darbaspēku jau kopš Ēģiptes piramīdu, grieķu tempļu un viduslaiku katedrāļu celtniecības laikiem.

12. “Zemā” kultūra bieži vien kļūst par elites kultūru. Bagātie kolekcionē iezemiešu radītos tautas mākslas priekšmetus. Daudziem patīk ASV dienvidu nabagu radītie mūzikas stili džezs, blūzs un kantrī. Arī modernās roka mūzikas saknes meklējamas šajos mūzikas stilos. Nabagi kultūrā kalpo kā pievilcīgi arhetipi – kovboji, klaidoņi, mītiskās prostitūtas ar labo “zelta sirdi”.

13. Nabagi kalpo kā atbalstītāji vai pretinieki politiskām kustībām un partijām. Tradicionāli kreisās partijas nevarētu pastāvēt bez nabagiem, it sevišķi tagad, kad strādnieku šķira vairs nekalpo kā revolūcijas avangards. Attiecīgi, labēji konservatīvās partijas nabagus attēlo kā sociālā budžeta ļaunprātīgus izmantotājus un nodokļu naudas tērētājus.
Papildus, nabagi pilda lomu valdošajā brīvā tirgus ideoloģijā – tai ir nepieciešami trūcīgi iedzīvotāji, kas it kā nevēlas strādāt, jo definējot nabagus par sliņķiem, tiek samazināts morālais spiediens nabadzības iznīcināšanai.
Alternatīvās politiskās ideoloģijas šādi tiek diskreditētas, kā tādas, kas vēlas palīdzēt sabiedrības sliktākajiem un nepievilcīgākajiem elementiem.

14. Nabagi absorbē sabiedrības izaugsmes un izmaiņu ekonomiskās un politiskās izmaksas. 19. gs. viņi kalpoja kā lētais darbaspēks pilsētu izaugsmē, mūsdienās viņus izgrūž no viņu mājām, lai dotu vietu “progresam”.
Pilsētas attīstības projekti, no kuriem iegūst vidusšķira un priekšpilsētu iedzīvotāji – jaunas dzīvojamās mājas, iepirkšanās centri, ielas, tilti - pārsvarā tiek būvēti nabadzīgos rajonos, jo neviena cita sabiedrības grupa nepieļautu savu māju nojaukšanu.

15. Nabagi ir ietekmējuši Amerikas politisko kultūru, jo tā kā daudzi no viņiem nebalso, politiķi ir viņus ignorējuši. Tāpēc ASV politiskā sistēma ir daudz centriskāka un stabilāka. Ja 15% iedzīvotāju, kas dzīvo zem nabadzības līmeņa, aktīvi piedalītos politiskajos procesos, viņi pieprasītu labākus dzīves un darba apstākļus, kas tikai saasinātu konfliktus starp “augšām” un “apakšām”.
Demokrātu partija tradicionāli iegūst lielāko nabagu balsu daļu, tādējādi Demokrāti, balstoties uz garantētu vēlētāju daļu, var drošāk uzrunāt un piesaistīt potenciālos Republikāņu vēlētājus.